www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Loreta, Dzidra, Gunita, Dzidris
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Vai cilvēka dvēsele saglabā apziņu pēc pārejas?29.06.2007

Eksistē reliģijas un filozofijas, kurās skaidro, kas notiek ar cilvēku pēc viņa nāves. Parasti šie izskaidrojumi saistīti ar atklāsmēm un eksperimentiem, kurus cilvēki piedzīvojuši šeit, uz Zemes. Taču tas nevar pārliecināt skeptisku vai citādi domājošu cilvēku. Pat Senās Ēģiptes pilsoņi šaubījās par tradicionālajiem ticējumiem attiecībā uz aizkapa dzīvi.

Lūk, dziesma, pierakstīta uz papirusa, kurš atrasts faraona Intefa laika kapsētas lūgšanu namiņā:

Neviens nav atnācis no turienes,
Lai pastāstītu mums, kā viņi dzīvo;
Lai pastāstītu mums par savu likteni,
Lai mierinātu mūsu sirdis;
Pirms arī mēs nonāksim
Tajā vietā, kurp aizgāja viņi.


Lai kur būtu eksistējusi mācība par nemirstību, tā vienmēr pieļāva ticību apziņas saglabāšanai. Ar to domāja, ka vai nu personība pārdzīvoja nāvi bez sava materiālā ķermeņa un ķermenis turpināja fizisku dzīvi citā vietā. Pēdējā gadījumā uzskatīja, ka „garīgais ķermenis” bija analogs apbedītajam ķermenim.

Mūsu eksistence nozīmē, ka mēs esam, ka mēs eksistējam. Mums grūti pieņemt nemirstības koncepciju bez tā, lai mēs neapzinātos sevis un savas apkārtnes eksistenci. Apziņa, kā šodien uzskata fizioloģija un psiholoģija, nespēj eksistēt neatkarīgi. To nevar atdalīt kā kaut kādu fizisku vielu vai kā orgānu, audus, kaulus vai minerālus, to pat nevar atdalīt kā smadzenes, pat, ja apziņas galvenās funkcijas, kā liekas, atrodas smadzenēs. Taču labi zināms, ka katrai dzīvas būtnes šūnai piemīt apziņai raksturīgas īpašības. Katrai šūnai raksturīgs prāts un jūtība, kurus var attiecināt uz apziņas fenomenu. Kur ir dzīvība, tur ir apziņa.

Jo sarežģītākas un attīstītākas dzīvu būtņu smadzenes un nervu sistēma, jo sarežģītākas kļūst apziņas funkcijas. Apziņa ir Dzīvības Spēka pavadone. Tātad, organisma šūnas izveido apziņas masu, ja vēlaties, ideāla egregoru, uz kuru tiecas šūnas, un tieši – uz ideālu cilvēka formā. Smadzenēs ar miljardiem neironu apziņa iegūst pašapziņas un to parādību formu, kuras mēs piedēvējam mūsu sajūtu iespaidiem. Bet vai šī apziņa var būt neatkarīga no mehānisma, no kura tā liekas atkarīga? Saskaņā ar zinātniskiem pētījumiem, apziņa, būdama organiski atkarīga, nespēj dzīvot ilgāk kā ķermenis, un nav empīrisku apstiprinājumu, ka tas kādreiz ir noticis. Tas, starp citu, attiecas arī uz cilvēku.

Taču – vai eksistē cits, neatkarīgs apziņas veids? Varbūt eksistē atsevišķa apziņa, ar kuras palīdzību mums izdodas saprast, ka mēs esam, neatkarīgi no mūsu fiziskās būtības? Mēs zinām, ka mēs varam aizvērt acis, ausis vai jebkurā citā veidā pārtraukt ārējus iespaidus, bet, neskatoties uz to, mēs turpināsim sevi apzināties. Patiešām, īstas meditācijas dziļā stāvoklī nav sajūtu iespaidu, nav smaržu, vizuālu iespaidu, skaņu, sajūtu vispār nav, bet ir pastāvīga pārliecība par to, ka mēs eksistējam. Šī sajūta ir ārkārtīgi vienkārša un to nevar labāk izteikt kā vārdiem Es esmu; un tieši – es eksistēju. Un te nav tādu jautājumu kā „kas es esmu”, „kur es esmu”, „kāpēc es esmu”; tie pat nerodas cilvēka apziņā, kad iestājas dziļš meditācijas stāvoklis. Misticisms, reliģijas un daudzas filozofijas šo apziņas tipu aprakstīja kā dvēseles nemirstīgo garu. Tātad, tā kā šī apziņa acīmredzot neatrodas noteiktā vietā un funkcionē neatkarīgi no jebkāda orgāna vai sistēmas, to uzskata par nemirstīgu, nemateriālu un pat pārlaicīgu.

Rodas jautājums: kāds būs šīs apziņas tips? Šai nemirstības izpratnei mistiķi reizēm piedēvēja tādas noteiktas īpašības, kuras asociējas ar galīgo apziņu, kurai piemīt pilns sajūtu uztveres komplekts, ieskaitot redzi, dzirdi utt. un pat kontakti ar citiem mirušajiem. Viņi pat domāja, ka saglabājas arī jūtas, taču bez sāpēm un kaut kāda cita diskomforta sajūtām – zināmā mērā bezrūpība un miers, kas uz Zemes nav sasniedzams sakarā ar emociju spēcīgo iedarbību.

No otras puses, šeit, uz zemes, mēs varam piedzīvot daudz augstākus vai transcendentālus apziņas stāvokļus. Meditācijas tehnika ļauj sasniegt šādu ekstāzes stāvokli. Šie augstākie apziņas stāvokļi atšķiras no mūsu parastajiem objektīvajiem un subjektīvajiem stāvokļiem. Sasniedzot tik dziļus apziņas stāvokļus, mūsu uztvere vairs nesaistās ar mūsu sajūtu orgānu īpatnībām. Mēs nepastāvam kā indivīdi, mēs izkūstam kopīgajā, nedalāmajā Kosmosā.

Ja šie augstākie apziņas līmeņi var tikt sasniegti šeit uz zemes, tad kā mēs varam uzskatīt, ka apziņa, kura spēj pārdzīvot nāvi, nebūs tik cildena? Personības nemirstības īstas mistiskās koncepcijas būtība ir tāda, ka apziņas līmenis, spējot pārdzīvot nāvi, kā dvēseles īpatnība piedzīvos tādu pieredzi, kādu mēs, būdami mirstīgi, nevaram piedzīvot. Mēs nevaram cerēt, ka ar pēdējiem parastiem vārdiem pratīsim skaidri definēt to apziņas tipu, kas turpinās eksistēt nemirstībā.

Seržs Tusēns
www.rozenkreicers.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv