www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Kazimirs, Izidors
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




AIZIEŠANAS MĀKSLA31.07.2007

Lai atjaunotu mūsu vēstījuma pavedienu, mēs iztirzāsim iekšējā garīgā cilvēka aktivitāti, kurš ir nometis savu fizisko un ēterisko ķermeni un tagad atrodas smalkā ķermeņa čaulā (tas ir veidots no astrālās jeb jūtošās substances un mentālās substances). Vidusmēra cilvēka spēcīgās emocionālās, jūtīgās polarizācijas dēļ ir nostiprinājusies ideja, ka cilvēks pēc īstās nāves vispirms aiziet savā astrālajā ķermenī, bet vēlāk mentālajā starpniekā. Bet tas tā nav. Šo ideju pamato ar to, ka ķermenis sastāv galvenokārt no astrālās matērijas. Pagaidām maz cilvēku ir tik attīstīti, lai starpnieks, kurā viņi atrodas pēc nāves, sastāvētu galvenokārt no mentālās substances. Tikai mācekļi un iesvētītie, kas pamatā dzīvo savos prātos, tūlīt pēc nāves atklāj, ka atrodas mentālajā plānā. Vairākums izrādās esam astrālajā plānā, ietērpti čaulā no astrālās matērijas un pakļauti aiziešanas periodam astrālā plāna iluzorajā sfērā.
Kā es pastāstīju iepriekš, astrālajam plānam nav faktiskas esības, bet tas ir cilvēku dzimtas iluzors veidojums. Tomēr, sākot ar mūsu laikiem (pateicoties ļaunuma spēku sakāvei un katastrofiskajam pretsparam, kādu ir saņēmusi Melnā Loža), astrālais plāns lēnām pārvēršas mirstošā stāvoklī un pēdējā periodā (septītajā Pamatrasē) vairs nepastāvēs. Mūsu laikos tā nav. Jūtīgā substance, kas veido astrālo plānu, vēl aizvien sakopojas ilūziju formās un veido barjeru atbrīvošanos meklējošās dvēseles ceļā. Tas vēl “tur gūstā” daudzus mirstošos, ja viņu galvenās reakcijas dzīvē bija vēlme, egoistiska domāšana un emocionālais jūtīgums. Tādu pašlaik ir milzīgs vairākums. Atlantiskajos laikos astrālais plāns sāka pastāvēt; apziņas mentālā stāvokļa tad praktiski vēl nebija, kaut arī “prāta dēli” atradās tajā, kas šodien ir šī plāna augstākie līmeņi. Arī mentālais pastāvīgais atoms katrā cilvēciskajā formā bija praktiski nekustīgs, un tātad nebija mentālā plāna “pievilkšanas”, kā šodien. Daudz cilvēku pēc savas apziņas vēl ir atlantieši, un, kad viņi aizies no fiziskās apziņas stāvokļa un nometīs savus divkāršos fiziskos ķermeņus, viņi sadursies ar problēmu, kā tikt vaļā no astrālā ķermeņa, bet viņiem nebūs darīšana ar dvēseles mentālo cietumu. Tie ir neattīstītie, vidusmēra cilvēki, kuriem pēc kamiskā ķermeņa jeb vēlmju ķermeņa atstāšanas maz vēl ir atlicis ko darīt; nav mentālā starpnieka, lai ievilktu viņus mentālajā integrācijā, jo trūkst mentāli fokusētas potences; dvēsele augstākajos mentālajos līmeņos pagaidām vēl ir “dziļā meditācijā” un nemaz nav saistīta ar savu ēnu trijās pasaulēs.
Tādēļ aiziešanas māksla iedalās trijās kategorijās.
1. Ko praktizē tie cilvēki, kuri ir tīri astrāli pēc savas kvalitātes un konstitūcijas. Viņus mēs saucam par “kamiskiem” cilvēkiem.
2. Ko praktizē tie līdzsvarotie cilvēki, kuri ir integrētas personības un saucas par “kama-manasiskiem” indivīdiem.
3. Ko praktizē izcili cilvēki un visu pakāpju mācekļi, kuri pamatā ir mentāli pēc sava “dzīvības fokusa”. Viņus sauc par “manasiskiem” subjektiem.

Vieni un tie paši bāzes noteikumi kontrolē visas stadijas, bet akcents atšķiras katrā gadījumā. Es gribētu, lai jūs iegaumētu, ka tur, kur nav fizisko smadzeņu un prāts nav attīstīts, iekšējais cilvēks praktiski slāpst nost astrālās matērijas konvertā, ilgu laiku ir iegremdēts tajā, ko mēs saucam par astrālo plānu. Kama-manasiskajam cilvēkam ir tas, ko sauc par “divējādās dzīves brīvību”, un viņš ierauga sevi kā tādu, kam pieder divējāda forma, kas viņam ļauj pēc vēlēšanās kontaktēties ar astrālā plāna augstākajiem līmeņiem un mentālā plāna zemākajiem līmeņiem. Es gribētu no jauna atgādināt, ka fiziskās smadzenes nevar reģistrēt šos kontaktus. Zināšanas par tādu kontaktu ir atkarīgas no iekšējā cilvēka iedzimtās aktivitātes, viņa izpratnes un pievilkšanās konkrētā stāvokļa. Manasiskajam cilvēkam pieder spīdošs mentālais starpnieks ar tādu gaismas intensitāti, kura ir proporcionāla viņa brīvībai no vēlmēm un emocijām.
Šie trīs cilvēku tipi visi izmanto līdzīgu aiziešanas procesu, bet atšķirīgu tehniku šī procesa ietvaros. Skaidrības labad ir jāsaka, ka:
1) kamiskais cilvēks nomet savu astrālo ķermeni ar izdzēšanu; viņš to nomet caur astrālo atbilstību saules pinuma centram. Šī izdzēšana notiek tādēļ, ka viņa iedzimtās vēlmes un viņam piemītošās emocijas šajā stadijā ir saistītas ar dzīvniecisko dabu un fizisko ķermeni, – bet tie abi tagad nepastāv;
2) kama-manasiskais indivīds izmanto divas tehnikas. Tas ir dabiski, jo viņš, pirmkārt, nomet savu astrālo ķermeni un pēc tam savu mentālo starpnieku:
a) viņš nomet astrālo ķermeni, pateicoties augošajām alkām pēc mentālās dzīves. Viņš pakāpeniski un neatlaidīgi aiziet prāta ķermenī, bet astrālais ķermenis ezoteriski “atkrīt” un galu galā izgaist. Tas parasti notiek bezapzinīgi un var prasīt diezgan ilgu laiku. Tomēr, ja cilvēks ir augstāk par vidusmēru un tuvojas manasiskajam cilvēkam, tāda izgaišana notiek pēkšņi un dinamiski un cilvēks stāv brīvi savā mentālajā ķermenī. Tas notiek apzināti un ātri;
b) viņš nomet mentālo ķermeni ar cilvēciskās gribas aktu, kā arī tādēļ, ka dvēsele sāk lēnām apzināties savu ēnu. Iekšējais cilvēks tādēļ sāk pievilkties dvēselei, kaut arī vēl vāji. Šis process notiek salīdzinoši ātri un ir atkarīgs no manasiskā iespaida pakāpes;
3) manasiskajam cilvēkam, kas tagad ir fokusēts savā mentālajā ķermenī, tāpat ir jāizmanto divas lietas:
a) jāizšķīdina un jātiek vaļā no jebkura astrālā nosēduma, kurš var likt izbalēt viņa spīdošā mentālā ķermeņa krāsām. Tā saucamais astrālais ķermenis tagad kā izpausmes faktors praktiski nepastāv. Tiek piesaukta aizvien lielāku gaisma no dvēseles. Tieši dvēseles gaisma šajā stadijā izšķīdina astrālo substanci, tāpat kā cilvēces (kopumā) dvēseles apvienotā gaisma galu galā izšķīdinās astrālo plānu – atkal tā saucamo;
b) jāsagrauj mentālais ķermenis, izmantojot noteiktus spēka vārdus. Šie vārdi tiek pateikti māceklim viņa Meistara ašramā. Tie kolosāli palielina dvēseles spēku un mentālā ķermeņa iekšienē izsauc tādu apziņas paplašināšanos, ka tas sasprāgst un vairs nav šķērslis iekšējam cilvēkam. Tagad viņš var stāvēt – kā brīvs Prāta Dēls – sava Meistara ašramā un “vairs neizies”.
Darbība tieši pēc nāves
Tūlīt pēc nāves, it īpaši, ja ir notikusi kremācija, cilvēks savā kama-manasiskajā ķermenī tāpat apzinās un reaģē uz savu vidi, kā tas bija, dzīvojot fiziskajā plānā. Šī frāze pieļauj dažādu apzināšanās un vērošanas pakāpi, jo tas pats notiek ar tiem, kuri atrodas fiziskajā plānā. Cilvēki nav vienādi atmodināti un nevienādi apzinās savu vidi jeb tiešo pieredzi. Tomēr, tā kā lielākā daļa cilvēku ir vairāk apzinīgi emocionāli kā fiziski un lielākā mērā fokusēti savos astrālajos starpniekos, cilvēks labi pazīst to apziņas stāvokli, kurā viņš atrodas. Neaizmirstiet, ka plāns būtībā ir apziņas stāvoklis, nevis vieta, kā, šķiet, daudzi ezoteriķi domā. To pazīst pēc sevi apzinošās personas fokusētas reakcijas; viņa – pastāvīgi un konkrēti apzinoties sevi – ir jūtīga pret savas vides un savu vēlmju tēmu vai arī (attiecībā uz izciliem cilvēkiem, kas funkcionē augstākos astrālā plāna līmeņos) jūtīga pret mīlestību un tiekšanos; cilvēks ir apgrūtināts ar to, kas aizņēma viņa uzmanību un iedarbināja kamisko principu viņa iemiesojuma pieredzes laikā. Vai gan ir atkal jāatgādina, ka tagad nav fizisko smadzeņu, lai atsauktos uz impulsiem, ko raida iekšējais cilvēks, un dzimums tā fiziskajā izpratnē nepastāv? Būtu labi, ja spirituālisti to atcerētos un apzinātos kā muļķību, tā arī neiespējamību tās garīgās laulības, kurām apmāca un kuras praktizē dažas šīs kustības domas skolas. Cilvēks savā astrālajā ķermenī tagad ir brīvs no tīri dzīvnieciskajiem impulsiem, kuri ir normāli un tiesīgi būt fiziskajā plānā, bet kuriem tagad nav nozīmes viņam, kas atrodas savā kamiskajā ķermenī.
Tādēļ, ja ņemam vidusmēra cilvēku, kādas ir pirmās reakcijas un aktivitātes pēc viņa fiziskā ķermeņa atjaunošanās vispārējās substances rezervuārā? Uzskaitīsim dažas no šīm reakcijām:
1) viņš kļūst par tādu, kas apzinās sevi. Šeit iekļaujas uztveres skaidrība, kādu nepazīst vidusmēra cilvēks fiziskajā iemiesojumā;
2) laiks (kas ir notikumu secība, ko reģistrē fiziskās smadzenes) tagad nepastāv, kā mēs saprotam šo terminu, un – kad cilvēks pievērš uzmanību savam vairāk emocionālajam “es” – neizbēgami pienāk mirklis tiešam kontaktam ar dvēseli. To izskaidro tā, ka pat vistumsonīgākā un neattīstītākā cilvēka gadījumā pilnīgas atjaunošanās mirklis nepaliek dvēseles nepamanīts. Tam ir noteikta iedarbība uz dvēseli, kaut kas līdzīgs ilgam, spēcīgam zvana virves rāvienam, ja ir pieļaujams tik vienkāršs salīdzinājums. Uz īsu sekundi dvēsele atsaucas, un šīs atsaukšanās daba ir tāda, ka cilvēks, atrodoties savā astrālajā ķermenī vai, pareizāk, savā manasiskajā starpniekā, redz iepriekšējā iemiesojuma pieredzi, izvērstu sev priekšā kā karti. Viņš izjūt bezlaicīgumu;
3) šīs pieredzes rezultātā cilvēks izdala trīs galvenos noteicošos tās dzīves faktorus, kura ir pagājusi un kura tur atslēgas arī viņa nākamajam iemiesojumam. Viss pārējais aizmirstas; visas sīkākās pieredzes tiek izdzēstas no viņa atmiņas, neatstājot apziņā neko, izņemot to, ko ezoteriski sauc par “nākotnes trijām sēklām jeb dīgļiem”. Šīs trīs sēklas ir specifiski saistītas ar fizisko un astrālo pastāvīgo atomu un tādējādi veido pieckārtīgu spēku, kas radīs formas, kurām būs jāparādās vēlāk. Jāsaka, ka:
a) Sēkla Viens vēlāk noteiks fiziskās vides dabu, kurā cilvēks, kas atgriežas, atradīs savu vietu. Tā ir saistīta ar šīs nākamās vides kvalitāti un nosaka kontaktam nepieciešamo lauku jeb apvidu;
b) Sēkla Divi nosaka ēteriskā ķermeņa kvalitāti, kā starpniekam, caur kuru Staru Spēki var kontaktēties ar blīvi fizisko ķermeni. Tā norobežo ēterisko struktūru jeb vitālo tīklu, visgarām kuram cirkulēs ienākošās enerģijas, un ir saistīta pārsvarā ar to no septiņiem centriem, kurš būs visaktīvākais un dzīvākais priekšā stāvošajā iemiesojumā;
c) Sēkla Trīs sniedz atslēgu astrālajam starpniekam, kurā cilvēks būs polarizēts nākamajā iemiesojumā. Neaizmirstiet, ka es šeit aplūkoju vidusmēra cilvēku, nevis izcilu cilvēcisku būtni, mācekli vai iesvētīto. Tā ir sēkla, kura, pateicoties tās pievilktajiem spēkiem, atkal saved cilvēku kopā ar tiem, kurus viņš agrāk mīlēja vai arī ar kuriem viņam bija ciešs kontakts. Var pieņemt kā faktu, ka grupas ideja subjektīvi pārvalda visus iemiesojumus un pārmiesotais cilvēks tiek ievests iemiesojumā ne tikai aiz savas vēlmes pastāvēt fiziskajā plānā, bet arī grupas impulsa dēļ un atbilstoši grupas karmai, tāpat kā savai paša. Šis punkts ir īpaši jāpasvītro. Tiklīdz to īsti sapratīs un apzināsies, izzudīs liela daļa baiļu, kuras izsauc doma par nāvi. Pazīstamais un mīlamais, vienalga, paliek pazīstams un mīlams, jo daudzu iemiesojumu laikā bija cieša saite un, kā teikts “Senajā komentārā”:
“Šīs noteicošās apzināšanās sēklas nav unikālas tikai ‘man un tev’, bet arī grupai; grupā tās saista vienu ar otru laikā un telpā. Tikai zemākajos tipos tie, kas ir saistīti, atrod savu savstarpēji atbilstošo esību. Kad dvēsele iepazīs dvēseli, satikšanās vietā, pēc Meistara aicinājuma, šīs sēklas izzudīs.”
Tādēļ ir acīmredzami, cik ļoti ir nepieciešams mācīt bērnus apzināt un izmantot pieredzi, jo pēdējā, būdama iegaumēta, stipri atvieglos šīs trešās aktivitātes veikšanu astrālajā plānā pēc nāves.

4. Pabeidzis šo “pieredzes izdalīšanu”, cilvēks meklēs un automātiski atradīs tos, uz kuriem Trešās Sēklas iespaids norāda kā uz tādiem, kuriem ir pastāvīga dalība grupas pieredzē, kuras elements apzināti vai neapzināti viņš ir. Tiklīdz saite ir no jauna nodibinājusies (ja tie, kurus meklēja, vēl nav atmetuši savus fiziskos ķermeņus), cilvēks darbojas, kā tam jābūt uz zemes savu tuvāko kompānijā un saskaņā ar savu temperamentu un evolūcijas punktu. Ja tie, kuri viņam ir vistuvākie un kurus viņš mīl vai ienīst, vēl aizvien uzturas fiziskajā iemiesojumā, viņš tos tāpat atradīs un – atkal tāpat, kā viņš darīja uz zemes, – paliks viņiem kaimiņos, apzinoties viņu darbību, kaut arī (ja viņi nav augsti attīstīti) viņi neapzināsies viņa darbību. Man nav tiesības stāstīt detaļas par savstarpējo sakaru vai arī par kontakta paņēmieniem un metodēm. Katra persona atšķiras; katrs temperaments ir unikāls. Es tikai cenšos paskaidrot dažus cilvēka izturēšanās bāzes virzienus pirms aiziešanas akta vai aktiem.
Šīs četras aktivitātes aizņem dažādus laika periodus – no to viedokļa, “kuri dzīvo apakšā”, kaut arī cilvēkam astrālajā plānā laiks nepastāv. Pakāpeniski kārdinājums un valdzinājums (zemas vai augstas pakāpes) izzūd, un cilvēks ieiet stadijā, kad viņš zina – tā kā prāts tagad ir vērīgāks un vairāk dominējošs – , ka viņš ir gatavs otrajai nāvei, pilnīgai kamiskā ķermeņa vai kama-manasiskā starpnieka atmešanai.
Šeit ir jāatceras, ka, tiklīdz ir notikusi fiziskā ķermeņa atjaunošanās divos tā aspektos, iekšējais cilvēks, kā es teicu iepriekš, kļūst pilnīgi apzinīgs. Fizisko smadzeņu un ēterisko spēku atvara (pamatā dezorganizēta cilvēku vairākumam) vairs nav. Ir divi faktori, kuru dēļ studējošie domā, ka cilvēka pārdzīvojums triju pasauļu iekšējos plānos ir nenoteiktības, pusapziņas pārdzīvojums vai arī viņam tiek parādīts dzīves atkārtojums, izņemot ļoti attīstītus cilvēkus, mācekļus vai iesvētītos. Bet tā nav. Cilvēks iekšējos plānos ne tikai apzinās sevi kā indivīdu – ar saviem paša plāniem, dzīvi un darbiem – , kāds viņš bija fiziskajā plānā, bet apzinās arī apkārtējo apziņas stāvokli. Viņu var savaldzināt astrālā esība vai pakļaut dažādu domu strāvojumu telepātiskā iedarbība, kuras emanē no mentālā plāna, bet viņš apzinās sevi un savu prātu (vai izstrādātās manasiskās dzīves mēru) daudz spēcīgāk nekā tad, kad viņam nācās strādāt ar fizisko smadzeņu starpniecību. Viņa iespaidi ir daudz bagātāki un pilnīgāki, nekā jebkad tas bija iemiesojuma laikā. Ja jūs nedaudz padomāsit par to, jūs sapratīsit, ka tam tā arī ir jābūt.
Tādēļ ir jāsaprot, ka aiziešanas māksla norit konkrētāk un efektīvāk, nekā notika fiziskā starpnieka atjaunošanās. Jāaplūko arī cits punkts. Iekšējā pusē cilvēki zina, ka atdzimšanas likums pārvalda fiziskā plāna dzīves pieredzi, un tad viņi saprot, ka pirms kamiskā, kama-manasiskā vai manasiskā ķermeņa nomešanas viņi iziet tikai atstarpi starp iemiesojumiem un gūst divus lielus pārdzīvojumus.
1. Brīdi (ilgu vai īsu, atkarībā no sasniegtā evolūcijas punkta), kad būs nodibināts kontakts ar dvēseli jeb saules eņģeli.
2. Pēc šī kontakta notiks salīdzinoši spēcīga pārorientācija uz zemes dzīvi, kas ved pie tā, ko sauc par “nokāpšanas un piesaukšanas procesu”, kad cilvēks:
a) no jauna sagatavojas fiziskajam iemiesojumam;
b) liek atskanēt savai paša notij triju pasauļu substancē;
c) revitalizē pastāvīgos atomus, kas veido spēku trijstūri kauzālā ķermeņa iekšienē;
d) savāc kopā nepieciešamo substanci savu nākamo izpausmes ķermeņu izveidošanai;
e) iekrāso tos ar īpašībām un raksturojumiem, kurus viņš jau ir sasniedzis, pateicoties dzīves pieredzei;
f) ēteriskajā plānā organizē sava vitālā ķermeņa substanci tā, ka izdalās septiņi centri un var kļūt par iekšējo spēku uztvērējiem;
g) apzināti izvēlas tos, kuri apgādās viņu ar vajadzīgo blīvi fizisko čaulu, pēc tam gaida iemiesošanās mirkli. Tiem, kas studē ezoteriku, būtu labi atcerēties, ka vecāki dāvā tikai blīvi fizisko ķermeni. Viņi neienes neko, izņemot konkrētas kvalitātes un dabas ķermeni, kurš veido nepieciešamo starpnieku kontaktam ar vidi, kas ir vajadzīgs dvēseles iemiesojumam. Viņi var nodrošināt arī kaut kādas grupas attiecības, ja dvēseles pieredze ir ilgstoša un ir nodibinājušās īstas grupas attiecības.
Šie divi kritiskie momenti stāv izmiesotā cilvēka apziņas priekšā, un viņš zina, ko dara robežu ietvaros, kuras nosaka viņa evolūcijas punkts.

Devačanas pārdzīvojums
Man gribētos vēl atzīmēt, ka tāda apzināta aiziešanas mākslas īstenošana un tāda procesa un mērķa apzināšanās īstenībā veido apziņas stāvokli, kuru ortodoksālie teozofi nosauca par devačanu. Bija lieli pārpratumi attiecībā uz šo pārdzīvojumu. Vispārējā ideja bija, ka pēc atbrīvošanās procesa no astrālā un mentālā ķermeņa cilvēks ieiet kaut kādā miegainā stāvoklī, kad viņš no jauna pārdzīvo un pārskata bijušos notikumus nākotnes gaismā un iziet caur kādu atpūtas periodu, kaut ko līdzīgu sagremošanas procesam, lai sagatavotos jaunai dzimšanai. Šī kaut kādā mērā kļūdainā ideja radās tādēļ, ka laika koncepcija vēl aizvien pārvalda teozofiskās īstenības interpretācijas. Tomēr, ja apzināmies, ka laiks nav pazīstams, izņemot fiziskā plāna pieredzi, tad visa devačanas koncepcija noskaidrojas. Līdz ar pilnīgas atdalīšanās mirkli no blīvā un ēteriskā ķermeņa un ar aiziešanas procesa sākumu cilvēks apzinās pagātni un nākotni; kad aiziešana ir pabeigta un nodibinās kontakts ar dvēseli, un manasiskais starpnieks atrodas sagraušanas procesā, viņš tūlīt sāk apzināties nākotni, jo pareģošana – tā ir dvēseles apziņas prerogatīva un cilvēks uz laiku iegūst šo spēju. Tādēļ pagātne, tagadne un nākotne ir redzamas kā vienots veselums; Mūžīgā Tagad apzināšanās attīstās pakāpeniski, no iemiesojuma uz iemiesojumu, un secīgā atdzimšanas procesa laikā. Tā veidojas apziņas stāvoklis (raksturīgs izcila cilvēka normālajam stāvoklim), kuru var nosaukt par devačanisku.
Manos nolūkos neietilpst aiziešanas procesa tehnikas izstrādāšana. Cilvēce atrodas tik dažādos stāvokļos – starpstāvokļos starp trijiem uzskaitītajiem – , ka nav iespējams būt konkrētam vai precīzam. Izdzēšanu saprast ir salīdzinoši vienkārši; kamiskais ķermenis mirst, jo, trūkstot ierosinājumam no fiziskās substances, kas uzbudina vēlmi, šo starpnieku nav ar ko barot. Astrālais ķermenis parādās, pateicoties mijiedarbībai starp fizisko plānu, kas nav princips, un vēlmju principu; atdzimšanas procesā šo principu izmanto dvēseles dinamiskais nodoms mentālajā starpniekā, lai liktu atskanēt apgrieztajam aicinājumam, pēc kura matērija atbild tā cilvēka aicinājumam, kas iemiesojas. Pēc ilga dzēšanas procesa kamiskais cilvēks paliek brīvs savā iedīgļa mentālajā starpniekā; šis pusmentālās dzīves periods ir ārkārtīgi īss un beidzas, kad dvēsele pēkšņi “pievērš savu skatienu gaidošajam”, un, pateicoties viņas mērķtiecīgajai varenībai, tas momentāni pārorientē individuālo kamisko cilvēku uz lejupejošo atdzimšanas taku. Kama-manasiskais cilvēks praktizē aiziešanas procesu un atsaucas uz mentālā ķermeņa, kas ātri attīstās, “pievilkšanu”. Šī aiziešana kļūst ārkārtīgi ātra un dinamiska, līdz sasniedz stāvokli, kad pārbaudāmais – nemitīgi augošā kontakta ar dvēseli iespaidā – nomet kama-manasisko ķermeni, kā vienību, ar mentālās gribas aktu, kuru ir iniciējusi dvēsele. Jūs ievērosit, ka “devačaniskā” pieredze nepieciešamības dēļ šim cilvēku vairākumam būs īsāka nekā kamiskajam mazākumam, jo pieredzes pārlūkošanas un apzināšanās devačaniskā tehnika pakāpeniski kontrolē cilvēku fiziskajā plānā tā, ka viņš saprot jēgas nozīmi un pastāvīgi mācās, pateicoties pieredzei iemiesojumā. Tādējādi jūs sapratīsit, ka apziņas nepārtrauktība tāpat lēnām attīstās un iekšējā cilvēka apzināšanās sāk izpausties fiziskajā plānā vispirms ar fizisko smadzeņu starpniecību, bet pēc tam arī neatkarīgi no šīs materiālās struktūras. Šeit es devu mājienu uz priekšmetu, kurš gūs plašu ievērību nākamo divsimt gadu laikā.
Manasiskais cilvēks, integrētā personība, strādā, kā mēs redzējām, divos ceļos, kuri neizbēgami ir atkarīgi no sasniegtās integrācijas. Šī integrācija būs divu veidu:
1) integrēta personība, fokusēta prātā un sasniegusi nemitīgu saistību ar dvēseli;
2) māceklis, kura personība tagad ātri integrējas un absorbējas dvēselē.
Šajā prāta attīstības un pastāvīgas prāta kontroles stadijā (kas balstās uz to, ka cilvēciskā apziņa tagad ir konkrēti fokusēta un pastāvīgi centrēta mentālajā starpniekā) iepriekšējie astrālā ķermeņa sagraušanas procesi ar izdzēšanu un “dinamisko gaidīšanu” notiek vēl fiziskajā iemiesojumā. Iemiesotais cilvēks atsakās pārvaldīt vēlmes; to, kas ir palicis pāri no iluzorā astrālā ķermeņa, tagad pārvalda prāts un pamudinājumiem apmierināt vēlmes atsaka ar pilnīgu un apzinātu nolūku vai nu integrētas personības egoistisko ambīciju un mentālo apsvērumu dēļ, vai arī paklausot dvēseli, kuru vada iedvesmots nolūks un kura pakļauj prātu saviem mērķiem. Kad ir sasniegts tāds evolūcijas punkts, apgaismības iespaidā cilvēks var izšķīdināt pēdējos palikušos vēlmju ietērpus. Tīri manasiskās jeb mentālās dzīves agrīnajās stadijās to sasniedz, pateicoties apgaismībai, kuru dod zināšanas un kuru iedarbina galvenokārt mentālajai substancei piemītošā gaisma. Vēlāk, kad dvēsele un prāts veidos ciešu saistību, dvēseles gaisma paātrinās un papildinās šo procesu. Māceklis tad izmantos okultākas metodes, tomēr par tām es šeit plaši runāt nevaru. Mentālā ķermeņa sagraušanu vairs neīsteno pašas gaismas graujošie spēki, bet to paātrina ar noteiktām skaņām, kas tiek emanētas no garīgās gribas plāna; māceklis tās iepazīst, un kāds no vecākajiem iesvētītajiem ašramā vai Pats Meistars dod viņam atļauju tās izmantot konkrētās vārdu formās, pabeidzot iemiesošanās ciklu.

Dziedniecības desmitais likums
Tagad es gribētu izklāstīt dažus postulātus, kuri mums būs vajadzīgi, studējot trešo daļu, kurā mēs izklāstīsim dziedniecības fundamentālos likumus. Šos likumus un noteikumus jums jau devu, bet tagad es varu tos paplašināt.
Kaut kādā mērā mēs izstudējām tiešos procesus, kas notiek, kad dzīvinošais pirmsākums aiziet vai tiek aizvadīts no ķermeņa. Atkarībā no evolucionārās attīstības šie divi procesi atšķiras. Mēs aplūkojām dzīvinošā principa (plus apziņas) aiziešanu no smalkajiem ķermeņiem trijās pasaulēs, un mums vairs nebūs darīšana ar vidusmēra vai neattīstītu cilvēku. Mēs nodarbosimies ar dvēseles apzinīgo aktivitāti, saistībā ar tās formas aspektu.
Neattīstītam vai vidusmēra cilvēkam dvēselei nāves procesā ir ļoti maza loma, ja neskaita dvēseles vienkāršo apņēmību beigt iemiesotās dzīves ciklu pirms citas atgriešanās fiziskajā plānā. “Nāves sēklas” piemīt formas dabai un izpaužas kā slimība vai nevarīgums (lietojot pēdējo vārdu tehniskā, nevis vecuma nozīmē), bet dvēsele seko savām pašas interesēm savā pašas plānā līdz mirklim, kad evolucionārais process pienesīs klāt situāciju, kurā integrācija vai cieša saite starp dvēseli un formu būs tik reāla, ka dvēsele dziļi identificēsies ar savu izpausto izteiksmi. Jāsaka, ka, sasniedzot šo stadiju, dvēsele pirmoreiz tā īsti iemiesojas; viņa pilnībā “nokāpj izpausmē”, un tajā ir iesaistīta pilna dvēseles daba. To reti apzinās un akcentē.
Agrīnajās dzīvēs un vairākumā dzīves pieredžu ciklu dvēsele vāji saskaras ar to, kas notiek. Substances (no kuras ir veidotas visas formas) atbrīvošana norisinās dabiskā procesā, un “matērijas karma” ir iniciējošs, pārvaldošs spēks; to nomaina karma, kuru izstrādā dvēseles savienošanās ar formu, kaut arī (agrīnajās stadijās) dvēsele nes ļoti mazu atbildību. Kas notiek dvēseles trīskāršās čaulas iekšienē, neizbēgami ir pašai substancei piemītošo tendenču rezultāts. Tomēr ar laiku un atbilstoši tam, kā prāts pastiprina savu kontroli, – šeit galu galā ir atmodināta apziņa. Pirmajā laikā izpaužas atbildības jūtas; tieši tās pakāpeniski veicina pieaugošu dvēseles identificēšanos ar savu starpnieku, zemāko trīskāršo cilvēku. Pēc tam ķermenis nemitīgi izsmalcinās; nāves un slimības sēklas zaudē savu spēku; jūtīgums pret iekšējo garīgo realizāciju pieaug līdz brīdim, kamēr pienāk laiks, kad iesvētītais māceklis mirs savas garīgās gribas lēmuma dēļ vai arī saistībā ar grupas, nācijas vai planētas karmu.
Slimība vai nāve būtībā ir stāvokļi, kas ir raksturīgi substancei; kamēr cilvēks identificē sevi ar formas aspektu, viņu noteiks izšķīšanas likums. Šis likums ir fundamentāls dabas likums, kas pārvalda formas dzīvi visās dabas valstībās. Kad māceklis vai iesvētītais identificē sevi ar dvēseli un ar dzīvinošā principa līdzdalību ir uzbūvēta antahkarana, šis universālais dabas likums vairs nekontrolē mācekli un viņš izmanto vai atraida ķermeni pēc vēlēšanās – to nosaka garīgā griba vai Hierarhijas vajadzība, vai Šambalas mērķis.
Tagad mēs pietuvojamies jauna likuma formulējumam, kurš nāk nāves likuma vietā un attiecas tikai uz tiem, kuri atrodas pēdējās mācekļu Ceļa stadijās un Iesvētīšanas Ceļa stadijās.
10. likums
Ieklausies aicinājumā, o čela, ko Dēls izsaka Mātei, un pakļaujies. Skan Vārds: forma ir pietiekami kalpojusi savam mērķim. Īstenojas prāta princips (piektais princips) un atkārto Vārdu. Paklausīgā forma atsaucas un atkāpjas. Dvēsele kļūst brīva.
Atsaucies, o Uzkāpjošais, aicinājumam, kurš ietilpst obligātā sfērā; pazīsti saucienu, kas nāk no ašrama vai Padomes, kur gaida Pats Dzīvības Kungs. Atskan Skaņa, dvēselei un formai kopā ir jānoraida dzīvības princips, lai monāde atbrīvotos. Dvēsele atsaucas. Pēc tam forma pārrauj saiti. Dzīvība tagad atbrīvojas, iegūstot apzinātas zināšanas īpašību un visādas pieredzes augļus; pēdējie ir dvēseles un formas apvienotās veltes.

Es gribētu, lai jūs iegaumētu starpību starp slimību un nāvi, ko pārdzīvo vidusmēra cilvēks, un dažiem pavadošajiem apzinātas izšķīšanas procesiem, kurus praktizē izcili mācekļi un iesvētītie. Šie procesi iekļauj lēni attīstošos tehniku, kad (agrīnajās stadijās) māceklis vēl ir slimīgu formas (arī visu dabas formu) tendenču upuris. Šīs tendences izsauc nāvi un iziet caur mērenas slimības un mierīgu, likumsakarīgu beigu stadijām uz citām stadijām, kurās nāve īstenojas ar gribas aktu, – pie tam tās laiku un veidu nosaka dvēsele un apzināti fiksē un reģistrē smadzenēs. Sāpes mēdz būt abos gadījumos, tomēr uz Iesvētīšanas Ceļa sāpes pamatā tiek noraidītas – ne tādēļ, ka iesvētītais cenšas izvairīties no sāpēm, bet tādēļ, ka izzūd formas jūtīgums pret nevēlamiem kontaktiem un līdz ar to izzūd arī sāpes; sāpes ir formas un substances sargātājas. Tās brīdina par briesmām, tās liecina par evolucionārā procesa noteiktām stadijām, tās ir saistītas ar principu, kuram pateicoties dvēsele identificējas ar substanci. Kad tāda identificēšanās beidzas, sāpes, slimība, kā arī nāve zaudē savu iespaidu uz mācekli; dvēsele vairs nepakļaujas to pretenzijām, un cilvēks atbrīvojas, tādēļ ka slimība un nāve ir īpašības, kas piemīt formai, un ir pakļautas formas dzīves likstām.
Nāve cilvēkam ir tas pats, kas atomenerģijas atbrīvošana atomam. Atoma kodols sašķeļas divās daļās. (Šis izteiciens ir zinātniski nekorekts.) Šis notikums atoma dzīves pieredzē atbrīvo milzīgu gaismu un kolosālu spēku; astrālajā plānā nāves fenomens izraisa apmēram to pašu efektu. Tas satricina un sagrauj vielisko formu, un tā kalpo konstruktīvam mērķim; šis rezultāts pārsvarā ir astrāls jeb psihisks un kalpo dažu valdzinājumu izkliedēšanai. Masveida formu iznīcināšana dažu kara gadu laikā izsauca fenomenālas izmaiņas astrālajā plānā un iznīdēja milzīgu daudzumu pastāvošo pasaules valdzinājumu, bet tas ir ļoti, ļoti labi. Tādi notikumi sekmē pretdarbības samazināšanos jauna enerģijas tipa pieplūdumam; pēdējo atvieglo ideju parādīšanās, kuras iemieso nobriedušo apzināšanos; tagad būs redzamas jaunas koncepcijas, un to parādīšanās cilvēciskās domāšanas sfērā būs atkarīga no jaunu “ietekmes eju jeb kanālu” veidošanās, līdz ar to cilvēku prāti var kļūt uzņēmīgi pret hierarhiskajiem plāniem un Šambalas mērķiem.
Bet tas tā starp citu. Mans apgalvojums demonstrēs jums dažas sakarības starp nāvi un konstruktīvo darbību, nāves – kā rekonstrukcijas procesa – lielo labumu un lielā nāves likuma nozīmi; tas pārvalda substanci trijās pasaulēs, kurās nāve ir labvēlīgs izlabojošs notikums. Gribu atgādināt, ka nāves likums uz zemes atspoguļo kosmisko mērķi, kurš pārvalda mūsu saules sistēmas kosmiskos ēteriskos plānus, kosmisko astrālo plānu un kosmisko mentālo plānu. Nāvi nesošā enerģija emanē no vēl lielākās DZĪVĪBAS dzīvinošā principa; šī DZĪVĪBA iekļauj sevī visas septiņas planētu sistēmas, kuras izsaka mūsu saules sistēmas Dzīvību. Tomēr ir laiks apstāties un mūsu prātus no tīrās abstrakcijas jomas atgriezt pie planētas esības praktiskākiem virzieniem un pie likumiem, kas pārvalda ceturto – cilvēku – dabas valstību.
Tagad mēs esam spējīgi (pēc šī mēģinājuma pāriet no universālā pie atsevišķā, kurš ir okultais ceļš) izskatīt pēdējo punktu, trešo daļu, kas attiecas uz pamatprasībām, un izskatīt nāves principu, kā to izmanto māceklis vai iesvētītais. Pievērsiet uzmanību šīs koncepcijas izteiksmes veidam. Tā ir izklāstīta nodaļā ar virsrakstu “Integrācijas procesi”.

iesūtīja Modris


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv