www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Leontīne, Ligija, Lonija, Leokādija
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Divas Tēvreizes27.09.2007

Lūgšana Bībelē  

(1) Mūsu Tēvs debesīs!

(2) Svētīts lai top Tavs Vārds

(3) Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.

(4) Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien.

(5) Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.

(6) Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna.

(7) Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi.

(8) Āmen. 

(Mat. 6:9-15)

 

Aramiešu debesu lūgšana

Sena Tēvreize aramiešu valodā

 

(1) Debesu Radītāj,

(2) Tu, kas esi visapkārt,

(3) Svētīts lai ir Tavs vārds,

(4) Lai nāk Tava valstība,

(5) Tava griba lai notiek šeit un mūžībā.

(6) Pildi mūs ar savas žēlastības spēku

(7) Un atraisi mūs no tām saitēm,

(8) Ar kurām mēs cits citu sasaistām,

(9) Vadi mūs ārā no kārdinājuma: atbrīvo mūs no mums pašiem!

(10) Un dod mums spēju būt vienotiem ar Tevi,

(11) Māci mums pazīt piedošanas patieso spēku

(12) Un ļauj mūsu nākotnes darbībām izaugt no šī svētā acumirkļa!

(13) Āmen!

(Rukha d’koodsha, tulk.no aramiešu val. uz dāņu val. - Lars Muhl; tulkojums no dāņu val. uz latv. val. – I.A.)

            Mūsu priekšā ir divas lūgšanas. Pirmā ir tradicionālā un populārā lūgšana no Bībeles – tā saucamā Tēvreize. Otra, kas  tapusi ap Kristus dzīves laiku  ir lūgšana, ko starp aramiešu senlietām atrada dāņu pētnieks Lars Muhl, - pārsteidzoši līdzīga Bībeles lūgšanai un tomēr citāda.

(Uzziņai – pēc I.A. uzmeklētajiem materiāliem par aramiešu valodu - Viens no Mela Gibsona pašiem pirmajiem lēmumiem, uzņemot  filmu, bija lēmums par to, ka Jēzus runās tajā pašā valodā, kurā runāja vēsturiskais Jēzus pirms 2000 gadiem. Tā ir aramiešu valoda, sena semītu valoda, radniecīga ebreju valodai, kuru daži valodnieki šodien uzskata par "mirušu". To dialektu formā joprojām lieto pavisam neliels cilvēku skaits attālākajos Vidējo Austrumu apgabalos. Taču kādreiz aramiešu valoda bija viena no nozīmīgākajām sava laika valodām, ko lietoja izglītībā un tirdzniecībā visā pasaulē, līdzīgi kā mūsdienās angļu valodu.)  

            Mēģināsim paraudzīties uz abām lūgšanām no pasaules kopsakarību viedokļa. Ērtības labad es atļāvos sanumurēt rindas – tas būs lietderīgi, salīdzinot tekstus.

            Rakstīt par šo lietu varētu ļoti gari, jo nianšu ir ļoti daudz; pie kam katra nianse piešķir tekstam savu nozīmi. Atļaušos tomēr nianses neaiztikt, jo katrs lasītājs jau var tekstus „izgaršot” pats. Atļaušos izteikt savas pārdomas par dažām principiālām lietām, kas iekritušas acīs.

            Pirmās rindas abos variantos [lai arī niansēs atšķirīgas] ir līdzīgas. Tomēr nevaru neuzsvērt simpātisku un būtisku momentu aramiešu lūgšanā, kurā uzrunā Radītāju kā visapkārt esošu, kamēr Bībeles lūgšanā pirmajā rindā tiek runāts tikai par „Tēvu debesīs”. Līdz ar to aramiešu lūgšanā Radītājs automātiski kļūst cilvēkam tuvāks un draudzīgāks.

            Bībeles lūgšanas 4. rinda aramiešu lūgšanā nav atrodama. Iespējams, šī rinda ieviesusies kā atsauce aktuāliem tā laika notikumiem – bada un nabadzības dēļ. Cits izskaidrojums nevarētu būt, jo, padomājot vecāku (Dieva) un bērnu (cilvēku) attiecību kontekstā, ir jocīgi, ka bērniem dienišķā maize no vecākiem ir jālūdz. It kā vecāki paši nesaprastu un nezinātu, ka bērni ir jābaro! Nedomāju, ka Radītājs vecāku lomā varētu būt tik nolaidīgs pret saviem bērniem. Teiktais attiecas arī uz situāciju, ja jēdziens „dienišķā maize” domāts plašākā un simboliskā nozīmē.

            Sestā rinda Bībeles lūgšanā manī vienmēr ir izraisījusi vislielāko neizpratni un pretestību. Vispirms jau tāpēc, ka liekas jocīgi Radītāju lūgt neievest kārdināšanā. No tā paša Bībeles konteksta skatoties, galvenais kārdinātājs vienmēr ir bijis sātans. Te pēkšņi tiek pieļauts, ka kārdināšanā ievešanu varētu veikt Dievs. Tas ir absurdi jau pašos pamatos, nemaz nerunājot par jau pieminētajām vecāku – bērnu attiecībām, kur vecākiem tā kā nu būtu pašsaprotami vadīt bērnu pa tiem pareizākajiem ceļiem. Labi, cilvēku grēcīgās dabas ietvaros vecāki var „nogāzt podus” nezināšanas dēļ. Bet kālab kas tāds jāpieļauj attiecībā uz Radītāju?

            Otrs ir jau reiz sacītais par psihologu atzinumu, ka noliegums afirmācijas procesā nedarbojas. Respektīvi, vārds „neieved” pa ceļam uz zemapziņu tiek transformēts kā „(ne)ieved” un zemapziņā saprasts kā „ieved”, kas tad arī tiek aizsūtīts Radītājam izpildīšanai. Ar to es nekādi negribu apgalvot, ka milzīgais izvirtību purvs, kurā sakrituši sakārdinātie ļauži Eiropā un Amerikā ir izveidojies kristiešu lūgšanu rezultātā (Hmm…Un ja nu tomēr?). Taču es aicinātu katru Tēvreizes skaitītāju izvērtēt, vai šajā gadījumā nebūtu lietderīgi tomēr uzticēties minētajam [iespējamajam] psiholoģijas zinātnes atzinumam (ieliku varbūtēju iestarpinājumu „iespējamam” tāpēc, ka pats to dokumentāli neesmu pētījis, esmu tikai dzirdējis no pāris cilvēkiem, kuri ar psiholoģiju ir diezgan tuvās attiecībās. Zinātāji saka, ka tas ir arī norādīts jo daudzās grāmatās par bērnu audzināšanu un pedagoģiju, ka nevajag bērnam teikt „nedari tā”, bet gan piedāvāt citu – pozitīvu aizvietojošu darbību.)

Zinātnes atzinumi, protams, ir bijuši un būs mainīgi. Tomēr attiecībā uz šo gadījumu, aramiešu lūgšanas 9. rindas pirmā daļa „Vadi mūs ārā no kārdinājuma” ir pārdomātāka, jo nesatur noliegumu un nepiesien Radītājam kučiera lomu kārdināšanā vešanas pajūgā.

Aramiešu lūgšanas 7. un 8. rinda ir burvīgas (Bībeles variantā to nav vispār). Tās ir vērstas uz to, lai nepadarītu otru par savu privātīpašumu, vērstas uz pašpietiekamību, sava kausa pildīšanu un galu galā beznosacījumu jeb patieso Mīlestību. Jo, ja nebūs saišu, nebūs nosacījumu!

9. rindas otrā daļa – „atbrīvo mūs no mums pašiem!”. Iespējams, vislielāko neizpratni izraisošs lūgums. Taču tas nav nekas cits, ka lūgums atbrīvot mūs no ego, atbrīvot no kastītēm, kurās paši sevi esam iesprostojuši (citiem vārdiem, atbrīvot no prāta konstrukcijām – no tā es, ar kuru esam identificējušies), ļaujot piedzīvot to, kas bija aprakstīts rakstiņā „Sevis došana”.

Vēl viena brīnišķīga rinda aramiešu lūgšanā – divpadsmitā. Katrs acumirklis ir svēts. Svēts tāpēc, ka tas ir vienīgais, kas mums pieder. Pagātnes vairs nav. Tā ir bijusi, bet šajā mirklī tā vairs neeksistē. Nākotnes vēl nav; tas, ko mēs uzskatām par nākotni, ir tikai prāta pagātnes mantojuma projekcijas par to, kas varētu būt. Tas varētu būt, tas varētu nebūt. Bet viennozīmīgi, šajā acumirklī nekas no tā nav. Piešķirot pašreizējam acumirklim svētumu (lasi – apzinoties šo acumirkli!), atrodoties „šeit un tagad” stāvoklī, nav jāraizējas par nākotni. Tā izaugs pati – labākā, kas mums ir noderīga īsākajam ceļam uz turieni, kur mums jānokļūst.

Daži secinājumi:

1)            Aramiešu lūgšana ļoti sasaistās ar pasaulē esošajām kopsakarībām, tās ietverot daudz pilnīgāk un patiesāk nekā Bībeles lūgšana;

2)            Bībeles lūgšana varētu būt radusies uz aramiešu lūgšanas bāzes, taču cenzūras un tulkojumu ietekmē daudzus zelta graudus pazaudējusi, dažus aizstājusi ar pelavām;

3)            Žēl par pārējiem Bībeles tekstiem, jo, visticamāk, ka ar tiem ir noticis kas stipri līdzīgs.

/Ģirts/


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv