www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Bernhards, Boriss
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Garīgā veselība17.02.2008
Šobrīd būtu svarīgi noskaidrot starpību, starp īstu patiesu misticismu un mistiskajiem murgojumiem. Šāda norobežošana ir būtiska ne tikai pašiem mistiķiem, bet arī mediķiem, kuri saskaras ar līdzīga rakstura jautājumiem.

Mistiķis ir tas, kurš cenšas iepazīt un apgūt realitātes citu pusi, neparastas realitātes citu pusi, kura atrodas aiz ikdienas esamības robežām. Kustība, ejot pa šādas izziņas ceļu, nav iedomājama bez regulārām praktiskām nodarbēm un visai specifiskas dzīves pieredzes. Uzreiz atzīmēsim, ka pie visas savas ārējās atšķirības, mistiskā pieredze visbiežāk ir pakļauta kopējiem kritērijiem. Huserls, ar sev piemītošo fenomenālo skatu uz lietām, aicina mūs uz atklātu un objektīvu citu dzīves pieredzes uztveršanu; tieši viņš uz mistikas ceļa novirzīja savu sekretāri Edīti Šteinu, kura vēlāk kļuva par nacisma upuri. Gusserlam arī pieder sekojošais lieliskais izteiciens: „Fenomenoloģija pēta parādības pašas sevī, kā rezultātā mūsu skatījums iegūst spēju sasniegt lietu būtību ar intuīcijas palīdzību, caur kuru mēs izdzīvojam savas esamības esošo momentu”. Pievēršoties misticisma tēmai, vajag atteikties no jebkādiem aizspriedumainiem uzskatiem, uzlūkot notiekošo ar jaunu skatu, saglabājot garīgo vaļsirdību, atklātu prātu un nemākslotu iekšējo brīvību.

Lielai daļai valodu īpašas problēmas rada terminoloģija, kura var izraisīt ne mazums pārpratumu. Lai par to pārliecinātos, pietiks papētīt, kā cilvēks, kurš īpaši neinteresējās par metafiziku, izprot jēdzienu „mistiķis” vai „misticisms”. Viņam tie būs sinonīmi jēdzieniem „garīgais liekulis”, „svētulīgums vai arī „neprāts”. Sekojot racionālistam Freidam, daudzi psihiatri un psihologi tajā saskata tikai patoloģijas vai slimības pazīmes. Tomēr pēdējos divdesmit – trīsdesmit gados ir bijuši saklausāmi arī viedokļi par nepieciešamību nodalīt jēdzienus „mistiskie stāvokļi” un „mistiskās psihozes, kā arī par to, ka mistiskais stāvoklis ir īpašs, radošs apziņas stāvoklis. Tā, piemēram, astronauts Edgards Mitčels apgalvoja, ka mūsu iekšējā kosmosa izpēte ir daudzreiz svarīgāka par kosmiskā izplatījuma izpēti. Jungs lieliski saprata, ka apziņas mistiskais stāvoklis ir tas īpašais stāvoklis, kurā dzēšas redzamā robeža, starp Iekšējo „Es” un ārējo pasauli, kurā uz laiku izzūd, tā saucamā, „personība” un izpaužas esamības pieredze, kura iziet ārpus visām robežām un tāpēc tiek saukta par „transpersonālo. Pjērs Veils taisnīgi atzīmēja, ka katrā atsevišķā kultūrā un dažādos vēsturiskos laikmetos apziņas mistiskais stāvoklis tika saukts dažādi: „mistiskā pieredze”, „nirvāna”, „Buddas stāvoklis”, „debesu valstība”, „satori”, „atklāsme”, „transcendentā pieredze”, „samadhi”, „kosmiskā apziņa”, „septītās debesis”, „okeāniskā pieredze”, „ekstāze”, „augstākais sasniegums” u.t.t.

Piemēra pēc pievērsīsimies termina „misticisms” skaidrojumam, kādu piedāvā Ralfs Luiss, kādreizējais rozenkreiceru Imperators: „Misticisms ir apzināta personības saplūšana ar Absolūtu, ar mērķi sasniegt atklāsmi, tas ir, paplašināt apziņu un atmodināt slēptās cilvēka īpašības. Šāds panākums paplašina intuīciju, apskaidro spriešanas spējas, atbrīvo no daudzām bailēm un trauksmes, kādas cilvēku skar un mulsina. Tas spēj arī novest pie fiziskas pārdzimšanas, tas ir, pie spēka pieplūduma, kas dod veselību, samazina vai izdzen slimības”.

Pie augstāk minētā varam piedāvāt zināšanai visai interesantu dr.Andre Kjuvelje klasifikāciju, publicētu Ķirurģiskajā Enciklopēdijā. Dr.Andre Kjuvelje iedalījums ir sekojošs:

- Kosmiskais mistiķis. Sevi apzinās kā visuma sastāvdaļu, vienotas idejas izpausmi, cenšas saplūst ar Kosmosu un vispārējo Harmoniju... Pateicoties paša spēkiem un ar visai konkrētu iesvētīšanas procedūru palīdzību, viņš, visbeidzot, sasniegs atmodu un izkļūs no nemitīgā dzimšanas un nāves virpuļa.

- Mistiķis pēc Plotīna. Pieturās pie Plotīna (Platona sekotāja) mācības un attīsta ideju par dvēseles pastāvēšanu ārpus juteklīgās pasaules robežām, savienībā ar Vienoto.

- Kristiešu mistiķis. Viņa acīs Dievs - Mīlestība sevi izpauž Trīsvienībā un, pateicoties, Iemiesotajam Vārdam – Kristum, pārveido cilvēka miesu un garu.

- Mistiķis – antikonformists. Viņš tiecas uz ne visai skaidru realitāti, kura ir aiz viņa paša eksistences robežām. Tas ir mistiķis – individuālists, teomāns (kā izsakās Mišo), dažreiz izmanto arī narkotiskas kā līdzekli lai sasniegtu Absolūtu. Viņš var kļūt par mistiskās psihozes upuri.

Pie pēdējās kategorijas visbiežāk pieder tie cilvēki, kuri cieš no psihozes vai histērijas, tāpēc ir ļoti svarīgi labi orientēties misticisma jomā, gūt zināšanas par misticisma parādībām un psiholoģiju, lai ar cieņu varētu izturēties pret cita cilvēka dzīves pieredzi. Ir jāmāk ieklausīties tajā, ko mistiķis stāsta par savu pieredzi un par reāli piedzīvoto notikumu nozīmi. Šāda pieeja ļauj noformulēt garīgā akta jēdzienu un pacelties pāri ātri nākošu iespaidu līmenim. Garīgais akts parasti ir saistīts ar pacelšanos uz attīstības nākamo pakāpienu, tas, pēc savas dabas, ir reālistisks piedzīvojums un, kā izsakās sufiji, apzināti virzīts uz to lai noskaidrotu patieso attieksmi gan pret sevi, gan citiem cilvēkiem. Parapsiholoģiskām parādībām, kuras šķiet tik pievilcīgas publikai un presei, šeit tiek veltīta otršķirīga nozīme, garīgais akts necenšas konstatēt iztēloto.

Jēdzieni„misticisms” un „parapsiholoģija” bieži tiek jaukti. Paranormālās parādības nekādā mērā nepierāda, ka cilvēkam piemīt mistiskā apziņa. Daudziem izciliem mistiķiem nekad nav gadījies sastapties ar paranormālām parādībām, tās piedzīvot vai izraisīt tās ārēji. Tieši pretēji, parapsiholoģiskie fenomeni bieži vien ir cilvēku apzinātu un neapzinātu pūļu auglis, cilvēku, kuri ir visai tāli no jebkādām garīgām izpausmēm (un citreiz pat tieši pretstatā tām). Murgi ir realitātes interpretācijas forma, kura attīstās, atraujoties no realitātes un kuru pavada novirzes uzvedībā, kā arī izmaiņas raksturā. Tas ir psihozes paveids, neadekvāta reālās esamības uztvere. Ir zināmas asas, neilgas psihozes, kuras izpaužas kā murgainas lēkmes, un hroniskās psihozes, kuras cilvēku pavada visas dzīves garumā. Par psihozes pazīmi var uzskatīt pacienta pārliecību, ka viņa kļūdainās darbības un uzskati ir absolūti adekvāti. Murgus raksturo arī cilvēka ietiepīga uzticēšanās kļūdainajai realitātes uztverei, kas viņam neļauj nošķirt iztēloto pasauli no reālās īstenības. Mēdz būt dažādas murgainas idejas:

- ideja par to, ka esi noburts, uzlikts lāsts vai ļaunā acs, ka esi nolādēts (pacients var uzskatīt, ka viņu vajā, ka viņu pārņēmuši ļaunie gari).
- Ideja par mistisko izredzētību, diženumu, misijas apziņa par pasaules glābšanu (pacients uzskata, ka apkārt esošie viņu nesaprot, jo ir viduvējības); ideja par to, ka viņš ir iemiesojies Kristus u.c.
- Uzmācīgas idejas par pasaules galu, slēptām sazvērestībām u.t.t.

Uzskaitītās idejas var būt izklāstītas secīgi un loģiski, kas apkārtējos mulsina, jeb arī, pretēji, izklāstītas pilnīgi nesakarīgi. Viss ir atkarīgs no psihiskās novirzes formas, kuras rāmjos izpaužas novirze (šizofrēnija, paranoja, murgainas lēkmes, parafrēnija). Murgaino ideju pamatā ir dažādi mehānismi. Piemēra pēc nosauksim trīs no tiem:

- Maldīga priekšnojauta, kurai cilvēks pilnībā uzticas.
- Redzes, dzirdes, kompleksās halucinācijas u.t.t.
- Murgainas interpretācijas vai kļūdaini spriedumi, kuri pamatojas uz reāliem faktiem, tomēr nav labojami ne ar kritikas, ne pārliecināšanas, ne ar pierādījumu palīdzību.

„Kā atšķirt cilvēku, kuram ir mistiskā psihoze, no patiesa mistiķa?” Atbildēsim īsi: patiesu mistiķi raksturo viņa garīgās dzīves bagātība, mistiskās pieredzes pretrunu trūkums un šīs pieredzes atbilstība realitātei. Kas attiecas uz mistiskās psihozes slimu cilvēku, tad viņa personīgajā vēsturē, iespējams, ir jau bijušas analoģiskas epizodes. Patiesībā, atsevišķiem cilvēkiem visa viņu dzīve paiet zem slimības zīmes (tas attiecināms uz hroniskām psihozēm, ar recidīvu raksturu un hospitalizāciju, kas traucē parastu dzīves gaitu). Šāda saslimšana skar visas cilvēka esamības sfēras (psihoemocionālo, sociālo un profesionālo), kā arī izpaužas neadekvātā uzvedībā ar specifiskām īpašībām. Šāda cilvēka komunikabilitāte - spēja veidot labas attiecības ar apkārtējiem, ir traucēta. Slimajam ir grūti kontaktēties ar citiem cilvēkiem. Saskarsme ar apkārtējiem noris zem neuzticēšanās, naidīguma zīmes, baiļojoties no neparedzamām situācijām. Bez tam, slimajam aizvien ir aktuālas visas viņa murgainās idejas. Būtu jāiegaumē fundamentālas atšķirības, starp mistiskās psihozes slimnieku un īstu mistiķi: pirmais cieš no sava objektīvā „Es” traucējumiem un apziņas sairšanas, savukārt īstam mistiķim viņa „Es” ne tikai saglabā savu viengabalainību, bet arī attīstās, ejot uz priekšu pa Dziļās Pasaules ceļu. Tieši tāpēc daudzi autori misticismu traktē kā apzinātu brīvības aktu.

Atzīmēsim, ka mistiskās psihozes slimnieks visbiežāk atsakās no palīdzības, kādu varētu sniegt„vidutāji” – organizācijas, reliģiskas kopienas, kādas citas struktūras, vai arī pamet šo „vidutāju” rindas, cenšoties tiešā veidā kontaktēties ar Dievišķo. Tomēr, runājot par misticismu, vēlams ar to iepazīties, atrodoties kādā konkrētā iniciācijveida organizācijā. Tāda struktūra spēj skaidri iezīmēt mistiskās pieredzes robežas un skaidri norādīt, ko nevajag darīt, lai izvairītos no psihiska rakstura traucējumiem. Pilnīgi pretēji notiek ar „Dieva vājprātīgajiem” - neviena nekontrolēti viņi riskē noslīkt savu ilūziju okeānā. Kad īsts mistiķis veic savu pētījumu, viņš apzinās atgriešanās momentu savā objektīvajā stāvoklī un spēj pastāstīt par visu, ko piedzīvoja viņa iekšējais „Es”. Savukārt cilvēks, kurš cieš no mistiskās psihozes ir apsēsts ar pārdzīvoto murgaino stāvokli. Viss viņa apziņas lauks turpina atrasties halucināciju un citu parādību varā, kuras bija saistītas ar šo epizodi.

Visu iepriekš minēto varētu rezumēt ar jēdziena „dzīves auglīgums” palīdzību. Īsta mistiķa dzīvi raksturo auglīga, radoša daba, tai laikā, kad mistiskās psihozes slimnieka dzīvi iezīmē bēgšana no realitātes un personības degradācija. Atminēsimies to garīgo devību un gatavību cilvēkiem izrādīt praktisku palīdzību, kāda piemita lielajiem mistiķiem – Luisam Spenseram, Avilas Terēzei – vairāku labdarības organizāciju dibinātājai, mātei Terēzei, tēvam Pio, Šri Aurobindo, Krišnamurti, Rūdolfam Šteineram, Jeļenai Blavatskai u.c. Tik auglīgas dzīves piemērus varētu uzskaitīt vēl un vēl, jo mistiķu eksperimentu lauks, viņu laboratorija ir un paliek ikdienišķā dzīve. Īstus mistiķus neraksturo lepnums, godkāre, „Es” hipertrofija, sevis slavināšana. Neapšaubāmi, lepnums ir pašas viltīgākās lamatas cilvēkam, jo tās būtība slēpjas patmīlīgā kādas ilūzijas pārspīlēšanā, piemēram - lepnums par gūto mistisko pieredzi vai kādām īpašām spējām. Tiklīdz par sevi liek manīt lepnums, uzrodas sektas, fanātisms un neiecietība. „Dieva vājprātīgie” – tie ir fanātiķi, taisnvirziena cilvēki, ierobežoti un augstprātīgi.

Salīdzinot ar psihozēm, tādām saslimšanām kā neirozēm, ir mazāk postoša ietekme uz „Es” un realitātes savstarpējo sistēmu. Pretojoties trauksmes izjūtai, pacients vairāk vai mazāk patvaļīgi un neapzināti pretnostata tai zināmus aizsardzības paņēmienus. Nevajadzētu aizmirst arī par histēriju, jo ir acīmredzami, ka dažas mistiķiem piemītošas īpašības var atgādināt klasiskos tās simptomus. Nav nekā vienkāršāka kā uzskatīt, ka mistiskas parādības ir „histērijas” izpausme, tomēr šāda virspusēja definīcija nekādā veidā nepaskaidro lietas būtību. Par kritērijiem var kalpot cilvēka individuālās īpašības, viņa uzvedība ikdienā un tā ietekme, kādu viņš atstāj uz apkārtējiem. Nosauksim būtiskākās rakstura iezīmes, kuras, saskaņā ar apliecinātiem statistiskiem klīniskajiem novērojumiem, izpaužas histēriskās neirozes gadījumā: rīcības teatrālums, egocentrisms, mainīgs garastāvoklis, emocionālo reakciju nabadzīgums un nedabiskums, sociālo attiecību erotizācija, emocionālā atkarība, iespaidojamība. Simptomātikas plānā histērija nereti maskējas aiz citām saslimšanām, tāpēc dažreiz ir visai viegli nomaldīties histēriskās patoloģijas labirintos. Varam minēt sekojošu transformācijas piemēru, kurš ir tuvs apspriežamam priekšmetam:

- Histēriskā letarģija.
- Katalepsijas lēkmes ar paaugstinātu rigiditāti, kā hipnotiska seansa laikā.
- Virspusēju vai dziļu sajūtu zudumu, dažreiz uz atsevišķas ķermeņa daļas.
- Redzes vai dzirdes traucējumi uz histērijas bāzes u.t.t.

Neirotiķi, kuri cieš no aizkavējumiem, trauksmes, vainas apziņas, bieži vien ir bērnībā gūtās skarbas un nepareizi saprastas reliģiozās audzināšanas upuri. Šādai audzināšanai, kuras pamatā ir bailes no soda vai elles, bieži vien ir kaitīgas un pat dramatiskas sekas, jo tā noraida vienu no cilvēka esamības pusēm – psihoemocionālo sfēru, kas, savukārt, ietekmē cilvēka personīgo dzīvi un izpaužas biežās depresijas lēkmēs. Savā darbā „Iekšējā Svētnīca” Ralfs Luiss runā par to, ka pastāv metodes, ar kuru palīdzību var pārbaudīt mistiskās pieredzes patiesumu. Mēs kļūdāmies pieļaujot, ka mistiskās apziņas pazīme ir tās nesakarība, jo mistiskai pieredzei ir jābūt sakarīgai, saprātīgai un saprotamai.

Ralfs Luiss uzskata, ka pastāv četras pazīmes, kuras mums ļauj spriest par mistiskās pieredzes faktu un par mistiskās apziņas stāvokļa sasniegšanu. Tie ir: neizsakāmība, saprātīgums, laicīgums un pasivitāte. „Neizsakāmība”: kad apziņa atgriežas savā ierastajā stāvoklī, mistiķis atklāj, ka nespēj vārdos izteikt to, ko piedzīvojis un nespēj adekvātā formā pastāstīt par savu atklāsmi kādam, kuram nav bijis līdzīgas atklāsmes. Tā tas notiek tāpēc, ka mistiskā apziņa ir saistīta ar izjūtām un sajūtām, bet ne ar prāta sfēru. „Saprātīgums”: mistiķis saprot, ka iegūtās pieredzes avots ir Augstākais Saprāts. Viņam veidojas uztveres pieredze, tas ir, pilnīgas un viengabala izpratnes pieredze, un izdzīvojot to, nav šaubu par tā patiesumu. „Laicīgums” – šī pazīme attiecas uz ilgumu, kādā cilvēks atrodas mistiskās apziņas stāvoklī. Pēc daudzu vienprātīga viedokļa, tāds stāvoklis nevar ilgt vairāk par pusstundu, jeb, maksimums, stundu. „Pasivitāte: neminot paņēmienus, kuri ļauj ieiet mistiskajā stāvoklī, atzīmēsim, ka, tad, kad šis stāvoklis ir sasniegts, cilvēks noskaņojas tikai uz uztveršanu, piepildoties ar lielu cerību un pazemību.

Lūk, kā par to raksta Ralfs Luiss: „Kosmiskajā Apziņā ir jāsavienojas garīgai un materiālajai pasaulei. Tai jāļauj cilvēkam, kurš atrodas ierobežotā, objektīvā pasaulē, darboties daudz pilnīgāk. Mistiķim vajadzētu un viņš var strādāt biznesa, zinātnes un mākslas sfērās. Tikai savas neziņas dēļ daži domā, it kā mistiķis nav spējīgs veikt parastus ikdienišķus darbus. Izpratne par mistiķi kā tādu, kurš cietis neveiksmi darba laukā, kurā citiem veicas – ir visai izplatīts uzskats. Tam, kurš sevi veltījis mūsdienu misticisma izpētei un tiecas mistiskās esamības virzienā, vajadzētu nopietni izpētīt virkni jēdzienu un problēmu: kas ir Absolūts, garīgums, esamība, materiālā pasaule, gribas brīvība un apziņai piemītošā zinātniskā pieeja. Rūpīgi gūstot skaidrību par šiem fundamentālajiem jautājumiem, ir pietiekami viegli tikt skaidrībā ar sakārtoto koncepciju, kura ļauj sasniegt mērķi saprātīgiem līdzekļiem. Mēs pieņemam, ka tāds mērķis ir iekšējās apmierinātības un harmonijas sajūta, kura, kā saka mistiķi, ir Dievišķa sajūta”.

Citi autori, tādi kā transpersonālās psiholoģijas profesors Pjērs Veils, centās iezīmēt vairākas kopīgas mistiskās un kosmiskās pieredzes pazīmes, kuras nemainīgi izpaužas visos īpašos atmošanās stāvokļos. Uzskaitīsim 12 šādas pazīmes:

1. Vienotības izjūta, nespēja sevi uztvert, atrautībā no visas pārējās pasaules. Identifikācijas apziņa ar patiesi eksistējošo. „Es – zāle, zieds” u.t.t.„Es – gaismas mākonis, es ieeju zeltainajā sfērā un kļūstu par šo sfēru” u.t.t.

2. Nespēja izteikt pieredzi ar vienkāršu vārdu palīdzību, jo pārdzīvotais saistās ar jēdzieniem vai tēliem – iespaidiem – sajūtām, kuras iziet ārpus parastās pasaules uztveres robežām. Cilvēks nonāk neparastā realitātes sfērā (bet ne patoloģiskā). Viņš piepildās ar gaismu un, pēc atgriešanās reālajā pasaulē, šī sajūta turpinās vēl dažas sekundes. „Es pārtopu par enerģiju, vibrāciju, redzu krāsas, kādas nav iespējams aprakstīt...”

3. Pārdzīvotās pieredzes realitātes izjūta.

4. Ļoti jūtīga telpas – laika uztvere.

5. Izjūta, ka pārdzīvotais ir kas sakrāls: cilvēkam šķiet, ka viņš pieskārās kaut kam skaistam, svētam, ko nav iespējams aizmirst.

6. Nāves baiļu zudums un aizsargātības izjūtas parādīšanās.

7. Rīcības uzstādījumu un vērtību sistēmas maiņa, kur par prioritāti kļūst jēdziens „būt”, nevis „iegūt”, bet tas, savukārt, noved pie kosmisko ideālu apjēgšanas.

8. Bieži atkārtojās piedzīvotā gaismas izjūta.

9. Izjūta par piedzīvoto tikšanos ar būtnēm, kuras ir enerģijas un gaismas iemiesojums.

10. Spēja gūt momentālas zināšanas ar atklāsmes palīdzību.

11. Prieka pārņemtības izjūta.

12. Dievišķās klātbūtnes izjūta - Iekšējā Dievība, Dievs sirdī, atvērtība uz Kosmisko Mīlestību un Visuma Apziņu.


Nobeidzot, vēl reizi atgādināsim, ka, saskaņā ar Tradicionālā Rozenkreiceru Ordeņa koncepciju un mācību, misticisms ir garīguma un izziņas ceļš, ejot pa kuru katrs no mums var apjēgt savu īsto dabu un noskaidrot savas esamības nozīmi uz zemes.

Tiem, kuri jau iet pa šo ceļu, misticisms var kļūt par īpašu atbalstu garīgajos meklējumos, varenu instrumentu, kurš ļauj attīstīt mūsu apziņas dažādās puses.

Piezīme: fragments no www.amorc.lv

Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv