www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Maiga, Milija
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Pārdomas par pestīšanu.01.01.2008

Ziemassvētki kopā ar citām labām lietām atnesa arī itin garas brīvdienas laicīgajās aktivitātēs – lielisks brīdis, lai paņemtu rokās Bībeli un lēni, nesteidzīgi to palasītu. Izklāstīšu savu redzējumu par vienu no centrāliem jēdzieniem kristietībā – pestīšanu. Palūkosimies arī, kā šis izklāsts iet kopā ar Bībeles tekstiem.

            Kā ilustratīvais materiāls tiks ņemti zīmīgi panti no Jāņa evaņģēlija. Citi evaņģēliji šeit nav aiztikti kopējā apjoma īsināšanas dēļ. Tomēr uzreiz noraidu pārmetumus tekstu izraušanā no kopējā vēstījuma konteksta, jo ir viegli pārliecināties, ka visi evaņģēliji dziļākajā būtībā ir tieši par to pašu. Pantiem atļaušos pārsvarā nelikt klāt numeratīvās norādes, jo pantu būs itin daudz, tie ies secīgi pēc evaņģēlija teksta un, ja kāds vēlēsies, nebūs grūti tos sameklēt.

            Vislabāk, protams, būtu šādu ceļojumu veikt uz kādu senāku Bībeles versiju bāzes, jo, visticamāk, daudz kas no oriģināla ir „pazudis tulkojumos”. Tomēr ieskatam derēs arī manā rīcībā esošā Latvijas Bībeles Biedrības 2004. gadā tulkotā un izdotā versija.

            Vispirms padomāsim par to, kas īsti ir dzīve? Ko šis jēdziens izsaka katram no mums? Var atrast visdažādākās definīcijas, taču domāju, ka nekļūdīšos, ja apgalvošu, ka dzīve ir apziņa. Es apzinos sevi kā dzīvu būtni, apzinos savu mijiedarbību ar līdzcilvēkiem, dabu, es esmu dzīvs. Miegu mēdz dēvēt par mazo nāvi, jo cilvēks miegā parasti sevi neapzinās (sapņi – tas ir atsevišķs stāsts, tos neaiztiksim). Cilvēks parasti arī neapzinās, kas viņš bijis un kur viņš bijis (un vai vispār bijis) pirms piedzimšanas. Cilvēka apziņai parasti raksturīga pārtrauktība.

            Dievam, Esamībai ir doti daudzi apzīmējumi, taču – atkal – domāju, ka nekļūdīšos, ja apgalvošu, ka Dievs bez visiem citiem apzīmējumiem ir arī Apziņa. Apziņa, kura ir nomodā bez pārtraukuma, nomodā par visu, kas notiek Visumā. Šī Apziņa ir Saturs, kurš izplūdis Formu daudzveidībā – visā, ko mēs redzam sev apkārt. Šajā sakarā jāatgādina kāda dzen Skolotāja saruna ar mācekli. Māceklis: „Es nezinu, kur ir Dievs!” Skolotājs: „Es nezinu, kur Viņa nav!”.

            Katra forma ap mums, ieskaitot cilvēku, ir Dieva izpausme. Taču cilvēkam, atšķirībā no pārējām formām, ir dota zināma privilēģija – apzināti apzināties. Cilvēkam ir dota iespēja apzināties to Dieva daļiņu, ko Radītājs viņā ir ielicis. Jā, cilvēkā atrodas Dieva daļiņa. Šai Dieva daļiņai kā Dievam piederošai varētu pat iedot nosaukumu. Un kālab lai šis nosaukums nebūtu Dieva Dēls? Dievs taču radīja cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības! Cita lieta, ka, noslīkstot laicīgajā virpulī, cilvēks šo Dieva daļiņu sevī neapzinās. Tā atrodas kaut kur dziļi zem domājošā prāta saveidoto priekšstatu, pieņēmumu (lasi – grēcīgā ego!) dzelzsbetona slāņa, tā nespēj izkļūt brīvībā. Dieva Dēls ir gars, Dieva Dēls ir Apziņa, kurai, tāpat kā Dievam, nav pārtraukuma. Piekļūstot šai apziņai, cilvēks iemanto mūžīgo apziņu (skat. iepriekš Ģirta rakstu „Mūžīgā Dzīvība”). Kopā ar apziņas nepārtrauktību cilvēks iegūst mūžīgo dzīvi, mūžīgo dzīvību. Jāņa 1. vēstulē 12. pantā ir vārdi: „Un šī ir tā liecība, ka Dievs mums ir devis mūžīgu dzīvību, un šī dzīvība ir Viņa Dēlā. Kam Dēls ir, tam ir dzīvība, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības”.

            Viens pārliecināts kristiešu dogmatiķis sludināja, ka Bībeles teksti jāinterpretē tieši pestīšanas kontekstā. Mēģināšu to tā arī darīt, par pestīšanu pieņemot Dieva daļiņas sasniegšanu – līdz ar to, iegūstot apziņas nepārtrauktību - cilvēkā. Citiem vārdiem – cilvēka satikšanos ar Sevi, jeb cilvēka satikšanos ar To, kas Viņš Ir Patiesībā. Šeit gan tiks īsos vārdos ieskicēta pieejas pati virskārta; lasītājs, ja vēlas, var pameditēt par šo pieeju, pieejas kontekstā pats palasīt gan šo, gan pārējos evaņģēlijus, gan citus Bībeles tekstus. Ļaudis, kas ieguvuši fundamentāli citu pārliecību, laika ekonomijas nolūkos var tekstu tālāk vispār nelasīt.

            Sakām šo nelielo ceļojumu, sasaistot tekstus kontekstā ar iepriekš sacīto!

 

            „Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs redzēsit debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam uz Cilvēka Dēlu.”

            Teiktais (lasi - Cilvēka Dēla jēdziens) attiecas gan uz pašu Jēzu, gan uz jebkuru no mums. Kamēr esam savas personības (lasi - ego, lasi – domājošā prāta) važās, „debesis” ir slēgtas. Cilvēks dzīvo savu laicīgo ilūziju pasaulē, kurai raksturīga apziņas pārtrauktība. „Atverot debesis” – izejot no personības važām – notiek apskaidrošanas moments (Dieva eņģeļu nokāpšana).

            „Bet Jēzus viņiem neuzticējās, tāpēc ka Viņš visus pazina. Jo Viņam nevajadzēja, lai kāds liecību dotu par cilvēku, bet Viņš pats zināja, kas ir cilvēkā”.

            Cilvēks, kurš ir savienots ar savu Dieva Dēlu, lieliski redz cauri citu cilvēku ego izpausmēm.

            „Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības!”

            Piedzimt no augšienes = savienoties ar savu gara enerģiju, sākt samanīt cilvēka būtības (lasi - Dieva Dēla) nemirstību. Pie kam, nevis tikai pieņemt to kā patiesību prātā, bet ļaut, lai šī zināšana kļūst par daļu no paša cilvēka. Tas ir pirmais solis Dieva Dēla virzienā. Ja to nepasper, ar cilvēku nekas nepārejoši pozitīvs nenotiek

            „Un kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību.” 

            Kā jau tika teikts, Cilvēka Dēls var attiekties tikpat labi kā uz Jēzu, tā uz jebkuru no mums. Cilvēka Dēlam = cilvēkam ir jātop paaugstinātam, jo tieši caur cilvēku kā Dieva izpausmes formu, kurai piemīt spēja apzināti apzināties, var iegūt apziņas nepārtrauktību = mūžīgo dzīvību. 

           „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka viņš devis savu viendzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur viņu tiktu glābta.”

            Šis ir lielisks un dziļš teksts. Protams, Jēzus nāca pasaulē ar konkrētu misiju – atdoties pasaulei, upurējot sevi. Jēzus zināja Esamības likumus, taču Viņa uzdevums nebija iztiesāt, kurš rīkojas pareizi (lasi – saskaņa ar šiem likumiem) un kurš rīkojas nepareizi. Jēzus uzdevums bija iemācīt cilvēcei, ka nāve kā tāda nepastāv, iemācīt Esamības likumus. Ar savu augšāmcelšanos Jēzus uzskatāmi nodemonstrēja nāves neesamību, taču apziņas nepārtrauktību iespējams sasniegt tikai tad, ja cilvēks dzīvo saskaņā ar Esamības likumiem. Tad arī pasaule tiktu glābta.

            „Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība. Bet kas Dēlam neklausa, tas dzīvības neredzēs, bet Dieva dusmība paliek uz viņa”.

            Teksts, kas baznīcai ļauj manipulēt ar savām avīm. Pirmkārt jau, burtiski lasot, te ir pretruna ar sākuma doto citātu no Jāņa 1. vēstules. Tajā tika teikts, ka mūžīgā dzīvība ir tam, kam Dēls ir. Šeit tiek teikts – kas tic. Starp „ir” un „tic” jēdzieniski ir atšķirība, taču, acīmredzot, jāpieņem, ka ticēšanas mērs ir domāts tik liels, ka ticēšana līdzvērtīga zināšanai.

            Dieva Dēla atbalss cilvēkā ikdienā ir sirdsapziņa. Sirdsapziņa ar cilvēku runā nepārtraukti; cita lieta, ka cilvēks tās čukstus nereti nevēlas dzirdēt. Neklausīšana sirdsapziņai nozīmē atrašanos personības (ego) važās un līdz ar to pieeja apziņas nepārtrauktībai ir liegta. Tāpēc šāds cilvēks „dzīvības neredzēs”. Par Dieva dusmību runājot – Dievs ir mīlošs un gādīgs. Dieva dusmība ir manipulācijas instruments baznīcas rokās. Dievs nevienu nesoda. Soda sevi pats cilvēks, kad nedzīvo saskaņā ar Esamības likumiem – Dieva iedibināto kārtību. Neklausīšana sirdsapziņai ir Esamības likumu pārkāpums, kas agri vai vēlu atsauksies kādas ķibeles veidā. Cēloņu un seku likums šeit nosaukts „Dieva dusmības” vārdā.

            „Jo, itin kā Tēvam ir dzīvība pašam Sevī, tāpat Viņš arī Dēlam ir devis, lai tam būtu dzīvība pašam Sevī” (5; 27).

            Tāpat kā Dievs pats ir nepārtraukta apziņa pati par sevi, tāpat arī Dieva daļiņai, kas cilvēkā, ir nepārtraukta apziņa pati par sevi. Jo radīts taču ir pēc ģīmja un līdzības!

            „Un Viņš tam ir devis varu turēt tieši tāpēc, ka Viņš ir Cilvēka Dēls”

            Atkal attiecas gan un Jēzu, gan uz jebkuru cilvēku, jo cilvēkam piemīt spēja apzināti apzināties.

            „Jūs pētījāt rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani! Bet jūs negribat nākt pie Manis, lai iegūtu dzīvību”

            Lielisks teksts, kurā Jēzus norāda, ka rakstu studēšana pati par sevi neko nedod. Rakstu studēšana ir domājošā prāta līmenis, kurš nespēj novest līdz Dieva Dēla apzināšanās stāvoklim. Tieši otrādi, tas no tā nošķir, jo rada ilūziju par zināšanu. Tikai iešana pie Dieva Dēla un Dieva Dēla sasniegšana sniedz apziņas nepārtrauktību.

            „Jo tāda ir Mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība un Es viņu celtu augšā pastarā dienā.”

            Pirmā teksta daļa sasaucas ar jau iepriekš skaidroto; par pastaro dienu parunāsim vēlāk atsevišķi.

            „Neviens nevar nākt pie Manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas Mani sūtījis …”

            Cilvēks uzsāk Dieva Dēla meklējumus tikai tad, kad saprot, ka laicīgā laime ir pārejoša un nesniedz piepildījumu. Tikai tad cilvēku sāk „vilkt Tēvs”. Kamēr šāda vilkme nenotiek, cilvēks dod priekšroku laicīgām izpriecām. Te ir jāsaprot: laicīgās izpriecas nošķir cilvēku no Dieva, taču neizdzīvojot laicīgās izpriecas, cilvēks nenonāk līdz situācijai, ka laicīgajās izpriecās ilglaicīga bauda nav pieejama.

            „Maize, kas no debesīm nāk, ir tāda, ka tas, kas no viņas ēd, nemirst” (6; 50)

            Izejot no domājošā prāta un personības važām, cilvēks saplūst ar Esamību („debesīm”), iegūstot apziņas nepārtrauktību („maizi no debesīm”).

            „Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā. Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī. Tāda ir tā maize, kas nākusi no debesīm, ne tāda, kādu ēduši mūsu tēvi, jo tie ir miruši. Kas šo maizi bauda, tas dzīvos mūžīgi”

            Alegoriska sasaiste ar (5; 27) un (6; 50) ar paplašinātu uzsvērumu par palikšanu apziņas nepārtrauktībā.

            „Kad jūs Cilvēka Dēlu būsit paaugstinājuši, tad jūs sapratīsit, ka Es Tas esmu un ka Es neko nedaru no Sevis, bet runāju, kā Tēvs Mani mācījis”.

            Kad cilvēks būs sasniedzis sevī apslēpto Dieva daļiņu, tad arī cilvēks neko nedarīs no ego pozīcijām, bet tikai saskaņā ar Dieva radītajiem Esamības likumiem (kā Tēvs Mani mācījis).

            „Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību un patiesība darīs jūs brīvus”

            Jēzus sludināja patiesību = Esamības likumus. Spējot saplūst ar Jēzus sludināto (palikt viņa vārdos), var nonākt pie Dieva Dēla sevī. Šāda nonākšana dara pilnīgi brīvu. Jo ne par ko jau nav vairs jāuztraucas!

            „Patiesi, patiesi Es jums saku: ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs. Bet vergs nepaliek visu mūžu mājās; Dēls gan paliek visu mūžu. Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi”.

            Sasaucas ar iepriekš skaidroto par Dieva Dēla atklāšanu un mūžību un brīvību. Savukārt, Esamības likumu pārkāpējs (grēka vergs) sava ego dēļ nespēj saglabāt apziņas nepārtrauktību („nepaliek visu mūžu mājās”).

            „Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahams tapa, esmu Es.”

            Ilustrācija apziņas nepārtrauktībai. Jēzus apzinājās Savu Esmi mūžībā, vēl pirms Ābrahama. Jēzus nesaka – „biju Es”. „ESMU ES” norāda uz laika neesamību apziņas nepārtrauktības gadījumā.

            „Un, garām ejot, Viņš ieraudzīja cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs. Viņa mācekļi Viņam jautāja: „Rabi, kas ir grēkojis, viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis?” Jēzus atbildēja: „Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā…””

            Šī ir zīmīga vieta Bībelē, jo faktiski parāda reinkarnācijas ideju. Cilvēks ir piedzimis akls bez vecāku grēka vainas. Pie kam, kā jau diskusijās tepat portālā tika norādīts, mācekļu jautājums ir nostādīts ar pabeigtu darbību „kas ir grēkojis”, tātad grēkam bijis jānotiek vēl pirms [šīs] dzimšanas. Reinkarnāciju neatbalstošo kristiešu iebilde, ka „ … Dieva darbiem vajag parādīties viņā” ar norādi, ka šāds cilvēks radīts speciāli, lai Kristus viņu dziedinātu, ir pretrunā veselajam saprātam. Tātad, Dievs ir radījis kroplīgu cilvēku, licis tam visu dzīvi mocīties tikai tāpēc, lai Kristus tam atdotu redzi? Dievs nedara tik zemiskas darbības Sevis slavināšanai. Pie kam reinkarnācijas ideja nav pretrunā ar Bībelē teikto, ka “cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa,” jo tas ir absolūti patiesi uz cilvēku kā personību – fizisko ķermeni un ego.

            „Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu un viņas Man seko. Un es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas”.

            Fiziskais ķermenis, protams, aizies bojā. Dieva Dēla sasniegšana sniedz apziņas nepārtrauktību. Apziņas nepārtrauktību sasniegušie vairs to nekad nezaudē, no šī stāvokļa tos vairs nekas nevar izraut.      

            „Es un Tēvs, mēs esam viens” (10;30)

            Jēzus pilnīgi apzinājās Dieva daļu sevī. Līdz ar to šāds apgalvojums, kas ir patiess ikvienam Dieva Dēlu sasniegušajam.

            „Jūdi Viņam atbildēja: „Nevis laba darba dēļ mēs Tevi gribam nomētāt, bet Dieva zaimošanas dēļ, tāpēc ka Tu, cilvēks būdams, dari Sevi par Dievu”. Jēzus viņiem atbildēja: „Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: Es esmu sacījis, jūs esat dievi. (izcēlums mans – G). – Ja raksts tos nosaucis par dieviem, uz kuriem attiecas šie Dieva vārdi, un raksti nevar tikt atcelti, vai tad Tam, ko Tēvs ir svētījis un sūtījis pasaulē, jūs drīkstat pārmest Dieva zaimošanu, ka Viņš sacījis: Es esmu Dieva Dēls.”

            Zīmīga vieta Bībelē, kas tieši norāda uz ikviena cilvēka dievišķo potenciālu.

            „Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens: bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu. Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd, bet, kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paglabās mūžīgai dzīvībai.”

            Dziļi filozofisks teksts. Vārds „ienīst” te gan laikam ir nevietā; idejiskā doma ir varēšana šinī pasaulē no savas dzīvības brīvi atteikties. Spēja brīvi pieņemt „nāvi” rada dižu transformāciju. Savukārt, pieķeršanās ilūzijām (kas savu [iluzoro] dzīvību tur mīļu) ne pie kā nenoved („paliek viens”).

            „Jēzus viņam saka: „ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani” (13;6)

            Kā jau tika teikts, Jēzus pilnīgi apzinājās Dieva daļu sevī, līdz ar to, bija vienots ar Dievu. Cilvēkam nav cita ceļa pie Dieva, kā vien caur Dieva (Dieva Dēla) atrašanu sevī. Citāts no raksta „Kas baznīcai nosaka kristietības izredzētību”: „Kristus bija Būtne, kas pilnībā apzinājās sevī Esamību, kas pilnībā bija Dievā un līdz ar to arī neatdalīta no Dieva. Būdams vienlaicīgi alfa un omega, Kristus bija Viss. Būdams Viss, Viss Dievišķais, Kristus arī bija cilvēkā esošie augstākie plāni (…„Dieva Dēls”…), jo tieši cilvēka augstākie plāni ir tie, kas rada vienotību ar Esamību. Rast vienotību ar Esamību – tas patiesi ir vienīgais ceļš!”

            „Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi Mani sapratis, Filip? Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: radi mums Tēvu? Vai tu netici, ka Es esmu Tēvā un Tēvs Manī? Vārdus, ko Es jums saku, Es nerunāju no Sevis; bet Tēvs, kas pastāvīgi ir Manī, dara Savus darbus.”

            Skat. iepriekšējo skaidrojumu un arī (10;30).

            „Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc, ka viņa To neredz un To nepazīst, bet jūs To pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos.”

            Šajā epizodē Jēzus būtībā nomet savu „etiķetes” funkciju Dieva Dēla atklāšanas misijā. Apziņas nepārtrauktības uzturēšanai Jēzus kā etiķete nav nepieciešams.

            „Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt. Ja kas nepaliek Manī, tas kā zars izmetams ārā un sakalst; tos savāc un iemet ugunī, un tie sadeg.”

            Šo tekstu var nokomentēt ar kaut kur dzirdētu frāzi: „Ja Dievs ir ar tevi – no kā tu baidies? Ja Dievs nav ar tevi – uz ko tu ceri?” Atbilstoša vieta, lai beigtu mūsu nelielo ceļojumu.

           

Viens kolēģis citā portālā lietoja terminu, kurš lieliski raksturo baznīcu situācijas būtību: „apmuļķoto apmuļķotāju apmuļķoti”, kuri turpina apmuļķot pārējos.

Es nekādi nenoliedzu Kristus vēsts diženumu! Es nekādi nenoliedzu Kristus upura diženumu! Taču es iestājos pret Kristus padarīšanu par etiķeti, bez kuras cilvēka garīgais ceļš nav iespējams. Jā, Dieva daļiņa cilvēkā ir tā, kas katram no mums jāatklāj. Jā, šo daļiņu var nosaukt par Dieva Dēlu. Taču šai daļiņai nav obligāti jāpiekar uzlīme „Jēzus Kristus”. Pie kam skandalozie gadījumi baznīcās (pat augstākajā garīdzniecībā!) pierāda, ka šī uzlīme no tā, ko dēvē par sātanu, ne mazākā mērā nepasargā.

Pieskaroties pastardiena tēmai – ir skaidrs, ka pasaule iznīcības ceļu nevar iet bezgalīgi. Ir jānotiek kādam pavērsienam. Un gan jau tas notiks. Vispirms jau šeit daudz pieminētajā cilvēka apziņā. Protams, var arī cerēt un domāt, ka no kapiem sāks celties augšā Kristum ticējušie (no otras puses – pasarg dies’! Būs vairāk pedofīlu! Jo tie pedofīlie augšbīskapi taču arī ticēja - ja jau tika iecelti. Un kur vēl vesela plejāde ar inkvizitoriem – tie tak arī augšāmcelsies!!!).

/Ģirts/


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv