www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Raivis, Raivo, Maksis
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Dzīvība un nāve22.03.2005

Makss Heindels.
(fragmenti)

Pagājušās dzīves kopskats.

Mēs varam censties kā gribēdami garu ilgāk miesas atturēt, tomēr pēdīgi nāk laiks, kur tas, cilvēkam pēdējo elpas vilcienu izdarot, ķermeni atstāj. Sirdī pārtrūkst sudraba pavediens, un tā apstājas pukstēt. Pārtrūkušais pavediens atbrīvo dzīvības ķermeni, un tas kopā ar dziņu ķermeni vēl trīs dienas un naktis lidinās virs redzamā ķermeņa. Tanī laikā gars apskata visu pagājušo dzīvi. No šīs apskates atkarājas visa viņa viņpasaules dzīve, sākot ar nāvi un beidzot ar jaunu iemiesošanos.

Te varētu rasties jautājums: “Kā gan iespējams pagājušo dzīvi no šūpuļa līdz kapam apskatīt, jo mēs taču bieži pat neatceramies, ko mēnesi vai divus atpakaļ esam darījuši? Cilvēki ar vislabāko atmiņu to nespēs izdarīt.”

Ja pazīstam apzinīgās un zemapzinīgās atmiņas darbību un veidu, kādā notiek pēdējās uztvere, tad šīs mīklas atrise nav grūta. Zemapzinīgās atmiņas uztveres un uztverto dzīves gleznu uzglabāšanas veidu visvieglāk apgaismos sekošais piemērs: “Ja ejam pa lauku, ainavas novērodami, tad aitera vibrācijas pienes mūsu redzei redzētā attēlu visos sīkumos. Par nožēlošanu, cik tas bēdīgi arī nav, jāsaka līdz ar Kristu “acis jums gan ir, bet jūs neredzat”. Un patiešām, mūsu apziņa uzjem tikai niecīgu daļu no redzētā, kas tad arī paliek atmiņā uz kādu laiku. Laika skrejā uzjemtais kļūst ļoti nenoteikts, un atmiņā atsaukts, tas zaudē daudz no pirmatnējā spilktuma. Turpretīm zemapzinīga atmiņa ir gluži citāda.

Fotografa kameras uzjēmuma rezultāti arī ir dažādi. Fiksētie priekšmeti raida aitera vibrācijas, kas visos sīkumos iespiežas jūtīgajā platē, pie kam nav no svara, vai fotografs tās novērojis, vai ne. Uzjēmumu pēc patikas var palielināt. Tas pats notiek ar zemapzinīgo atmiņu, to var automātiski katru mirkli, neatkarīgi no gribas, iedarbināt.

Ar pirmo elpas vilcienu piedzimstot un pēdējo nomirstot, mēs ieelpojam gaisu, kas pildīts ar apkārtnes priekšmetiem. Un to pašu aiteri, kas attēlus pievada mūsu acīm, mēs ieelpojam plaušās, kur tas asinīm skābekli piegādā. Tā viņš savā ceļā sasniedz sirdi. Šī orgāna kreisajā daļā, netālu no smailes, atrodas mazs, ļoti jūtīgs atoms, kas tur paliek visu mūsu zemes mūžu. Viņš ir citāds kā citi atomi, kas nāk un iet. Viņš ir Dieva īpašums ar sevišķi noteiktu uzdevumu. Šo atomu var nosaukt par dievišķu atzīmju grāmatu. Kamēr asins caur sirdi atkal un atkal riņķo, atomā atzīmējas visu mūsu labo un ļauno darbu attēli. Atzīmēto var nosaukt par zemapzinīgu atmiņu. Mirstot tā dod ļoti skaidru mūsu bijušās dzīves kopskatu un liek pamatu mūsu nākošai dzīvei. Cilvēki, kas atradušies bezsamaņas stāvoklī un atkal atdzīvināti, stāsta, ka pēdējā mirklī visa dzīve zibeņa ātrumā tiem pavīdējusi acu priekšā. Kaut gan slīcēja dzīvības ķermenis atstājis fizisko ķermeni, tomēr sidraba saite nav pārtrūkusi un cilvēku var atkal atdzīvināt. Slīcējs zaudē apziņu uz reizi, turpretīm parastā nāves guļā apziņa daudz mošāka un izbeidzas tikai tad, kad saite trūkst un dzīvības ķermenis atstāj mirušo. Apziņa uz laiku apstājas un dzīves kopskats izbeidzas. Kopskata apskates garums nav visiem vienāds, skatoties, vai dzīvības ķermenis stiprs, vai spēcīgs, vai ilgi slimojot novājināts. Jo ilgāku laiku varam pārskatīt dzīvi, jo mierīgāka un netraucētāka mūsu apkārtne, jo dziļāka un neizdzēšamāka ir turpmākā ietekme. Gars pārdzīvos bijušās ļaunās parašas un pārkāpumus šķīstīšanās ugunīs daudz vieglāk nekā tad, kad dzīves ļaunās puses viegli garām paslīdējušas. Nākošā dzīvē tādam sirdsapziņas klusā balss nedos miera un sodīs to par iepriekšējās dzīves pārkāpumiem.

Ja nāves mirklī apkārtne ir trokšņaina, piem., kara troksnis vai arī tuvinieku pārāk lielās gaudas, tad gars tiek traucēts un nedabū mierīgi aiziet, nedabū skaidru pagājušās dzīves pārskatu. Pēckapa dzīve tad ir nenoteikta, jo gars nebauda tādu piedzīvojumu augļu kopskatu, kādu tas gūst normālos apstākļos miesu atstājot. Viņam nākošajā iemiesojumā trūks labo darbu ierosme un biedinājumi no ļaunā. Viņa garīgā augsme zināmā mērā palēnināsies. Labdarīgie evolūcijas spēki, cilvēkam mirstot, tomēr iespaidīgi darbojas, lai traucēkļi neatstātu nevēlamo ietekmi. Kādus soļus viņi sper, to paskaidrosim, apskatot bērnu dzīvi debesīs.

 

Šķīstīšanas uguns.

Dzīves laikā nogurušais dzīvības ķermenis naktīs mūs veldzē neapzinīgā miegā, ļaudams ieskatīties plašajā sapņu valsī. Kad dzīvības ķermenis tūliņ pēc nāves saļimst un dzīves kopskats izbeidzas, mēs pazaudējam uz laiku apziņu. Tumsība, liekas, nolaižas uz garu. Pēc laika tas atmostas un sāk viņpasaules gaismu nojaust un pamazām iedzīvoties jaunajos apstākļos. Šo stāvokli var pielīdzināt gadījumam, kad iz tumšas istabas iznāk spilgtā saules gaismā, un acu zīles aizsedz plaksti, lai mazu gaismas svītru, ko tā var izturēt, uzjemtu. Tikai pieradušas acis atveras pilnīgai redzei.

Turpretīm no saules gaismas tumšā istabā ieejot, mēs priekšmetus pietiekoši skaidri uztveram. Arī gars, atbrīvojies no ķermeņa, redz skaidrāk materiālās pasaules skatus, ko viņš patlaban atstājis, nekā tās pasaules ainavas, kurā viņš patlaban ieiet.

Angļu dzejnieks Wordsworts savā “Nemirstības odā” attēlo līdzīgu gadījumu ar jaunpiedzimušiem bērniem, aizrādīdams, ka tie visi daudz redzīgāki un mājīgāki jūtoties garīgajā pasaulē nekā zemes dzīvē. Daudzi no viņiem, še atnākot, zaudē savu garīgo redzi ļoti ātri, citi turpretīm patur to vairāk gadu un tikai reti visu mūžu. Kā bērna dzimšana ir arī viņa nāve garīgajā pasaulē, tā zemes nāve ir jaundzimšana garīgajā plānā. Nomirušiem pēc nāves vēl labu laiku ir šīs pasaules apziņa.

Dziņu pasaulē nonākuši, jūtamies itkā no smagas nastas atbrīvoti. Kā ūdens līdējs, atbrīvojies no sava smagā apģērba, brīvi uzelpo, tā arī mums tur zemes smagums atkrīt.

Arī tie, kas šeit slimoja, sajūt atvieglinājumu. Tādu slimību, kā še, tur nav. Atkrīt arī rūpes par barību un mājokli, jo viņpasaulē nav ne izsalkuma, ne aukstuma, ne karstuma. Tomēr vēl daudzi pat šķīstīšanas ugunīs rūpējas par ēšanu un dzeršanu, piemirsdami, ka tie vairs neatrodas zemes virsū. Georgs de Mauriers to izsmeļoši aprakstījis savā novelē “Pēteris Ibetsons”. Tur attēlota zemapzinīgās atmiņas darbība. Viņš atradis vieglu metodi, kā izsaukt “patiesus sapņus”. Iejemot guļot noteiktu stāvokli, jau pēc dažiem vingrinājumiem varam izsaukt sapņus, kuros attēlojas bijušās dzīves piedzīvojumi. Grāmata ir visai ieteicama un balstās uz zemapzinīgo atmiņu.

Kad ugunīga migla debess telpā sakrājusies un sākusi kustēties, viņas centrā mazs graudiņš sāk kristalizēties. Sasniedzis zināmu biezi, tas, strauji kā viesuls ap sevi griezdamies un lielāks kļūdams, piejem lodes veidu. Vēlāk viņš ierindojas pasauļu telpā (kaut arī pēc miljoniem gadu) kā jauna pasaule.

Cilvēka gars sakopo ap sevi substances. Substances kristalizējoties pārvēršas redzamā ķermenī, kas, smalkā aurā tīts, padots nemitīgām vibrācijām. Bērnība, jaunība, nobriede un vecums ir kristalizācijas pakāpes. Pēdīgi nāk laiks, kur gars vairs nevar ķermeni iedarbināt, un viņš to atstāj. – Tā ir nāve! – Atbrīvošanās sākums šķīstīšanās ugunīs! Ja zemes dzīve saprātīgi nodzīvota, tad tīrīšanās process nav smags. Pēc īsa laika dziņas un kārības izgaist.

Turpretīm, ja dzīves ceļš ir bijis zems un bezvērtīgs, tad arī viņpasaulē nevēlamas dziņas nedos mieru aizgājušam, līdz jauna iemiesošanās to atbrīvos, nesdama tam vēlamās pamācības kā pretoties ļaunumam.

Sabiedrībai kaitīgam cilvēkam, protams, jāuzliek ierobežojumi, bet nav jāpiespriež nāves sods. Otram dzīvību jemt viņai nav tiesības, un bez tam viņa ar to nepanāk vēlamos rezultātus, jo notiesātais, kas savus grēkus nav nožēlojis un miris ar atriebības domām, var zināmā mērā ļaunprātīgi ietekmēt šīs pasaules apstākļus. Bet ja noziedznieks vai slepkava atradies cietumā līdz mūža beigām un nomitis dabīgā nāvē, tad sarūgtinājumu un ļaunas domas viņš būs pārvarējis. Iekšēji tas būs piegriezies Dievam un ieies dziņu pasaulē ar tīrām domām. Priecīgi viņš tur turpinās attīstīties un mēģinās tiem, kam še pāri darījis, palīdzēt.

Pievedīšu še piemēru, ka noziedzīgie elementi var šīs pasaules dzīvē ļaunprātīgi iedarboties. Pirms gadiem visu pasauli pārsteidza Serbijas ķēniņa slepkavība un viņa ģimenes iznīcināšana. Galvenais sazvērnieks bij iekšlietu ministrs. Viņš uzrakstījis savas atmiņas, kur saka: “Lai iegūtu jaunus piekritējus, tad sanāksmēs kvēpinājām vīraku, un mums bij panākumi”. Viņš nepiemin iemeslu, kādēļ to darījuši, bet aizrāda tik uz vīraka iedarbību. Mistiskam pētniekam lieta ir skaidra. Mēs jau aizrādījām, ka starppasaules iedzīvotājiem vajaga zināmu aiterisku vielu, lai nāktu sakarā ar mums. Tas pa daļai notiek caur materializācijas medijiem. Turpretīm, ja nepieciešams ietekmēt cilvēka smadzenes, lai tajās rastos citāda domu gaita, tad tam nolūkam noder dažādu substanču izgarojumi. Katra šķirne pievelk citādus garus, un nav šaubu, ka Serbijā lietātais vīraks bijis zema, kaislību nesoša šķirne, kas pievilkusi cilvēcei un sevišķi Serbijas ķēniņam naidīgus garus. Saprotama lieta, ka cilvēks, ko tik viegli var ietekmēt uz ļauniem darbiem un slepkavību, nav iekšēji bijis sirdstīrs, un tādēļ zemas domas tanī ieperinājušās.

Šķīstīšanas ugunīs ieejot, cilvēks ir tā pati persona, kāda tā bijusi mirstot. Viņai ir tās pašas tieksmes, dziņas, simpātijas un antipātijas, kas agrāk, tikai ar to starpību, ka tai nav vairs fiziskā ķermeņa, kas šīs tieksmes apmierinātu. Dzērājs prasa pēc reibinošiem dzērieniem daudz kārīgāk nekā zemes virsū, bet viņam nav gremošanas orgānu, kas degvīnu pārstrādātu, lai vēlamā apreibināšanās iestātos. Varbūt viņš steidzas krogos, kur tas savu aiterisko ķermeni dzērāja ķermenī iespiež, lai tā izbaudītu, kaut arī caur citu, reibuma patiku. Savu upuri viņš ierosina arvien vairāk dzert. Tomēr patiesu apmierinājumu viņš nejūt. Viņš redz pilno glāzi stāvam, bet viņa gara roka nav spējīga to pacelt. Viņš cieš elles mokas, līdz atzīst, ka savas zemās kaislības nevar apmierināt. Nu tikai viņš sāk atmest vecos netikumus un iegūt jaunus, tīrākus piedzīvojumus. Ne elles ugunis un mokas, bet paša radītie netikumi to vajā. “Ko cilvēks sēj, to arī viņš pļauj”. Tas pats notiek ar citiem netikumiem un kārībām. Bet Dievs neatriebjas. Mīlestība ir augstāka par likumiem. Gādādams un rūpēdamies par mūsu garīgo labklājību, viņš rāda mums ceļu pa kuru jāiet, lai iegūtu grēku piedošanu.

Apskatīdami zemapzinīgo atmiņu, atrodam, ka katru domu, katru vārdu, katru darbību gaiss un aiteris pieved mūsu plaušām un no turienes ar asinīm sirdij, kur tad viss tiek atzīmēts mazajā sirds atomā, ko varētu par „eņģeļu reģistrācijas” grāmatu nosaukt. Šis dzīves kopskats sastāda nākošās dzīves pamatus. Ja esam noziegušies, un mūsu sirdsapziņa mūs apsūdz, kam seko darītā nožēlošana, savienota ar labošanos, tad ierakstītais pamazām nobāl un pēc nāves mūs vairs neapgrūtina. Vēlāk šķīstīšanās laikā, vēlreiz dzīves kopskats garīgām acīm pārskatāms, pie kam ļaunie darbi atzīmējas ar tādām pašam izjūtām, kādas pārdzīvojuši mūsu ļaunvēlības upuri. Mirušais uz laiku piemirst savu identitāti un stājas sava bijušā upura vietā, izcieš tās pašas fiziskās un dvēseliskās mokas, ko viņš tam sagādājis. Bet ja viņš pirms nāves atzīst savas pārestības, nožēlo savus upurus un cenšas tiem pēc iespējas atlīdzināt, tad viņam vairs nebūs jācieš pēc nāves: „viņa grēki tam piedoti”.

Rožkrustiešu mistērijas rāda mums zināmu zinātnisku metodi, kā še jau tīrīties augstākai dzīvei, lai tur nebūtu jāpavada smagais laiks šķīstīšanās ugunīs. Katru vakaru, gulēt ejot skolniekam jāpārskata pagājušās dienas notikumi otrejādā kārtībā. Viņš vispirms iesāk, cik skaidri vien iespējams, apskatīt pēdējo scenu pirms gulēt iešanas. Tad viņš mēģina bezpersoniski spriest, vai viņš pareizi vai nepareizi darījis. Pēdējā gadījumā viņš cenšas savu nepareizo rīcību atzīt.

Tā piemēram, viņš ar kādu, kas nav to pelnījis, asi savārdojies, un pārdomājis atzīst savu vainu, iedzīvojas viņa izjūtās un vēlāk, pie pirmā gadījuma, lūdz tā piedošanu. Pēc tam seko nākošais gadījums, varbūt vakariņas. Nu viņš pārbauda sevi, vai mēreni, pietiekoši, vai arī pārmērīgi ēdis, vai nav citiem radījumiem mokas sagādājis, t.i. gaļu lietājis. Nekad nav jāpiemirst, ka mūsu dzīve būs tik tad tīra, kad ķermenis būs tīrs. Neviens nevar pilnīgi savas garīgās spējas attīstīt, kamēr viņa vēders pildīts ar nāvētu lopu pūstošām atliekām. Skolniekam jāseko visiem pagājušās dienas piedzīvojumiem un padarītās kļūdas jānožēlo. Par katru labu darbu viņš priecāsies. Jo izjustāk viņš pārdzīvos, jo noteiktāk sirdī ierakstītais izdzisīs. Paliks tikai labais, un tas stiprinās viņa sirdsapziņu. Vēlākos gados arvienu mazāks paliks nožēlojamo darbu skaits, un viņa dvēseles spēks milzīgi pieaugs. Sistēmatiskā metode palīdzēs viņam atbrīvoties no šķīstīšanās uguns pēc nāves.

Šo vakara vingrinājumu un bez tam vēl vienu rīta vingrinājumu vajadzētu izpildīt ik dienas. Tie stiprinās garīgo redzi un padarīs dzīvi tīrāku un cēlāku.

http://tradition.lf.lv/


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv