www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Junora, Anšlavs
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Apziņas parazīti04.07.2007

„Šodien parunāsim par svarīgāko maģijas jautājumu,” – teica Dons Huans, - „un sāksim ar sarunu par enerģētisko ķermeni”.

Par enerģētisko ķermeni viņš bija stāstījis jau neskaitāmas reizes, sakot, ka tas ir enerģētisko lauku kopums; fizisko ķermeni veidojošo enerģētisko lauku spoguļattēls.

Dons Huans paskaidroja, ka ķermenis un enerģētiskais ķermenis ir divi enerģētiskie lauki, kurus ir saspiedis vienā veselumā neparasts spēks. Šis spēks ir vislielākais noslēpums Visumā. Viņaprāt tas raksturo Visuma būtību, visu, kas Visumā ir.

Dons Huans apgalvoja, ka fiziskais un enerģētiskais ķermenis ir vienīgie savstarpēji papildinošie enerģētiskie elementi cilvēka ikdienā. Viņš neatzina nekādu citu duālismu izņemot šo, pretrunas starp ķermeni un prātu, garīgo un fizisko utt. ir tikai ilūzijas kam nav nekāda enerģētiska (spēkus dodoša vai ņemoša) pamata.

Satuvināt enerģētisko un fizisko ķermeni ir katra cilvēka spēkos, to nošķirtība pēc būtības ir nenormāla parādība. Tas ir pārvērst enerģētisko ķermeni fiziskajā un fizisko ķermeni enerģētiskajā – ēteriskā enerģijā, kuru kā jebkuru enerģiju, neredz mūslaiku cilvēka acs.

Ātri satumsa un koku lapas, kas tikko vēl bija zaļas, kļuva par melnu, sabiezinātu masu. Dons Huans teica, ka, ja es ieskatīšos to melnumā, nefiksējot skatienu, bet gan skatoties gar acu malām, tad ieraudzīšu ātru, manu skatu šķērsojošu,  ēnu.

- „Tagad ir piemērots diennakts laiks, lai to izdarītu,” – viņš teica. – „Nepieciešams tikai uz mirkli sakoncentrēt savu uzmanību, līdz ieraudzīsi kustīgu  melnu ēnu”

Es tā arī izdarīju un pēc mirkļa ieraudzīju melnu ēnu koka lapās. Tā bija vai nu viena ēna, kas kustās šurpu – turpu, vai arī vairākas ātras ēnas, kas kustās visos virzienos. Tās man atgādināja īpatnējas resnas zivis. Šis skats bija aizraujošs un saviļņojošs. Jau bija kļuvis tik tumšs, ka lapas vairs nebija saskatāmas, bet ēnas es joprojām varēju redzēt.

- „Kas tas ir, Don Huan?” – es pajautāju. – „Es redzu visapkārt ātras melnas ēnas.”

- „Tas ir Visums visā savā krāšņumā, -  viņš atbildēja, - „neizmērāma, nelineāra, vārdos neaprakstāma realitāte. Savulaik Senās Meksikas burvji ievēroja šīs ēnas un konstatēja, ka tās nepārtraukti seko tiem. Viņi redzēja tās tāpat kā tagad tās redzi Tu. Viņi vēl tās redzēja kā Visuma enerģijas plūsmu. Un viņi konstatēja kaut ko visai neparastu.”

Viņš apklusa un paskatījās uz mani.

- „Ko tad viņi konstatēja, Don Huan?” – es nepacietīgi pajautāju

- „Viņi konstatēja, ka mums mūsu dzīvē ir līdzgaitnieks,” – viņš lēnām teica. – „Mums ir plēsoņa, cēlies Visuma dzīlēs, kas ir sagrābis varu pār mūsu dzīvēm. Cilvēki ir viņa gūstekņi. Šis plēsoņa ir mūsu kungs un pavēlnieks, mūsu saimnieks. Viņš ir padarījis mūs par pazemīgiem un paklausīgiem. Ja mēs saceļamies, viņš mūs apspiež, ja mēs mēģinām rīkoties patstāvīgi, viņš pavēl mums to nedarīt.”

Visapkārt mums bija necaurskatāma tumsa, un tas šķiet savaldīja manu reakciju. Ja būtu bijusi diena, es no sirds izsmietos par šādiem apgalvojumiem, toties tumsā es biju pilnībā nomākts.

- „Mums visapkārt ir necaurskatāma melna tumsa,” – teica Dons Huans, - „bet, ja Tu apskatīsies ar acs kaktiņiem, tad neskatoties uz to ieraudzīsi kustīgās melnās ēnas visapkārt mums” Viņam bija taisnība, es joprojām tās redzēju, vērojot to kustību man sāka „griesties galva”.

Dons Huans ieslēdza gaismu un tas, šķiet, lika tām aizbēgt.

- „Mēs esam pietuvojušies tēmai, ko Senās Meksikas šamaņi uzskatīja par „jautājumu jautājumu”,” – viņš teica. – „Šo gadu laikā es dažādiem ceļiem Tevi vedu pie atziņas, ka kāds ir mūs sagūstījis. Mēs esam gūstekņi, tas ir neapšaubāmi!”

- „Un kādēļ tad tas plēsoņa ir mūs sagūstījis, kā Tu saki?” – es jautāju. – „Tam jābūt loģiski izskaidrojamam.”

- „Tam arī ir loģisks izskaidrojums,” - atbildēja Dons Huans, - „un pat ļoti vienkāršs. Viņi ir mūs uzveikuši, jo mēs esam priekš viņiem barība, un viņi nežēlīgi mūs apspiež, uzturot savu eksistenci. Tas ir līdzīgi kā mēs turam mājlopus kūtī, viņi tur savām vajadzībām cilvēkus. Tādējādi viņiem vienmēr ir barība”

Es jutu ka man sāk reibt galva. Es nevarēju izteikt savu neapmierinātību un sarūgtinājumu, mans ķermenis raustījās.

- „Nē, tas nevar tā būt,” -  es dzirdēju sevi sakām, - „tas ir bezjēdzīgi un absurdi. Tas ir kaut kas šausmīgs.”

- „Kādēļ?” – klusis jautāja Dons Huans, - „tādēļ, ka Tev tas nepatīk, tādēļ, ka tas Tevi pazemo, aizskar vai sadusmo?”

- „Tu vēl nemaz visu neesi dzirdējis,” - viņš turpināja. – „Uz mirkli padomā un pamēģini izskaidrot pretrunu starp, piemēram, inženiera izglītotību un viņa uzskatu aprobežotību, un ikdienas uzvedības pretrunīgumu. Burvji uzskata, ka mūsu uzskatu sistēmu, mūsu pārliecību par labo un ļauno, mūsu sabiedrības tikumus ir devuši mums šie plēsoņas. Tieši viņi ir radījuši mūsu cerības, gaidas un sapņus par veiksmēm un neveiksmēm. Viņiem mēs varam pateikties par alkatību un bailīgumu. Tieši plēsoņas ir mūs pataisījuši par pašapmierinātiem un egocentriskiem radījumiem.”

- „Bet kā viņi to izdarīja, Don Huan?”

- „Viņi pielietoja, no viņu viedokļa raugoties, ģeniālu paņēmienu, ” – smaidot atbildēja Dons Huans. – „No mūsu viedokļa raugoties, tas var šķist protams šausmīgs. Viņi mums iedeva savu prātu. Plēsoņas iedeva mums savu prātu un tas kļuva par mūsu prātu. Plēsoņas prāts ir izveicīgs, izdomas bagāts, pretrunīgs, noslēgts un baiļu pilns par to ka kuru katru mirkli tas var tikt atklāts.”

- „Neskatoties uz to, ka Tu nekad neesi cietis badu,” -  viņš turpināja, - „Tu uztraucies par ikdienas uzturu. Tās ir nekas cits kā plēsoņas bailes, kas baidās, ka viņa paņēmiens var kuru katru mirkli tapt atklāts un barība pazust. Caur prātu, kas ir viņu prāts, viņi mūsu dzīvi ietekmē viņiem nepieciešamā virzienā. Tādējādi viņi nodrošina savu drošību un mazina savas bailes”

- „Kaut kā es nevaru to pieņemt, „ – es izmocīju. – „Ja ir tiesa ka viņi no mums pārtiek, tad kā viņi to dara?”

Dona Huana seja atplauka smaidā, viņš bija apmierināts kā mazs bērns. Viņš paskaidroja, ka burvji cilvēkbērnus redz kā mirgojošas enerģijas lodes, kas ir pārklātas ar sijājošu kārtu. Viņš teica, ka plēsoņas ēd tieši šo sijājošo apziņas virskārtu un kad cilvēks sasniedz brieduma gadus no tās paliek pāri tikai niecīgs slānis. Šis slānis ļauj cilvēkiem turpināt dzīvot, bet ne vairāk. Dona Huana vārdus es uztvēru kā sapnī, viņš teica, ka cik viņam zināms šāda apziņas virskārta ir tikai cilvēkiem un tādēļ arī viņi kļūst par vieglu laupījumu citu veidu būtnēm.

Turpinot Dons Huans izteica vēl vienu šokējošu apgalvojumu. Viņš teica, ka atlikusī apziņas virskārta ir cilvēka pašregulācijas centrs, ko izmanto plēsoņas. Caur to viņi provocē mūsu apziņas uzplaiksnījumus un apēd to galaproduktu. Plēsoņas mums rada visādus bezjēdzīgus šķēršļus, tādējādi atstājot mūs dzīvus, lai pārtiktu no mūsu pārdzīvojumiem par iedomātām neveiksmēm.

Acīmredzot teiktajā bija, kas iespaidīgs, jo man vārda burtiskā nozīmē sametās slikta dūša. Pagaidot kamēr nelabums pāriet un saņemoties ar spēkiem, es pajautāju: „Bet kādēļ Senās Meksikas un arī šodienas burvji, ja jau redz plēsoņas, ar viņiem necīnās? „

- „Ne Tu, ne es nevaram viņiem neko izdarīt, „ – atbildēja Dons Huans. – „Viss ko mēs varam izdarīt, disciplinēt sevi tik tālu, lai viņi mūs neaiztiktu. Bet kā Tu piedāvā saviem ciltsbrāļiem šo izskaidrot un izvest caur grūtībām caur kurām šo gadu garumā esi gājis pats? Labākajā gadījumā viņi par Tevi tikai pasmiesies. Un ne jau tādēļ ka nenoticētu Tev. Sirds dziļumos katrs cilvēks zina par plēsoņas esamību”

Mans analītiskais prāts te pameta mani, te atkal atgriezās. Viss ko Dons Huans teica bija tik neticams un absurds, bet tai pat laikā visai saprātīgs un loģisks. Tas izskaidroja visas pretrunas, kas notika manā prātā, bet tai pat laikā nekādi nevarēju saprast kā ko tādu varēja uztvert nopietni. Viņš mani ļoti uzmanīgi vēroja, beidzot viņš novērsās un teica: „Ja sāc pārāk šaubīties – izslēdz gaismu, ieskaties tumsā, apskati labi visu ko tajā ieraudzīsi.” Viņš piecēlās, lai izslēgtu gaismu, bet es viņu apturēju. Pēkšņi no domas vien par tumsu man kļuva nelabi.

- „Tu redzēji melnās ēnas tumsā uz koku fona,” – viņš teica. - „Tās ir brīnišķīgas, es gribu, lai Tu apskati viņas vēlreiz.”

Es baidījos, ka viņš izslēgs gaismu un viņš tā arī izdarīja. Es ne tikai atkal ieraudzīju ēnas, bet pat izdzirdēju kā viņas dūc. Dons Huans iesmējās kopā ar mani un ieslēdza gaismu.

- „Senās Meksikas burvji,” – viņš turpināja savu stāstu, - „redzēja plēsoņu. Viņi sauca viņu par lidoni, jo viņš nepārtraukti lidinās gaisā. Tas nav tik vien kā neparasts skats, tā ir liela ēna, kas lido pa gaisu, necaurredzami melna ēna. Pēc tam tā planējot nolaižas uz zemes. Senās Meksikas burvji uzskatīja, ka cilvēks ir vienota, vesela būtne, kas spēj veikt apziņas brīnumus. Šodien tas skan tik vien kā skaista leģenda. Tā ir pagātne, šodien mums ir racionāli domājoši ļaudis

Mūsu pakļāvēji ir veikli un izdomas bagāti. Viņi metodiski mūs pataisa par niecībām. Cilvēku, kura daba ir būt par maģisku būtni, viņi nolaiž līdz neiedomājami zemam līmenim. Tagad cilvēks ir vienkārši gaļas gabals. Būdams pašapmierināts, egoistisks un glups viņš vairs nesapņo ne par ko vairāk kā tikai par gaļas gabalu.”

Mani atkal pārņēma nelabums, kurš nāca no mana ķermeņa dziļumiem. Dons Huans satvēra un sakratīja mani līdz man kļuva labāk un es mazliet nomierinājos.

- „Šie plēsoņas,” – turpināja Dons Huans, - „ir neorganiskas būtnes (būtnes bez organisma, būtnes bez fiziskā ķermeņa), bet atšķirībā no citām neorganiskām būtnēm, tās ir bīstamas mums kopumā. Domāju ka būdami bērni mēs redzējām plēsoņu, bet tas šķita tik biedējošs, ka par to negribējām domāt. Bērni protams var koncentrēt savu uzmanību uz viņiem, bet apkārtējie pārliecina viņus to nedarīt.

Viss, kas atliek cilvēkiem, tā ir disciplīna. Tikai disciplīna spēj atbaidīt plēsoņu. Ar vārdu „disciplīna” es nedomāju izplānotu dienas kārtību pie kuras jāpieturas, piemēram celšanos agri no rīta, regulāru sevis apliešanu ar aukstu ūdeni un tamlīdzīgas ārišķīgas lietas. Ar disciplīnu es domāju spēju mierīgi tikt galā ar nelabvēlīgu apstākļu sakritību, ko nespējam ietekmēt. Tā ir māksla nesalūst bezgalības priekšā, izturēt to kas ir neizbēgams, lai kas tas arī nebūtu, un ne jau tādēļ ka esi stiprs vai nesalaužams, bet gan tādēļ, ka esi labestības pārpilns.”

- „Un kādā gan veidā disciplīna aizbaida plēsoņu?”

- „Tā padara mūsu sijājošo apziņas virskārtu viņam negaršīgu. Tas lidonim ir neaptverami, viņam nekas cits neatliek kā likt mums uz kādu laiku mieru. Un kad viņš kādu laiku nav noēdis mūsu apziņas virskārtu, tad tā sāk augt un, ja tas netraucēti notiek, tad izaug līdz savam dabiskajam lielumam. Un tad visi uztveres brīnumi cilvēkam kļūst paši par sevi saprotami.

Senās Meksikas burvji konstatēja, ka viens no efektīvākajiem veidiem lidoņa aizbaidīšanā ir iekšējais klusums (iekšējā dialoga pārtraukšana, bezdomu stāvoklis). Pateicoties tam, cilvēks, kas to praktizē ļoti vienkārši var konstatēt mūsu ikdienas prāta ārējo dabu. Plēsoņas prāts protams atgriežas, bet vairs ne tik spēcīgs. Pēc regulārām šādām nodarbībām plēsoņas prāta „izslēgšana” kļūst par ikdienišķu lietu. Un tā tas notiek līdz brīdim, kad plēsoņa pazūd pavisam un tas ir patiesi skumjš notikums. Sākot no šīs dienas cilvēkam ir jāpaļaujas uz savu īsto prātu, kurš līdz šim praktiski netika izmantots. Svešā prāta, kurš pasaka priekšā ko, kad un kā darīt vairs nav. Un šis ir pats smagākais mirklis, viss pārējais bija tikai sagatavošanās tam.”

Mani pārņēma neparasts satraukums. Es par to gribēju uzzināt ko vairāk, bet kaut kas manī uzstāja, lai es apstātos. Man radās domas par nepatīkamiem sekām un samaksu, līdzīgu Dieva dusmām, kuras es varu izsaukt, mēģinot iejaukties lietās, kuras Dievs ir apslēpis mums.

- „Visbeidzot,” – turpināja Dons Huans, - „gribu Tev pateikt atziņu, kuras iegūšanai Senās Meksikas burvji patērēja tūkstošiem gadu. Lidoņa prāts pazūd uz visiem laikiem tad, kad cilvēkam izdodas sev pakļaut pulsējošo spēku, kas satur kopā abus mūsu ķermeņus „

Lai kā es arī necentos, man neizdevās noliegt viņa loģiku. Jo vairāk es par to domāju, sarunājos ar apkārtējiem cilvēkiem un novēroju viņus, jo manī radās stiprāka pārliecība, ka ir kaut kas, kas padara mūs nespējīgu uz jelkādu darbību, kuras centrā nebūtu mēs paši, mūsu „Es”. Mani un principā visus ko pazinu uztrauca tika un vienīgi tas.

- „Lidoņa prātam nav pretinieku,” – teica Dons Huans. – „Kad viņš pasaka kaut ko, tad pats piekrīt šim apgalvojumam, liekot Tev tam noticēt. Plēsoņas prāts Tev pateiks, ka viss ko Tev saku ir muļķības, bet pēc tam tas pats prāts teiks: „Jā, protams, tās ir muļķības,” – teiksi Tu. Lūk tā arī viņi mūs pakļauj.” 

Fragments no Karlosa Kastaņedas grāmatas „Bezgalības aktīvā puse”
No krievu valodas tulkoja Ivars Prūsis


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv