www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Melānija, Imanta
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Vienkāršas dzīves filozofija19.06.2007

Tiem, kas pirmo reizi dzird vārdu "aura" vai netic gaišredzības fenomenam, viss, ko es līdz šim esmu teicis, varētu šķist visai neticams. Kā gan es varētu redzēt to, ko neredz vairāk kā 99% cilvēku? Vai drīzāk es šos priekšstatus sev neiztēlojos vai vienkārši izgudroju, lai sevi padarītu svarīgāku? Un, ja arī es patiešām kaut ko redzētu, tad kā es no tā varētu secināt kaut ko par pagātni vai par nākotni?

Vēl pirms piecem gadiem šādi jautājumi būtu mani iedzinuši apjukumā. Šodien, saskaroties ar tiem, mani vairs nekas nesatrauc. Pirmkārt, pēdējā laikā ir attīstījusies fototehnika, kas uzņem auras kā krāsainus enerģijas laukus. Un otrkārt, es arī vairs nepiešķiru nekādu vērtību tam, vai kāds mani atzīst par gaišredzīgu, vai nē. Jo es ikvienam varu nodemonstrēt, ka es viņu vārda vispatiesākajā nozīmē varu caurgaismot. Tā kā es savu gaišredzību pierādu praktiski, tad man visas diskusijas par šādu spēju esamību vai neesamību ir kļuvušas nenozīmīgas. Man interesants ir tikai jautājums, kā garīgā pasaule, kurā es ieskatos, ir uzbūvēta kopumā.

Diemžēl šodiem es nevaru pilnīgi apmierinoši atbildēt uz šo jautājumu. Es gan redzu daudzas lietas, par kuru eksistenci lielākā daļa cilvēku pat neapjauš, taču es vēl nezinu noteikti, kā visas šīs lietas ir saistītas cita ar citu. Tas laikam mani arī atšķir no daudziem ezotēriķiem, kas savu pārdabisko pieredzi apvieno ar ciešu pasaules uzskatu. Es ticu tikai tam, ko es redzu, bet prāta pieņēmumiem par kosmosu vai reinkarnāciju es nepiešķiru nekādu nozīmi. Šajā nozīmē es sevi labprāt apzīmēju par pragmatisko gaišreģi.

*

Pragmatiskā nozīmē gaišredzība nav nekas cits kā instruments. Es to labprāt salīdzinu ar mikroskopu. Pirms tika izgudrots mikroskops, neviens nezināja, ka eksistē mikrobi un vīrusi, kas izsauc slimības. Bet viss izmainījās tikai tad, kad mikroorganismus ieraudzīja "in natura".

Auras redzēšana ir līdzīga situācijai, kad kādu cilvēku piesēdinātu pie pārdimensionāla mikroskopa. Lai tas varētu notikt, ir nepieciešams redzēt ar "garīgo aci" jeb tā saucamo "sesto čakru". Šī čakra atrodas pieres vidū, nedaudz virs uzacu līnijas. Tā gaišredzīgajiem ļauj uztvert enerģijas laukus, kurus nevar redzēt ar miesas acīm.

Iedīgļa līmenī šī čakra ir katram cilvēkam, bet, lai ar to varētu redzēt, tā ir mērķtiecīgi jāattīsta. Tā kā tikai nedaudzi vispār zina, ka viņiem ir tāda "trešā acs", tad cilvēki visu savu dzīvi nepievērš tai nekādu uzmanību. Tiem, kas par to kaut ko uzzina, parasti pietrūkst iekšējā spēka šo dīgli attīstīt līdz uzplaukšanai.

Lai varētu redzēt ar garīgo aci, izšķiroši nozīmīga ir spēja pilnīgi izslēgt savu ķermeni. Tikai ārkārtējākās koncentrācijas stāvoklī, kad cilvēks sevi vairs nejūt, tas atrod kontaktu ar smalkās matērijas (neredzamo) pasauli. Sevi novest tādā stāvoklī jau nozīmē robežpiedzīvojumu, un ar to visu dzīvi nodarbojas, piemēram, Tibetas mūki. Tādus robežpiedzīvojumus bieži sauc arī par "alfa" stāvokli.

*

Sākumā es trenējos 5 stundas nedēļā, un nevarēju uztvert nekā no neredzamā. Pirmie mazie panākumi parādījās tikai apmēram pēc viena gada. Tad es pastiprināju treniņus un soli pa solim attīstīju tālāk gaišredzību. Šodien savu spēju pilnveidošanai es ziedoju 2 stundas dienā.

Pēdējo 10 gadu laikā es esmu apskatījis vairāku tūkstošu cilvēku un dzīvnieku auras un par to runājis ar vairāk nekā 100 cilvēkiem. No katras sarunas es esmu mācījies kaut ko jaunu. Īpaši interesanti ir bijis atklāt, ka cilvēki bieži nemaz nevēlas dzirdēt patiesību par sevi. Šī atziņa ir stipri ietekmējusi manu domāšanu.

Lai varētu cilvēkam palīdzēt, ir jāizrunā lietas, kuras viņš nemaz nezina vai, kas viņam ir tikai daļēji zināmas. Lai noskaidrotu civēka miesas vai dvēseles vārgās vietas, man ir nepieciešamas tikai dažas minūtes. Taču daudz laikietilpīgāk un sarežģītāk ir manas atziņas cilvēkam darīt zināmas tādā veidā, lai tās tiktu akceptētas bez pretestības. Vispirms tas attiecas uz skeptiķiem (tā es apzīmēju cilvēkus, kas šaubās par visu, ko tie nespēj sev loģiski izskaidrot), kas nemaz negrib dzirdēt patiesību par sevi. […]

Skeptiķis sava ķermeņa caurgaismošanu izjūt kā galēji nepatīkamu lietu. Jo vairāk pareizi tas ir, ja viņš apzināti vai neapzināti ir pūlējies savu iekšējo dzīvi slēpt no apkārtējiem.

Tādas cilvēka attieksmes kā bailes, nedrošība, depresija, greizsirdība, naids, skaudība, godkāre vai kārība ir iekšēji stāvokļi, kas var padarīt cilvēku slimu, ja viņš negrib tos aktīvi nokārtot, bet pūlas noturēt sevī vai tos aizdzīt, jo kaunas par tiem. Skeptiķiem šī vēlme to visu aizdzīt ir izteikta sevišķi stipri, jo šādi dvēseles stāvokļi ir pretrunā ar viņu gara stāju. Kad apkārtējā pasaule par to uzzina, viņi jūtas nedroši, tādēļ katrā izdevīgā gadījumā viņi pūlas citiem aiztaisīt pieeju savai iekšējai pasaulei. Ārkārtējos gadījumos tas var novest pie smagām veselības problēmām.

Tieši satikšanās ar skeptiķiem ir man visskaidrāk parādījušas, cik stipra var būt pretestība pret savu domu un sajūtu atlaišanu. Cilvēks pieļauj tikai to, ko pieļauj viņa atziņu paštēls. Tādēļ vispirms viņam ir iekšēji jāatveras, un tikai tad viņam var tikt parādītas lietas, kas varētu viņam palīdzēt atveseļot dzīvi, darīt to apmierinātāku un izlīdzinātāku. Ja viņš reiz to būs izdarījis, tad viņš drīz pamanīs, cik vienkārši ir dzīvot laimīgāk.

*

Kad es runāju ar studējušiem cilvēkiem (es pats esmu pabeidzis tikai 9-gadīgu pamatskolas kursu), man bieži krīt acīs, cik maz viņiem noder viņu lielās zināšanas. Viņi daudz un akadēmiski runā par Dievu un par pasauli, tomēr tādēļ vēl savās dzīvēs tie īpaši daudz neizmaina uz labāku. Viņu zināšanas ir tik komplicētas, ka tās dara viņus vienkāršai dzīvei nepiemērotus.

Tā kā savā skolas laikā es nevarēju sevišķi daudz mācīties, tad es izveidoju pret zināšanām praktisku attieksmi. Zināšanām vajadzēja vienmēr būt man viegli saprotamām un arī pielietojamām. Ja es mācos ko jaunu, tad vispirms tam ir jānes man praktisks labums. No šīs attieksmes radās mana vienkāršās dzīves filozofija, kura satāv no trijiem pamatprincipiem.

Pirmais pamatprincips attiecas uz to, kā nodzīvot līdz sirmam vecumam veselīgi, apmierināti un izlīdzināti. Visam, ko es mācos, beigu beigās ir jākalpo šim mērķim, un mācības un studēšana ir derīgas tikai tad, ja tās ceļ dzīves kvalitāti un pašsajūtu ilglaicīgā perspektīvā. Tātad mans pirmais princips skan tā — noskaidro, kas tev dara labu.

Otrais pamatprincips attiecas uz zināšanām, kā šo dzīves kvalitāti un labsajūtu iedibināt uz ilgu laiku. Par to pastāv ļoti daudz teoriju, bet no tām visām izriet viena atziņa — jo tās ir komplicētākas, jo mazāk praktiska labuma tās dod cilvēkam.

Šinī sakarībā īpaši labi apstiprinās sakāmvārds par kurpnieku, kurš nēsā vissliktākos apavus. Te es negribu iznest nekādu spriedumu par akadēmiskās izglītības vērtību, jo man pašam tādas nav, bet es esmu novērojis, ka akadēmiķi bieži savas profesionālās zināšanas nevar pielietot personīgās dzīves praksē.

Tā es pazīstu dažus ārstus, kas citus gan izcili ārstē, bet paši nevar dzīvot veselīgi. Esmu dzirdējis arī par daudziem skolotājiem, kuri savās skolās tiek mīlēti, bet kuriem ir lielas problēmas ar savu pašu bērnu audzināšanu.  Sevišķi liela šī atšķirība starp teoriju un praksi ir dažiem man pazīstamiem psihologiem — viņu dvēseles dzīvi var nosaukt visādi, tikai ne par izlīdzinātu, lai gan teorētiski visintensīvāk viņi nodarbojas tieši ar to.

Pēc maniem ieskatiem veselīgas, apmierinātas un izlīdzinātas dzīves līdz sirmam vecumam iemesli ir pavisam vienkārši. Visumā cilvēka labsajūta ir pilnīgi saistīta ar savu enerģijas lauku. Ja cilvēkam ir par daudz vai par maz enerģijas vai, ja viņš dzīvo nepareizas enerģijas vidē, tad viņš nejūtas labi. Tā ikdienās dzīvē visu nosaka enerģijas plūsma. Mans otrais pamatprincips ir sekojošs — iekšējs un ārējs spēku līdzsvars.

Trešais pamatprincips attiecas uz to, kur ir jāizveidojas enerģētiskajam līdzsvaram. Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums ir jāatšķir trīs sfēras, kurās eksistē cilvēks.

Pirmā sfēra skar cilvēka ķermeņa labsajūtu. Ja šajā sfērā valda enerģētisks līdzsvars, tad cilvēks ir izlīdzināts. Ir relatīvi viegli panākt ķermenisku izlīdzinātību. Lai to panāktu, ir jāizdara tikai zināmi vingrinājumi, kuri organismam pēc vajadzības vai nu pievada, vai atņem enerģiju.

Otrā sfēra ietver domu un sajūtu pasauli. Ja šajā sfērā enerģijas plūsmas rada palielinātu vai pamazinātu spriegumu, cilvēks sajūt iekšēju neapmierinātību. Šo iekšējās izlīdzinātības stāvokli var paaugstināt ar mērķtiecīgām garīgo spēku ietekmēm. Tādēļ ir nepieciešams cilvēku novirzīt uz jaunām idejām, piemēram, vadot viņa ziņkārību uz neredzamo pasauli.

Trešā sfēra attiecas uz dzīves sfēru, kurā cilvēks sadarbojas ar svešiem enerģētiskajiem laukiem. Ja uz cilvēku iedarbojošās enerģijas plūsma ir par stipru vai par vāju un viņš šajā plūsmā paliek ilgāku laiku, tad visbiežāk tas noved pie veselības problēmām.

Es cilvēku veselības problēmas varu izvērtēt tikai no enerģētiskā viedokļa. Ja cilvēku slimība nav ģenētiskas, infekciozas vai baktēriju dabas, tad parasti šo enerģijas zināšanu pietiek, lai viņiem palīdzētu.

Kad es runāju par apmierinātu, izlīdzinātu un veselīgu dzīvošanu, tad es domāju par pareizu apiešanos ar enerģijas plūsmām šajās trijās sfērās. Te veselībai ir ļoti svarīga nozīme — tā ir labsajūtas mērs. Tādēļ mans trešais pamatprincips ir — atrodi savā apkārtnē veselīgus enerģētiskos avotus un izmanto tos aktīvi.

Fragments no Osvalda Mīlmana grāmatas “Manā redzējumā”
iesūtīja Strādnieks


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv