www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Kazimirs, Izidors
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Kā ārienē, tā iekšienē.18.02.2008

Kad naktī palūkojies skaidrās debesīs, tad vari uzreiz izprast patiesību – pilnīgi vienkāršu un ārkārtīgi dziļu. Ko tu redzi? Mēnesi, planētas, zvaigznes, mirdzošu Piena Ceļu, varbūt kādu komētu vai kaimiņu Andromedas Galaktiku, kas atrodas divu miljonu gaismas gadu attālumā. Jā, bet ja vienkāršo pat vēl vairāk, ko tu redzi? Izplatījumā peldošus objektus. No kā tad sastāv Visums? No objektiem un telpas.

Ja nekļūsti mēms, lūkodamies uzplatījumā skaidrā naktī, tu patiesi nelūkojies, neapzinies to kopumā, kas ir tur. Tu, iespējams, lūkojies tikai uz objektiem un varbūt meklē tos, lai nosauktu. Ja jebkad esi pieredzējis godbijības sajūtu, lūkodamies izplatījumā, varbūt pat sajutis dziļu cieņu šīs neaptveramās mistērijas priekšā, tas nozīmē – tu esi atteicies no acumirklīgas vēlmes izskaidrot un apzīmēt un esi apzinājies ne tikai objektus telpā, bet arī pašas telpas bezgalīgo dziļumu. Tu esi kļuvis pietiekami mierīgs iekšēji, lai pamanītu bezgalību, kurā pastāv šīs neskaitāmās pasaules. Godbijības sajūta neizriet no fakta, ka tur ārā ir miljardiem pasauļu, bet no dziļuma, kas tās visas satur.

Tu, protams, nespēj nedz ieraudzīt, nedz dzirdēt telpu, nedz pieskarties tai, nogaršot vai pasmaržot to – kā tad tu zini, ka tā pastāv? Šajā loģiski izskanošajā jautājumā jau ietverta pamatkļūda. Telpas būtība ir nebūtība, tāpēc tā „nepastāv” šī vārda ierastajā nozīmē. Tikai priekšmeti – formas pastāv. Pat tās saukšana par telpu var būt maldinoša, jo, piešķirot tai nosaukumu, tu to padari par objektu.

Izteiksim to šādi: tevī ir kaut kas radniecīgs telpai; tāpēc tu to vari apzināties. Ko apzināties? Tā arī nav pilnīga patiesība, jo kā gan tu vari apzināties telpu, ja nav ko apzināties?

Atbilde ir gan vienkārša, gan pilnīga. Kad apzinies telpu, tu patiesībā neko neapzinies, izņemot pašu apzināšanos – apziņas iekšējo telpu. Caur tevi Visums apzinās pats sevi!

Kad acs neko neredz, šī nebūtība tiek uztverta kā telpa. Kad auss neko nedzird, šī nebūtība tiek uztverta kā klusums. Kad sajūtas, kas paredzētas formas uztverei, tiekas ar formas neesamību, bezveidīgajai apziņai, kas slēpjas aiz uztveres un dara iespējamu visu uztveri, visu pieredzi, vairs nav šķēršļu formas veidā. Kad apceri neizmērojamās telpas dziļumu vai tieši pirms saullēkta ieklausies klusumā, kaut kas tevī rezonē ar to, it kā atpazītu. Tu tad sajūti šo telpas dziļumu kā sevis paša dziļumu, un zini, ka vērtīgais klusums, kam nav formas, daudz dziļāk ir tas, kas esi, nekā jebkura lieta, kas veido tavas dzīves saturu.

Upanišadas, senie Indijas Svētie Raksti, norāda uz šo pašu patiesību ar šādiem vārdiem:

„Ko nevar redzēt ar aci, bet ka var acs redzēt: zināt to vienīgo kā Brahmanu Garu un nevis to, ko cilvēki šeit pielūdz. Ko nevar dzirdēt ar ausi, bet ka var auss dzirdēt: zināt to vienīgo kā Brahmanu Garu un nevis to, ko cilvēki šeit pielūdz. (…) Ko nevar izdomāt ar prātu, bet ka var prāts domāt: zināt to vienīgo ka Brahmanu Garu un nevis to, ko cilvēki šeit pielūdz.”  /Kena Upanišadas/

Dievs, saka Svētie Raksti, ir bezveidīga apziņa un būtība tam, kas esi. Viss pārējais ir forma, „tas, ko cilvēki šeit pielūdz”.

Divkāršā Visuma realitāte, kas sastāv no priekšmetiem un telpas – priekšmetiskums un nebūtība -, ir arī tevis paša. Saprātīga, līdzsvarota un auglīga cilvēka dzīve ir deja starp divām dimensijām, kas veido īstenību: formu un telpu. Lielākā daļa cilvēku ir tik ļoti identificējusies ar formas dimensiju, sajūtam, domām un emocijām, ka viņu dzīve pietrūkst būtiskā slēptā puse. Viņu identificēšanās ar formu tur viņus ego slazdos.

Tas, ko redzi, dzirdi, sajūti, kam pieskaries vai par ko domā, ir tikai īstenības viena puse. Tā ir forma. Jēzus mācībā tā vienkārši dēvēta par „pasauli”, bet otra dimensija ir „debesu valstība vai mūžīgā dzīvība”.

Tieši tāpat kā telpa dod pastāvēt visām lietām – un tieši tāpat kā bez klusuma nebūtu skaņas, tu nepastāvētu bez būtiskās bezveidīgās dimensijas, kas ir tavas esamības būtība. Mēs varētu teikt „Dievs”, ja šis vārds nebūtu tik ļoti nepareizi lietots. Es dodu priekšroku saukt to par Esību. Esība ir pirms pastāvēšanas. Pastāvēšana ir forma, saturs, „notiekošais”. Pastāvēšana ir dzīves priekšplāns; Esība ir fons, ka tas jau bijis.

Cilvēces kolektīvā slimība – cilvēki ir tik iegrimuši notiekošajā, tik ļoti svārstīgo formu hipnotizēti, tik ļoti koncentrējušies uz savu dzīves saturu, ka aizmirsuši būtību, kas pārsniedz saturu, formu, domas. Viņus tik ļoti pārņēmis laiks, ka viņi aizmirsuši mūžību, kas ir viņu pirmsākums, mājas un liktenis. Mūžība ir tavas Esības dzīvā realitāte.

Pirms dažiem gadiem, apmeklēdams Ķīnu, es nejauši uzdūros svētnīcai, kas atrodas Gueiliņas tuvumā kalna virsotnē. To rotāja zeltā kalts uzraksts un es jautāju savam ķīniešu namatēvam, ko tas nozīmē. „Tas nozīmē „Buda”,” viņš sacīja. „Kāpēc tad ir divas rakstu zīmes, nevis viena?” es jautāju. „Viena,” viņš paskaidroja, „nozīmē „cilvēks”. Otra nozīmē „nē”. Un abas kopā nozīmē „Buda”.” Es stāvēju, godbijības pārņemts. Budu apzīmējošā rakstu zīme jau ietvēra visu Budas mācību, un tiem, kam ir acis redzēšanai, - dzīves noslēpumu. Šeit ir abas dimensijas, kas veido īstenību, priekšmetiskums un nebūtība, forma un formas noliegums, kas ir atzīšana tam, ka forma nav tas, kas esi.

Ekharts Tolle. Fragments no grāmatas „Jauna Pasaule”

 

Vēl no tā paša un par to pašu.

Vislielākais kavēklis iekšējās telpas atklāšanā, vislielākais kavēklis pieredzi gūstošā atrašanā ir pieredzes valdzinājums, kas liek tev tajā apmaldīties. Tas nozīmē – apziņa ir apmaldījusies savā sapnī. Tevi aptver ikviena doma, emocija un pieredze līdz tādai pakāpei, ka tu patiesībā esi sapnim līdzīgā stāvoklī. Tas ir bijis parastais cilvēces stāvoklis jau tūkstošiem gadu.

Lai gan nevari iepazīt apziņu, tu vari apzināties to kā sevi pašu. Tu vari to tieši sajust ikvienā situācijā, lai kur tu būtu. Tu vari to sajust šeit un tagad kā tieši savu Klātbūtni, iekšējo telpu, kurā šajā lappusē rakstītie vārdi pārvēršas domās. Tas ir pamatā esošais „Es Esmu”. Vārdi, ko lasi un domā, ir ikvienas pieredzes, domas, sajūtas priekšplāns, un „Es Esmu” ir to apakšējais slānis, pamatfons.       

/Ģirts/


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv