www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Raimonds, Laine, Vilnis
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Dvēsele — mīlestība un gudrība02.08.2007
Daudzi izglītoto ļaužu pasaulē ir nopūlējušies ar Dvēseles izpētīšanu; bet tā kā viņi neko nav zinājuši par garīgo Pasauli un par cilvēka stāvokli pēc nāves, tad viņi nevarēja neko citu kā sacerēt hipotēzes — nevis par pašu dvēseli, kāda tā ir, bet par tās iedarbošanos ķermenī. Par pašu dvēseli, kāda tā ir, viņiem nevarēja būt cita priekšstata kā par kaut ko visai tīru ētērā, un par tās ietvaru kā par ētēru; bet par šo viņi nav iedrošinājušies izteikt kaut ko vairāk kā vien mazumu, lai nepiedēvētu Dvēselei kaut ko dabīgu, zinādami, ka Dvēsele ir garīga. Tā kā nu viņi Dvēseli tā iedomājās, tad, zinādami tomēr, ka Dvēsele ķermenī darbojas, un veic tanī visu, kas attiecas uz tā jušanu un kustēšanos, viņi nopūlējās, kā teikts, ar izpētīšanu, kā Dvēsele ķermeni iedarbojas.

Bet tā kā šādā kārtā nekas nav atklāts, ar ko cilvēka Sirdsprāts, kurš grib redzēt, vai tā ir, varētu apmierināties, tad man ir vēlēts runāt ar Eņģeļiem, un tikt šajā lietā viņu gudrības apgaismotam; no kuras gudrības ņemts ir tas, ka cilvēka Dvēsele, kas dzīvo pēc nāves, ir viņa gars, kas ir perfektā formā cilvēks; un ka šī cilvēka dvēsele ir griba un saprāts, un ka šo, t.i., gribas un saprāta, dvēsele ir Mīlestība un Gudrība no Kunga; un ka šīs divi lietas ir tās, kas izveido cilvēka dzīvību, kura ir vienīgi no Kunga; un ka Kungs, lai cilvēks Viņu uzņemtu, dara, ka dzīvība izliekas it kā cilvēka paša. Bet lai cilvēks nepiedēvētu dzīvību sev savu paša, un šādā kārtā atrautos no Viņa uzņemšanas, tad Kungs ir arī mācījis, ka viss pie mīlestības piederīgais, ko sauc par labo, un viss pie saprāta piederīgais, ko sauc par patieso, ir no Viņa, un nekas no tā nav no cilvēka paša, un tā kā tās divi lietas ir dzīvība, tad, ka viss, kas pieder pie dzīvības, kura ir dzīvība, ir no Viņa.

Tā kā Dvēsele, pašas savas esmes ziņā, ir mīlestība un gudrība, un šis divas pie cilvēka ir no Kunga, tad pie cilvēka ir radīti divi uzņēmēji trauki, kas ir arī Kunga mājokļi pie cilvēka, viens mīlestībai, un otrs gudrībai. To, kurš ir mīlestībai, sauc par Gribu, un otru, kurš ir gudrībai, sauc par Saprātu. Tā kā nu Mīlestība un Gudrība Kungā ir Izšķirīgā kārtā viens, un Dievišķā Mīlestība ir Viņa Dievišķās Gudrības Mīlestība un Dievišķā Gudrība ir Viņa Dievišķās Mīlestības Gudrība — un tās arī šādējādi no Dieva-Cilvēka, tas ir, no Kunga, iziet — tad cilvēkā tie divi uzņēmēji trauki un mājokļi, ko sauc par Gribu un Saprātu, ir Kunga tā radīti, lai tie izšķirīgā kārtā divi būtu, bet tomēr ikvienā darbībā un ikvienā jušanā būtu kā viens, jo šajās gribu no saprāta šķirt nevar. Bet lai cilvēks varētu par uzņēmēju trauku un Kunga mājokli tapt, tad aiz nepieciešamības šī mērķa labad ir darīts, ka cilvēka Saprāts var pacelties pāri savai paša mīlestībai zināmā gudrības gaismā, kuras mīlestībā viņš vēl nav, un tajā gaismā redzēt un mācīties, kā būs dzīvot, lai nāktu arī tanī mīlestībā, un šādā kārtā baudītu svētlaimi mūžam.

Tā kā nu cilvēks savu spēju pacelt saprātu pāri savai paša mīlestībai ir izlietojis nelietīgi, tad ir izpostījis sevī to, ka varēja būt par uzņēmēju trauku un Kunga, tas ir, Viņa mīlestības un gudrības mājokli, padarīdams savu gribu par patmīlības un pasaules mīlestības mājokli, un savu saprātu par mājokli šo mīlestību nostiprinājumiem. No tam nākas (šī ir izcelsme), ka tie divi mājokļi, griba un saprāts, ir tapuši par ellišķas mīlestības mājokļiem, un ar to nostiprināšanu — par ellišķas domāšanas mājokļiem, kuru domāšanu ellē uzskata par gudrību.

Ka patmīlība un pasaules mīlestība ir ellišķas mīlestības, un ka cilvēks varēja tajās nākt, un tādā kārtā izpostīt sevī gribu un saprātu, nākas no tam, ka patmīlība un pasaules  mīlestība no radīšanas ir debešķīgas; jo tās ir dabīgā cilvēka mīlestības, kuras kalpo garīgajām mīlestībām, kā pamati kalpo namiem; jo cilvēks aiz patmīlības un pasaules mīlestības grib labu savam ķermenim, grib pārtikt, ģērbties, mājot, rūpēties par savu ģimeni, tiekties pēc amatiem noderības labad; grib tikt pat godāts, skatoties pēc tā, cik cienījama ir lieta, kuŗai viņš kalpo — paklausības labad, un grib arī no pasaules priekiem gūt baudu un atpūtu; bet visu to viņš grib kāda mērķa labad, kuram jābūt kādai noderībai; jo ar visu to lietu palīdzību viņš ir tādā stāvoklī, ka var kalpot Kungam un kalpot tuvākam; bet kad mīlēšanas kalpot Kungam un kalpot tuvākam nav, un ir vienīgi mīlēšana kalpot sev un pasaulei, tad tā mīlestība no debešķīgas top par ellišķu, jo tā padara, ka cilvēks iegremdē savu sirdsprātu un savu dabīgo prātu savā pašdabā, kura par sevi visa ir ļauna. 

Lai nu cilvēks nebūtu ar saprātu debesī — kā tas ir iespējams — un ar gribu ellē, un lai šādā kārtā viņa sirdsprāts nebūtu dalīts, tad pēc nāves viss, kas viņa saprātā ir pāri viņa pašdabas mīlestībai, tiek atstādināts; no kam notiekas, ka griba un saprāts visiem beidzot darbojas vienoti: tiem, kuri ir debesī, griba mīl labo, un saprāts domā patieso; bet tiem, kuri ir ellē, griba mīl ļauno, un saprāts domā nepatieso. Tamlīdzīgi dara cilvēks, arī Pasaulē, kad domā savā garā — kas notiek, kad viņš ir viens pats — jebšu daudzi, ķermenī būdami, domā citādi — kas notiek, kad viņi nav vieni. Ka tad viņi domā citādi, tas tāpēc, ka tad viņi paceļ savu saprātu pāri savas gribas pašdabai, jeb sava gara mīlestībai. Tas teikts zināšanai, ka Griba un Saprāts ir divas atšķirīgas lietas, un ir tomēr radītas, lai darbotos kā viens, un ja ne agrāk, tad pēc nāves ir spiesti darboties vienoti.

 

Fragments no E. Svedenborga "Par Dievišķo Mīlestību un Dievišķo Gudrību"
www.noslepums.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv