www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Severīns, Urzula
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Umberto Eko meklē ideālo lasītāju jeb saldētas vistas noslēpumi04.10.2007

Eko izpratnē romāna rakstīšana ir kosmoloģisks akts, un visaptverošā sefirotu koka klātbūtne akcentē to, ka Fuko svārsts ir pilnīga un zināmā mērā pašpietiekama pasaule. Bez tam – arī romāna varoņi mēģina radīt tikpat universālu pasaules modeli, kāds ir sefirotu koks. Viņi lasa grāmatas, meklē analoģijas, no kultūras zīmju tīklojuma izgriež ārā atsevišķus fragmentus, lai no tiem samontētu Plānu, kas aprakstītu un izskaidrotu cilvēces vēsturi. Fuko svārsts ir romāns, kura struktūra atbilst pasaules modelim un kurš arī stāsta par šāda modeļa radīšanu. Cik lielā mērā šie modeļi ir reāli - tas jau ir pakārtots jautājums, kaut gan no Fuko svārsta izriet secinājums par to, ka ir gan svētīgi orientēties šādos visaptverošos modeļos, tomēr nav ieteicams tiem pārmēru uzticēties.

Kāds sakars Fuko svārstam ar Kabalu? Diez vai mūslaikos daudz lasītāju orientējas Kabalā un zina, kas ir sefirotu koks, nemaz nerunājot par atsevišķu sefirotu nozīmi. Taču romāns skaidro pats sevi.

Katras daļas beigu galā atrodamas pāris rindkopas ar refleksijām par to, kurai sefirai atbilst attiecīgā daļa un kāpēc. Un tomēr - kāpēc tieši Kabalā? Atbilde vienkārša - sefirotu koks ir viens no universālajiem pasaules semiotiskajiem modeļiem (līdzīgi kā, teiksim, mandala vai in un jaņ aplītis), ar kura palīdzību var aprakstīt gan mikro, gan makropasauli, gan tajās notiekošos procesus.

Eko izpratnē romāna rakstīšana ir kosmoloģisks akts, un visaptverošā sefirotu koka klātbūtne akcentē to, ka Fuko svārsts ir pilnīga un zināmā mērā pašpietiekama pasaule. Bez tam – arī romāna varoņi mēģina radīt tikpat universālu pasaules modeli, kāds ir sefirotu koks. Viņi lasa grāmatas, meklē analoģijas, no kultūras zīmju tīklojuma izgriež ārā atsevišķus fragmentus, lai no tiem samontētu Plānu, kas aprakstītu un izskaidrotu cilvēces vēsturi. Fuko svārsts ir romāns, kura struktūra atbilst pasaules modelim un kurš arī stāsta par šāda modeļa radīšanu. Cik lielā mērā šie modeļi ir reāli - tas jau ir pakārtots jautājums, kaut gan no Fuko svārsta izriet secinājums par to, ka ir gan svētīgi orientēties šādos visaptverošos modeļos, tomēr nav ieteicams tiem pārmēru uzticēties.


Ezoteriskais esamības fons

Rozes vārdā Eko savu semiotisko katedrāli būvēja uz nogalēto mūku kauliem. Fuko svārstā - uz cilvēces muļķības pamata. Pamats no tiesas iespaidīgs un nesatricināms. Kā jau teikts, Fuko nārstu var uzlūkot arī kā romānu par zīmēm. Precīzāk, par vienu no ārkārtīgi sarežģītās semiotiskās pasaules slāņiem, kam ir daudzi un dažādi nosaukumi: misticisms, ezoterisms, okultisms, spiritisms, māņticība utt., utt. Katram no šiem jēdzieniem gan ir savas nianses (skat. 76. nodaļā Aljē skaidrojumu par atšķirībām starp ezoterismu un okultismu), taču ikdienišķā uztvere tos neko daudz nešķiro. Būtībā tas ir tāds kā esamības fons, visaptveroša subkultūra, kuras izpausmes lāgiem kļuvušas tik pašsaprotamas (horoskopi dienas laikrakstos), kas mēs tās vairs nemanām. Cik šis fons patiesībā ir daudzveidīgs un daudzbalsīgs, kādas ir tā vēsturiskās saknes un kādos kolorītos veidos tas joprojām mēdz izpausties - tas viss lieliski aprakstīts Fuko svārstā.

Ezoterisma subkultūra Eko izpratnē ir kiča kvintesence. Tostarp tai piemīt kāda interesanta mūslaiku masu kultūras īpatnība, ko Eko savulaik apcerējis teorētiski un vairākkārt apspēlē arī Fuko svārstā. Proti, ezoteriskās grāmatas nemitīgi cita citu citē. Atsaukšanās uz citiem autoriem un tekstiem rada uzticamības ilūziju, kaut gan patiesībā visi šie autori aizrautīgi maļ un pārmaļ vienus un tos pašus visai apšaubāmos faktus, bet savstarpējo atsauču haosā kaut kur pagaist pēdējā saistība ar realitāti. Reāla fakta analīzi aizstāj atsaukšanās uz tekstu, kas savukārt atsaucas uz citu tekstu - un tā līdz bezgalībai.

Sešdesmitajos gados - Atvērtā daiļdarba laikposmā - Eko starp masu un elitāro kultūru vilka nepārkāpjamu robežu. Vienā pusē Džoiss un Prusts, otrā - detektīvi un tamlīdzīga lasāmviela, un nekā kopēja viņiem nav un nevar būt. Tomēr vēlāk viņš nonāca pie slēdziena, ka arī pārliecīgs elitārisms vedina strupceļā, jo uzceļ mūri starp autoru un lasītāju. Tāpēc no masu kultūras vērts mācīties prasmi valdīt pār auditoriju - un šī prasme patiesi piederīga mākslas visaugstākajām sfērām. ,,Izklaidēt, nevairoties no problēmām” - šādi Eko formulēja postmodernās kultūras un arī savas prozas vadmotīvu. Masu kultūru iespējams samierināt ar elitārismu - to apliecināja jau Rozes vārds. Tāpat arī Fuko svārstā stāsts par kiča kvintesenci, šo ezoterisko esamības fonu tiek pārtapināts mākslas darbā.

Tas, ka zīmei un tātad arī zinātnei par zīmēm - semiotikai - ir milzu vērtība, nebūt nav 20. gadsimta atklājums. To lieliski apzinājās jau seniķi. Visos laikmetos un visās kultūrās ir pastāvējušas organizācijas un brālības, kas katra izstrādāja tikai saviem adeptiem saprotamu zīmju sistēmu. Tas ir universāls kultūras princips, visviens, vai runa ir par senēģiptiešu priesteriem, vai par viduslaiku alķīmiķiem un mistiķiem, vai par ebreju Kabalas un Toras zinātājiem, vai par Tibetas lamām, vai par Āfrikas burvjiem, vai par - utt. Zīmju sistēmas vērtību noteica vara, ko ieguva tās pazinējs un tulks - un vara savukārt laikam gan ir materiāli visvērtīgākā nemateriālā substance. Tieši šā iemesla dēļ - lai saglabātu varu - zīmju sistēmas atšifrēšanas kods tika rūpīgi sargāts no svešām acīm, vēl vairāk nostiprinot tā vērtību.

Turpretī mūslaikos ir cita situācija: informācija ir tirgus prece. Sefirotu koka, alķīmisko simbolu vai šamaniskas pieredzes komentārus var tiražēt un pārdot. Biezā mīklainības un slepenības migla jau pati par sevi kalpo par vislabāko reklāmu: kas savulaik bija atvēlēts vien izredzētajiem, tas tagad pieejams jebkuram. Varbūt tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kālab ezoteriskās būšanas kļuvušas tik izplatītas. Mūri starp kultūrām ir sairuši, ezoteristu slēptās zināšanas ir vispārpieejamas, bet tas nebūt nenozīmē, ka zīmju sistēmas kļuvušas saprotamākas. Gluži pretēji - šīs dažādo laikmetu un atšķirīgo kultūru zīmju sistēmas pastāv un zināmā mērā arī funkcionē vienlaicīgi, kas noved pie vājprātam līdzīgā haosa, kāds labi jūtams Fuko svārsta spiristiķu kompānijas - Aljē, Ardenti, Bramanti, Kamestresa un citu -spriedumos, kuros templiešu vēstures fakti tiek maisīti baisā kokteilī kopā ar senēģiptiešu maģiju vai vēl ko citu. Turklāt zināšana un saprašana ir atšķirīgas lietas. Pārdot var tikai no kultūras konteksta izrautu zīmju sistēmu. Tās atšifrēšanas kods nav izklāstāms nedz pāris rindkopās, nedz daudzos sējumos. Lai saprastu zīmju sistēmu, nepieciešama pieredze - atcerēsimies, teiksim, daudzus gadu desmitus ilgušo Kabalas gudrību apgūšanu vai alķīmiķu Melnā darba fāzi.

Jebkura ezoteriskā mācība savā būtībā ir pasaules modelis. No šāda skatpunkta sefirotu koks nav ne par matu aplamāks par Lielā sprādziena teoriju, alķīmija salīdzināma ar kvantu mehāniku, bet Latīņamerikas voodoo rituāli - ar mūsdienu psihoterapiju. Turklāt senās zīmju sistēmas atšķirībā no mūsdienu zinātnes, kurā katra teorija darbojas savā stingri norobežotā lauciņā, tiecās uz universālismu - ar to palīdzību iespējams modelēt visu esošo, iedomājamo un arī savulaik neiedomājamo. Fuko svārstā ir epizode, kurā tiek noskaidrots, ka ,,automašīna ir sefirotu koks”, bet veļasmašīnas darbība aizdomīgi atgādina alķīmisko transformāciju; galu galā - pat svārstā pakārtā Belbo kustības līkne gaisā iezīmē sefirotu koku, kas rādās krietni vieglāk saprotams par turpat blakus lasāmo svārstību matemātisko aprakstu. Arī mūsdienas esamības mīklas tiek rūpīgi aizšifrētas, atšķirība vien tā, ka kods pieejams jebkuram, ja ir laiks un pacietība to apgūt. Lai izprastu norises mikropasaulē, nepieciešams orientēties kvantu mehānikā; lai tuvinātos Visuma noslēpumiem, vēlams pārzināt relativitātes teoriju. T. i., pasauli apraksta matemātiski modeļi, kuru saprašanai tāpat nepieciešama gadu desmitu pieredze. Relativitātes teorija vai kvantu mehānika populāri nav izklāstāma, turpretī, piemēram, Heopsa piramīdas vai rožkrustiešu noslēpumu ,,atšifrējuma” uztverei pietiek ar pamatskolas izglītību. Jo - ezoterisko zinību tulkojums mūsdienu racionālisma valodā nenovēršami noved pie to vulgarizācijas: mēs saņemam informāciju, taču aizmirstam pieredzi. Tā nu mēs dzīvojam pasaulē, kas piesātināta ar mums nesaprotamām zīmēm un simboliem. Mēs varam pieņemt, ka ezoterisma subkultūra patiesi ir kiča kvintesence. Mēs varam to uzlūkot kā zempierainu ļautiņu absurdas izklaides un no sirds izņirgāties par misticisma adeptiem. No mūsdienu zinātnes augstumiem raugoties, mēs pat varam deklarēt, ka visi šie aizlaiku priesteri, kabalisti, alķīmiķi, astrologi utt. bija galīgi aprobežoti tipi, jo nenieka nejēdza no kvantu mehānikas vai haosa teorijas. Tomēr zīmes eksistē reāli. Un, ja tās eksistē, tad, kā uzskata Eko, tās turpina darboties, producējot jaunus lasījumus, visviens, cik lielā mērā šie lasījumi ir pareizi vai aplami. Romāna varoņi izdomā klaji fiktīvu Plānu, bet paradoksālā kārtā izrādās, ka tam piemīt reāls spēks (un arī šo domu jau modelējuši seniķi, zīmējot pūķi, kas rij savu asti). Ir pilnīgi vienalga, vai templiešu mantojums patiesi pastāv - no svara ir tas, ka pastāv zīmes, kas, iespējams, simbolizē šo mantojumu. Zīmes valda pār cilvēkiem. Un - ar zīmju palīdzību cilvēki valda pār citiem cilvēkiem. Ja mēs uzlūkojam Fuko svārstu ar racionāli piemiegtām acīm un par varītēm tiecamies atrast tajā kādu praktiski lietojamu mācību, tad romānu var lasīt arī kā vēstījumu par baiso varu, kāda piemīt zīmēm, ja tās tulko pārmēru viennozīmīgi. Citiem vārdiem - par totalitāras ideoloģijas dzimšanu. Neviena ideoloģija nav spējīga radīt savu zīmju sistēmu - tā tikai piemēro savām vajadzībām jau esošās zīmes. Jo zīmes tulkojums primitīvāks, jo tas derīgāks kādai ideloģijai - un tieši šajā punktā kopēju valodu atrod masu kultūra un ideoloģija. Ideoloģija pārņem masu kultūras aprobētās klišejas - un otrādi. Tāpēc Fuko svārsta apsēsto spiristiķu kompānija piesavinās Plānu, tipisku subkultūras produktu, kurā jūtami pietrūkst loģikas un veselā saprāta – zīmju sistēmu, kas tika radīta, lai izklaidētos. Bez šaubām, veselā saprāta vieta Plānā atvēlēta ironijai, taču ideoloģija ir imūna pret ironiju.

Noslēgumā vēlreiz atgriezīsimies pie Rozes vārda. Romāna intrigas pamatā ir viena vienīga grāmata - par pazudušu uzskatītā Aristoteļa Poētikas otrā daļa, kas veltīta komēdijas mākslai. Tieši šīs grāmatas dēļ tiek galēti mūki; tieši Poētiku Horhe gadu desmitiem uzcītīgi sargāja no lasītāju acīm; tās dēļ Bāskervilas Viljams nevis gatavojas tik svarīgajam teoloģiskajam disputam, bet gan nodarbojas ar Torņēkas labirinta atšifrēšanu. Kā un kāpēc smiekliem veltīta grāmata pārtapusi bezmaz pasauli satricinošā spēkā? Atbilde daļēji atrodama Viljama un Horhes sarunā septītajā dienā. Horhe, vērsdamies pret smiekliem - un viņš liek lietā ārkārtīgi plašu erudīciju un ievērības cienīgus argumentus, - īstenībā rada lielisku apoloģiju smieklu spēkam.

Smiekli ir solis uz atbrīvošanos - no bailēm, stereotipiem, aizspriedumiem, ilūzijām, aprobežotības. Smiekli ļauj paraudzīties uz pasauli no citas puses - tas nozīmē, ka smiekli īstenībā rada pasauli (ne velti Horhe piesauc mītu par kādu senēģiptiešu dievu, no kura smiekliem radusies pasaule). Visas daudzās Rozes vārda traģēdijas ir tikai fundaments Umberto Eko versijai par smieklu lomu kultūrā. Fuko svārstā gan ir pretēja situācija - spēle un smiekli aizvedina līdz traģēdijai, tomēr būtība paliek tā pati - smiekli iznīcina mironīgu sastingumu. Romānā nekur neieskanas paša Eko balss - viņš slēpjas aiz citu vēstītāju maskām. Un tomēr autora klātbūtne ir nojaušama - viņš atrodas kaut kur fonā un nemitīgi ironiski smīn. Varbūt tā ir vienīgā īsti drošā recepte pret absurdo ideoloģijas varu, jo ar loģisku argumentu palīdzību nav iespējams pierādīt, ka muļķība ir muļķība - drīzāk pats nonāksi muļķa lomā. Iespējams, Dievu pēc pasaules radīšanas, kad viņš ieraudzīja, kas viņam sanācis, pārņēma traku smieklu lēkme. Varbūt tā bija instinktīva pašaizsardzības reakcija, bet varbūt viņš aplami iztulkoja paša radītās zīmes. Un tā viņš smejas joprojām.

G. Berelis ,,Umberto Eko meklē ideālo lasītāju jeb saldētas vistas noslēpumi”. – R., J. Rozes apgāds, 2001, 821. – 830. lpp.


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv