www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Māra, Marita, Mārīte
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Neorganiskie03.10.2007

Senās Meksikas magi bija pirmie, kuri ieraudzīja šīs ātrās ēnas, tā kā tās it visur viņiem sekoja. Viņi tās redzēja tāpat kā tu un arī kā enerģiju plūsmas Vismumā. Un viņi noskaidroja kaut ko ļoti dīvainu. Viņi ievēroja, ka mums katram ir kompanjons. Mums ir plēsoņa, kurš ir atnācis no Visuma dzīlēm un pārņēmis varu pār mūsu dzīvēm.

Cilvēki ir viņa gūstekņi. Viņš padarīja mūs paklausīgus un bezspēcīgus. Ja mēs mēģinām sacelties, viņš mūs apspiež. Ja mēģinām rīkoties patstāvīgi, viņš pavēl mums tā nedarīt.

[...]

Viņi mūs pakļāva, tāpēc, ka mēs priekš viņiem esam barība. Viņi mūs audzē tāpat kā mēs audzējam vistas kūtī.

[...]

Es vēlos apelēt pie tava analītiskā prāta, - teica dons Huans.
- Iedomājies uz brīdi un pasaki, kā tu vari izskaidrot pretrunu starp inženiera izglītības līmeni un viņa muļķīgajiem uzskatiem un rīcību?

Magi tic, ka mūsu uzskatu sistēmu, mūsu priekšstatus par labo un ļauno mums deva plēsoņas. Viņiem mums jāpateicas par mūsu alkatību un gļēvumu. Tieši viņi mūs padarīja iedomīgus, kūtrus un egocentriskus.

[...]

Lai turētu mūs lēnprātībā un paklausībā, viņi pielietoja apbrīnojamu manevru - saprotams, apbrīnojamu no kareivja-stratēģa viedokļa.

Bet no tā viedokļa, pret ko tas pielietots, šis manevrs ir briesmīgs.

Viņi iedeva mums savu saprātu! Tu dzirdi? Plēsoņas iedeva mums savu saprātu, kurš kļuva par mūsu. Plēsoņas saprāts ir izsmalcināts, pretrunīgs, savrups un pārpildīts ar bailēm no tā, ka jebkurā brīdī tas var tikt atmaskots.

- Es zinu, ka neskatoties uz to, ka tu nekad nēsi badojies, - viņš turpināja, - tu pastāvīgi uztraucies par maizi. Tas nav nekas cits kā plēsoņas bailes. Viņš baidās, ka jebkurā brīdī viņa triks var atklāties un ēdiens pazust. Ar saprāta palīdzību, kas ir viņu saprāts, viņi ieved mūsu dzīvē to kas plēsoņām ir ērti.

[...]

Dons Huans paskaidroja, ka magi redz cilvēku bērnus kā brīnumainas spīdošas enerģijas lodes, pilnībā pārklātas ar mirgojošu apvalku. Viņš teica, ka plēsoņas noēd tieši šo mirgojošo apziņas apvalku. Turklāt, kad cilvēks kļūst pieaudzis, no tā paliek pāri vien šaura maliņa no zemes līdz kāju pirkstiem.
Šī maliņa ļauj cilvēkiem turpināt dzīvi, bet ne vairāk.

[...]

Dons Huans turpināja skaidrot - šī šaurā apziņas maliņa ir pašrefleksijas epicentrs. Un no šīs pašrefleksijas cilvēks ir neizārstējams. Spēlējot uz mūsu pašrefleksiju, kā vienīgajai mums pieejamai apziņas formai, plēsoņas provocē enerģijas uzliesmojumus, lai tos kāri aprītu. Viņi mums piespēlē bezjēdzīgus konfliktus, problēmas, kas stimulē šos enerģijas uzliesmojumus un tādā veidā atstāj mūs dzīvus, lai bez pārtraukuma barotos ar mūsu apziņas enerģiju.

[...]

- Ne tu, ne es nevaram neko ar viņiem {plēsoņām} padarīt, - bēdīgi noteica dons Huans. - Visu, ko mēs varam izdarīt, tas ir disciplinēt sevi tik daudz, lai viņi mūs neaiztiktu. Bet kā tu pierunāsi savus līdzcilvēkus iziet visas šīs grūtības? Viņi vienkārši par tevi pasmiesies, bet agresīvākie iespļaus tev sejā.
Un ne jau tāpēc, ka tev neticētu. Dziļi sirdī katrā cilvēkā slēpjas pārmantotas, tikko jaušamas zināšanas par šo plēsoņu eksistenci.

- Senās Meksikas magi, - viņš runāja, - redzēja plēsoņu. Viņi to sauca par lidoni, tāpēc, ka tas joņo pa gaisu kā melna ēna. Tas nav vienkārši aizraujošs skats. Šī lielā, necaurredzami melnā ēna, joņo pa gaisu. Pēc tam tā plakaniski nolaižas uz zemes.

[...]

- Šī plēsoņa, - turpināja dons Huans, - kura, protams, ir neorganiskā būtne, atšķirībā no citām neorganiskām būtnēm, nav mums redzama pilnībā. Es domāju, ka būdami bērni mēs tomēr tos redzam, bet redzētais ir tik biedējošs, ka mēs labāk dodam priekšroku par to nedomāt. Bērni, protams, var koncentrēt uz tiem savu uzmanību, bet apkārtējie pārliecina viņus to nedarīt.

Viss, kas cilvēkiem atliek, - tā ir disciplīna. Tikai disciplīna ir spējīga atbaidīt šo radījumu.

Bet ar disciplīnu es nedomāju bargu dienas kārtību. Ar to es nedomāju, ka katru rītu jāceļas pussešos un līdz zilai miesai aplaistīt sevi ar aukstu ūdeni.

Ar disciplīnu magi saprot spēju ar savaldību un mieru paciest jebkādus nepatīkamus neparedzētus apstākļus.

Viņiem disciplīna - tā ir māksla, māksla nesalaužamiem nostāvēt pret bezgalību, nevis tāpēc, ka tu būtu spēcīgs un nesaliecams, bet tāpēc, ka tevi piepilda godbijība.

[...]

Magi saka, ka disciplīna padara mūsu mirdzošo apziņas apvalku negaršīgu priekš lidoņa. Rezultātā plēsoņa tiek apmulsināts. Mirdzošās apziņas apvalka neēdamība ir pāri viņa saprašanai. Vārdu sakot, magi atbaida plēsoņu uz tik ilgu laiku, lai viņu mirdzošais apziņas apvalks izaugtu līdz normālam stāvoklim.

Viņi noskaidroja - ja plēsoņu noslogo ar iekšējo klusumu {apstādinot iekšējo dialogu, svešais saprāts sāk izgaist. Pateicoties tam, tas, kurš to piekopj {iekšējo klusumu} pārliecinās par šīs apziņas svešumu, kura, saprotams, atgriežas atpakaļ, bet ne tik spēcīga kā pirms tam.

Tā tas tiek atkārtots tik ilgi, kamēr svešā saprāts neizgaist uz visiem laikiem. Tā ir ievērojama diena!
No tās dienas tev nākas paļauties tikai uz savu apziņu. Neviens tev nepateiks priekšā, kas ir jādara.

Svešā saprāta, kurš tev diktēja visādas muļķības, vairs nav.

Mans skolotājs brīdināja, ka tā ir pati grūtākā diena visa maga dzīvē.

[...]

- Tu nobijies no Dieva dusmām, vai ne?

Nomierinies, tās nav tavas bailes; tās ir lidoņa bailes, jo viņš zina, ka tevi pazaudēs.


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv