www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Rolanda, Rolands, Ronalds, Erlends
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




TV atkarības aspekti26.09.2007

Atkarība ir stāvoklis, kurā persona jūt kategorisku vajadzību pēc toksiskas vielas vai kāda cita produkta, ja kavējas tā atkārtota uzņemšana vai liegta pieeja tam. Tā varētu definēt, kas tad ir atkarība. Tā var būt viena, divas vai pat vesela buķete vienam cilvēkam. Šķiet, ka nav cilvēka, kuram nevarētu piedēvēt vienu vai otru atkarību. Ja atkarība ir laba un cilvēks no tā necieš, bet gluži otrādi tā disciplinē un attīsta, tad pret to nav jācīnās. Ir cilvēki, kuri izjūt fizisku atkarību pēc svaiga gaisa, meditācijām un tamlīdzīgi, tas ir apsveicami un par tām netiks runāts.

Atkarība (tās sliktākajā izpausmē) nozīmē arī vajadzību regulāri lietot produktu, lai novērstu abstinences sindroma rašanos.

Atkarība no produkta rada dažādas fiziskas un psihiskas problēmas. Tā ir nemitīga produkta patērēšana – par spīti fiziskajām un psihiskajām problēmām, kas saistās ar tā lietošanu. Piemēram, cilvēks ar pulti rokā apzinās, ka televizors aprij lielu daļu brīvā laika, taču izslēgt to ir grūti. Kāpēc? Tāpēc, ka nezin ko likt tā vietā. Iziet laukā pastaigāties, tas taču muļķīgi, ko es tā bez jēgas staigāšu? Paspēlēties ar bērniem? Darbā tā jau piekusu, ka lieciet mani mierā, labāk atgāzties pie televizora ekrāna, jo tā, pat jādomā nekas nav.

Pārāk liela aizraušanās ne vienmēr ir fizioloģiski attaisnojama. Azartspēles var padarīt cilvēku par kaislīgu spēlētāju, sekss var kļūt par uzmācīgu ideju. Taču laika pavadīšana pie televizora ir vispopulārākā un iecienītākā brīvā laika nodarbe. Tik daudz informācijas un emocijas nepieceļoties no dīvāna. Liela daļa no mums savu attieksmi pret televīziju definē ar teicienu – „starp naidu un mīlestību” un televizoru sauc par idiotisku kasti. Taču noraidījums vārdos nemudina atteikties no sēdēšanas ērtā krēslā ar pulti rokā un vairākas stundas no vietas baudīt šo produktu.To, ka televizors ir kaitīgs laika kavēklis zina visi, bet tai pat laikā tas ir katrā mājā. Biežāk ieslēgts nekā izslēgts (kad kāds ir mājās, protams). Ja kādam nav mājās televizora un viņš to arī nevēlas, uz tādu skatās kā uz dīvaini, neizpratnē raustīdami plecus jautā, kā tu vari tā dzīvot, tu taču neko nezini, kas notiek pasaulē...

Stundu skaits, kas tiek pavadīts pie TV ekrāna, var šausmināt. Attīstītās pasaules pilsētnieks katru dienu televizoram atvēlē vidēji 3 stundas: tā ir puse no visa viņa brīvā laika – neskaitot miegam un saimnieciskām lietām atvēlēto. Jau vairākus gadus televīzija ieņem stabilu trešo vietu cilvēka dzīves aktivitāšu reitingā – aiz darba un miega. Tādējādi ir izskaitļots, ka 75 gadu jubilejā atliek secināt, ka 9 mūža gadi tika pavadīti pie zilā ekrāna.

Tomēr – kāpēc aizvien vairāk cilvēku šo aizraušanos jeb apsēstību vērtē kā bīstamu? Dažādu pētījumu rezultāti parāda, ka par iesīkstējušiem tele māniem sevi uzskata vairāk nekā 10% amerikāņu; katrs trešais no viņiem skatās televizoru „pārāk ilgi”. Šie ir amerikāņu pētījumi, bet lielā mērā tos var pielīdzināt arī Latvijas televizoru mīļotājiem.

Organisma reakcija uz TV kļuvusi par zinātniskas izpētes objektu. Ar elektroencefalogrāfa palīdzību noskaidrots, ka televizora skatīšanās laikā mainās ne vien ādas reakcija uz ārējiem impulsiem, bet paātrinās arī sirdsdarbības ritms. Pats dīvainākais pašiem zinātniekiem šķita fakts, ka pēc televizora izslēgšanas relaksācijas sajūta izzuda, savukārt pasivitātes un noguruma līkne kāpa augšup.
Viens no secinājumiem – televīzija kaut kādā veidā absorbē enerģiju, atstājot cilvēka prātu tukšumā. Trankvilizators, kas izzūd no organisma ļoti ātri, izraisa lielāku atkarību nekā lēnas iedarbības preparāts. Tāpat arī skatītājs apzināti neizslēdz televizoru, jau zemapziņas līmenī saprotot, ka relaksācijas sajūta izzudīs.

Šī fenomena ironija meklējama vēl dziļāk – cilvēki mēdz skatīties televizoru daudz vairāk, nekā paši plāno, un laika gaitā pie ekrāna pavadīto stundu skaits var aizstiepties līdz agram rītam. Jo vairāk skatās, jo grūtāk atteikties no šķietami nevainīgā ieraduma. Parasti cilvēki aizraušanos ar TV skatīšanos skaidro ar nepieciešamību atrauties no ikdienas problēmām un vajadzību kaut cik produktīvi pavadīt brīvo laiku. Vairākās filmās ir apspēlēta tēma, kad pasīvs, tukls cilvēciņš nosēžas televizora priekšā, paņem turzu ar popkornu un skatās aerobikas vingrošanu. Tas spilgti parāda, ka cilvēks vēlas kaut kā sevi attaisnot, redz es taču skatos sportu vai vingrošanu, tas taču ir labi, bet, kas patiesībā notiek visiem ir skaidrs. Skaidrs ir tad, kad vērojam šo situāciju no malas, bet, kad paši esam tajā iekšā, neko vairs negribam redzēt.

Tele narkomāni biežāk nekā citi ir pakļauti depresijai un nervozitātei, nespēj koncentrēties un kļūst sociāli pasīvi.

Īpaši neaizsargāti šajā jomā ir bērni, viņu psihe nespēj pretoties šim iespaidīgajam tehnoloģijas spiedienam. Visiespaidīgākais tele psihozes gadījums, kas pāršalca visu pasauli, notika 1997.gadā Japānā, kur pēc pokimonu parādīšanās uz ekrāna (jauna iespaidīga multiplikācijas filma), tika aizvesti uz slimnīcu 700 bērni, kuriem lielākajai daļai konstatēja: optiski stimulēts epilepsijas trieciens. Tas uz to mirkli lika aizdomāties daudziem vecākiem, bet laiks iet, viss aizmirstas, un vecākiem ir izdevīgi, ka bērni netraucējot skatās multenes...

Nedaudz fakti un statistikas:
• Daudziem bērniem jau kopš divu gadu vecuma veidojas ieradums skatīties televīziju;
• Katru dienu TV kanālā parādās aptuveni 350 varoņu; septiņi no viņiem tiek nogalināti;
• 60% no visām TV rādītajām filmām satur vardarbības elementus;
• Vidēji cilvēks pie televizora pavada 4 stundas dienā, bet sarunājoties ar bērnu – 38 minūtes.

Televīzijas izplatība ir gandrīz simtprocentīga – 1/5 Latvijas mājsaimniecību atrodams vairāk nekā viens televizors.

Televīzija iekarojusi 35,2% no visas Latvijas reklāmas tirgus, kas 2004.gadā veidoja 17,3 miljonus latu.
Psihologs Džefrijs Bitijs, kas arī konsultē dažādus šovus psiholoģiskajos jautājumos, saka, ka „smadzenēm vienkārši patīk televizors”.

Pat tad, ja apzināties, ka teiktajā ir saklausāma zināma reklāmas piegarša, izdariet eksperimentu – pamēģiniet sarunāties ar kādu telpā, kurā ieslēgts televizors. Uzkrītošās krāsas, straujās kadru maiņas un pievilcīgi cilvēki ekrānā jūsu uzmanību ātri vien novērsīs no blakus esošā sarunu biedra.
Neviens jau nenoliedz, ka TV sniedz iespēju paplašināt redzesloku un ļauj uzzināt par notikumiem, kuri norisinās tūkstošiem kilometru attālumā. Tomēr TV piedāvā skatītājam jau apstrādātas, perfekti izveidotas un loģiskas ķēdes, kur katram teikumam un secinājumam pastāv sava grafiskā asociācija. Televizora skatīšanās nesniedz jaunu pieredzi (un tas ir būtiski), tieši otrādi – tā aizvieto šo personisko pieredzi.

Nav jau tā, ka skatīties TV vispār nedrīkstētu, bet pārāk liela aizraušanās ar to var radīt krīzes situāciju, kad ekrāns vairs nebūs izklaides veids, bet gan vitāla nepieciešamība, tāda vajadzība, kas aizvieto attiecības ar ģimeni, draugiem un sabiedrību. Tas nozīmē – veidosies situācija, kurā reālā dzīve saplūst ar ekrānā redzamajiem tēliem.

reikinet.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv