www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Māra, Marita, Mārīte
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Kas tu patiesi esi ? Kas ir “īstenība” ?15.01.2008

Ir bieži runāts par trīs mērķiem kādi ir, domājams, vairākumam cilvēku: būt laimīgam, būt iekšēji mierīgam un būt veiksmīgam pasaulē. Ja vajadzētu izvēlēties vienu terminu, lai apzīmētu šo visu trīs mērķu apvienojumu, tas būtu, ka visi cilvēki vēlas plaukt (zelt/augt).

Kas ir “īstenība” ? 

            Sāksim ar plašāku pārskatu par gadsimtiem vecu jautājumu:”Kas ir īstenība?” Tūkstošiem gadu mistiķi ir teikuši, ka visumā ir viena enerģija, ka visums un viss tajā ir spēle, deja, vienas enerģijas vibrācija, ka zem šķietamās daudzveidības viss ir veidots no vienas un tās pašas vielas. Šī enerģija ir visur un vienlaikus.

            Šī Vienības ideja dažreiz tiek aprakstīta kā Visuresamība, jeb Dievs. Hinduisti un budisti sauc šo principu par Sat : viena enerģija visur, tā veido visu vienmēr, tā ir pagātne, tagadne, nākotne.

            Kvantu mehānikas fiziķi jau vairākus gadu desmitus pamatā saka to pašu. Viņi novēroja, ka sub-atomu līmenī daļiņas rodas it kā ne no kā un izšķīst un izzūd atpakaļ nekurienē; ka divas vai vairākas daļiņas saduras un viena, divas, trīs vai vairākas daļiņas, bieži vien dažādas, rodas no šādas sadursmes; vai arī visas šīs daļiņas pārtrauc eksistēt. Pastāv “kaut kas”, no kā viss rodas un tajā atgriežas un kas visu rada vai ir visa pamatā.

 

                        Apziņa.

 

            Tomēr mistiķi spēra vienu soli tālāk. Bez tā , ka viņi norādīja, ka šī viena enerģija veido visu un vienmēr ir visur, viņi arī teica, ka šī viena enerģija pati zina, ka tā ir viss un ir visur un vienlaicīgi – ka tā apzinās, ka tai ir apziņa. Mistiķi nosauca šo īstenības otru pazīmi par Čit.

            Apziņa šajā nozīmē nav tas pats, ko mēs parasti nosauktu par zināšanu izziņas nozīmē. Tas nav tas pats, ka jūsu sajūtas un jūsu smadzenes zina vai atpazīst kaut ko, lai gan tas ir gandrīz vienīgais atskaites punkts, kas mums intelektuāli ir, lai saprastu vārdu apziņa. Galu galā jums ir jāpieredz kā tas ir - būt .

            Tātad šī vienotība,vienība pati zina, ka tā ir viss. Iedomājies uz brīdi, ka tu esi šī viena enerģija. Ja tu esi viss, tad ārpus tevis nav nekā, no kā baidīties. Tas būtu tas pats, ja tu baidītos no savas paša rokas. Ja viss esi tu un tu esi viss, tad nav no kā baidīties.

            Tad arī nebūtu nekā, ko saņemt, nekas, kas tev trūktu, jo tu esi viss. Nebūtu arī nekur jāiet, nebūtu nekāda ceļojuma. Jebkādi meklējumi nebūtu vajadzīgi. Tu esi viss, vienmēr, visur, neko nevēloties, neko nebaidoties, nekur neejot.

            Ja tu būtu nostiprinājies šajā apziņā par to, kas tu esi, zinot, ka nav kur iet, nav ko iegūt un nav no kā baidīties, tu būtu ... priecīgs,mierīgs,svētlaimīgs. Tad saskaņā ar mistiķiem trešā īstenības īpašība ir ananda, kas nozīmē svētlaime.

            Īstenības mistiskais skaidrojums tad ir, ka īstenība ir satčitananda, kas nozīmē viena enerģija visur, no kā viss rodas, ka šī enerģija pati apzinās, ka tā ir viss un visur, un jebkad, un ka šīs apziņas rezultātā tā ir svētlaimīga,priecīga,mierīga.

            Tas saskaņā ar mistiķu uzskatiem ir tas, kas tu patiesi esi. Tavas bailes, tavas vēlmes, tava ideja, ka tev kaut kur ir jātiek, doma par to, ka tev kaut kā trūkst, saskaņā ar šo uzskatu, ir ilūzija. Tu neesi atsevišķs ego ādas maisā, bet gan šī Vienotība.

 

Kāpēc es esmu nelaimīgs?

 

            Bet tad rodas jautājums: Ja tas viss ir taisnība, tad kāpēc es pārsvarā esmu nelaimīgs? Kāpēc es jūtos tik bezspēcīgs? Kāpēc man liekas, ka es esmu kāds atsevišķs radījums šajā šķietami bīstamajā un riskantajā pasaulē?

            Lai dzīvotu, man pastāvīgi vajadzīgs gaiss un bez tā es nomirtu dažos mirkļos. Man regulāri vajadzīga barība, citādi es nomirtu pāris nedēļu laikā. Apkārtējās vides temperatūras svārstībām jābūt nelielām, jo citādi tās ķīmiskās reakcijas, kas uztur mani dzīvu, nevar notikt. Un tad ir šie ultravioletie stari un citi bīstamie elektromagnētiskie spēki, un indes, un ļaunie cilvēki, kas grib mani sāpināt un, ja es nonāku tikai dažu jūdžu attālumā no savas planētas virsmas, kurai pašai vajadzīga noteikta atmosfēra, pie noteiktas temperatūras un kurai arī jābūt kādā noteiktā attālumā no kādas noteiktas zvaigznes, es nevaru izdzīvot.

            Tās nešķiet labas izredzes mieram un svētlaimei un zināšanai, ka es esmu Viena enerģija visam.

            Mistiķiem uz to ir atbilde: tu neesi priecīgs un mierīgs un vienots ar to faktu, ka tu esi viss un jebkas, visur, mūžīgi mierīgs un svētlaimīgs -dēļ sava prāta.  Tavs prāts stāv ceļā tavai pieredzei, tam, kas tu patiešām esi. Tavs prāts caur to, ko es saucu par tavu Iekšējo Īstenības Karti, rada citu realitāti, kas darbojas (izmantojot metaforu no Austrumu filosofijas) kā putekļi, kas klāj spoguļa virsmu, kas neļauj tev saredzēt, kas tu patiešām esi.

 

                        Meditācija.

 

            Saprotot, ka prāts nostājas ceļā un noslēpj no tevis tavu patieso būtību, mistiķi piedāvāja metodes, kas dod iespēju uztvert realitāti tieši, bez prāta filtra. Visefektīvākā un vispopulārākā no šīm metodēm ir meditācija. Meditācija ir radīta, lai nomierinātu prātu, līdz beigu beigās tu to kontrolē tādā mērā, ka tu spēj uztver realitāti tieši, nevis filtrējot to caur prātu un radot par to priekšstatu, karti. (Tāpēc arī termins – iekšējā īstenības karte).

            Tik ilgi, cik tu pievērs uzmanību tam, ko rada prāts un redzi šo radīto kā īstenību, tu palaid garām visu citu. Kad prāts mežonīgi lēkā riņķī, bez tava nodoma veidojot visu tavu universu no iekšpuses un ārpuses, šis universs piesaistīs visu tavu uzmanību un tas ir viss, ko tu redzi.

            Kad prāts nomierinās, tu sāc redzēt atstarpes starp to, ko prāts rada, it kā pašķirot zarus krūmājā, lai redzētu pļavu un kalnu fragmentus aiz tā.

 

                        Viens...vai daudzi ?

 

            Aprakstot īstenību, mistiķi pateica vēl kaut ko interesantu: radīšanas mirklī šī viena visa un jebkā enerģija polarizēja sevi šķietamā dualitātē: labs un slikts, augšā un lejā, vīrišķais un sievišķais, šeit un tur, balts un melns, ieslēgt un izslēgt ,iņ un jaņ utt. Starp katru no šo polu divām pusēm  ir spriegums un mistiķi saka, ka šī spriedze starp pretmetiem ir tā, kas liek universam izpausties.

            Ievērojiet, ka šī dualitāte tiek apzīmēta kā “šķietama” dualitāte. Pastāv divi iemesli, kāpēc šī dualitāte, šie pretmeti tikai šķietami pastāv. Pirmais ir tas, ka katra šīs dualitātes puses pastāvēšana ir atkarīga no otras puses, kas nozīmē, ka patiesībā tās veido vienu lietu, vienību. “Šeit’ neko nenozīmē bez “tur”. “Ne-es” neko nenozīmē bez “es”. “Labs” neko nenozīmē bez “slikts”. Katra no šīm lietām pastāv tikai attiecībā  pret otru.

            Katrs no šiem šķietami pretējiem poliem ir viena lieta, ne divas. Būdami pretēji, tie ir arī nesaraujami saistīti viens ar otru un nevar pastāvēt neatkarīgi. Tie ir kā vienas monētas divas puses. Nevar būt vienpusēja monēta un tāpat arī nevar atsevišķi pastāvēt dualitātes divi aspekti, ne arī viens var būt pārāks par otru.

            Otrs iemesls ir pamatīgāks un sastāv no tā fakta, ka jebkāda dalīšana šajā un tajā vai jebkādā citā dalījumā notiek tikai prātā, nevis īstenībā. Šie dalījumi notiek konceptuāli un tas, kur šis dalījums ir veikts , ir vienīgi pieņēmums. Tā iemesla dēļ, ka mēs draudzīgi vienojamies par to, kur šis dalījums ir veikts, tie bieži vien šķiet “īsti”, bet tie tādi nav.

            Interesanti, ka šī spriedze starp šiem pretmetiem, ko aprakstījuši mistiķi, ir atspoguļota cilvēka smadzenēs – vai, jūs varat teikt, ka tāpēc, ka smadzenes/prāts rada šos dalījumus, nav pārsteidzoši, ka smadzenes ir strukturizētas dalītā vaidā.

 

                        Dalītais prāts.

           

            Kā jūs zināt, jūsu smadzenes ir dalītas divās puslodēs - labā un kreisā puslodē, kas savienotas ar audiem, kas saucas corpus callosum. Un ir iespējams vienai daļai smadzeņu būt aktīvākai, dominējošai pār otru jebkurā brīdī. To sauc par smadzeņu lateralizāciju un, jo vairāk smadzenes ir lateralizētas - jo vairāk tās ir disbalansā – jo ticamāk, ka mēs dalīsim pasauli atsevišķās lietās un redzēsim iedomātās dualitātes divas puses kā atsevišķas un pretējas.

            No otras puses, jo vairāk smadzenes ir balansā - jo mazāk smadzenes ir lateralizētas uz vienu vai otru pusi – jo dabīgāk mēs redzam, kā jebkuras dualitātes divas puses patiesībā ir viens un jo vairāk mēs jūtam, kā viss ir vienots un ka sadalījumu rada prāts un patiesībā tas neattiecas uz īstenību. Kad mēs redzam šādā veidā, tad mēs arvien vairāk saskaramies ar šo satčitananda, par ko tika runāts.

            Jāsteidz piebilst, ka dažreiz ir parocīgi kopumu sadalīt atsevišķās lietās. Tas ir tad, kad mēs aizmirstam, ka konceptuāli mēs to darījām un ka šie dalījumi nav īstenības daļa, kad mēs varam iekulties nepatikšanās.

            Kad tiek teikts, ka prāts nostājas ceļā tam, lai redzētu un izjustu, kas jūs patiesībā esat, būtu pareizāk teikt, ka tas ir lateralizētais prāts, lateralizētās smadzenes, kas traucē redzēt to, kas tu patiesībā esi: viena bezlaicīga enerģija visam un jebkam.

            Kad tu patiešām redzi, kas tu patiesībā esi, tu atslābinies. Kad tas notiek, nekur nav jāiet, nekas nav jadabū, ne par ko nav jābaidās, un tu atbrīvojies un izjūti sevi un īstenību tieši. Kad tas notiek, viss plūst.

 

                        Divas pasaules.

 

            Paskatīsimies uz pāris sakarībām šeit piedāvātā īstenības aprakstā. Mums ir divas pasaules vai divi veidi, kā paskatīties uz lietām. Mums ir prāta pasaule un viss ko tā radījusi, ko mēs normāli uzskatītu par “realitāti” vai universu. Un tad mums ir tas, pret ko vairums cilvēku attiecas kā pret garīgo vai metafizisko pasauli.

            Kā līdzekli, lai izprastu šīs divas pasaules, apskatīsim koncepciju par priekšplānu attiecībā pret fonu. Kad jūs lasāt grāmatu, jūs skatāties uz priekšplānu, uz druku uz lapas un jūs nemanāt fonu, pašu lapu. Beigu beigās druka ir tā, kur atrodas visa informācija. Kad jūs iebraucat pilsētā, jūs redzat ēkas, cilvēkus, kokus, auto utt. Atkal, jūs varētu šīs lietas uzskatīt kā priekšplānu un katrs piekristu, ka tā ir tā vieta, kur notiek kustība. Jūs patiesībā nepievērsiet uzmanību tai telpai, kurā šīs lietas atrodas, kas ir fons.

            Lai pastāvētu priekšplāns, lai kas tas būtu, ir jābūt fonam, uz kura šo priekšplānu var redzēt. Lai gan tukšai lapai nav nekāda informācija, druka bez tās nevar pastāvēt. Lapa ir tukša un tā pati par sevi nesatur nekādu informāciju, bet bez tās nevar būt druka, nekāda informācija, nekāds stāsts. Tajā pilsētā, par kuru es minēju, nevar būt ne ļaudis, ne ēkas, ne auto, ne koki, ja vien tur nav telpas, kurā šīs lietas var pastāvēt. Telpa, tāpat kā lapa, ir neaizpildīta,tukša. Tai patiesībā nav nekāda cita raksturojuma, kā tās tukšums, tās potencialitāte. Bet bez šī tukšā fona nevar būt priekšplāns.

            Budistiem runājot par realitāti ir teiciens. Viņi saka:”Forma ir tukšums un tukšums ir forma”. Kad viņi tā saka, viņi runā par fonu un priekšplānu un par to faktu, ka šīs lietas savienojas, tās ir atkarīgas viena no otras. Priekšplāns ir forma un fons – tas no kā šī forma iznāk – ir tukšums. Bet tas ir ļoti īsts tukšums tādā ziņā, ka bez tā forma nevar pastāvēt.

            Ir vēl kāds interesants veids, kā paskatīties uz duālisma, polaritātes ideju, fonu un priekšplānu. Mēs saskaramies ar pasauli ar savu piecu maņu palīdzību. Lai gan kaut kādā ziņā patiesībā mums ir viena pamata sajūta – tauste(pieskāriens). Visas pārējās maņas ir taustes paveidi. Mēs pieskaramies gaismas viļņiem ar savām acīm, mēs pieskaramies skaņas viļņiem ar ausīm utt. Neironi, kas sajūt šīs lietas, patiesībā pamana divas lietas. Tie pamana vai nu “ieslēgts” vai “izslēgts” – ka “pieskaršanās” parādība notiek, vai nenotiek.   

Jūs zināt,ka izmantojot “0” un “1” kombinācijas – cita ‘ieslēgt’ un izslēgt’ forma – datori veido sarežģītus datu modeļus, kas var iekodēt un izteikt ļoti daudz informācijas, sākot no cipariem līdz mūzikai, video – jebko.

 

            Ieslēgt un izslēgt,melns un balts.

 

Mēs dzīvojam visumā, kur viss vibrē un, neatkarīgi no tā vai mēs domājam par vibrācijām kā viļņiem vai daļiņām, neviena viļņa virsotne nevar būt bez ieplakas un neviena daļiņa nevar būt bez telpas vai atstarpes starp sevi un citām daļiņām. Nevar būt ‘ieslēgts’ bez ‘izslēgts’, ’augša’ bez ‘apakšas’.

Mūsu sajūtas ir veidotas tādā veidā, ka tad, kad tās kaut kam šajā pasaulē ‘pieskaras’, mēs pamanām un atbildam uz ‘ieslēgts’, bet palaižam garām ‘izslēgts’, tāpat kā mēs redzam rakstīto, bet nepamanām lapu. Bet tas fakts, ka mēs nemanām ‘izslēgts’ vai fonu nenozīmē, ka tā tur nav un tas nenozīmē, ka tas nav būtiski. Tumsa, klusums, tukšums, ’izslēgts’ intervāls tiek ignorēti, bet tie visi ir nepieciešami. Apziņa ignorē intervālu starp vienu ‘ieslēgts’ notikumu un nākošo, bet mēs nevarētu pamanīt ‘ieslēgts’ bez ‘izslēgts’ pastāvēšanas.

Pirms tam tika minēta pilsēta un telpa, ko tā aizņem un pievērsta uzmanība tam, ka mēs pievēršam uzmanību vieliskiem objektiem, bet nepamanām to telpu, ko tie aizņem. Paturot to prātā, apskatīsim, ka viss universs ir ‘ieslēgts/izslēgts’ telpas un matērijas vibrācija, bet mēs ievērojam tikai ‘ieslēgts’ fāzi.

Šis fakts ir cieši saistīts ar to, kāpēc jūs jūtaties atdalīts un pakļauts riskam šajā pasaulē tā vietā, lai justos vienots, kāds jūs patiesībā esat. Ir divi iemesli, kāpēc lielākā daļa cilvēku turpina dzīvot ilūzijā, ka viņi ir atsevišķi ego ietverti ādas maisā. Pirmais – mēs neapzināmies, ka  visi tā    saucamie          pretmeti            – gaisma / tumsa, skaņa / klusums, viela / telpa, ieslēgts / izslēgts, iekšā / ārā, cēlonis / sekas un īpaši dzīve / nāve – ir vienas un tās pašas lietas poli vai aspekti.

 

            Ko jūs variet mācīties no kaķa.   

 

Mēs tik ļoti esam iegrimuši šaurā, apzinātā uzmanībā, ka nepamanām, kas ir īsts. Alans Vatss apraksta kādu personu, kas nekad nav redzējis kaķi. Viņš skatās caur šauru spraugu žogā, kad garām pa otru pusi iet kaķis. Vispirms viņš redz kaķa galvu, tad priekškājas, tad ķermeni, tad pakaļkājas, pēc tam asti. Tad kaķis pagriežas un iet pretājā virzienā un viņs redz to pašu secību vēlreiz. Pēc dažām reizēm viņš secina, ka galva rada priekškājas, kuras rada ķermeni, kas rada pakaļkājas, kas rada asti.

Mēs skatāmies uz dzīvi caur šauru apzinātas uzmanības spraugu, fokusējoties uz kādu vienu lietu dotā laika sprīdī, lineārā veidā. Tas liek pieņemt, ka katra lieta rada nākošo, ka katra lieta ir sekas kaut kam, kas notika pirms tam. Bet ko tad, ja pasaule, visums, jūsu dzīve ir kaut kas viens kā kaķis ?

Skenēšanas process, kas aplūko lietas kā vienu fragmentu dotā brīdī liek mums domāt, ka pasaule ir  gabaliņu sakopojums, kas cits citu rada un iespaido. Ar šāda veida uzmanību mums ir sajūta, ka pasaule ir  veidota no daudziem gabaliņiem un, ka mēs esam tikai viens no tiem. Mēs neredzam telpu starp gabaliņiem un kā tā savieno tos vienu ar otru. Mēs neredzam ‘izslēgts’ un mēs nesaprotam, cik tas ir izšķiroši.

 

            Spēle starp melniem un baltiem.

 

Alans Vats to sauc par spēli starp melniem un baltiem – atdalot ‘ieslēgts’ un ‘izslēgts’, augša un apakša, es un ne-es, cēlonis un sekas, labais un ļaunais. Un tad mēs šai spēlei pievienojam noteikumu, ka ‘baltajiem ir jāuzvar’. Labajam jāuzvar pār ļauno. Dienai jāpieveic nakts. Ieguvumam  jāpārspēj zaudējums.

Kad vibrācija ir ātra, mēs nepamanām ‘izslēgts’, bet kad tā palēninās, kā ,piemēram, diena un nakts, vai dzīve un nāve, mēs skaidri  varam redzēt vibrācijas ‘izslēgts’ daļu. Kad tas notiek, mēs domājam, ka jāuzvar ‘ieslēgts’ daļai, mēs domājam, ka gaismai jāuzvar un mēs baidāmies no tumsas – tā, it kā gaisma varētu pieveikt tumsu, kad patiesībā šīs abas puses ir viens. Tā ir tā spēle, kurā mēs nevaram uzvarēt un patiesībā nemaz negribētu, ja arī varētu.

 

            Un, galu galā, dzīvei jāuzveic nāve.

 

Mistiķi runā par pieķeršanos, kas rada ciešanas. Pieķeršanās patiesībā nav nekas cits kā neizpratne par to, ka ’ieslēgts’ jākļūst par ‘izslēgts’, ka ‘augšā’ jākļūst par ‘lejā’, ka ‘dzīve’ jākļūst par ‘nāve’ un ka pieķeršanās kaut kam vienam pret kaut ko citu ir veltīga. Kad esam izrunājuši par principu ļaut visam kas notiek, būt OK, es patiešām lūdzu jūs pārstāt mēģināt spēlēt spēli ‘Baltajiem jāuzvar”.

Vienīgais veids, kā sasniegt to, ko sauc par “apgaismību” ir pārstāt identificēties  ar prātu un tā izpausmēm. Tik ilgi, cik prāts un tā izpausmes jūs raustīs, tik ilgi, cik tās jūs sauks, tik ilgi, cik jūsu uzmanība ir tām pievērsta, tik ilgi, cik jūs tiecaties pēc prāta izpausmēm vai tās jūs atraida, tās jums būs reālas, tās sagrābs jūsu uzmanību un jūs paliksiet to valstībā.

Kad jūs apjautīsiet, ka prāta valstība ir izdomājums, ko radījis pats prāts, jūs variet veikt lēcienu satčitanandas valstībā. Jūs vēl aizvien variet piedalīties prāta sfērā, bet tad, kad jūs to darāt, tas ir kā piedalīties kādā lugā vai filmā. Jūs piedalāties, bet aiz tā visa jūs ziniet, ka tā ir tikai spēle. Tas noņem spriedzi un ļauj jums priecāties par dzīvi visā pilnībā.

 

 

 

Kā iespēju piedāvāt tālākus pierādījumus tam, ka viss patiesībā ir viens gigantisks savstarpēji saistīts process,ka visi dalījumi ir apšaubāmi un, ka jūs esat šis process, paskatīsimies uz to, ko mēs domājam ar ideju par atsevišķiem ‘notikumiem”. Kas tas ir – notikums?

 

Kad jūs sākāties ?

 

Ņemiet, piemēram, jautājumu par to, kad sākas cilvēks. Vai jūs sākaties dzimšanas mirklī, dzemdībās, kad jūs atstājāt savu māti? Vai jūs sākāties ieņemšanas brīdī? Varbūt tas bija tad, kad jūsu individuālajos vecākos radās olšūna un sperma? Vai tad, kad jūsu tēvs pirmo reizi ieraudzīja jūsu māti uz sajuta dzinuli uzaicināt uz tikšanos? Varbūt tas bija tad, kad piedzima jūsu vecāki? Vai kad piedzima viņu vecāki?

Visas šīs lietas var tikt uzskatītas par sākumu, bet mēs kā sabiedrība esam nolēmuši, ka kādas personas dzīve sākas, kad bērns iznāk ārā no mātes ķermeņa. Šis dalījums, šis sākums tomēr ir pilnīgi patvaļīgs un tas strādā tikai tāpēc, ka mēs visi par to vienojamies. Patiesībā dzimšana, ieņemšana, vecāku satikšanās un tā tālāk, cik tālu vien atpakaļ jūs gribat iet, ir viens saistīts process. Lai gan sadalīt to “notikumos” varētu būt ērts ceļš, lai runātu par procesa aspektiem, tas liek arī mums aizmirst to faktu, ka tas patiesībā ir viens izstiepts notikums un, ka dalījumi ir pieņemti un konceptuāli (jēdzieniski).

 

Cik liela ir saule?

 

Ļaujiet minēt vēl vienu piemēru: cik liela ir saule? Kur ir sadalošā līnija starp to, kas ir saule un kas ir ārpus saules? Mēs varētu, piemēram, definēt sauli kā lielumu tās redzamajai ugunij. Bet mēs varētu arī tikpat labi definēt sauli kā tās siltuma lielumu – kas padarītu to ievērojami lielāku. Vai arī mēs varētu definēt sauli kā tās gaismas lielumu, kas padarīto to ļoti lielu – patiesībā pastāvīgi augošu, jo fotoni no saules izplešas tālāk un tālāk visumā.

Visas šīs saules izmēra definīcijas būtu saprātīgas, bet mēs esam patvaļīgi vienojušies definēt sauli tās redzamās uguns robežās.Tad tas, cik kāds priekšmets ir liels vai cik ilgs ir kāds notikums, ir pilnīgi atkarīgs no definīcijas. Īstenībā nepastāv patiesi sākumi vai beigas, patiesas robežas.

Mēs visus dalījumus radām prātā, sadalot pasauli gluži patvaļīgi dažādos notikumos vai  lietās, tos zināmā veidā sasmalcinot. Tas ir labi. Tas ir ērti, tas ļauj mums runāt par visumu dažādos veidos un atrast caur to mūsu ceļu. Taču tad, kad mēs aizmirstam, ka šie dalījumi nav patiesi, tad parādās sekas, no kurām visredzamākā ir tā atšķirtības un izolācijas sajūta, ko mēs izjūtam.

Šīs atsevišķās lietas un notikumi tad patiesībā nav nemaz atdalīti. Jebkāda atdalīšana pastāv vienīgi prātā. Un kad mēs tādā veidā sasmalcinām pasauli un aizmirstam, ka mēs to esam izdarījuši ,mēs paliekam ar kādu citu mīklu: kā šie atsevišķie notikumi savienojas?

Es ceru, ka jūs redziet, ka visi šīs mīklas priekšnoteikumi ir kļūdaini un ka patiesībā nav nekādas mīklas, jo nepastāv atdalītu notikumu.

Kā Alans Vats (Alan Watts) par to saka: ”Dzīve kustas kā ūdens un tā visa ir vienota kā upes izteka ir vienota ar ieteku un okeānu.” Visi notikumi straumē ir kā atvars, kas izskatās kā lieta, bet patiesībā ir notikums.

 

Nav lietu,ir tikai procesi.

 

Ir svarīgi saprast atšķirību starp lietu un notikumu. Kad jūs redziet atvaru šodien, tas nav tas pats atvars, kuru jūs redzējāt vakar, jo viss ūdens ik sekundi mainās. Mums tas patiesībā būtu jāsauc par “virpuļošanu”, nevis par virpuli, jo tas ir darbība, process, nevis lieta.

Īstenībā nekur nav ne lietu vai notikumu. Ir tikai procesi un faktiski visi procesi ir patiesībā savienoti vienā bezgalīgi lielā procesā, ko sauc par visumu.

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc valoda nav piemērota, lai aprakstītu Īstenību. Mūsu valoda iepriekš pieņem atsevišķas lietas, kas faktiski nepastāv. Katrs teikums ietver sevī vismaz vienu lietvārdu, katrs lietvārds pārstāv kādu, domājams, atsevišķu lietu – lai gan tika parādīts, ka atsevišķas lietas pastāv tikai pieņēmumos. Lai būtu vismaz tuvāk realitātes patiesajam aprakstam, mums būtu jāapraksta māja kā “mājošana”, paklājs kā “paklājošana” un kaķis kā “kaķošana”, jo to visu veido process, kas pastāvīgi plūst un mainās.

Šī problēma parādās visur, kur jūs paskatāties. Piemēram, aplūkojiet liesmu. Mēs sakām, ka svecei ir liesma, bet pareizāk būtu teikt, ka notiek liesmošana, jo liesma ir process, nevis lieta. Tā ir karstu gāzu enerģija.

Tas, ka mēs to saucam par lietu, ir tikai paradums un pie tam vēl bīstams tāpēc, ka tas ievelk mūs uzskatos, ka mēs dzīvojam lietu pasaulē. Ticība atsevišķām lietām mūs tad ievelk idejā par sekām un cēloņiem un galu galā sajūtā, ka mēs esam atsevišķas būtnes, atsevišķi no visuma.

Vēl kāds piemērs: es savelku dūri, bet patiesībā es kaut ko daru, es “dūrēju” un, kad es atveru savu roku, es “rokoju” . Par katru lietu var runāt kā par notikumu un vēl vairāk, patiesībā nav reāla nodalījuma starp vienu notikumu un otru. Notikumi plūst  viens otrā kā ūdens.

Ja mēs to paturam prātā, mums nav vajadzīga ideja par cēlonību (kauzalitāti), lai izskaidrotu kā viens notikums “rada” otru notikumu. Tas, ka viena “lieta” rada otru, ir tikai kļūdains veids, kā uztvert to veidu, kādā lietas ir patiesībā.

Iedomājieties, ka jūs atkal redzētu caur sētas spraugu kaķi, tikai šoreiz pirms tam nezinātu, kas ir kaķis. Varētu likties, ka kaķa galva ir kāds notikums, kas rada plecus un ka pleci ir vēl kāds notikums, kas rada ķermeni un tā tālāk. Taču patiesībā tas ir viens kaķis, viena lieta.

Tam, ka mēs saskaldām pasauli atsevišķos notikumos un atsevišķās lietās, ir viens rezultāts – mēs tiecamies sevi redzēt kā pagātnes lelles, kuras kustina pagātnes notikumi, kuras dzen kaut kas, kas ir vienmēr aiz mums un tā kā tas ir beidzies, mēs ar to nevaram neko padarīt.

 

Vai jūs esiet savas karmas vergs ?

 

Paskatīsimies uz kādu radniecīgu tēmu, uz karmu. Karmu parasti uzskata par kaut ko tādu, kas kā pagātne nosaka to, kas notiek tagad. Taču tas nav tas, ko patiesībā nozīmē karma. Vārds “karma” ir radies no sanskrita saknes “kri”, kas nozīmē darīšanu vai darbību. Kad kaut kas notiek vai, piemēram, ir kāds negadījums, tad tipiskais skaidrojums ir tāds, ka jūs esiet pagātnē kaut ko izdarījis un tagad jūs tagadnē par to maksājiet – ka šis negadījums bija jūsu karma.

Bet tas nav tas, ko karma patiesība nozīmē. Karma vienkārši nozīmē “darīšana” – ka jūsu karma ir tas, ko jūs darāt, tas, kas notiek. Citiem vārdiem sakot, jūs darāt to, kas ar jums notiek, tādā pašā veidā kā jūs veicat elpošanu. Jūs varat teikt, ka elpošana ar jums notiek.

Ja jūs sevi definējat kā veselu vienotu notikumu lauku, par visu to, kas notiek, par visu virpuli – kas jūs patiesībā esat – tad lai kas arī notiktu, protams, ir tas, ko jūs darāt. Jūs esat pilnīgi viss virpulis, viss visums un viss visums ir darītājs.

Mistiskās tradīcijas bieži runā par atbrīvošanos no karmas kā par vienu no apgaismības rezultātiem. Atbrīvošanās no karmas nav nekas vairāk ka izmaiņas domāšanā uz tādu, kur jūs redzat, ka nav atsevišķu lietu vai notikumu un nav atsevišķā “jūs”, kas to visu rada. Tad karma ir nepareizas uztveres rezultāts tam, ka ir kāds atsevišķs “jūs”, kam var būt karma.

Kad jūs “nometat savu karmu”, jūs vienkārši atbrīvojaties no pieraduma domāt par sevi kā rezultātu, kas noticis pirms tam un tā vietā aptverat, ka viss tiek veidots tagad – un vēl vairāk – ka to neveido kāds atsevišķs “jūs”, bet gan viss universs.

 

Ir darbība ,bet nav darītāja.

 

Mistiķi bieži saka, ka ir darbība, bet nav darītāja. Ar to viņi domā, ka nav atsevišķa, individuāla darītāja. Dara universs, viss kopums. Parastā ideja par to, ka ir daudzi jo daudzi individuāli darītāji  ir ilūzija, kura rodas, kad mēs konceptuāli saskaldam pasauli atsevišķās lietās un notikumos.

Jāatzīst, ka šis veids kā skatīties uz lietām, ir ļoti graujošs. Tas visas lietas apgriež ar kājām gaisā no tā, kas tiek uzskatīts par veselo saprātu.Tā ideja, ka mēs neesam atsevišķi pārstāvji, kas iedarbojas uz pasauli, kura atrodas ārpus mums, liekas, izsit mums pamatus zem kājām nepatīkamā veidā. Bet, ja jūs reāli paskatieties uz lietām, kļūst neizbēgami skaidrs, ka tā patiešām ir.

Paskatīsimies uz šo ideju, ka viss ir saistīts, tālāk. Apsvērsim vēl kādu veidu, kā saprast, ka pasaules sadalīšana individuālās lietās ir tikai pieņēmums, nevis tas, kā lietas patiesībā ir. Jau tika minēti divis piemēri :ka jūs patiesībā nevariet pateikt, kad jūs sākāties, vai kur beidzas saule. Paskatīsimies uz vēl kādu.

Ņemsim puķi. Puķes nepeld kaut kur tukšumā. Tās aug tikai tur, kur ir zināma tipa augsne, kur ir zināms daudzums ūdens un zināma ilguma un intensitātes saules gaisma. Tās visas lietas ir vienotas. Tās ir sistēma, vienots lauks, ko jūs variet saukt par puķe/augsne/ūdens/saule,organisms/vide. Mēs varam nolemt tos sadalīt atsevišķās lietās, bet reālajā dzīvē tās ir viena lieta, viens process, viens notikumu virpulis.

Mēs varētu mūsu sistēmai pievienot arī biti, jo bites nav tur, kur nav puķu un puķes nav tur, kur nav bites. Tās patiesībā ir viens veselums, jo tās nevar pastāvēt izolēti. Un mēs varam turpināt pievienot lietas, līdz mēs būtu pievienojuši visu. Visam šim bite/puķe/augsne/zeme/saule virpulim ir vajadzīga kāda galaktika, kur pastāvēt saulei un šai galaktikai ir vajadzīgs visums un drīz vien jūs saprotat, ka jūs esat pievienojuši un, ka jebkādas daļas atdalīšana ir pilnīgi patvaļīga, jo tas viss ir kopā.

Tas ir vēl viens variants ieslēgts/izslēgts principam vai analoģijai par magnēta diviem poliem. Katra lieta ir savienota ar visām citām lietām un tās visas veido harmonisku sistēmu, kur katra daļa ir atkarīga no citām daļām. Vai lietojot kādu citu metaforu, šīs lietas ir kā virpulis(atvars), kur kaut kas vienmēr ienāk šajā sistēmā un citas lietas iziet no sistēmas, bezgalīgi.

Lauks izskatās kā lieta – lauks – bet patiesībā tas ir plūstoša sistēma, process, kurā lietas ienāk šajā sistemā un lietas pastāvīgi iziet no sistēmas, kamēr vispārējā forma, tāpat kā atvarā, strukturāli paliek gandrīz tāda pati.

 

 

Kas notiek,kad nav individuālā “jūs”...

 

Kad jūs piedzīvojat patiesu mistisko pieredzi par vienotības apziņu, kad jūsu individuālā identitāte (drīzāk gan ilūzija par jūsu individuālo identitāti) izzūd, notiek dažādas lietas.

Pirmkārt, jūs pamanāt, ka nav atskaites punkta! Tādā izpratnē par to, kas jūs esat (un kur),  nav nekā uz ko atbalstīties. Ja nav uz ko atbalstīties, tad jūs neesat! Citiem vārdiem sakot, ilūzija par jums un ilūzija par atskaites punktu ir savienotas – tās ir vēl vienas no tām polaritātēm. Nav jūsu, nav atskaites punkta. Nav atskaites punkta, nav jūsu. It tikai pilnīga tā visa turpināšanās un kad tas notiek, ir pilnīgi skaidrs, ka tas viss esat jūs!

Otrā lieta, kas notiek - trešā dimensija neliekas tāda pati, kāda tā likās tad, kad jums bija šis atskaites punkts. Tā ilūzija, ka jūs esat atsevišķs indivīds, ir mūsu atskaites punkts. Un šis individuālais “es” kļūst (gluži burtiski) par visuma centru. Citiem vārdiem sakot, mēs izveidojam atskaites punktu – atsevišķu sevis izjūtu – kas tad liekas un darbojas kā visa centrs. Faktiski katra persona, katrs dzīvnieks, katrs kukainis sajūt, ka viņš ir pašā centrā.

 

Jums nevajag...

 

Tāpat kļūst skaidrs, ka nav nekādas vajadzības pēc jūsu individuālā ‘es’. Kad jums ir šī pieredze, jūs iemācāties tajā pārvietoties un tas nešķiet tik dīvaini. No sākuma jums pietrūkst šī atskaites punkta un jūs īsti neziniet, kā tikt galā (burtiski) ar bezgalīgu skaitu atskaišu punktu, bet ar pieredzi jūs atklājat, ka viss pats par sevi parūpējas un nav nepieciešams atsevišķs un individuāls ‘jūs’.

Šajā mirklī jūs varētu jautāt “kāpēc?” Kāpēc tas viss notiek? Vispirms, kāpēc mēs domājam, ka mēs esam atsevišķi? Ja šī atšķirtības ilūzija rada ciešanas, tad kāpēc mēs pretojamies tam, lai atskārstu, kas mēs patiesībā esam? Kāpēc tas liekas tik grūti ? Un kā ar visām tām šķietami ļaunajām lietām, ko mēs redzam visapkārt ? Patiešām, par ko tas viss ir?

 

Veiksim nelielu domas eksperimentu. Iedomājieties, ka dodoties katru nakti gulēt, jums būtu dotas spējas izsapņot jebkādu sapni, kuru jūs vēlētos, kamēr esiet aizmidzis. Jūs varētu sapņot, cik ilgi gribat un pieredzēt jebko, ko vēlaties. Jūs pat varētu vienā naktī izsapņot visu dzīvi.

 

            Ja jums būtu tādas spējas,ko jūs darītu ?

 

            Es domāju, ka jūs darītu sekojoši. Jūs droši vien sāktu ar sapņošanu par visām tām lietām, kuras jūs vienmēr esiet gribējuši: neticamas bagātības, vislepnākais miteklis, viskrāšņākie ēdieni, visromantiskākās mīlas dēkas, vislabākais sekss, vislielākā personīgā vara, savu personīgo spēju un talantu visaugstākais līmenis utt. Jūs ļautos katrai baudai, kādu tik varētu iedomāties.

            Jūs varētu to darīt nakti pēc nakts, vairākas nedēļas vai pat mēnešus pēc kārtas. Bet, beigu beigās jūs nonāktu pie punkta, kur jūs esat izdarījis visu un piedzīvojis visu, ko jebkad esat vēlējies izdarīt, vairākas reizes. Un beigās kādā brīdī jums aptrūktos idejas.

 

            Jūs varētu pat sākt garlaikoties.

 

            Tad jūs varētu nolemt lietas mazliet atdzīvināt. Jūs varētu pielikt nedaudz briesmas. Jums būtu aizraujoši piedzīvojumi, kuros jums būtu izaicinošas situācijas. Jūs piedalītos kaujās, rāptos kalnos, izglābtu princeses (vai prinčus), atklātu jaunas zemes, izpētītu nezināmas teritorijas. Dažādos veidos jūs piedzīvotu un pārvarētu visu veidu grūtības.

            Un beigās, lai lietas padarītu interesantākas, jūs varētu nonākt līdz robežai, ka jūs nolemjat vienu nakti sapņot tādā veida, ka jūs pat nezinātu, ka jūs sapņojat. Tad, lai to padarītu patiesi interesantu, jūs noliktu sevi dažādās ļoti interesantās un dažreiz bīstamās situācijās tikai tā lādiņa dēļ, ko tās jums dotu, kad jūs beidzot pamostos. Un, iespējams, jūs varētu uzdrīkstēties sapņot par tādām izaicinošām lietām, kā galēja nabadzība, slimība, agonija un karš.

            Un tad, kad pienācis rīts, jūs beidzot pamostaties un sakāt: ”Uh! Tas patiešām bija kaut kas !”

            Tieši tagad apstājieties un apsveriet: kā jūs zināt, ka tas nav tas, ko jūs patreiz dariet? Te nu jūs esiet, ar visu savu juceklīgo dzīves situāciju un visām jūsu sarežģītajām problēmām te sēžot un lasot šo. Varbūt tā ir tieši tā drāma, ko jūs izlēmāt šoreiz sapņot?

 

            Un, ja tā jums patīk – lieliski, bet ja nē – kas par pārsteigumu, kas par “Uh” tas būs, kad jūs pamodīsieties.

 

Paskatieties uz to mazliet citādi. Kad mēs dodamies uz kino vai teātri, mēs zinām, ka tā ir ilūzija. Mēs zinām, ka tā ir tikai spēle, mēs zinām, ka tā ir izlikšanās.Bet aktieri cenšas, lai mūs aizrautu tā, ka mēs kļūstam pilnīgi saistīti un aizmirstam, ka tā ir ilūzija.Viņi cer, ka mēs būsim uzbudināti, smiesimies, raudāsim, sērosim, uztrauksimies, baidīsimies vai kā citādi.

Mūsu prātā mēs zinām, ka tas nav pa īstam, bet lai baudītu spēli, mēs brīvprātīgi ieejam tādā kā pašapmānā. Ne tikai aktieri cenšas mūs šajā drāmā atbrīvot, mēs paši arī vēlamies lai mūs aizrauj.

Iedomājieties situāciju, kurā no vienas puses jums ir visi iespējamie labākie aktieri (Dievs), kas cer tā aizraut publiku, ka tā aizmirst, ka tā ir tikai spēle. Tad, no otras puses, iedomājieties vislabāko no visām iespējamām publikām (atkal Dievs), kas cer aizrauties ar izrādi.

Ko tad, ja šī metafora atspoguļo to, kas patiesībā ir pasaule. Ko tad, ja patiesībā mēs esam visas tās daudzās maskas, ko pamatā visuma prāts pieņem, radot šo dzīves drāmu, nāvi, laimi un ciešanas un visu pārējo, ko rada visuma viena enerģija spēlējot daudzas, daudzas dažādas lomas.

Sasaistīsim to atpakaļ ar ideju, ka mēs varam sapņot jebkuru sapni. Kāpēc lai visuma viena enerģija tā darītu? Kāpēc lai tā spēlētu visas tās lomas, dažas no kurām ietver sevī diezgan daudz sāpju un ciešanu?

Ja jūs par to tiešām padomājiet, tas ir acīmredzams. Ja jūs būtu Dievs un jūs zinātu visu un kontrolētu visu,un jūs būtu viss, visur, vienmēr, jūs būtu nogarlaikojies līdz nāvei. Viss būtu iepriekš paredzams, pilnīgi zināms, bez pārsteigumiem. Kas to grib?

Paskatīsimies uz to vēl no kāda metaforiska skatu punkta. Mūsu tehnoloģiju mērķis ir palielināt kontroli pār pasauli, lai mēs varētu nospiest pogu un saņemt visu, ko vēlamies, ne tā kā stāstā par Aladina lampas berzēšanu, kad parādās džins, lai apmierinātu mūsu vēlmes. Bet beigu beigās, tāpat kā ar sapņiem, pēc kāda laika, kad džins apmierinājis visas jūsu vēlmes, jūs nonākiet līdz punktam, kad jūs teiktu “Džin,pārsteidz mani.”

Atrodoties vienotībā, zinot visu, kam ir viss, zinot mūžīgi, ka nav kurp doties, neko dabūt un ne no kā baidīties  ir labi, bet kādā mirklī tas var kļūt nedaudz garlaicīgi. Šādā mirklī tikt pārsteigtam būtu jauki,vai ne?

Taču, lai būtu pārsteigts, jums vajag ‘citādoties’. Jābūt kādam elementam, kādai citai būtnei vai kādai situācijas daļai, ko jūs nekontrolējat. Citiem vārdiem sakot, jums jānoliek sevi tajā pašā situācijā kā tā publika, kura vēlas, lai to pārsteidz, lai gan viņi zina, ka spēle nav īsta.

Pieņemsim, ka kaut kad nākotnē mēs beidzot nonāksim līdz tam, ka mums ir kāda poga priekš visa, kaut kas, ko mēs nospiežam, lai piepildītu jebkuru vēlēšanos. Pieņemam, ka beidzot mēs visu kontrolējam. Vai mēs negribētu vēl kādu pogu, ”pārsteiguma“ pogu? Savādāk dzīve būtu pārāk paredzama. Tai nebūtu sulas, intereses. Saskare ar dzīves pārsteigumiem beigu beigās ir tas, kas padara dzīvi dzīvot vērtu.

Tagad, lai būtu droši, mēs varētu gribēt, lai mūsu pārsteiguma pogai būtu laika limits:”pārsteigums 15 minūtes”, ”pārsteigums 1 stundu, dienu, gadu, simts gadus”. Tad, kad pārsteigums noticis, mēs atkal visu kontrolētu. Mēs atvilktu elpu un tad, pēc kāda brīža, mēs vēlētos nospiest pārsteiguma pogu vēlreiz.

Jūs varat redzēt, ka tam visam piemīt zināms ritms un, ka tas ir kā variācija tam ieslēgts/izslēgts ritmam, kas tika aprakstīts iepriekš. Un vēl, šī metafora atbilst tam veidam Austrumos, kā hindu saprot evolūciju un laika plūdumu.

Atšķirībā no Rietumu uzskata, kur laiks ir lineārs, hindu redz laiku cirkulāru. Tā vietā, lai tas sāktos ‘kaut kad atpakaļ’ ar lielo sprādzienu un tad turpinātos taisnā līnijā līdz viss beidzas ar pastardienu (pēc kuras lietas ir diezgan statiskas), hindu redz laiku, kas iet apkārt pa apli, vienmēr nonākot atpakaļ tajā pašā vietā.

Ideja, ka laiks ir lineārs ir tik dziļi ieskaņojusies, ka mums pat prātā nenāk uzdot  jautājumus, bet paskatīsimies uz cirkulāro  uzskatu un ko no tā mēs varam mācīties.

Hindu uzskata, ka laiks un pasaule iet pa apli apkārt un apkārt kā pulkstenis, nonākot galu galā tajā pašā vietā. Šie apļi tiek skaitīti kalpas, katrs no tiem ilgst 4,320,000 gadus. (Nav svarīgi,cik šie skaitļi ir precīzi, bet gan citāda lietu uztvere)

Pēc hindu domām, pastāv divu veidu kalpas un tie mūžīgi mainās. Pirmais saucas Manvantara, kura laikā tā pasaule, kādu mēs to zinām, izpaužas. Manvantarai seko cits periods, arī kalpa garumā, kas saucas Pralaya, kura laikā pasaule neizpaužas un Dievs atpūšas Vienotībā.

Tās ir Brahmas, hindu dievības, Dienas un Naktis. Jūs variet saukt tās par visuma ieslēgts/izslēgts vibrāciju. Manvantara laikā, kad pasaule izpaužas, Brahma ir aizmidzis, sapņojot, ka viņš ir visi mēs, lietu un būtņu dažādība un tas viss cits, kas notiek, tāpat kā jūs sapņojāt visus tos sapņus, par kuriem mēs runajām iepriekš. Tad, Pralaya laikā, kas ir Brahmas diena, viņš ir nomodā un zina sevi, kas viņš/viņa/tas patiesībā ir. Un tad atkal tiek nospiesta pārsteiguma poga un tas viss atkal iet pa apli.

Un tāpat kā mēs vispirms sapņotu patīkamos sapņus, bet tad no tā nogurtu un sāktu pievienot piedzīvojumus un izaicinajumus, tā hindu uzskata, ka Manvantara (kura laikā pasaule izpaužas) ir sadalīta četros periodos. Pirmais ir garākais, otrais mazliet īsāks, trešais vēl īsāks un ceturtais ir visīsākais.

Šie periodi, kas sadala katru kalpa, saucas jugas, un tie ir nosaukti hindu kauliņu spēles metienu vārdos, kas ir četri: metiens četri, metiens trīs, metiens divi un metiens viens. Metiens četri ir vislabākais, kā mūsu seši un metiens viens ir vissliktākais.

Pirmais metiens, pirmā juga, saucas Krita Juga. Krita nozīmē “paveikts”, kā teicienā “labi paveikts” un šis ir periods, kur viss ir perfekts, Zelta Laikmets. Kad šis periods ir beidzies pienāk Treta Juga, metiens trīs, kas ir pēc ilguma mazliet īsāks nekā Krita Juga. Treta Jugā kaut kas nav kārtībā. Sāk parādīties piedzīvojumu, pārsteigumu elements. Tas ir tā, kā krēsls ar trim kājām, ir nedrošāks par krēslu ar četrām kājām, jums ir mazliet lielākas izredzes nogāzties, zaudēt balansu.

Tad beigās nāk Vapara Juga, metiens divi, kas ir vēl īsāks. Šajā periodā vienādi līdzsvarojas labs un slikts, bauda un sāpes. Tad beidzot mēs nonākam pie Kali Jugas, vissliktākā metiena, metiens viens un visīsākā no jugām. Tas ir periods, kurā dominē negatīvais, sāpju,ļaunuma princips.

Mīts stāsta, ka Kali Jugas beigās visums tiek iznīcināts. Šiva, postītājs, kas izklausās draudīgi, bet faktiski Šiva ir atdalīšanās ilūzijas iznīcinātājs, dejo deju, ko sauc par Tandava. Uguns un zibens izplūst no katras viņa poras un šajā kosmiskās nāves mirklī tiek iznīcināts viss visums. Taču šī iznīcināšana ir Brahmas pamošanās tam, kas viņš/viņa/tas patiesībā ir.

Šis mīts smalki parāda ļaunuma lomu dzīvē un dara to daudz jūtīgākā, daudz racionālākā, daudz līdzjūtīgākā veidā, nekā Rietumu Jūdejiski-Kristietiskais uzskats. Ja jūs skatāties uz visumu, kā mēs to darām Rietumos, kur Augstākā Būtne visu ir radījis savam priekam un tad atļauj visām Viņa būtnēm pārdzīvot ciešanas un vēža mokas, nabadzību, koncentrācijas nometnes, mocības, slimības, nāvi un tā tālāk, nerunājot par visām tām emocionālajām sāpēm, ko cilvēki piedzīvo - kā to iespējams attaisnot sistēmā, kur Dievs to radījis?

Vai vēl sliktāk – varbūt to neviens nav radījis un tas viss ir bezmērķīgi un tur neko nevar darīt, kā tikai padoties.

Bet ja nu tas tā nav? Ja nu tā nav sistēma, kur Dievs mūs radījis un tad pārāda savu taisnīgumu vienus apbalvojot un citus sodot? Ja nu tā ir sistēma, kur Dievs spēlē visas daļas, kur visas lomas, visas jūtas spēlē Dievs? Ja Dievs ir upuris un uzvarētājs, labais un sliktais un viss tas tiek darīts pārsteiguma pēc, piedzīvojuma pēc ? Ja nu tikai jautrības dēļ Dievs spēlē paslēpes pats ar Sevi, izliekoties kā kaut kas atsevišķs, izliekoties, ka nav mūžīgi drošībā, mūžīgi varens?

Un atcerieties: ja jums nepatīk tas sapnis,ko jūs sapņojiet,jūs vienmēr variet pamosties.

 

Iepriekš tika teikts, ka jūsu prāts veido jūsu realitāti. Varētu likties, ka realitāte ir “kaut kur ārpusē” un ka jūs to tikai sajūtiet, vai tā jūs iespaido, bet faktiski tas, ko jūs redziet vai piedzīvojiet, nav “realitāte”.

Jūs patiesībā redziet realitātes interpretāciju, ko rada jūsu prāts. Tā kā informācija ienāk caur jūsu sajūtām (un jūs pēc tam tās filtrējat dažādos veidos), jūs savā prātā veidojiet tā saukto realitātes iekšējo attēlojumu. Taču cilvēki aizmirst, ka viņi to dara. Viņi aizmirst,ka šie realitātes attēlojumi vismaz par vienu soli atpaliek no patiesās realitātes, ka to veidojot  viņi daudz ko no tā, kas ienāca caur viņu sajūtām atmeta un izmainīja un ka pēc tam viņi pievienoja visāda veida nozīmes, kas tur sākotnēji nebija.

Es saucu to par izmainītu, daļēju un ar pievienotu nozīmi realitātes attēlojumu, jūsu iekšējo realitātes karti, jo tas ir tas – karte. Un kā jūs zināt, karte nav tas pats, kas teritorija, ko tā attaino. Karte ir noderīga, bet tā ir tikai patiesās teritorijas noderīgs attēlojums un jūs ar savu auto nevar braukt pa tām līnijām, kuras attēlo ceļus.

Tā iemesla dēļ jūsu realitāte nav tāda pati, kā jūsu drauga realitāte. Jums ir līdzīga kultūras vide, kur tam, kas patiesībā notiek, tiek pievienotas līdzīgas nozīmes, jūs abi domājat līdzīgās kategorijās un šī iemesla dēļ daudz kas jūsu realitātē ir līdzīgs. Bet jums ir arī dažādi paņēmieni kā atmest to, kas ienāk iekšā, to izmainot un tam pievienojot nozīmi. Šī iemesla dēļ jūsu pasaule, jūsu realitāte ir jums unikāla.

Ikviens tāpēc iet apkārt, veidodams pats savu iekšējo realitāti aizmirsdams, ka šī mentāli veidotā realitāte, šī Realitātes Iekšējā Karte nav PATI realitāte. Un viens no šīs pašizveidotās realitātes pamata aspektiem ir šī ideja, ka pastāv atsevišķi cilvēki, atsevišķas lietas un atsevišķi notikumi.

Cerams, ka iepriekšējais teksts jūs ir pārliecinājis, ka - lai gan šie atsevišķie gabaliņi šķiet neticami reāli - visus šādus dalījumus rada prāts, tie visi ir patvaļīgi pieņemti un neviens no tiem realitātē nepastāv. Tie visi ir pievienoti realitātei un tad mēs aizmirstam, ka mēs to izdarījām. Iepriekš tika dots piemērs par pieņēmumu nosakot, cik liela ir saule, vai kad jūs sākāties, vai par to, ka bite un puķe un lauks, kurā tā aug, un saulesgaisma, kas palīdz tai augt, ir patiesībā atsevišķas lietas vai viena integrēta sistēma.

Tātad pirmā galvenā prāta pasaules premisa ir tas, ka viss ir sadalīts atsevišķās lietās. Otrā premisa ir, ka šiem dalījumiem ir ieslēgts/izslēgts, balts/melns aspekts. Var pamanīt, ka visus šos veidus kā dalīt pasauli kategorijās, var izteikt kā galējus pretmetus: es/ne-es, labs/slikts, šeit/ne-šeit, augšā/apakšā, iekšā/ārā, liels/mazs, pieder/nepieder, priecīgs/bēdīgs, dzīvs/miris, pirms/pēc, utt.utt.

Faktiski visus šos dalījumus (kurus veic prāts un kuri parādās tikai prātā) var izteikt šādā veidā. Pamaniet, ka vieta, kur viena polaritāte beidzas un otra sākas, ir pilnīgi patvaļīgi pieņemta. Visi šie dalījumi un faktiskais dalījuma punkts ir idejas. Tās ir konceptuālas. Jūs nevariet tās paņemt un ielikt sev kabatā. Tās nav reālas lietas. Un tāpat ievērojiet, ka katrā šādā galējā pretmetā abas puses ir atkarīgas viena no otras. Tās ir savienotas. Tās kopīgi ir viens, mākslīgi sadalītas uz divām daļām. Nevar būt augšā bez apakšā, jo tā ir viena sistēma, viena vienība.

Tas ir tas, ko dara prāts: tas visu sadala kategorijās un tad aizmirst, ka kategorijas nav pasaulei raksturīgas.

Mēs visi augām pasaulē, ko radījis prāts. Tas ir tas, ko mēs zinām. Mēs visi pieņemam, ka tā ir “īstā” pasaule. Bet vai tā ir? Apskatīsim vēl kādu aspektu no tā, kā mēs nolemjam, kas ir reāls. Mūsu uztvere ietver tikai to, ko reģistrē mūsu pieci sajūtu orgāni. Viss pārējais varētu tikpat labi arī neeksistēt. Jā, mēs esam radījuši dažus instrumentus, kas uztver dažas lietas, kuras mūsu sajūtas nevar uztvert, tādus kā kosmiskos starus. Bet daudz kas (faktiski lielākā daļa), kas notiek visumā, priekš mums neeksistē mūsu aparatūras ierobežojumu dēļ, gan bioloģiskās, gan citas. Tātad mūsu realitāti daļēji nosaka (un arī ierobežo) sensoro iekārtu daba. Ja mums būtu acis, kas reģistrētu elektromagnētiskā spektra citu daļu, lietas izskatītos savādākas. Ja mums būtu acis kā mušai, lietas izskatītos savādākas. Mūsu realitāti daļēji nosaka tas, ko mēs redzam, daļēji to iekārtu iespējas, kuras mēs izmantojam, lai redzētu un pat lielākā mērā tas, ko mēs ar to darām mūsu prāta iekšienē (kā mēs to filtrējam,ko atmetam, kā mēs to mentāli sadalām gabaliņos, kādas nozīmes mēs tai pievienojam utt.).

Tātad mēs neredzam “realitāti”, bet gan mūsu pašu uztveres īpašības kopā ar mūsu prāta dzēsumiem, dalījumu un tās nelielās daļas, kas nonāk mūsos, interpretāciju. Mēs neredzam lietas tādas, kādas tās ir, bet gan tādas, kā tās iekārtas, kas mums ir, to interpretē.

Pēc šī procesa mēs veidojam tādu kā realitātes iekšējo attēlojumu mūsu galvā un tas ir šis iekšējais attēlojums, ko mēs uztveram kā realitāti. Esmu tik uzmanīgs, cik vien varu būt šo visu aprakstot, jo lietu uztvere šajā citādā veidā – kur jūs aptveriet, ka sadalīšana ir ērta, bet patiesībā neīsta – ir tik sveša mums ,ka sākumā tā šķiet absurda. Bet jo vairāk jūs uz to paskatieties un pārdomājiet un jo vairāk jūs to izziniet, pamanot to reālajā pasaulē,jo vairāk šī citādā lietu uztvere pastiprinās.

Kas būtu, ja jūs paskatītos uz visumu šai citādā veidā, kā to ieteicu – kur viss ir savstarpēji saistīts, kur viss ir viens? Kas būtu, ja jūs atteiktos no kļūdainās idejas, ka visi šie atsevišķie fragmenti pastāv tikai konceptuāli, prātā?

Ja jūs paskatāties uz to šādā veidā, kad nav atsevišķu lietu vai notikumu, jums būtu jāsecina, ka šādā redzējumā nevar arī pastāvēt atsevišķs “tu”.

Kad jūs sākat redzēt aiz prāta pasaules, kurā viss ir izteikts galējos pretmetos, kur viss ir patvaļīgi saskaldīts atsevišķās lietās un notikumos – tas sāk šķist arvien un arvien nereālāk un arvien nevajadzīgāk – un šis dalītais pasaules uztveres veids arvien mazāk un mazāk jūs sasaista.

Kad tas notiek, jūs sākat uztvert prāta pasauli tā, kā es to aprakstīju iepriekš :kā spēli,kā joku, kā kaut ko tādu, ko rada prāts, bet ne kā kaut ko tādu, kas būtu jāuztver tik nopietni. Vai arī, ja jūs to tomēr uztveriet nopietni, jūs to darāt rotaļīgā veidā, kā aktieris lugā, kas pilnībā spēlē savu lomu, bet zina, ka tā ir tikai luga. Viņš zina, ka tad, kad viņš noies no skatuves, viņš atkal kļūs par to, kas viņš patiesībā ir – kas jūsu gadījumā ir pilnīgi viena enerģija visam un katram.

Kā tas ir – zināt, ka atsevišķas lietas un notikumi un atsevišķs ‘jūs’ ir ilūzija? Kā tas ir – zināt pieredzes līmenī, ka viss patiesībā ir viena enerģija, viens milzīgs savstarpēji saistīts process – un ka jūs esiet tas process?

Zinot, ka jūs esat vienots ar visu, jūs nepieķeraties pie kaut kā noteikta. Tā vietā jūs aptveriet, ka visuma atvēršanās notiek savā veidā un to vada kaut kas daudz lielāks nekā atsevišķs ‘jūs’, ko izveidojis jūsu prāts. Viss,kas jums jādara, ir turēties līdz. Tajā pat laikā, jūs variet nolemt spēlēt tā, it kā tas būtu ļoti svarīgi un jūs variet nospraust mērķus un pieņemt izaicinājumus un strādāt, lai sasniegtu zināmus rezultātus.

Tomēr tava laime un iekšējais miers nav saistīts ar to, kas notiek vai nenotiek, jo šīs lietas nāk no tās zināšanas, ka tu esi viss, ka tu vienmēr esi bijis un vienmēr būsi viss un ka tava eksistence nesākās ar tavu ķermeni ne arī beigsies tad, kad tavs ķermenis izzudīs.

Tāpēc apskaidrots cilvēks nav nesaskaņā ar pasauli, kas būtu tas pats, kas būt nesaskaņā ar sevi. Kā teicis Jēzus Kristus: tu esi “pasaulē, bet neesi no tās nācis”. Tu vēro, kā viss notiek, bet tu esi arī dalībnieks. Zini, ka vairākums cilvēku ir saistīti šajā sadalītajā pasaulē, ko radījis prāts un muļķīgi domā, ka pastāv atsevišķas lietas un notikumi un ka Baltajiem ir jāuzvar. Bet tā iemesla dēļ, ka jūs zināt, ka šie guļošie cilvēki neapzinās, ka tas viss ir ilūzija, jūs esiet līdzcietīgi un jūs darāt, ko variet, lai palīdzētu citiem šajās ciešanās.

Lai gan jūs ziniet, kas jūs esiet, jūsu prāts tomēr ir aizņemts vērpjot stāstu, kas veidots uz premisas par atsevišķiem cilvēkiem, notikumiem un lietām, jo tas ir tas, ko dara prāts. Daļa no šī stāsta ir ilūzija par starpniecību, par izvēli. Tavs prāts patiesi veic izvēles, bet tavs prāts nav tas, kas tu patiesi esi, un kāda tevis daļa to zin.

Patiesais “tu” ir viss šis plūdums, un no liecinieka (kas ir visa šī plūduma apziņa) skatu punkta tu to skaidri redzi. Kamēr tavs prāts dara savu darbu, tu vari izlikties, ka tu esi šis prāts un tāpēc izlikties, ka tu pieņem lēmumus dzīvē – un tu tā darot vari uzjautrināties – bet patiesībā šie lēmumi ir daļa no visa šī plūduma. Kā jau teicu, nav atsevišķa darītāja – vienīgais darītājs ir visums kā viens vesels.

Interesanti, ka līdz tai pakāpei, līdz kurai prāts, kuru tu uzskatīji par “tu”, mācās kā sevi kontrolēt, tu vari veikt lielāku vai mazāku kontroli pār savu daļu. (lietoju terminu “tavs prāts” attiecībā pret to, ko tu uzskatīji par “es”, pretēji tam, kas tu patiesībā esi – visa visuma plūdums).

Lai gan beigu beigās  tava prāta ietekmei paŗ to, kas ir, ir robežas, jo tavi pūliņi ir tikai vieni no neskaitāmiem citu prātu pūliņiem, visi ar savām paša robežām prātā un tāpēc, ka neviens nevar likt Baltajiem uzvarēt. Pēc katra ‘ieslēgts’ ir jābūt ‘izslēgts’ un visi dzīvie organismi rodas un, pēc kāda laika izzūd.

Nebūdams automātiskās atbildes mehānisms, kas atbild pasaulei balstoties uz neapzinātiem likumiem, ticējumiem, bailēm un ierobežojumiem, tavs prāts ir spējīgs apzināti novērtēt katru situāciju vienā mirklī un uzreiz un instinktīvi zināt, ko darīt un kā reaģēt, lai sasniegtu pēc iespējas labvēlīgāko rezultātu gan pašam, gan citiem. Spēja atbildēt šādā veidā ir prāta kontroles rezultāts un veidojas arī no papildus vērības (ko izrāda liecinieks, kas faktiski ir visa visuma apziņa), kas tiek attīstīta, kad jūs meditējat.

Bet ir galvenais punkts: apgaismota persona (kas protams ir  vārds oksimorons [vārds, kas ietver sevī pretējas nozīmes, piem. apdullinošs klusums], jo apgaismība ir daļēja sapratne par to, ka individualitāte ir spēle, ko rada prāts) saprot, ka nav svarīgi vai kaut kas tiek kontrolēts, jo, kad tu zini, ka tu esi viss, tu redzi, ka tas viss ir savstarpēji saistīts process, ka šis process ir visur, ka tas ietver visu, ka tas pastāv mūžīgi – un - ka tas esi tu. Un tas ir neatkarīgi no tā organisma eksistences, par kuru tu iepriekš domāji, kā par “es”. Kad šis organisms nomirst, tu vēl aizvien esi viss, pat ja tas viss vairāk nelūkojas caur “tavām” acīm.

Tātad, ja apgaismotam cilvēkam ir bijis kāds mentāls vai jogas treniņš, viņš var spēlēt prāta pasaulē, izpaužot zināmā līmenī kontroli pār to, kas tiek radīts. Vai arī viņš var vienkārši teikt:”Par ko uztraukties? Viss notiek perfekti tā, kā tas ir.”

Galvenokārt apskaidrots cilvēks vēro, kā viņš spēlē savu lomu. Tai laikā, kad viņš spēlē, viņš apbrīno visu sarežģītību, bezgalīgās pārmaiņas, pārsteigumus, noteiktību  un nenoteiktību. Viņš zina, ka atrodas sapnī, kuru nolēma sapņot, kā tajā metaforā, kuru es iepriekš minēju, bet viņš zina, ka sapņo. Viņš zina, ka nepastāv citi dalījumi nekā tie, ko prāts veido, tāpēc atšķirtība viņu neuztrauc. Viņš pārsvarā ir mierīgs, bet dažreiz viņa loma liek būt satrauktam vai izrādīt kādu citu emociju vai reakciju. Tas ir cilvēcīgi. Bet, lai kāds būtu viņa noskaņojums, pamatā ir prāta miers, pastāvīga viegla laimes sajūta.

Tu arī vari tā justies. Tas nenotiek vienā mirklī, bet tas var notikt.

“Nu un?”, tu saki. “Man ir labi, veidojot realitāti savā prātā un ar to dzīvojot.’’

 Tas ir labs jautājums un arī svarīgs. Tas ir svarīgi tāpēc, ka pasaules redzējumam kā gabaliņu un notikumu virknei, ir savas sekas. Un savas sekas ir turēšanās pie idejas, ka tā realitāte, ko rada tavas smadzenes, IR realitāte.

Ja tu redzi sevi atsevišķi no pārējā visuma, tad tā visuma daļa, par kuru tu domā, ka tā neesi tu, var tev nodarīt ļaunu un tu būsi nobijies. Protams, ja tu zini, ka tu esi viss, tad ārpus tevis nav nekas, kas varētu tev nodarīt ļaunu.

Vai arī domājot, ka ārpus tevis kaut kas ir, tu varētu to gribēt, bet nevarētu to iegūt. Ja tu zini, kas tu patiesībā esi, tad ārpus tevis nav nekā , ko gribēt vai vajadzēt.

Ja tu zini, kas tu esi, nav kurp doties, nav ko dabūt un nav no kā baidīties. To zinot, tu vari spēlēt spēli par lietu gribēšanu un piepūlēšanos, lai tās iegūtu, ja tu to vēlies, bet tu zini, ka tā ir spēle un augstākā izpratnē nav svarīgi, kas notiek. Tajā gadījumā ir jautri, neatkarīgi no tā, kas notiek.

Ja tu turies pie domas, ka prāta realitāte ir patiesa, tu par to maksā. Tu jūties nodalīts, tu jūties nobijies, tu riņķo turp un atpakaļ starp “labiem” un “sliktiem” cilvēkiem un rezultātiem, tu saskaries ar iluzoru eksistēšanas un neeksistēšanas problēmu, vienmēr vēloties vibrācijas vienu pusi un pretojoties otrai pusei. Bet, kad tu dabū prātu nost no ceļa un pieskaries citai realitātei, atsevišķais “es” pazūd  un tiek aizvietots ar mieru un svētlaimi. “Reālajā” realitātē viss ir kārtībā.

Kamēr vien jums ir prāts, tas turpinās darīt to, kas tam jādara. Tas turpinās veidot realitātes karti, kas radīta no idejām,pieņēmumiem un tēliem. Tas radīs domas un jūtas un turpinās dalīt lietas atsevišķos notikumos un atsevišķos priekšmetos un tas lietos tikai tās uztveres spējas, ar kurām tavi sajūtu orgāni ir spējīgi uztvert.

Tik ilgi, cik šie prāta veidojumi skar tavu uzmanību, cik ilgi tu vēlies redzēt tos kā reālus – tik ilgi, cik tu ignorē pierādījumus, ka tas viss ir milzīgs, savstarpēji saistīts process un, ka visi dalījumi ir vairāk konceptuāli nekā reāli – tik ilgi tu paliksi dzīvot prāta pasaulē, ciešanu, vēlmju un nāves pasaulē.

Bet tajā brīdī, kad tu atsakies no sadalījuma ilūzijas, ko rada prāts, viss izmainās. Šajā brīdī tev parādās dažas izvēles. Viena no izvēlēm ir pamest prāta pasauli, nepievērst tai uzmanību un vienkārši palikt ne-prāta realitātē. Vienkārši paliec visā tajā, uz mūžiem.

Ir daži apgaismotie, kas to ir izdarījuši. Ja tu viņus apciemo, var teikt, ka viņu nav mājās. Atsevišķais “es” ir aizgājis. Šādi cilvēki ir prom kādā citā vietā, kur vai nu prāts veic savas lietas, bet neviens tam nepievērš uzmanību, vai arī tā smadzeņu daļa, kas rada atsevišķā “es” izjūtu, ir izslēgta.

Šajā ne-prāta stāvoklī tavs prāts un tavs ķermenis vēl aizvien darbojas, bet tā prāta daļa, kas rada un uztur ilūziju par atsevišķu “tu”, ir neaktīva. Taču tavs ķermenis meklē barību, ēd to, sagremo to utt. Un aizsargā sevi kā vien spēj, lai nenodarītu ļaunumu, bet kā jau sacīju, no atsevišķā “tu” viedokļa,neviena nav mājās.

Otra alternatīva ir pazīt ne-prāta pasauli, bet arī tajā pat laikā dzīvot un tēlot prāta pasaulē. Šajā alternatīvā tu pēc pieredzes zini šo vienotības pasauli, kur nav atsevišķa darītāja, bet tu izlem spēlēt dalītajā pasaulē, izliekoties par atsevišķu darītāju, vai nu priecājoties par visa tā, ko vēlies, veidošanu, vai arī neliekoties ne zinis par to, kas radīts, jo tu zini, ka beigu beigās tam nav nekādas nozīmes.

Tāpēc es lietoju analoģiju par aktieri lugā, jo šajā alternatīvā tu spēlē savu lomu, bet tāpēc, ka tu zini par pasaules vienotību, tu saproti, ka tu tikai spēlē, kad tu radi dalījumus un nozīmes savā prātā. Ja tu zini, kas tu tiešām esi, kad tu veido ar prātu, tu vairs neciet no tā, kas notiek, kā to izjūt lielākā daļa cilvēku. Tas ir tāpat, kad tevī rodas kādas jūtas, kad kādai personai filmā kuru tu skaties, ir kādas problēmas un tu identificējies ar viņu. Tu to jūti, bet tu arī zini, ka tas ir tikai stāsts.

Kāda ir sajūta šai pieredzei, ka tu esi viss? Ir divi veidi, kā to aprakstīt. Pirmā gadījumā tu jūti, ka visums kustās, ka tas virza tevi. Otra pieredze ir pretēja: ir sajūta, ka tad, kad tu kusties, visums atbild ar kustību. Šīs ,protams, ir vienas un tās pašas monētas divas puses, divi dažādi veidi, kā uztvert vienu un to pašu lietu, līdzīgi tam kā tajās bildēs, kad skatoties vienā veidā tās ir divas vīna glāzes un paskatoties citā veidā, tā ir sievietes seja.

Kaut kādā veidā garīgās izaugsmes kustība Rietumos ir izveidojusi vienotības apziņas pieredzi par kaut ko ļoti metafizisku un ārpasaulīgu. Tas it tieši šeit un tagad un kad jums tas ir, dzīve iet uz priekšu, lai gan citādā – un daudz vienkāršākā – veidā.

Kad jūs vispirms nometat atsevišķo “es” – ir dīvaina sajūta. Taču ātri jūs pamanāt, ka viss turpinās, tavs ķermenis un tavs prāts turpina darīt to pašu, ko darīja iepriekš, un viss notiek tieši tāpat. Tā ir tikai cita perspektīva,kā skatīties uz vīna glāzēm,vai sievieti. Vienā perspektīvā tu domā, ka esi atsevišķs indivīds un otrā tu jūti, ka esi viens vesels un tu viegli pamani kā tu veido atsevišķo “es”.

Tu vari nākošajās nedēļās to pamēģināt. Pievērs uzmanību tam kā viss ir savienots. Pamani kā visas robežas ir patvaļīgi noteiktas un kā tās visas ir konceptuālas. Ievēro, kas notiek,kad tu to dari.

Svarīgāk par visu – atceries, ka lai ko tu darītu vai nedarītu, nav citas izvēles kā būt vienam veselumam. Tu vari izvēlēties to neievērot, bet tomēr tu esi.

 

Bils Hariss

Centerpoint Research Institute U.S.

P.S. (no manis,Māris) ‘’Apbrīnojamā’’ kārtā tikko trāpīju uz sekojošu citātu, ko teicis viens no lielākajiem Rietumu guru Alberts Einšteins:

‘’Cilvēciskā būtne ir daļa no visa, ko mēs saucam par visumu, daļa, kas ierobežota laikā un telpā. Viņš izjūt sevi, savas domas un jūtas ,kā kaut ko atsevišķu no pārējā, kā tādu optisku savas apziņas mānu. Šis māns ir kā tāds cietums mums, ierobežojot mūs ar mūsu personīgajām vēlmēm un pieķeršanos dažām personām, kas ir mums tuvāk. Mūsu uzdevums ir atbrīvoties  no šī cietuma, paplašinot mūsu līdzcietības loku, lai ietvertu tajā visas dzīvās radības un visu dabu tās skaistumā’’.

 

No angļu valodas tulkojis Māris Kancāns

 

 


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv