www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Vilhelms, Vilis
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Kas baznīcai nosaka kristietības izredzētību?06.09.2007

            Manas attiecības ar kristietību apzinātā dzīves posmā tās sākās ar nejaušu atrašanos baznīcā un asaru straumi pēkšņa gaiša un patiesa saviļņojuma laikā. Toreiz vēl neapjēdzu tieši kas tas ir, bet viennozīmīgi zināju, ka kaut kas dižs, dziļi uzrunājošs.

            Vēlākos gados esmu kristietībai periodiski gan pietuvinājies, gan no tās attālinājies. Tuvināšanos rosināja iekšējā rezonanse ar to pašu jau pieminēto dziļi uzrunājošo faktoru. Attālināšanos radīja pretēja sajūta, ka „kaut kas tomēr nav”. Nē, pie „kaut kas tomēr nav” nevarēja pieskaitīt ne cienīgtēvu liekulību un reizēm aprobežotību (ne jau no dažu atsevišķu skolotāju īpašībām šajā gadījumā jāizdara secinājumi par visu skolu), ne dažu pašu kristiešu nebūt ne ideālo uzvedību (tikai cilvēki taču jau vien ir), pat pedofilijas skandāls garīdzniecības augšgala vidū (nevar aizdambēt vēlmju upi, ja cilvēks nav tam gatavs) nešķita galvenais cēlonis miglainajam „kaut kas tomēr nav”. Kas zem tā slēpās, nepratu nodefinēt. Reizēm sarunās ar kristiešiem šķita, ka runājam principā par vienu un to pašu, līdz kaut kādā brīdī novilkās strikta robeža viedokļu nesaskanēšanai. Nesapratu, kas īsti ir robežas iemesls, nesapratu kristiešus un viņi droši vien mani. Tajā pat laikā man nekad nav bijušas šaubas par evaņģēlijos paustās Kristus vēsts diženumu. Pavisam nesen nonācu līdz sava veida atklāsmei – tagad zinu, kas tad ir bijis nošķirošais faktors. Nezinu, vai to kādam būs interesanti lasīt, tomēr padalīšos. Nezinu arī vai viegli un sakarīgi tas izdosies, jo stāstāmā būtu ļoti daudz. Nevēlēdamies lasītāju aizmidzināt, centīšos, cik nu sanāks, koncentrēti. Citātu no Bībeles nebūs daudz, jo šeit būs vairāk vispārīga parunāšanās. Ejot detaļās un ar citātiem, sanāktu izplūst.

            Vispirms mazliet par reliģijām ka tādām. Man zināmo lielāko reliģiju pārstāvji - un ne tikai reliģiju vien - citā starpā savas patiesības pamatojumam lieto tēzi, ka nevar ilgu laiku (gadu tūkstošus!) muļķot lielu daudzumu cilvēku (miljoniem!). Šo frāzi esmu dzirdējis no musulmaņiem, kristiešiem un jogas praktiķiem. Zināma loģika tēzē neapšaubāmi ir. Tātad, arī reliģijās neapšaubāmi kaut kam vajadzētu būt. Cita lieta, ka pretruna rodas no tā, ka reliģiju pārstāvji mēdz noliegt citas reliģijas, uz kurām minēta tēze tāpat attiecas pilnā mērā. Kontekstā ar tēzi, kristietība nebūt neatrodas priviliģētā stāvoklī, jo, piemēram, hinduisms un budisms ir daudz vecāki.

            Ja palūkojamies uz divām lielākajām reliģijām – islāmu un kristietību – tad varam atrast kopīgas paralēles arējās izpausmēs:

1)      abas ir monoteiskas – pielūdz vienu Dievu, kuru, protams uzskata par vienīgo „pareizo” un „īsto”, citi ir „viltus” Dievi;

2)      abas ir sadalījušās novirzienos;

3)      savas vienīgās patiesās taisnības vārdā vēsturiski nav bijušas izvēlīgas līdzekļu ziņā – atcerēsimies krusta karus, inkvizīciju un mūsdienu musulmaņu pasaules aktivitātes.

Ārējās izpausmes ir pat pārsteidzoši līdzīgas!

            Atgriežoties pie tā, kas tad man īsti šķita, „kaut kas ne tā”, viss izrādījās pārsteidzoši vienkārši. Atslēga ir sapratnē par to, kas ir cilvēks.

            Definējot īsi (palabojiet mani, ja kas ir nepareizi) - baznīca uzskata, ka cilvēks ir tikai ķermenis un prāts (= ego). Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc baznīca spītīgi atsakās atzīt reinkarnāciju, tas ir galvenais iemesls, kāpēc baznīca uzskata, ka cilvēka daba ir viennozīmīgi grēcīga un citāda tā vispār nespēj būt. Ilustrācijai -  vienīgie citāti no Bībeles (ņemts no „e-mistērijas” foruma):  

„Cilvēka sirds tieksmes ir ļaunas no mazām dienām” [1Moz.8] „Jēzus viņiem atbildēja: "Patiesi, patiesi Es jums saku: ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs.” [Jāņa 8] „Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu. Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi. Nav neviena, kas dara labu, it neviena.” (Rom. 3) „Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne. Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru.” (Rom. 7)  

Ķermenis kombinācijā ar ego patiešām spēj nodarboties tikai ar esošo vēlmju apmierināšanu un jaunu vēlmju radīšanu. Jebkura vēlme faktiski var  nozīmēt zināmu iekšēju konfliktu un līdz ar to nodalīšanos no Esamības. Ja tiek atmests viss brīnišķīgais, kas pieejams dziļāk cilvēkā (ir mācības, kur to sauc par „augstākiem plāniem”, pie šī termina arī atļaušos pieturēties turpmāk tekstā, neieslīgstot detaļās; šajā gadījuma nav nozīmes, kā tos nosauc), faktiski nekas cits kā nemitīgi uz grēku tendēts dzīvs rumpis pāri nepaliek (man neizdevās rast viennozīmīgu baznīcas viedokli par tik bieži pieminēta jēdziena ka „dvēsele” būtību).

Bet kur tad palikuši cilvēka augstākie plāni? Baznīca uzskata, ka vienīgais ceļš, lai tos sasniegtu, ir Kristus. Tātad, cilvēkam kā tādam to nav un nevar būt, tikai ticība un Kristus var tos iedot. Caur Kristu, saņemot šos augstākos plānus, parādās iespēja negrēkot, parādās pestīšana, parādās tas, ko baznīca apzīmē ar „mūžīgo dzīvi”.

Dodot tik „pieticīgu” cilvēka raksturojumu, baznīca apelē pie Bībeles tekstiem (skat. kaut vai iepriekš pievestos). Nediskutējot šeit par tekstu autentiskumu un to, kādi teksti ir iekļuvuši Bībelē, kādi nav, pamatojums bēdīgajam raksturojumam tik un tā ir gluži loģisks – tā ir tajā laikā dzīvojošo cilvēku sapratne (tiešāk – nesapratne) par Esamībā pastāvošo kārtību. Vecās Derības tekstu uzburtās ainas pārspēj jebkuru mūsdienu šausmu filmu, tur aprakstītie noteiktie tā laika likumi šķiet radīti nevis cilvēkiem, bet dresējamiem dzīvniekiem. Taču, acīmredzot, tādi tie cilvēki [pilnīgi identificējusies ar ķermeni un ego] bija. Jēzus darbošanās laikā šajā sakarā nekas jau droši vien nebija mainījies. Un tāpēc arī ir tik tieši teksti par tikai slikto cilvekā un tāpēc Kristus darbība un upuris bija nepieciešami – tas bija visefektīvākais veids, ka ar ķermeni un ego identificētam cilvēkam parādīt, ka ir kaut kas dižāks. Cita starpā tas ir cilvēka stāvoklis, brīvs no grēkiem.

Vai baznīca kļūdās, apgalvodama, ka Kristus ir vienīgais ceļš augstāko plānu sasniegšanai? Riskēšu apgalvot, ka jā un nē. Nekļūdās tāpēc, ka Kristus bija Būtne, kas pilnībā apzinājās sevī Esamību, kas pilnībā bija Dievā un līdz ar to arī neatdalīta no Dieva. Būdams vienlaicīgi alfa un omega, Kristus bija Viss. Būdams Viss, Viss Dievišķais, Kristus arī bija cilvēkā esošie augstākie plāni (šeit tomēr derētu simbolisks apzīmējums „Dieva Dzirksts”, „Dieva Dēls” cilvēkā – šeit „augstākie plāni” kaut ka jocīgi skan), jo tieši cilvēka augstākie plāni ir tie, kas rada vienotību ar Esamību. Rast vienotību ar Esamību – tas patiesi ir vienīgais ceļš! Rakstu vēsts – kam ir Kristus, tam ir dzīvība, kam nav, tas dzīvības neredzēs – ir viennozīmīgi patiesa!

Kļūdās baznīca tāpēc, ka [vairumos gadījumu] Kristus tiek pataisīts par etiķeti, uzlīmi uz preces, piemēram, gastronomijas veikalā. Un no tā arī rodas apgalvojums, ka tikai kristietība – un nekādā gadījumā ne viena cita reliģija vai garīga kustība – spēj sniegt pestīšanu, jo tikai kristietībā ir Kristus.

Pēc būtības VISAS man zināmās reliģijas un garīgās mācības ir vērstas uz augstāko plānu atsegšanu cilvēkā (citiem vārdiem, rast vienotību ar Esamību, kas ir tas pats, ko apzīmē ar „pestīšanu”). VISU reliģiju pirmsākumi ir vienādi; cilvēka prāts caur interpretācijām ir saveidojis dažādus kalambūrus, kas noved pie bēdīgām sekām. Citiem vārdiem sakot, VISAS reliģijas ir par vienu un to pašu. Var novērot, ka kristieši, lasot teosofu darbus, saka, ka tur paņemtas idejas no Bībeles. Budisti, lasot Bībeli, saka, ka tas ir „gandrīz budisms”. Andreja Pumpura „Lāčplēsī” ainā ar Dievu sapulci ir teksts (citēju pēc atmiņas): „Nav Kristus mācība jauna, no austrumiem pamati viņai” (Cita lieta, ka arī ar JEBKURU reliģiju vai garīgu kustību, to nepareizi nointerpretējot, var iebraukt pamatīgās auzās. Bet tas ir cits stāsts).

Ir liecības, ka arī citu garīgo kustību apgaismotie skolotāji pēc nāves parādījusies saviem mācekļiem cilvēka ķermenī. Ir liecības, ka arī citi pilnībā Esamību apzinošie spējuši dziedināt un staigāt pa ūdens virsu. Protams, baznīca to visu pataisa par meliem vai sātana trikiem. Jo šiem gadījumiem klāt nav pielīmēta etiķete „Kristus”. Vēl vairāk – tikai caur Kristu varot notikt grēku atmešana (atcerēsimies, ka cilvēks ir grēkojošs rumpis!). Ja kāds ir, piemēram, sapratis, ka zagt ir slikti un to vairs nedara – vienalga, bez Kristus tas neskaitās!

Žurnāla „Tikšanās” augusta numurā ir intervija ar benediktiešu mūku Lorensu Frīmenu. Viņš runā par reliģiju tuvināšanos un austrumu meditāciju paņēmienu izmantošanu kristiešu meditācijās. Ko viens otrs baznīcas pārstāvis? Viņam, lūk, metoties nelabi tikai no Frīmena vārda rakstīšanas vien, jo Frīmens arī esot apgalvojis, ka pestīšana ir sasniedzama ne tikai kristietībā, bet arī citās reliģijās. Kādas šausmas! Ūdens no blakus ezera, redz, ir bez mūsu etiķetes, un tas, kaut arī piederīgs pasaules okeānam, neder slāpju veldzēšanai. Kāds baznīcnieks šeit teiks, jā, bet blakus ezers noteikti ir piesārņots. Bet kā viņš to zina? Nu, atkal tikai pēc tā, ka nav attiecīga etiķete virsū… Bet ūdens arī bez etiķetes taču ir tas pats ūdens slāpju veldzēšanai!

Atgriezīsimies nedaudz pie iepriekš sniegtās kristietības un islāma salīdzinājuma. Tātad ārējās izpausmes ir stipri līdzīgas. Abām ir vienīgie patiesie Dievi, uz abām attiecas tēze, ka nevar ilgstoši muļķot lielu skaitu cilvēku. Šķiet – viena no tām melo. Taču tur jau ir tas paradokss – savā ziņā tās abas apgalvo patiesību! Izteikšu ķecerīgu domu (baznīcnieki, laipni lūgti tagad mani nolīdzināt līdz ar zemi!). Tāpat kā Kristus ir alfa un omega, visu ietverošs ir arī Allāhs. Un arī Krišna hinduistiem. Būtībā var ielikt vienlīdzības zīmi starp Kristu un Allāhu. Konfrontācija abos gadījumos notiek par etiķetēm.

Nobeigumā – noteikti aicinu visus lasīt Jauno Derību. Caur Kristu cilvēkam tiek nodota dižena vēsts. Šī vēsts ir cilvēka patieso būtību uzrunājoša.

 

P.S. Viena reti sastapta doma par Bībeles tekstu autentiskumu, radusies no sarunām ar tuviem cilvēkiem, bet agrāk jau kaut kur mēdijos izskanējusi.

Psiholoģija esot pierādījusi, ka noliegumu (priedēkli „ne”) afirmāciju laikā cilvēka smadzenes neuztver. Smadzenes fokusējās uz vārda sakni. Līdz ar to, Tēvreizes teksts „…un neieved mūs kārdināšanā!” smadzenēs tiek uztverts kā „…un (ne)ieved mūs kārdināšanā!”, „ne” atmetot. Katrs var padomāt, kas tur sanāk un kādas var būt sekas.

Cilvēki, kas šo problēmu ir papētījuši, nonākuši pie secinājuma, ka rakstu kopums, ko mēs saprotam ar Jauno Derību, līdz, ja nemaldos, trešajam gadsimtam, tādu tekstu nesaturēja.

P.P.S. Ja visu reliģiju pārstāvji spētu atmest etiķetes – kas tas būtu par varenu gaišo spēku pasaulē!      

/Ģirts/


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv