www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Rūsiņš, Sandris, Alīna
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Bendžamins Krēme. Apmātība grupās 03.03.2008

Par apmātību un tās kaitīgo ietekmi uz ‘’New Age’’, ezoteriskajām un okultajām grupām.

‘’ Jaunā laikmeta’’ grupās daudz runā par apmātību. ‘’Jaunā laikmeta’’, ezoteriskajās un okultajās grupās, protams, naivi iedomājas, ka tās ir brīvas no apmātības. Viņi sliecas sevi uzskatīt par visattīstītākajām grupām pasaulē, kas atrodas pāri apmātībai, kas piemīt parastajai cilvēcei, un par piemērotiem, lai vestu pārējos no mums uz tādu pašu svētlaimes, no apmātības brīvu stāvokli, kādā viņi paši laimīgi atrodas. Tā ir šo grupu viena no lielākajām apmātībām. Tibetiešu Meistars D.K., kas nodeva Alises Beilijas mācības pasaulei, rakstīja (jeb pareizāk sakot - diktēja – tulk. piezīme), ka ezoteriskās un okultās grupas ir visvairāk apmātās no visām. Un, pēc manas pieredzes, tā tas arī ir.

Kas ir apmātība? Kad mums jautā, kas ir apmātība, vai vienkāršāk nebūtu atbildēt, kas tā nav? Šķiet, ka nav nekā, ko mēs domātu, runātu vai kas mūs kaut kādā veidā nodarbinātu, kas nebūtu piesātināts ar apmātību. Apmātība ir ilūzija astrālajā jeb emocionālajā plānā. Pastāv trīs ilūziju līmeņi - tie visi attiecas uz personību. Fiziskā plāna ilūziju mēs saucam par maiju. Astrālā plāna ilūziju mēs saucam par apmātību. Kad tā attiecas uz mentālo plānu, mēs to saucam par ilūziju. Lielākā daļa no mums nepārtraukti dzīvo ilūziju stāvoklī, kas rodas no tā, ka realitāte netiek uztverta tāda, kāda tā ir. Beigu beigās mēs nonākam pie secinājuma, ka šī fiziskā plāna pasaule, mūsu astrālā un emocionālā dzīve un pat mūsu mentālās idejas nav nekas cits kā tāda vai cita veida ilūzijas. Īstā pasaule, ko mēs varam iepazīt tikai attīstot dvēseles apziņu, ir kaut kas, kas mums jāsasniedz ar meditācijas un kalpošanas palīdzību. Ar meditācijas palīdzību mēs pakāpeniski nodibinām kontaktu un beigās arī sasniedzam izlīdzināšanos starp mūsu personīgo es un mūsu patieso Es – mūsu dvēseli (un aiz tās stāvošo Monādi – tulk. piezīme). Kad tas ir panākts, dvēsele var ar savu gaismu izgaismot šo iluzoro dzīvi – fizisko, emocionālo un mentālo – kurā mēs līdz tam esam dzīvojuši. Tā ir evolūcijas būtība. Mēs pakāpeniski izkļūstam no savu fizisko, astrālo un mentālo ilūziju tumsas dvēseles un īstenības gaismā.

Pirms tas notiek, mēs nemanām, kādu ļaunumu mums un pasaulei nodara maija, apmātība un ilūzija. Kas mēs atrodamies apmātības, ilūziju stāvoklī mēs jūtamies visai apmierināti, jo mēs neko citu nezinām. Mūsu apmātība, mūsu ilūzijas ilgu laiku ir ļoti ērtas. Mēs esam apmātības un ilūziju varā, jo tās ir ērtas. Tās balsta mūsu ego vai arī nomelno to – atkarībā no tā, ko mēs vēlamies.

Daudzi būs dzirdējuši par septiņiem Stariem, Kosmosa enerģijām, kas nosaka mūsu dzīves. Šiem stariem ir pavisam noteiktas un nereti visai atšķirīgas kvalitātes. Pirmais - Gribas jeb Mērķa Stars, piemēram, raksturojas ar spēku, neatlaidību un plašu redzējumu. Otrajam jeb Mīlas-Vieduma staram piemīt mīlestība, empātija - spēja saprast otra cilvēka viedokli. Tādējādi tas sniedz sapratni, aptverošu domāšanu – iekšēji apjaušot vienotības īstenību, kas ir cilvēces būtībā.

Visi no mums, kā jūs iespējams zināt, atrodas ‘’uz’’ noteikta stara. Mūsu dvēseli pārvalda noteikts stars; [arī] mūsu personību, mentālo, astrālo un fizisko ķermeni nosaka noteikti stari. Tādējādi mums piemīt (vai potenciāli var piemist) šo staru īpašības. Mūsu personību atšķirības, kas mūs katru savstarpēji ietekmē, ir saistītas ar mūsu staru atšķirībām. Tas arī attiecas uz atšķirībām nāciju starpā. Atšķirības veidā kādā, piemēram, holandieši saimnieko savā dzīvē salīdzinājumā, piemēram, ar krieviem vai ķīniešiem izskaidrojamas ar šo nāciju valstu staru atšķirībām. Nācijas, kuru stari ir vienādi vai līdzīgi, labāk saprot viena otru, izveido draudzīgas attiecības un, iespējams, kļūst par tirdzniecības partneriem. Nācijas, kurām ir ļoti atšķirīgi stari ļoti dažādi pieiet politikai, ekonomikai, starptautiskajām attiecībām un tamlīdzīgi. Ja mēs vienmēr perfekti izpaustu savu staru īpašības, mēs nenokļūtu maijas, apmātības un ilūziju varā. Diemžēl tā nenotiek. Mēs esam tālu no pilnības un tāpēc parādām šo staru pretējās īpašības – nevis šo staru sniegtos tikumus, bet gan netikumus. Visiem mums piemīt savu staru netikumi – tur nav nekādu šaubu. Un tiem, kas cenšas noskaidrot savu staru struktūru, būtu ieteicams to darīt, analizējot savu staru netikumus. Jums var piemist daži tikumi, taču jums noteikti piemitīs netikumi. Ne jau tādēļ, ka jūs būtu sliktāki kā pārējie, bet gan tādēļ, ka jūs esat cilvēki. Cilvēce dzīvo zem liela mākoņa, zem liela drūmas tumsas zārka pārklāja, kas mūs pārklāj pat, ja mēs to neredzam. Tas iekļuvis visā mūsu būtnē; tā ir apmātība. Apmātība rodas no tā, ka īstenība netiek uztverta tāda, kāda tā ir. Grupām formējoties un sākot kopīgi strādāt, tās neizbēgami parāda savu staru īpašības – dažus tikumus un noteikti – lielāko šo staru apmātības daļu.

Pastāv septiņi Stari un septiņreiz vairāk dažādu apmātības veidu. Tā vietā, lai runātu par individuālo staru struktūru un apmātībām un kā ar tām cīnīties, es labāk mazliet pieskaršos jautājumam par to, kā šīs apmātības ietekmē savstarpējās cilvēku attiecības grupas ietvaros. Grupas sanāk kopā atbilstoši karmiskajam impulsam, ašrama nepieciešamībai un dvēseles mērķim. Tie ir trīs faktori, kas nosaka, piemēram, ezoteriskās grupas rašanos. Ja šis ir tāds gadījums, ņemsim vērā, ka mēs runājam par nopietnu grupu ar nopietnu mērķi, kas ir par iemeslu tās izveidei, bet nevis, kas radusies kaut kādas iegribas pēc. Tam tā esot, būs ļoti svarīgi, kā šī grupa reāli darbosies – katrs biedrs attiecībā pret jebkuru citu biedru. Grupas virzošais spēks ir ļoti svarīgs – tam ir nozīme. Ja grupa darbojas kā nākas, katram biedram vajadzēs darboties, cik vien labi viņš vai viņa spēj. ‘’Jaunā laikmeta’’ un ezoteriskajās grupās netrūkst vēlmes darboties, cik vien labi iespējams. Šīs grupas ir piesātinātas ar ideālismu. Mūsdienās nepastāv ideālisma trūkums. Bet kā tad nākas, ka mums ir tik samaitāta pasaule? Jo ideālisms nekad nepāriet kāda veida darbībā. Tā paliek [tikai]kā vīzija, kā ideāls.

Šī pasaule ir pilna ar ideālistiskiem priekšstatiem par mieru un prieku uz Zemes un visu ciešanu izbeigšanu. Tomēr katru dienu pasaulē turpinās ciešanas, kari un bads. Tad kas paliek ar ideālismu? Tas ir apmātība. Tas nav īsts. ‘’Jaunā laikmeta’’ grupas, iespējams, vairāk nekā citi ir piesātinātas ar šo nereālo ideālismu. Pastāv reģistri ar tūkstošiem grupu skaistiem nosaukumiem: ‘’Pasaules Gaismas kalpotāju māsu un brāļu universālā apvienība’’ vai ‘’Jaunās pasaules radītāju māsu un brāļu universālā apvienība’’ utt. Tās visas ir ‘’universālas’’, tās visas ir saistītas ar ‘’pārveidošanu’’, tās ir pilnas ar ‘’Gaismu’’ – un daudz karsta gaisa :D. Tās regulāri sanāk kopā, lai runātu par pasaules pārveidošanu un mīlestības un gaišuma radīšanu pasaulē. Viņi domā, ka to panāks, runājot par mīlestību un gaismu, uzskatot, ka svarīgākās lietas pasaulē ir mīlestība un gaisma, ka, ja pietiekami daudz cilvēku zinātu, ka vienīgās lietas, kam patiešām ir nozīme, ir mīlestība un gaisma, tad šī pasaule būtu brīnišķīga. Visā pasaulē ir tūkstošiem šādu ‘’Jaunā laikmeta’’ grupu. Un, protams, nav jau tā, ka tām nebūtu taisnība. Pasaulei patiešām vajag mīlestību un gaismu. Taču tās neko nedara tās veicināšanai. Viņi nedara lietas, kas vajadzīgas, lai radītu pasaulē apstākļus, kuros mīlestība un gaisma varētu izpausties. Šāda, manuprāt, ir galvenā ‘’Jaunā laikmeta’’ apmātība.

Pastāv noteikta stara konkrēta apmātība, kura pagaidām paliks nenosaukta, bet kas saistīta ar domu, ka, ja tu vari nosaukt kādu lietu, tā jau ir tavā kabatā. Aprakstīsim vissvētīgāko stāvokli, kādā cilvēce var būt – miers, mīlestība, brālīgums, veselums, vienotība utt. Šī apmātība liek domāt, ka iedomātā lieta jau ir sasniegta tikai ar tās iedomāšanos vien. Tā, manuprāt, ir galvenā ‘’Jaunā laikmeta’’ apmātība. Tā, protams, ir pilnīga sevis mānīšana – tīri astrāla iedoma.

Astrālajā plānā tiek saskatīta vīzija, kas tiek iztēlota kā mīlestības, gaismas un miera vīzija, un tā visa iztēlošanās jau ir dziļi apmierinoša. Vairs nekas nav jādara. Tā ir apmātība. Apmātība - tas ir tad, kad neīsto notur par īsto – īstenības vīzija. Protams, jābūt vīzijai. Ja nav vīzijas, nevar radīt kaut ko īstu. Taču vīzija ir jāīsteno fiziskajā plānā. Savādāk tā ir tikai apmātība.

Cilvēki iedomājas, ka viņi ir nākuši šajā pasaulē ar dižu misiju, ar milzīgu uzdevumu – ne ar parastu misiju kā izaugšanu, ģimenes izveidošanu un rīkošanos, cik labi vien iespējams, bet gan ar dižu misiju – ar lielu atbildību. Viņi vēl neko nav šajā virzienā paveikuši – taču viņi paveiks – tāda ir tipiska ‘’Jaunā laikmeta’’ apmātība. ‘’Jaunā laikmeta’’ grupās ir pa pilnam šādu indivīdu – jauki, mīļi, pilni ideālisma un pilnīgi, totāli nepraktiski. Protams, šajā auditorijā neviens nav tāds.;) Tiklīdz jūs nonākat kontaktā ar savu dvēseli, jūs vēlaties kalpot. Mūsdienās miljoniem ar meditācijas palīdzību nonāk kontaktā ar savu dvēseli un nopietni vēlas kalpot, Viņi atnāk uz grupu un saka: "Vai ir kas noderīgs, ko es varētu darīt?" Viņiem atbild: "Jā, līdz rītam mums jāizsūta vēstules. Visām šīm aploksnēm virsū jāuzraksta vārds, adrese un jāuzlīmē pastmarka’’ un tā tālāk. "Patiesībā, man šovakar nav nemaz tik daudz laika – varbūt kādu citu reizi." Vai arī viņi saka: "Jā, es to varētu, taču es ļoti, ļoti labi protu sarunāties ar cilvēkiem un man šķiet, ka es varētu būt noderīgāks sarunājoties ar cilvēkiem un izplatot vēsti." Vai: "Es esmu nodarbojies ar ezoteriku un bijis grupās jau ilgu laiku. Var jau sākt ar pastmarku laizīšanu un aplokšņu parakstīšanu, taču tā būtu manu spēju, pieredzes un attīstības pakāpes izniekošana." Cik daudz cilvēku var likt roku uz sirds un teikt, ka nav šādi jutušies vai domājuši?

Viena no smagākajām problēmām, ar ko jāsastopas darba grupai, kas nopietni strādā iekšējos un ārējos plānos, ir lai cilvēki pieņem jebkura līmeņa uzdevumu, jebkura līmeņa darbu. Visi vēlas darīt to, kas viņuprāt viņiem padodas. Vai nu viņiem tas padotos vai nē (parasti jau nē), tas, ko viņi vēlas darīt, ir tas, kas viņiem patīk, nevis kaut kas, kas ir garlaicīgs un parasts. Tas viss ir apmātība. Doma, ka kāds uzdevums grupas darbā ir vairāk svarīgs par kādu citu, ir apmātība. Doma, ka kāds cilvēks ir vairāk piemērots svarīga darba veikšanai nekā cits vai ir pārāk svarīgs, lai darītu mazāku darbu, ir apmātība. Viena no galvenajām apmātībām grupas darbā ir, ka uzņemas uzdevumus un tad nepilda tos. Cilvēki šādas lietas neuzskata par apmātību, taču tās tādas ir.

Cilvēkiem ir ļoti grūti darboties grupā bezpersoniski. Taču tieši tas ir vajadzīgs pareizai grupas darbībai. Mani interesē, cik daudz cilvēku patiešām godīgi, liekot roku uz sirds, var pateikt, ka viņi nepievienojās, piemēram, šāda veida grupai bez personīgiem mērķiem. Es nedomāju peļņas gūšanu, bet gan tāda vai citāda personīgā labuma gūšanu. Mani interesē, cik daudz cilvēku pievienojās grupai ar tīru vēlmi vienkārši kalpot pasaulei, cik vien labi iespējams – tā lai nebūtu personīgas vēlmes būt zināmā svarīgā stāvoklī, vēlmes tikt atzītam darot kādu darbu, vēlmes pēc apstākļiem, kuros viņi varētu pacelties, kļūt ietekmīgākiem, zinošākiem, svarīgākiem. Diez cik cilvēku pilnīgi godīgi var pateikt, ka nekas no tā neaizēno viņu vēlmi kalpot. Manuprāt, ja būsim godīgi, mums jāatzīst, ka visās grupās vairums biedru ir sākuši darbu šo personisko iemeslu dēļ. Tā ir apmātība. Un tā ir viens no lielākajiem šķēršļiem patiesai attīstībai – individuālajā un grupas līmenī. Lai attīstītos individuāli un grupās, jāpastāv pilnīgam bezpersoniskumam attieksmē vienam pret otru un pret darbu. Šim bezpersoniskumam agrāk vai vēlāk ir jāattīstās.

Problēma, kas pastāv esot apmātiem, ir tāda, ka apmātība netiek apzināta. Tādēļ mums patīk apmātības – tās ir ērtas, tās pasargā mūs no īstenības. Tādējādi tās ir kā aizsargierīces. Tiklīdz dvēseles gaisma caur fokusēto prātu izgaismo šīs apmātības, rodas nepatīkama situācija. Apmātība, kas tiek apzināta, bet kura joprojām pastāv, ir ļoti nepatīkama. To var pārvarēt tikai tad, ja vairs nepiešķir tai enerģiju, neveltot tai savu uzmanību.

Mūsu apmātības pakļaujas okultisma pamatlikumam – ka enerģija seko domai. Lai kurp mēs virzītu savu domu, tur arī mēs virzām savu enerģiju. Ja visas mūsu domas tiek virzītas uz mums pašiem, tad visa mūsu enerģija ir virzīta uz mums pašiem. Un ja visa mūsu enerģija tiek virzīta uz mums pašiem, tad nav nekādas mijiedarbības ar pārējo – kas ir ārpus mums. Tad mēs jūtamies nemīlēti, atsvešināti; mēs jūtamies izolēti, nožēlojami, jo visa mūsu uzmanība tiek vērsta uz mums pašiem. Tas viss ir apmātība. Tā ir ilūzija, ka mēs esam atšķirti. Ja mēs tikai spētu saprast, ka nepastāv atšķirtība, un dzīvot ar šo apziņu, nebūtu nekādu apmātību. Ja fiziskajā ķermenī mēs jūtam sāpes un mēs tām visu laiku veltām savu uzmanību, sāpes saglabāsies un mēs padarīsim tās izteiktākas. Mēs izraisīsim uzliesmojumu un padarīsim visu vēl sliktāk. Ja mēs veltītu savu uzmanību pasaulei, pasaules vajadzībām, mūsu enerģija no mums aizplūstu pasaulē. Atsaucoties pasaules vajadzībām, mēs aizmirstam paši sevi. Un kad mēs aizmirstam paši par sevi, apmātība pazūd, jo mēs esam pārvirzījuši savu uzmanību un līdz ar to arī savu enerģiju no tās prom. Ar to arī aiziet mūsu ciešanas, mūsu sāpes un atsvešinātība. Transformācijas lielais noslēpums ir domu pārvirzīšana – prom no sevis, pretim pasaules vajadzībām.

Jo vairāk mēs nododamies kalpošanai pasaulei, jo veselīgāki, jo laimīgāki un mierīgāki mēs kļūstam. Bailes, skaudība, nelaimīgums izzūd no enerģijas trūkuma. Šīs apmātības uztur tikai enerģija, ar ko mēs tās barojam. Pirmais uzdevums ir tās atpazīt, palūkoties uz tām. Tas arī viss – nedariet vairs neko. Netiesājiet vai nenosodiet tās, nemēģiniet tās mainīt, nemēģiniet tās apspiest, pārāk necentieties ‘’būt labākiem’’. Pārmērīgas pūles izlabot savas kļūdas – apmātību vai ko citu, vienkārši padara stāvokli vēl sliktāku. Lai pareizi apietos ar apmātību, tā vispirms ir jāatpazīst. Vienkārši vērojiet to, taču neko nedariet ar to. Neidentificējaties ar to! Vienkārši aizvirziet no tās enerģiju, un tā izzudīs aiz enerģijas trūkuma. Galvenā lieta šeit ir atpazīšana (nevis identificēšana) – gan personīgā, gan grupas ziņā.

Viena no graujošākām lietām grupas darbībā ir savstarpējā sacensība. Daudzās grupās var sastapt vairākus cilvēkus, kas savā starpā sacenšas – par ietekmi, par varu, par atzinību; ja pastāv nodaļas – tad par nodaļām. Tas ir ārkārtīgi graujoši grupas vienotībai un jebkādai pareizai grupas darbībai. Laikam tā ir pirmā apmātība, ko vajadzētu pamanīt un kliedēt, lai jebkura grupa varētu pareizi darboties. Sacensība ir iznīcinoša; tā vienmēr ir graujoša.

Vai nepastāv kāda laba apmātība? Nevienas pašas vērtīgas apmātības? Vai nav nevienas labas apmātības? Nē. Nepastāv labas ilūzijas un labas apmātības. Dažas vienkārši ir vairāk graujošas – tas arī viss. Visļaunākās apmātības ir citu cilvēku apmātības! Mēs varam sadzīvot ar savējām. Skaidra lieta, ka to cilvēku apmātības, kas atrodas uz tā paša stara kā mēs, ir neizturamas. Tas ir pārsteidzoši, cik ātri mēs atpazīstam citu cilvēku apmātības, ja tās ir tādas pašas kā mums. (Un pēc likuma ‘’Līdzīgs pievelk līdzīgu’’ mēs noteikti tādus satiekam – tulk.piezīme). Lai saprastu, kādas ir jūsu ļaunākās, lielākās apmātības, iespējams, ir jāpajautā sev, ko visvairāk nevar ciest citos cilvēkos. Tas jums atvērs acis.

Meistars D.K. uzrakstījis par pavisam neparastu apmātību, kas viņam piemitusi daudzus gadus un kas aizturēja viņa attīstību gadiem ilgi. Tā ir plaši izplatīta. Tā ir apmātība, kas izplatīta ‘’Jaunā laikmeta’’ un ezoteriskajās grupās. Tā saucas ‘’ziedošanās’’. Meistaram D.K. piemita intensīva ziedošanās attieksme pret Savu Meistaru – Meistaru K.H. Viņš pilnībā bija gatavs ziedoties šim Meistaram un bija pārliecināts, ka tas bija Viņa lielākais tikums. Taču šāda attieksme viņu aizturēja gadiem ilgi; tā nebija Viņa labākā īpašība - tā bija viņa galvenā kļūda. Ziedošanās var būt apmātība. Jebkas, kas tiek pārspīlēts, var būt par apmātību. Ziedošanās var būt tās važas, kas attur mūs no iesvētības. Tai pašā laikā arī ziedošanās trūkums var būt [šādas] važas. Tas izpaužas abos virzienos.

Tas, kas ir nepieciešams, ir pilnīgs bezpersoniskums; nevis ziedošanās vai tās trūkums; nevis ideālisms vai tā trūkums; bet gan pareizi līdzsvarota pasaules vajadzību izpratne un visu savu spēju izmantošana, lai nodrošinātu šīs vajadzības. Citādi mūsu ziedošanās, ideālisms (un tamlīdzīgi) kļūst par važām. Visvienkāršākā lieta pasaulē ir ziedoties, taču tai nav nekādas vērtības pasaulei un tā var kļūt par šķērsli mums pašiem. Pasaulē nav neviena guru, zema vai augsta ranga, kam būtu vajadzīga mūsu ziedošanās, – neviena paša. Nevienam uz Zemes nevajag mūsu ziedošanos, izņemot vecās kundzītes, kurām vajag palīdzēt pāriet pāri ceļam. To arī vajag miljoniem badacietēju, kas pašlaik mirst Āfrikā un Āzijā. Pasaules trūkumcietējiem nepieciešama mūsu palīdzība – nevienam citam. Sāpes, ciešanas, mokas, terors un bailes pasaulē – tas ir tas, kas prasa mūsu ziedošanos. Viss pārējais ir apmātība.

vieda.blogs.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv