www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Malvīne, Malvis
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Mūzika - okulta māksla?07.02.2005

P.Līcīte

Mūzika — okulta māksla?

Jāatzīst, ka mūzikas principi valda tiklab dabā un pasaules kārtībā, kā cilvēka zemapziņjā.

Par to mūziku, kuru sastopam dabā, varētu sarakstīt bie­zus sējumus. Kas gan, piem., nebūs dzirdējis par kādreiz ska­nošo Memnona stabu Ēģiptē, kurš katru rītu apsveica pirmo saules staru ar klusu, drebošu skaņu? Ķīnieši jau sen pazi­nuši skanošus akmeņus; ievērojams, ka tie akmeņi, kuri bijuši izlikti saulē un vējā, ar roku uzsitot devuši vispatīkamākās ska­nas. Ceilonā atrodas tā sauktā «Velna ala», kurā dzirdami vis­nejaukākie trokšņi; ceilonieši apgalvo, ka šos trokšņus radot Jaunie gari. Dažs labs ceļotājs, kam gadījies nokļūt šajā alā, aiz bailēm saslimis.

Ka visa kosmosa kārtība bez mūzikas nav domājama, par to runājuši jau senie filosofi. Arī astrologi liekas esam tādās pat domās, jo astroloģiskos sacerējumos sastopam izteicienu «Urāns ir Veneras oktāva, bet Neptūns — oktāva Merkuram»:

Ja jau pieņemam, ka mūzika ir visā kosmosā, tad tai jā­būt arī katrā cilvēkā. Ikdiena gan rāda ko pretēju. Bet mēs zinām, ka ikdiena ir tā, kas neļauj izpausties visiem cilvēkā dusošiem spēkiem; daudz kas iet zudumā un varbūt daž­reiz tas ir pats labākais, ko dzīve apspiež un kam neļauj uz­plaukt. Bet ja cilvēku kādreiz izrauj iz ikdienas kaut vai ar hipnozes palīdzību, tad mūsu acīm var atsegties pārsteidzošas ainas: hipnozes stāvoklī cilvēki rada diezgan augstas mākslinie­ciskas vērtības, — dzied, spēlē, komponē, dejo (dejotāja Ma­rija — Madlēna). Kā lai šie talanti visi rastos, ja nebūtu jau noenkuroti dvēselē? Dienā — nomoda stāvoklī — viņi mēdz būt saistīti un nav tik stipri, lai izlauztos uz ārieni. Hipnoze atver slepenos zemapziņas avotus; cilvēks hipnotiskā transā kļūst ne tikai mākslinieks, bet pat gaišreģis, kā tas bieži pie­dzīvots. Nepierakstīsim hipnozei pārāk lielu lomu, — it kā viņa būtu mākslinieciskas vērtības radošais spēka avots; ne, viņa tik ir atbrīvotāja, — līdzeklis, kas ļauj dvēseles spēkiem atraisīties un apslēpto iznest gaismā. Tā tad — māksla ir apslēpts neapzināts dvēseles īpašums.

Šie apslēptie spēki izpaužas dažreiz cilvēkam guļot. Atceramies Tarlīni «Velna trilleru» sonāti, kuras tēma skaņradim tikusi diktēta sapni. Daži tagadnes muziķi komponejot sapnī veselus sacerējumus, kurus pēc atmošanās uzrakstot. Arī šo rindiņu rakstītājai gadījies viens - otrs taml. piedzīvojums; piem.,  vakarā pārtrauktais darbs sapnī risinās un veidojas arvien tālāk (sevišķi, ja lieta grozās ap instrumentācijas darbiem).

Nākam pie slēdziena, ka mākslā viss balstās uz iespēju; uztvert iespaidus iz zemapziņas dzīlēm tā, lai šie iespaidi pār­kāptu neskaidrās nojautas slieksni un sabiezinātos ainās, tēlos. Šie pēdējie ir tie, kurus saucam par idejām un kuri ir kosmis­kās patiesības izteiksmes veids. Kosmiskās patiesības mūžīgās vērtības sastāda mākslas darba vērtību. Māksliniekam nemaz nav jāsaprot tas, ko viņš grib radīt. Prāts vajadzīgs tikai, lai iegūtu tehniku, kas palīdz ideju izvest dzīvē. Tehnika — strādnieku bars, fantāzija — celtnes radītāja. Bez dievišķās idejas, kura nāk tikai kā žēlastība un neļaujas no prāta izsauk­ties, katrs darbs paliks tikai darbs un ne māksla. Mēs varam gribēt, cik patīk: labākās idejas un labākie atrisinājumi mums «iekrīt pēkšņi prātā», ienāk kā zibens mūsu apziņā. Sauksim to par inspirāciju, par fantāziju,— vienalga, kā; vārds te nekā nemainīs. Paturēsim vērā divus momentus 1) pēkšņo un 2) ne-personīgo ideju ierašanos. Pēkšņi, bez gribas iedarbības, ne­meklēti, nesagatavoti strādā ģēnija gars. Naktīs bieži rodas plāni, — jauns likums, jauns atrisinājums jūs pārsteidz, no rīta. Cik negaidīti šādi garīgi. procesi nāk un cik maz viņi at­karīgi no cilvēka prāta un gribas, norada ari tie gadījumi, kad mākslinieks grib radīt un nevar, — kad domas izpaliek, neska­toties uz gribas piepulēšanu. Mēdz uznākt pat ilgāki tukšuma jeb neauglības periodi, kuri mākslinieku spēj novest pat pie iz­misuma un savu spēju apšaubīšanas Tādi tukšuma brīži bijuši Vāgneram, Brāmsam, Šilleram u. c. Liekas, ka neviens māksli­nieks nebūs izgājis sveikā, — tikai nav daudz to, kuri grib at­zīties, jo baidās no apkārtnes kritikas.

(Tā tad redzam, ka gudrā dabas māte ieguldījusi zemap­ziņā skaistus dārgakmeņus; te dus likumi, pie kuriem pieturo­ties, cilvēks var radīt jaunas vērtības, ja vien pieradināsies klau­sīties slepenā balsī. Visu dzīvi var pārveidot, ja sekos zemap­ziņā dusošiem likumiem. Te ir pamats reliģijai, zinātnei, māk­slai, — vispār kultūrai. Zinātne, māksla un reliģija ir viena un tā paša kosmosa trīs uztveres (izpratnes) veidi, kuru uzdevums — vienam otru papildināt (kas diemžēl tagad pavisam nenotiek). Kultūras senlaikos šos trīs veidus pārvaldīja priesteri, un dvē­seles mistērijā šie trīs ir sakausēti par vienību, bet ārpus dvē­seles tempļa parādās kā trīs. Tāpēc senos laikos mākslas darbā izpaudās reliģiskā doma. Mākslas viela top profāna tikai sabru­kuma laikos; tad Medūzas seja top par riebīgu masku.)

Viena no lielākām cilvēces mīklām ir — ģēnija izcelšanās. Psihologi, dabas zinātnieki un filosofi par to sarakstījuši dziļdomīgus darbus un redz ģēnijā galvenām kārtam zināmu tieksmju iedzimtību. Bet ja prasām kāda ģeniāla darba radītājam pašam, kā viņš šo darbu radījis, tad viņš bieži vien to mums nemaz nespēj izskaidrot. ,,Kaut kas" viņā sācis darboties, viņš strādājis, ka pa sapņiem. Jēkabs Bēme (Bōhme) saka, ka lasot savus dar­bus vēlāk cauri, viņš pats tos vairs nesaprotot; tikai, kad uznā­kot atkal līdzīgs gara stāvoklis, tad prāts it kā atveroties. Vāgners sacīja : Tristans ir un paliek man brīnums. Kā es to esmu varējis radīt, man nesaprotami; kad viņu lasīju cauri, man ie­pletās acis un ausis." Gēte reiz atzinies, ka savu ,,Wilhelm Mei-ster" rakstījis gandrīz vai sapņiem līdzīgā stāvokli. Ekermanim viņš saka : ,,Katra augstāka produktivitāte nav atkarīga no mums,,tā nepadodas mūsu gribas varmācībai. Tādas lietas cilvēkam nāk kā negaidīta dāvana no augšienes." Pat tāds noliedzējs kā Nīče, atzīst inspirāciju Savā ,,Ecce homo" viņš raksta: ,,Vai kādam deviņpadsmitā gadu simteņa pēdējā posma cilvēkam ir jēga par to, ko agrāko, spēcīgāko laikmetu dzejnieki sauca par inspirāciju? Ja vien es būtu drusciņ māņticīgs, es to sauktu par pārdabīgu spēku inkarnāciju vai mediumisma izpaušanos. Apzī­mējums ,,atvēršanās" vienkārši tik apraksta to faktu, ka ar neiz­sakāmu noteiktību un smalkumu top redzams un dzirdams kaut- kas, kas cilvēku aizkustina un saviļņo līdz dziļumiem. Es neme­klēju, — es dzirdu; es nevaicāju, kas dod, — es ņemu; doma nāk kā zibens, — forma izlējās bez kavēšanās un gudrošanas,.

—  man tādos brīžos nekad nav bijis brīvās izvēles — un šis
stāvoklis, šī noteiktība — ,,tā un ne citādi" ir tā brīnišķīgākā.
Tas ir mans inspirācijas piedzīvojums."

Jānāk pie slēdziena, ka katra mākslinieciska radīšana beigu beigās ir inspirēta veidošana, kuru mākslinieka apzinātās gara spējas tikai kontrolē.

Bieži vien uzpeld kāds motīvs; tiklīdz piegriežu viņam jau pašā sākumā pārāk lielu vērību un gribu to izmantot, sajūtu pre­tošanos, un motīvs jāliek pie malas. Pēc kāda laika piepeši atveras vesela aina, it kā kāds būtu no loga atvilcis priekškaru, — un nu iesāktais vērpjas brīvi tālāk, — viena doma dzen otru. Bet šis domas tomēr ir kautras un sākumā bēga no katra trokšņa darbodamās tikai klusumā — vakaros, naktīs. Tagad esmu pie­radinājusies viņas savaldīt arī lielākā troksnī (tikai nevaru ciest sev apkārt citas mūzikas, jo tā tiešām traucē vel arvienu.) Kad savus darbus pēc ilgāka laika sāku cilāt, tad pate neaptveru vairs, kāda sajūta mani vadījusi un ko esmu gribējusi ielikt vienā vai otrā mūzikas gabaliņā, — tik dīvaini man izliekas ma­nas pašas ražojumi. Ja gribu radīšanas procesu aprakstīt kaut cik skaidri, tad jāsaka, ka sajūsmai uznākot es gremdējos sevi pašā; jūtu, ka ,,iekšienē" no manis atdalās kāda ,,garīga roka", kura šajā dzelmē smeļ. Dažreiz liekas: vajadzētu tikai nogrimt labi dziļi, — un tad atvērtos un sāktu skanēt pavisam jauna pasaule. Jau tā pasaule pilna skaņu : skan koki, skan puķes, debess, mā­koņi, ūdens, mēness, zvaigznes — un kur nu vel pate dvēsele, kura pārpārēm pilna nezināmu bagātību! Tas, ko uzrakstu, ir gabaliņš no šis nezināmās valsts, un tāpēc — parastā ,,nomoda" apziņas stāvoklī atrodoties — nevaru izprast, kas ir šis noslēpu­mainais, ko dzirdu. Parasti mēdz domāt, ka skaņradis mūzikā izteic ,,savas sāpes un prieku"; tāpēc klausītājs mēģina mūzikā sataustīt tiešus, noteiktus tēlus un pārdzīvojumus. Bet tie ir maldi — tādi paši maldi, kā — dot mūzikas gabalam kādu pā­rāk noteiktu nosaukumu. Visa tā sauktā programmas mūzika ir savā ziņā pretimnākšana publikas garšai un ieskatiem. Ja klau­sītājs koncerta programmā (asīs: ,,PreIūde", „Etīde" vai „Valsis" u. tml., tad šie vārdi viņam saka gaužām maz, un dažs labs ne­maz nezin, kā lai viņš mūzikai pieiet; bet dodat prelīdes vietā .skumju dziesmiņu", vai ,,mīlas sapni", etīdes vietā .rotaļu" un no «valša" iztaisāt ,,rožu valsi" — un jūsu mūzika no pūļa tiks uzņemta ar daudz lielāku pateicību. Jums, klausītāji pat pateiks, cik skaidri viņi sapratuši mūziku un cik tuvu piegājuši jūsu fantāzijai. — Un nabaga skaņradim atliek laipni smaidot pakla­nīties un iet mājup vientuļākam, kā jebkad, — ar to skaidro, nepielūdzamo atziņu, ka mūzika nav spējīga izteikt to ikdienu, kurai radīti vārdi — to ikdienu, kuras atspoguļojumu pūlis grib redzēt arī mākslā; mūzika ir pārāk dvēseliska, pārak dziļa, pārāk noslēpumaina. Kur beidzas valodas robežas, tur sākās mūzika."

Man šķiet, ka muzikālās radīšanas brīdī skaņradis ļoti tuvs meditācijai — tikai šī meditācija nenotiek visā plašumā; viņa skar tik zināmas, noteiktas dvēseles stīgas — viss pārējais klusē. Uz šīm domām mani veda dažu mistiķu apgalvojumi, ka viņi meditācijas brīžos dzirdot mūziku. Ja jau tic, ka dvēsele ir pate harmonija (tā saka Aristotelis), tad šī dvēsele meditācijas brīžos sastopas ar nebeidzamo kosmosa harmoniju. Mūzikas saistība ar cilvēku izpaužas sevišķi tad, kad dvēsele atraisās no miesas; pie tādiem brīžiem, ārpus meditācijas, jāpieskaita vēl cilvēka miršanas stunda. Šī saistība tad var būt tik stipra, ka to sajūt — dzird — pat apkārtne. Nezinu, vai te būtu vietā runāt par kādu akustisku ,,fata morgana"? Ap mirējiem dzirdējuši mūziku pat tādi skeptiķi, kā ārsti, un jutušies spiesti to apliecināt. Viens uzskats: ,,nāves" mūzika varētu būt citu garu iedarbošanās uz mirēju un viņa apkārtni; otrs: šīs skaņas ir dvēseles reagence uz kosmosa harmoniskām un ritmiskam vibrācijām. Okultisti saka, ka miršanas brīdī atbrīvojoties dažādi dvēseles spēki, kuri izpaužas dažādās parādībās — un šīs parādības pieaug līdz ar miesas sabrukumu. Tā tad matērija ir saite, cietums; dzīvojot mēs esam viņā ieslodzīti, un nāve mūs atbrīvo, — atbrīvo arī to noslēpumaino, neizskaidroto dvēseles spēku, kuru sauc par mūziku. No visa sacītā jātaisa slēdziens, ka kosmiskās, maģiskās un transcendentālās mūzikas vidus punktā stāv cilvēka dvē­sele, kura, kā daļa no kosmosa dvēseles, piedalās kosmiskā dzīvē un — kā komisko vibrāciju vidutāja — rada tās skaņu kombinācijas, kuras saucam par mūziku.

Nu jo vairāk mums jānāk pie atziņas, ka mūzika nav kautkas pavirši ņemams, un ka katras muzikālās radīšanas pamatā dus mediālas spējas, bez kurām skaņradis būs tikai amatnieks. ,,Mūzika ir dvēseles atspoguļojums, mikrokosrniska atbalss no makrokosmiskās ,,visuma simfonijas", — vidutāja starp dvēseli un visumu". Stēge).


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv