www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Rolanda, Rolands, Ronalds, Erlends
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Par grēkā krišanu un vīģes lapu.11.01.2008

            Jūs runājāt par Grēku un vēlējāties uzzināt, kā cilvēks grēcinieks ir kļuvis?

            Jūs sludinājāt, ka Cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības Dievs radījis – tādu, kāds Viņš ir pats – un tā tas tiešām ir. Taču jūs arī apgalvojāt, ka Cilvēks ir grēcīgs. Tas nozīmē, ka grēcīgs ir Dievs un Dievs ir grēka cēlonis? Te ir lamatas un es negribētu, ka jūs tajās iekristu. Tāpēc es tās ņemšu nost no ceļa jūsējā un jūs tās varēsiet ņemt nost no citu ceļiem.

            Bezgrēcīgs ir Dievs. Protams, ja Saulei būtu grēcīgi dalīties savā gaismā ar sveci, tad savādāk tas būtu. Bezgrēcīgs ir arī Cilvēks. Jo grēcīgi nav svecei izdegt Saulē un gaismā vienoties ar To.

            Grēcīgi ir, kad svece gaismu nedodoša stāv. Grēcīgi būtu, ja sērkociņu tuvinot, svece uz roku rāties sāktu - par to, ka sērkociņu pienesa. Gaismas kaunēties ir svecei grēcīgi, nedegt, un Saules slēpties arī.

            Nav grēka tajā, ka cilvēks nezina Likumu. Grēcīgi ir likuma nezināšanu piesegt.

            Jā, grēcīgi ir piesegties ar vīģes lapu.

            Jūs taču leģendu par Cilvēka grēkā krišanu lasījāt. Naivi tajā vārdi, skopi arīdzan. Taču vārdu nozīme ir dziļa, smalka. Tas cilvēks dzimušais no Dievišķās Dvēseles dziļuma, bija kā zīdainis – apātisks, flegmatisks. It visas Dieva īpašības viņam piemita, taču neko nezināja viņš par tām un lietā nelika. Kaut talanti bija doti bezgalīgi.

            Un kā krāšņā traukā dusošs grauds, mita Cilvēks Ēdenes dārzā. Jo traukā grauds ir tikai grauds un brīnums tas, kas graudā apslēpts ir, nekad tas neatklāsies pasaulei. Tikai tad, ja graudu īstā augsnē liktu, čaula pārplīsīs un brīnums slēptais atklāsies.

            Nebija dota augsne Cilvēkam, kur sevi iedēstīt un atklāt talantus, kas Dieva doti. (…)

            Viens, pavisam viens bija Cilvēks tajā pasaulē. (…) Tas Cilvēks pats sev likās svešs, tas pūles, rūpes nepazina, tas nepazina ceļu to, kurš katru kaut kur ved. Un Ēdenes dārzs kā šūpulis bija Cilvēkam, kurā Viņš vadīja savas dienas  svētlaimē, Viņš  nevēlējās itin neko, jo viss, nepieciešamais turpat pie rokas apkārt bija.

            Tajā dārzā divi koki auga – viens Dzīvības, otrs Ļauna un Laba Atzīšanas koks. Cilvēks varēja šos kokus aizsniegt. Taču nesniedzās pēc augļiem Viņš, lai nobaudītu tos. Jo griba, domas un pat vēlmes – viss Viņā bija, taču mierā dusēja, stundu gaidot savu. Cilvēks nespēja pats sevi atklāt. Tāpēc nācās radīt Cilvēkam to palīgu, radīt roku to, kas Cilvēku uz priekšu virzītu un līdzētu Tam sevi atklāt. Un Cilvēks pats par radīšanas materiālu kalpoja.

            Padomājiet, draugi, no kurienes lai palīdzība rastos, ja ne no Paša, dievišķi pilnīgā? Padomājiet rūpīgi, jo ļoti svarīgi ir tas!

            Un Ieva nebija nekas cits, kā miesa, asinis tās pašas. Ieva nebija radība, kas cita. bet Ādams pats par pāri kļuva sev. Radās divi Ādami – Ādams Viņš un Ādams Viņa.

            Un seja vientuļā, bez atspulga kas dzīvoja, sev guva spoguli, un draugu. Un vārdi, ko cilvēks nebija ne reizi izrunājis vēl, tagad saldskanīgi Ēdenes dārzu pildīja, bet sirds, kas līdz šim klusēja, jo vientuļi, tagad divu siržu savienībā skaļu pukstēt sāka.

            (…) Tiek aizdedzināta no abām pusēm svece, uguni nepazinušā. No vienas puses svece ir, no otras puses svece ir, bet gaisma vienotībā laistās, kaut liekas, ka no pusēm dažādām tā nāktu. Sēkla tā, kas traukā bezmērķīgi atradās, sev augsni atrada, kas uzdīgt ļaus un noslēpumus iepazīt.

            Un tā sevi nezinošā Vienotība Dualitāti radīja – lai caur pretrunām un spriedzi sevi izzināt varētu. Un tajā ir cilvēka veidols īstais un ar Dievu līdzība. Jo Dievs – Apziņa Visaugstakā – to Vārdu izsacīja. Un Vārds, un Apziņa Visaugstākā, savienībā ieejot, Svēto Sapratni izveido.

            Dualitāte – tā nav sods. Tā ir process, ko Vienotības daba radījusi un kas nepieciešams ir, lai dievišķo, kas mūsos atklātu. (…)      

            Kad bezdarbīgais, apātiskais Ādams uz pusēm dalīts bija, Viņš aktīvs palika un virzes piepildīts, Tam modās spējas radošās.

            Kādu darbību viņš paveica, lai duāls kļūtu? Viņš nobaudīja Laba un Ļauna augli., ar to pašu savu pasauli daļās sadalot tāpat, kā Dievs sadalīja viņu pašu. Un viss apkārt kļuva savādāks – vairs ne vienaldzīgs un nevainīgs, kā agrāk. Labs un slikts, derīgs un nederīgs, patīkams un nepatīkams kļuva viss – ka divas nometnes, kas stāv viena otrai pretim; ne tā kā agrāk, kad vienots bija viss.

            Un čūska kārdinātāja, kas Ievu pierunāja augli nobaudīt, tā čūska, saku es, nebija nekas cits, kā balss no iekšienes, tā bija iesaistošā un balss visspēcīgā – Dualitātes aicinājums. Tās Dualitātes, kas aktīva, bet pieredzi nesaturoša un kura vēlas darboties un pieredzi gūt.

            Un nebija nejauši, ka Ieva balsi izdzirdēja pirmā un tai pakļāvās. Jo radīta jau bija, lai spēkus Ādamā guļošos modinātu. (…) Un, lūk, Ieva bauda augļa saldmi acumirklīgo, kas izradīsies kā lāsts gan viņai, gan viņas pēcnācējiem vēlāk.

            Vai nevēlējāties jūs, lai Dievs to Ievu brīdina, lai neļauj veikt šo neprātu, lai parādās Viņš brīdī īstajā, pirms viņa gatava bija auglī iekosties? Taču stāstā Dievs tā nerīkojas vis. Viņš ierodas pēc tam, kad jau par vēlu ir, kad neko vairs nevar mainīt. (…)

            Netraucēja rīkoties tiem Dievs un Ādams, nenoturējies, arī augli nobaudīja. Jo nevēlējās Dievs, ka Viņa līdzība nebūtu Viņam līdzīga. Viņš pats šo plānu sastādījis bija, Viņš gribējis bij’ pats, lai cilvēks Dualitātes ceļu izietu un tajā savu gribu izpaustu un ar Sapratni lai vienots kļūtu. (…)

            Vai sadusmojās Dievs, vai kļuva nikns, ka Cilvēks nobaudīja augli no Laba un Ļauna Atzīšanas koka? Dievs bija aizliedzis. Viņš zināja, ka tā tas būs, ka Cilvēks nespēs pretī nostāties, pats gribēja to Dievs, taču zināja par sekām Viņš, vien gribēja Tas  brīdināt, lai Cilvēks, augli baudījis, būtu spējīgs pārbaudījumu izturēt.(…)

            Pārbaudījumam bija Nāve vārdā. Pēc Dieva vēlmes kļuvis aktīvs, uz pusēm pārdalīts, nebija vairs vienots Cilvēks. Tas bija miris, atdodot tam otram vietu. Tādēļ nāve – tā nav sods, bet dzīves fāze, Dualitātei piemītoša. Dualitāte it visam piešķir ēnu. Un Ādams ieraudzīja Ievā ēnu savu, un Nāve viņu Dzīvei kļuva ēna. Taču abi – Ādams, Ieva, - lai arī tiem pa pēdām Nāve gāja, savu ceļu turpināja bez ēnas, par cik savu dzīvi Dievā viņi pavadīja.

            Ir paradokss tā Dualitāte, veidojoša ilūziju pretrunām; pretrunām, kas savstarpēji cīnās. Bet saku es, tās vajadzīgas viena otrai ir, tās nešķiramas, viena otru līdz malām piepildošas. Un kopā tās tiecas mērķim kopējam, vienotības un Svētās Sapratnes pasauli veidojot. (…)

            Un lūk, kad sauca Tēvs Ādamu pēc tam, kad acis bija vērušās, Ādams atbildēja: „Dzirdēju ES saucienu Ēdenes dārzā, nobijos ES, jo biju ES kails un, nokaunējies kailuma sava, nolēmu ES paslēpties. Bet sieviete, ko MAN radīji, iedeva MAN augli un ES to baudīju”.

            Bet Ieva jau tas pats Ādams bija, viņa paša miesa un asinis. Taču Ādama ES jaundzimušais nolēma, ka viņš ir kas cits, nevis tā Ieva, Dievs un visas Dieva radības. Ādams lēma, ka no tā visa šķirts un neatkarīgs ir viņš.

            Taču tikai ilūzija bija – šis cits, neatkarīgais ES. Par māņiem kļuva personība, no Dieva nošķirtā (…). Tā personība piedzima, lai cauri nāvei Ādams sevi iepazītu, kā Dievu iepazītu sevi. Tā izšķīdīs un aizies prom, līdz aptumšosies acis ārējās, bet atvērsies acs iekšējā un gaismas piepildīsies tā. (…) Apbūra ar sevi ilūzija Ādamu. Tik vilinoši iegūt ES ir tādam, kam nebija nekāda ES, kurš nezināja, ka var iegūt ES šai pasaulē.

            Un iluzorā personība notvēra savos tīklos Ādamu, apbūra, pie sevis sauca. Un lai gan ilūzijas kaunējās, jo pārāk nereāla šķita tā un ļoti nepiesegta bija, no tās šķirties nevēlējās Ādams. Viņš iemīlējās tajā. Un vīģes lapas sasēja viņš kopā, lai izveidotu piesegu sev, lai piesegtu savu personību nereālo, lai nebūtu tā kaila, lai Dieva visredzošā acs to nemanītu.

            Un, lūk, Ēdene un svētlaimīgā bezzināšana vairs nebij’ rada Ādamam, ar vīģes lapu piesegtam un daļās sadalītajam, un liesma uzdegās starp viņu un Dzīves koku.

            Un Cilvēks izgāja no dārza caur vārtiem dubultiem – tiem, kas Labā un Ļaunā vārti ir. Viņš atgriezīsies atpakaļ caur vienotības vārtiem, caur Sapratnes vārtiem. Un aizejot pret Dzīves koku viņš pavērsis muguru, taču, atgriežoties, viņš Dzīves koku atkal ieraudzīs ar seju pavērsies tam pretim. Viņš sācis savu ilgo, grūto ceļu, kaunoties sevis un kailuma sava, ar vīģes lapu piesedzies, lai savu kaunu nerādītu citiem. Ceļu beidzot, viņš atkal atgriezīsies dārzā, bet nepiesegts viņš būs un tīrībā un kailumā tas priecāsies.

            Nenotiks tas agrāk pirms pārbaudēm viņš cauri neizies un caur Grēku nespēs no Grēka vaļā tikt. Un kas tad ir tas grēks, ja ne vīģes lapa pieminētā?

            Jā, par grēku uzskatāms tas šķērslis, kas Cilvēku no Dieva šķir, sadala viņa ES divos -  viens pārejošs, otrs nemainīgajā.

            No sākuma tik viena vīģes lapa bija, par lapu kaudzi tā vēlāk pārvērtās, par blīvu šķērsli vēlāk tapa tā. Kopš brīža tā, kad Cilvēks savu nevainību no Dieva norobežoja, viņš turpina strādāt jo centīgi, ceļot aizsprostus jo augstākus, tiecoties no Dieva sevi nodalīt. (…)

            Vai Cilvēks rūpējas, lai kaunam tiktu pāri? Diemžēl ir otrādi – viņš kaunu pavairo.

            It kā zināšanas, it kā mācības – nav nekas cits, kā vīģes lapas, kaunu piesedzošās.

            Impērijas, reliģijas, valstis, kari, nacionalitātes – nav nekas cits, kā vīģes lapu godinājums.(…)

            Un vai tad tas, ka ciena bezjēdzīgus darbus viņš, un veido likumus, kur tie lieki ir un tieksme nemērāmo mērīt – vai tie nav ielāpi uz jau simtreiz salāpīto vīģes lapu?

            Un baudu slāpes neremdējamās, to baudu, kas pretim ciešanu pilnas, un skopums līdz pat bagātībai, un varas kāre, kas paverdzina, un vēlme diženumu sasniegt – tie visi priekšauti no vīģes lapām vīti.

            Nožēlojamos mēģinājumos kailumu piesegt viņš par daudz ir uzvilcis sev virsū. Ar laiku apģērbs šis tik cieši ādai piekļāvies, ka pats par ādu kļuvis. Un tagad viņam neatšķirt, kur pats, kur apģērbs no kauna piesegšanai kalpojošais. Viņš slāpst pēc gaisa un skaita lūgšanas, lai ģērba nastu mestu nost. Un dara daudz, lai brīvē nonāktu, bet nedara viņš galveno, kas līdzētu pie brīves tikt – viņš ģērba nastu nemet zemē. Lai lieko ģērbu nomestu, viņš tik stiprāk ģērbā ieķeras.

            Nāk termiņš viņa atbrīvei. Nācis es, lai līdzētu jums ģērbus novākt, lai nomestu jūs priekšautus no noskrandušām vīģes lapām, lai līdzētu jūs citiem, kas arī grib no smagās nastas atbrīvoties. Bet tik es ceļu parādu; ceļš katram pašam jānoiet, lai arī cik tas sāpes neprasītu.

            Negaidiet brīnumus, ka kāds no pašiem jums jūs glābs, no sāpēm nebaidieties, jo Sapratne, kas atkailināta, visas sāpes šķīdinās un prieka ekstāzē tās pārvērtīs.

            Ar Sapratnes seju pret sevi jūs vērsīsieties un Dievs jautās jums: „Kur esat jūs?” Un nesāksiet jūs kaunēties vai slēpties vairs no Dieva. Jūs būsiet stipri un dievišķīgi mierīgi. Atbildēsiet jūs: „Raugi mūs, Dievs – lūk mūsu dvēseles, mūsu būtības, ar Tevi vienoti mēs esam. Kaunoties, un baiļojoties, sāpes ciešot, mēs ilgi gājām maldu taku, Labā un Ļaunā taku, ko biji sagatavojis Tu mums, kad sakās Laiks. (…) Nu kaili mēs bez Labā un Ļaunā, bez Nāves un Dzīves, kaili mēs bez Dualitātes ilūzijas esam, kaili mēs bez pašu dažādiem ES un ES, kas dievišķais, nav jāpiesedz un jāslēpj ne no kā. Bez vīģes lapām, kas sedz kailumu, stāvam Tavā priekšā un nav mums no kā kaunēties, nav baidīties no kā. Jo Tavas gaismas apskaidroti mēs. Skaties – vienoti mēs esam. Mēs visam izgājuši cauri.”

            Un bezgalīgā mīlestībā skaus jūs Dievs un aizvedīs tūdaļ pie Dzīvības koka.

            (…)

 

Mihails Naimi: „Mirdada grāmata”

Tulkoja Ģirts, iedvesmojies no meditāciju kolēģa Māra atklāsmēm. Tulkojumā mēģināts saglabāt valodas specifiku.

  

                     

               


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv