www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Jana, Johanna, Hanna
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




JA UNIVERSS IR JAUNS, KĀPĒC MĒS REDZAM TĀLĀS ZVAIGZNES?20.06.2007

Ja Universs ir jauns, bet tālo zvaigžņu gaisma nāk līdz Zemei miljonus gadu, tad kā tad nāk, ka mēs tās redzam? Vai Dievs radīja «gaismu visā ceļa garumā»? Vai pagātnē gaismas ātrums bija lielāks, nekā pašlaik? Un vai ir tas saistīts ar «Liela sprādziena teoriju»?

Dažas zvaigznes atrodas miljonos gaismas gadu tālumā no mums. Viens gaismas gads - tas ir attālums, kuru gaisma noiet gada laikā. Vai tas nozīmē, ka Universam patiešām ir miljoniem gadu liels vecums?

Par spīti visām Bībeles un zinātnisku liecībām par labu nelielam Zemes/Universa vecumam, šis attāluma jautājums rada grūtības. Tomēr jebkura zinātniska pieeja pasaules rašanās jautājumam sastop neatrisinātas problēmas - taču mūsu zināšanas par pasauli nekad nebūs pilnīgas, tādēļ vienmēr paliek iespējas tālākiem pētījumam.

Radītā gaisma?

Pastāv skaidrojums, ka Dievs radīja gaismu jau kustībā, «ceļā», lai Ādams varētu uzreiz redzēt zvaigznes, bet ne gaidīt garus gadus, kamēr gaisma no tuvākās no tām sasniegs Zemi. Protams, Dieva varenība ir neierobežota; un tomēr šī versija rada milzīgas grūtības.

Sanāk, ka katru reizi, kad mēs pētām ļoti tāla objekta uzvedību, viss, ko mēs redzam, nekad nav noticis. Pieņemsim, piemēram, ka mēs novērojam objekta griešanos, kas atrodas miljonus gaismas gadu no mums - tas ir gaisma, kas nonāk mūsu teleskopos, nes sevī informāciju, kas «iereģistrējusi» objekta uzvedību. Tomēr, saskaņā ar augstāk pieminēto paskaidrojumu, šī gaisma nekādi nevar pamatoties no objekta, kuru mēs novērojam, tā kā tika radīts jau kustīgs.

Bet tas nozīmē, ka ja Universam ir, teiksim, 10 000 gadu, tad viss, ko mēs novērojam attālumā, kas lielāks kā 10 000 gaismas gadu, izrādās ir ne vairāk kā kādas grandiozās fantastiskās filmas kadri par notikumiem, kuri nekad nav notikuši un objektiem, kuri, iespējams, nekad nav eksistējuši.

Mēģināsim tikt skaidrībā ar šo problēmu. Iztēlosimies supernovas sprādzienu 100 000 gaismas gadu attālumā no mums. Atgādināšu: mēs pamatojamies uz pieņēmuma, ka mūsu Zemei ir tieši 10 000 gadi. Astronoms, kas novēro no Zemes supernovas sprādzienu, neredz vienkārši gaismas staru - savādāk varētu vienkārši paskaidrot, ka Dievs radījis vienlaidus fotonu (gaismas daļiņu/viļņu) plūsmu «visā ceļa garumā»?.

Īstenībā astronoms novēro noteiktu, pilnīgi konkrētu gaismas izmaiņu paraugu, sastāvošu no redzamās gaismas, neitrīno, rentgena un gamma stariem - citiem vārdiem, notikumu loģisku secīgumu, kam jāpavada tāds sprādziens. Gaisma nes sevī informāciju par skaidri reālu notikumu. Astronomam ir pamats uztvert šo informāciju kā «vēstījumu», kas ziņo par objektīvu realitāti - par to, ka objekts eksistējis īstenībā, ka viņš saskaņā ar fizikas likumiem uzsprāga, ka tas tapa spilgtāks, izstaroja rentgenstarus, palika blāvāks un tā tālāk - atkal pilnā atbilstībā tiem pašiem fizikas likumiem.

Šo secinājumu apstiprina viss, ko redz astronoms - ieskaitot arī dotās zvaigznes gaismas spektra paraugus, kas ziņo arī tās elementu «ķīmisku receptūru». Bet ja gaisma tika radīta «ceļā», tas nozīmē, ka kosmiskā informācija bija gaismas starā no veidošanas momenta, vai bija pievienota tur vēlāk, un nekādi nesaistītās ar apskatāmo tālo objektu. Taču ja vien šis stars patiešām sāka savu ceļu no zvaigznes, pie noteikuma, ka tāda zvaigzne eksistējusi īstenībā, tad tas atradās vēl 90 000 gaismas gadu attālumā no Zemes.

Neiedomājami, ka Dievs mērķtiecīgi radītu gaismas staros, kas sasniedz Zemi, veselas sērijas īpašu signālu, kuri tikai izskata pēc nes informāciju par it kā reāliem notikumiem. Apgalvot ko tādu - vienalga, ka sacīt, it kā Dievs radīja pārakmeņojumus iežos ar mērķi izjokot mūs vai, vēl sliktāk - pārbaudīt mūsu ticību, bet īstenībā šiem pārakmeņojumiem nav nekāda sakara ar dzīvniekiem vai augiem, kas dzīvojuši un miruši senā pagātnē. Dīvains veids pārbaudīt cilvēci, vai ne?

Vienmēr vai gaisma pārvietojās ar vienu ātrumu?

Lūk, acīmredzams un dabisks jautājuma risinājums: pagātnē gaisma kustējās ar lielāku ātrumu, noejot to pašu attālumu daudz ātrāk. Iesākumā šāds izskaidrojums likās pārāk ērts, it kā speciāli izdomāts šim gadījumam. Bet dažus gadus atpakaļ austrālietis Barri Setterfild (Barry Setterfield) lika zinātniskajai sabiedrībai jaunā veidā paskatīties uz šo versiju. Izpētot vēsturiskos gaismas (c) ātruma novērojumus par pēdējiem 300 gadiem, viņš parādīja, kam (c) ir tendence samazināties. Setterfild un viņa līdzautors, nelaiķis Trevor Norman (Trevor Norman), pieveda daudz liecību savas teorijas atbalstam. Viņi uzskatīja, ka gaismas ātruma samazināšanās iespaidoja radiometrisko datēšanu rezultātus un pat izsauca sarkano gaismas nobīdi tālajās galaktikās (pēc tam šī ideja tika atspēkota).

Zinātniski-kreacionistiskās aprindās neapklusa karstas debates par to, vai apstiprināsies gaismas ātruma samazināšanās ar statistiskiem datiem. Tomēr vislielākās grūtības ir saistītas ar Normana-Setterfilda teorijas fiziskām sekām. Ja gaismas ātrums samazinājās tieši tā, kā paredz Setterfilds, tad tā sekām būtu jāatspoguļojas uz gaismu no tālajām galaktikām; tomēr, kā redzams, tas nenotiek. Kopsummā neviens no dotās teorijas piekritējiem nav vēl varējis dot atbildi uz visiem strīdīgajiem jautājumiem.

Jaunā kreacionistiskā kosmoloģija

Tomēr šī samazināšanas teorija ar uzveda daudzus zinātniekus uz pārdomām. Doktors Rasels Hamfrizs, fiziķis-kreacionists, apgalvo, ka gada garumā viņš mēģinājis pārbaudīt šo teoriju praksē - diemžēl, nesekmīgi. Bet pa šo gadu viņš izstrādāja jaunu kreacionistisko kosmoloģiju, kura, iespējams, atrisinās konflikta problēmu ar skaidro Bībeles mācību par nesenu Radīšanu.

Šī jaunā kosmoloģija tika piedāvāta «Lielā sprādziena» teorijas alternatīvas kvalitātē un kuru aplūkoja Starptautiskā kreacionistu kongresa dalībnieki Pittsburgā 1994 gadā. Kreacionisti - «jaunas Zemes» idejas piekritēji attiecās pret jauno koncepciju ar lielu uzmanību, kas nav pārsteidzoši, ja ņem vērā tās netradicionālo būtību, bet Hamfrizam izdevās atbildēt uz visiem jautājumiem. «Veca Universa» un «Lielā sprādziena» piekritēji neganti vērsās pret jauno kosmoloģiju un paziņoja, ka atklājuši tajā daudz trūkumu. Tomēr, Hamfrizam izdevās aizsargāt savu modeli un attīstīt to. Bet debates, bez šaubāmi, turpināsies.

Tāda situācija, kad viena kreacionismа teorija (c samazināšanās) nomainās ar citu, pārstāv veselu zinātnes attīstības virzienu. Konceptuālais Bībeles pamats ir nemainīgs un netiek pakļauts šaubām - atšķirībā no cilvēku, kuriem ir tendence kļūdīties, uzstādītajām idejām un uzskatiem un tendences skaidrot faktus uz savu aizspriedumu bāzes (tā, evolucionisti bieži maina savus uzskatus par to, kā tieši šī pasaule parādījās pati no sevis; bet apšaubīt to, ka tā patiešām parādījās pati no sevis, tiem prātā neienāk).

Atminējuma atslēga

Mēģināsim saprast, kā jaunā kosmoloģija palīdz rast atbildi uz tālo zvaigžņu gaismas mīklu. Sākumam piezīmēsim, ka, lai uzzinātu laiku, kas ir patērēts dotā attāluma pārvarēšanai, vajag dalīt šo attālumu ar kustības ātrumu un tas būtu:

Laiks = Attālums / Ātrums.

Pielietojot šo formulu pie tālo zvaigžņu gaismas kustības, mēs varam aprēķināt, ka laiks, pa kuru gaisma nonāk līdz mums, līdzinās miljoniem gadu. Kāds var apšaubīt to, ka attālumi no zvaigznēm līdz Zemei patiešām ir tik milzīgi, bet šīs šaubas ir bez pamata.

Eksistē vesela rinda daudzveidīgu metožu, kā astronomi izmēra attālumus, un neviens nopietns astronoms-kreacionists nesāks apgalvot, it kā aprēķinu kļūda ir tik liela, ka miljardus gaismas gadu var novest, piemēram, pie tūkstošiem. Vienai tikai mūsu galaktikai Piena Ceļam garums ir 100 000 gaismas gadi - tam ir vesela rinda pārliecinošu pierādījumu.
Mēs varam izvēlēties - palīdzēt vai novērsties. Ko mēs izvēlēsimies?

Ja gaismas ātrums arī vienmēr bijis pastāvīgs, tad mūsu vienādojumā paliek tikai viena mainīgais - laiks. Taču, Einšteina relativitātes teorija jau vairākas gadu desmitus vēsta pasaulei, ka laiks nav konstante.

Pēc relativitātes teorijas (un tam ir eksperimentāli apstiprinājumi), laiks izliecās zem divu faktoru - ātruma un gravitācijas iedarbības. Einšteina vispārīgā Relativitātes teorija - labākā no mūsdienu gravitācijas teorijām -vēsta, ka Zemes pievilkšanas spēks sagroza laiku.

Kad matērijas koncentrācija ir ļoti liela vai pietiekami blīva, gravitācijas kropļojums var būt tik liels, ka pārvarēt to nevar pat gaisma. (VRT) vienādojumi rāda, ka pie neredzamas robežas, kas ir aptver tamlīdzīgu matērijas koncentrāciju (tā saucamais «notikumu horizonts» - punkts, kurā gaismas stari nevar pārvarēt pievilkšanas spēku un «sagriežas» atpakaļ) - laiks burtiskā nozīmē pamirst.

Dažādas hipotēzes

Doktora Hamfriza Jaunā kreacionistiskā kosmoloģija izriet no (VRT) vienādojumiem pie nosacījuma, ja mēs pieļaujam, ka Universam ir robeža. Ar citiem vārdiem, tam ir centrs un malas, un ja vien mums nāktos ceļot kosmiskajā izplatījumā, tad agri vai vēlu mēs sasniegtu tādu vietu, aiz kuras matērijas vairs nav. Šai kosmoloģijā Zeme atrodas tuvu pie Universa centra; tieši tā mēs parasti arī stādamies priekšā, kad skatāmies zvaigžņotajā debesī.

Šī ideja izskan ļoti prātīgi, un tajā patiešām ir jēga, tomēr visas mūsdienu laicīgās kosmoloģiju teorijas (saistītās ar «Lielo sprādzienu») to noraida. Tās patvaļīgi paredz (bez jebkāda zinātniska pamata), it kā Universam nav ne robežu - ne centra, ne malas. Šajā iedomātajā Universā katru galaktiku aplenc citas galaktikas, kas izplatās vienmērīgi visos virzienos (milzīgā mērogā), un, sekojoši, visi summārie gravitācijas spēki līdzsvarojas.

Bet ja Universam ir robežas, tad virzienā uz tā centru ir jānostrādā summārajam gravitācijas efektam. Pulksteņiem uz Universa malas ir jāiet ar citu ātrumu, nekā pulksteņiem uz Zemes. Citiem vārdiem, nepietiek vienkārši sacīt, ka Dievs radīja Universu sešās dienās. Protams, Viņš radīja to, un tieši sešās dienās; bet pēc kāda pulksteņa? Pēc kāda laika? (Ja mēs sacīsim «pēc Dieva laika», tas nozīmē, ka mēs aizmirstam, ka tieši Viņš radīja mums zināmo laika plūsmu; Pats Viņš ir ārpus laika, un beigas Viņam ir zināmas no sākuma).

Novērojumu dati liecina par to, ka pagātnē Universs paplašinājās; ko apstiprina arī Bībele, kurā Pats Dievs vairakkārt saka mums, ka pie Radīšanas Viņš «izpleta debesis».

Ja Universs nav daudz lielāks kā tas, kas pieejams mūsu novērošanai, un ja pagātnē tas bijis tikai piecdesmit reizēs mazāks kā pašlaik, tad zinātnisks secinājums, kas veikts uz (VRT) pamata, nozīmēs, ka tam bija jāpaplašinās no agrāka stāvokļa, kas tika iezīmēts ar notikumu horizontu (VRT vienādojumi paredz «baltā cauruma » iespēju - procesa, kas ir apgriezts «melnajam caurumam»).

Kad matērija nonāk aiz notikumu horizonta, pats šis horizonts ir spiests samazināties, pakāpeniski pārvēršoties praktiski par neko. Tātad, kaut kādā momentā notikumu horizontam bija jāskar Zeme. Un šajā momentā laiks uz Zemes (attiecībā pret jebkuru punktu tālumā no Zemes) praktiski pamira. Bet neviens novērotājs uz Zemes nevarētu to sajust! Pa tiem «miljardiem gadu» (gaismas kustības atskaites sistēmā tālīnajā kosmosā), pa kuriem gaisma sasniedz Zemi, zvaigznes noveco un tā tālāk, uz Zemes nepaiet arī vienas dienas! Ja Universs ar esošu robežu patiešām būtiski paplašinājās, tad tāds laika gravitācijas pārstiepums ir zinātniska neizbēgamība. Kaut kādā izpratnē var pieļaut, ka ja novērotājs uz Zemes varētu noteiktā laika momentā, «redzēt» ātrumu ar kādu pie viņa kustas gaisma, viņam izliktos, ka šīs kustības ātrums ir daudz lielāks par c. (Galaktiku griešanās arī liktos ātrākas). Bet ja novērotājs izmērītu gaismas ātrumu, atrodoties tālīnajā kosmosā, viņš saņemtu parasto c vērtības nozīmi.

Sīkāk par Jauno kreacionistiskо kosmoloģiju stāstīts doktora Hamfriza grāmatā «Zvaigžņu gaisma un laiks». Šī grāmata ir saprotama ne tikai speciālistiem, tai pašā laikā tajā iekļauti arī tīri zinātniski autora referāti, saturoši vienādojumus.

Ļoti labi, ka tādas koncepcijas, kā « laika gravitācijas pārstiepums», «melnie un baltie caurumi», «notikumu horizonts» u.t.t., nav kreacionistu izstrādāti - citādi viņus katrā ziņā apvainotu datu tendenciozā sagrozīšanā. Jaunajā kreacionistiskā kosmoloģijā īpaši interesants ir tas, ka tā ir dibināta uz matemātiskām un fiziskām teorijām, kas ir bez iebildumiem atzītas ar visām kosmoloģijām (tādām, kā Vispārīgā relativitātes teorija); bez tam, šī kosmoloģija ietver sevī no visiem fiziķiem atzītu ideju par to, ka pagātnē Universs paplašinājās (kaut arī ne no iedomātā supersīkā punktiņa). To nevajag ne pēc kā «piedzīt», ja tikai nepamatoties uz to, uz ko pamatojas «Liela sprādziena» idejas piekritēji (ideja par neierobežotu kosmosa, kuru varētu nosaukt arī «tas, ko speciālisti nestāsta jums par «Lielo sprādzienu»).

Jaunā kosmoloģija viegli izskaidro visus novērojumus, kas izmantoti «Lielā sprādziena» teorijas atbalstā, ieskaitot sarkanu nobīdi un mikroviļņu fona izstarojumu; un pie tam nenākas meklēt kompromisus ar Bībeles vēstījumu par jaunu Zemi.

Apstāties, apskatīties...

Vēsts par Jaunās kreacionistiskās kosmoloģijas radīšanu, protams, ka ļoti vieš cerības. Tomēr jāatceras, ka visi ļaudis ir sliecīgi uz kļūdīšanos, un tāpēc jaunu atklājumu gaismā viņu teorijas, lai cik labi tās atbilstu faktiem, parasti tiek pārskatītas vai vis noraidītas. Tādēļ jāsaka tikai tas, ka tiek demonstrēts visai ticams modelis, ko apstiprina novērojumi un, kam ir solīds teorētiskais pamatojums.

Bet kas būtu, ja neviens vispār nekad neaizdomātos par laika gravitācijas pārstiepuma iespēju? Daudzi vienkārši būtu spiesti piekrist tiem zinātniekiem (ieskaitot arī dažus zinātniekus-kristiešus), kuri nesaskatīja nekādu izeju no radušās situācijas, kas uzstāda, ka miljoniem gadu garie laikmeti ir fakts, tādēļ Bībeli vajag «skaidrot no jauna» vai vispār atteikties no tās. Tādu « negrozāmu faktu» dēļ kristiešus piespieda noraidīt skaidro Bībeles mācību par nesenu Radīšanu. «No jauna iztulkot Bībeli» - tas nozīmē, atzīt, ka līdz Ādama grēkā krišanai jau bija pagājuši daudzi miljoni nāves, slimību un asinsizliešanas gadu. Tāda atziņa pazemo Bībeles doktrīnas par pasaules Radīšanu, grēku un tā izpirkšanu un ar to pašu padara par neko Labās Vēsts būtību.

Bet lai cik brīnišķīga var izlikties jaunā ideja, vajag ņemt vērā, ka arī tā var aizvest mūs nepareizā virzienā. «Zinātniskām» hipotēzēm, ko izvirza ļaudis, nav jāapdraud Bībeles autoritāti. Tikai viens mazs fakts no pagātnes, kurš pēkšņi top zināms, vai neliels pielabojums pie sākotnējā pieņēmuma, var pašā pamatā izmainīt visu pasaules izpratnes ainu - un tas, kas izlikās mums negrozāms fakts, pārstāj tāds būt.

Tas jāņem vērā, kad skar tos pētījumu apgabalus, kuri joprojām ir neskaidri, par spīti visam liecību svaram par labu 1.Mozus aprakstiem par Radīšanu. Ar pilnām un bezgalīgām zināšanām ir apveltīts tikai Dievs. Un ja zinātniskā pētījumā mēs vienmēr pamatojamies uz tā, ka Viņa Vārds ir pareizs (neatļaujoties, ka tas var izrādīties kļūdains vai nevietā konkrētā situācijā), tad mūsu teorijām ir daudz lielākas izredzes ar laiku kļūt par precīzu un adekvātu realitātes attēlojumu.

Avots: Nodaļa no K. Hema, Ä. Sarfati, K. Vilanda (D. Battena redakcijā) grāmatas («КНИГА ОТВЕТОВ: РАСШИРЕННАЯ И ОБНОВЛЕННАЯ»)

Edvins Rudzitis


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv