www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Leontīne, Ligija, Lonija, Leokādija
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Rozenkreiceru utopija - visu cilvēku Dievs, visas dzīvības Dievs tajā Cilvēcē, par kuru mēs sapņojam22.01.2008

Šī ievada frāze rozenkreiceru utopijai piešķir lielāku garīgu nozīmi. Bez tam, tas nozīmē, ka šī utopija atrodas „Visu cilvēku Dieva” aizgādībā, tas ir, tā adresēta visiem tiem, kuri, protams, tic Dievam, bet ne obligāti kādas noteiktas reliģijas ietvaros. Šis precizējums ir ļoti svarīgs, jo cilvēks var būt ticīgs, bet nebūt kristietis, jūdaists, islāma vai kādas citas reliģijas piekritējs, lai cik cienījamas tās nebūtu.

 

 

Mēs, rozenkreiceri, Dievu neiedomājamies kā pārcilvēku, kurš mājo debesīs, kurš pret cilvēkiem izturas kā tēvs pret saviem bērniem, kurš ar cilvēku likteni rīkojas atkarībā no brīža garastāvokļa. Mums Viņš ir Saprāts, Apziņa, Enerģija, Kosmiskais spēks, kas atrodas visa radītā pamatā, un visā, ko tas satur gan redzamā, gan neredzamā līmenī. Tā kā Viņš nav ne redzams, ne taustāms, Viņš parādās caur pasaules telpu, dabu un cilvēku kā fiziski un metafiziski likumi, kurus mēs varam iepazīt sevis un citu labā. Patiešām, šī izziņa ir laime, pēc kuras tiecas visi cilvēki, neatkarīgi no reliģiskās vai kādas citas pārliecības.

Visiem zināms, ka dažādā Dieva izpratne kļuvusi par cēloni daudziem reliģiskiem kariem un vēstures gaitā atņēmusi dzīvību miljoniem. Vēl jo vairāk noziegums tas ir tāpēc, ka visi kari radās no reliģijas sludinātās izpratnes par Dievu jeb Avataru, ar kuru cilvēki ir saistīti – Mozu, Budu, Konfūciju, Jēzu vai Muhamedu, ja jānosauc paši zināmākie. Taču ticīgais var būt pārliecināts tikai par vienu- ka Dievs ir viens, un visiem viens. Tad rodas jautājums: kāpēc jānogalina Viņa vārdā vienam otru, precīzāk, savas Dieva izpratnes dēļ? Šajā ziņā katrai reliģijai jābalstās uz iecietību, tai jākļūst par pirmo tikumu, kuru katru dienu jāpiekopj ticīgajiem. Un, tā kā ticība – tās ir jūtas, nevis viedoklis, tad pašam Dieva eksistences pieņemšanas faktam jākļūst par svarīgu iemeslu tam, lai visu reliģiju piekritēji cienītu un pat augstu novērtētu viens otru. Šī piezīme aktualizē starpreliģiska dialoga problēmu – dialoga, kuram jāpiešķir īpašu vietu, lai reliģiju padarītu par miera nostiprināšanas līdzekli starp cilvēkiem. Patiešām, šajā garīgu vērtību apmaiņā slēpjas atslēga ticīgo savstarpējai sapratnei.

Taču rozenkreizeru utopija atrodas ne tikai visu cilvēku Dieva aizgādībā. Tajā runāts arī par „Visas dzīvības Dievu”. Tas nozīmē, ka utopija attiecas ne tikai uz cilvēku, bet arī uz dabu, augiem un dzīvniekiem, visām dzīvām būtnēm uz Zemes. Šajā jautājumā būtu nepareizi uzskatīt, ka cilvēku valstība ir šķirta no citām un Radītāja acīs guvusi privileģētu vietu. Protams, cilvēki ir dzīvas būtnes, uz zemes visattīstītākās, tādā nozīmē, ka tām piemīt pašapziņa, spēja domāt un ietekmēt savu likteni. Taču viņu dzīvība ir absolūti atkarīga no valstībām, kuras sauc par „zemākām”, kuras arī ir neatņemama Radības un Dievišķā plāna daļa. Bez tam, kā var domāt, ka dzīvība pastāv tikai uz mūsu planētas? Šodien speciālisti pasaules telpā uzskaitījuši miljardus galaktiku, un katrā no tām apmēram simts miljardus sauļu. Tāpēc pamatoti var uzskatīt, ka kosmosā eksistē citas apdzīvotas pasaules – vienas, varbūt vairāk attīstītas kā mūsējā, citas – varbūt mazāk. Domāt, ka tikai uz Zemes mīt dzīvība, nozīmē būt ierobežotam savā domāšanā, tas liecina par šīs atziņas piekritēju egocentrismu. Jebkurā gadījumā rozenkreiceru utopija ietver visu planētu, ne tikai cilvēci, un tas utopijai piešķir ekoloģisko aspektu.     

Ievada frāze beidzas ar vārdiem „tajā cilvēcē, par kuru mēs sapņojam”. Tas norāda uz to, ka rozenkreiceri neapstājas pie sasniegtā, un uzskata, ka visu un katra interesēs cilvēce jāmaina. Starp citu, viņi nav vieni, jo daudzi cilvēki dažādās valstīs piekrīt šim neapmierinājumam un dažādos veidos dara to zināmu savas valsts varai. Skaidri redzams, ka cilvēce nonākusi krustcelēs; kari, ekoloģiskas kļūmes, sociālas krīzes, nestabila ekonomika, morālu vērtību zudums, bailes no nākotnes utt. – tik daudz pazīmju, ka cilvēki meklē citu ceļu, un ka vairākums ir nelaimīgi, ieskaitot tos, kuriem nekā netrūkst materiālā ziņā. No rozenkreiceru viedokļa, šī kopīgā slimība rodas no tā, ka sabiedrība attīstās uz materiālu vērtību bāzes, un ir radies ārkārtējs un tai pašā laikā agresīvs individuālisms. Vienīgais līdzeklis, kā labot šo stāvokli – pārskatīt to vietu, ko cilvēce ieņem Radības vidū, un apzināti saistīt trīsvienību Cilvēks – Daba – Dievs. Citiem vārdiem, civilizācijas sirdī jāielaiž garīgums, starp cilvēkiem jānodibina patiesa brālība un jāiemācās dzīvot harmonijā ar dabas likumiem.

Vārdi „cilvēce, par kuru mēs sapņojam” tāpat norāda uz tekstu, kurš seko, t.i., tas uzsver šo utopisko aspektu. Šis teksts neapraksta pasauli, kāda tā ir šodien, nedz arī to, kāda tā būs tuvākajā laikā, bet to, kuru uzcels, kā par to sapņo rozenkreiceri, nākošajos gadu simtos. Šajā ziņā rozenkreiceru utopija vadās no iztēles un līdzinās fantāzijai, kuras varbūt nekad patiesībā nebūs. Taču tās nopelni ir vismaz cerības uzturēšana par labāku nākotni, kura pamatojas uz vērtībām, kuras spēj apvienot visus labas gribas cilvēkus. Vai tas nozīmē, ka visiem jāpiekrīt šīs utopijas idejām? Nē. Tādā gadījumā tās būtu dogmatiskas, kas būtu pretrunā tās garam. Utopija, pirmkārt, ir uzaicinājums uz pārdomām, pilnīgas gara brīvības apstākļos un pilnīgā iecietībā. Katrs ir pilnīgi brīvs nepiekrist šīm idejām, pilnīgi vai daļēji, un, protams, tad viņam jāsaprot un jāpiekrīt tam, ka citi tām piekrīt…

Seržs Tussens
http://www.rozenkreicers.lv/


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv