www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Tāle, Raimonda, Raina, Klementīne
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Dabiskais lielais miers06.04.2005

Budas mācība ir plaša. “Budas vārdi” vien aptver vairāk nekā tūkstoti sējumu. Lielo Indijas skolotāju komentāri un traktāti veido vēl divus simtus un vairāk, un tam visam vēl jāpievieno lielo Tibetas skolotāju darbi. Tajā pat laikā Budas mācības izklāsts, neko nezaudējot no sava dziļuma, var aprobežoties ar tās būtību.

Skolotājs Dilgo Khence Rinpoče bieži tika atkārtojis: Budas mācība ir reizē “plaša” un “dziļa”: “plaša pieeja” – tā ir zinātnieka, pandita pieeja, bet “dziļa pieeja” – tā ir joga pieeja. Kad pašu Budu palūdza summēt viņa mācību, viņš teica:

Ļaunā nedarīšana,

Labā sasniegšana,

Sava prāta attīrīšana

- Lūk, apskaidroto mācība.

“Ļaunā nedarīšana” nozīmē, ka vajag pārtraukt veikt nelabvēlīgus, kaitīgus un negatīvus darbus, kuri var kļūt par cēloni gan mūsu pašu, gan citu cilvēku ciešanām. “Labā sasniegšana” nozīmē, ka vajag veikt pozitīvus, labvēlīgus un svētīgus darbus, kuri ir cēlonis laimei, atkal – gan savai, gan citu. Tomēr vissvarīgākā rinda ir “sava prāta attīrīšana”. Un patiesi, skolotāji, piemēram, Njošuls Khens Rinpoče, bieži apgalvo, ka viena pati šī rindiņa izsaka visas Budas mācības būtību. Jo, ja mēs spēsim apzināties mūsu prāta patieso dabu, mēs nokļūsim gan līdz mācības, gan līdz visas mūsu pastāvēšanas pamatiem.

Prāts – tā ir sakne it visam: tas rada laimi un ciešanas, tas rada sansāru un nirvānu. Tibetas mācībās prātu dēvē par “karali, kuram pieder viss” – kun je gyalpo – kopīgo pirmpamatu. Kā teicis lielais skolotājs Padmasambhava: “Necentieties nocirst parādību sakni, nocērtiet prāta sakni”. Lūk, kāpēc mani tik ļoti iedvesmo Budas vārdi: “Mēs esam mūsu domu auglis. Visi mūsu priekšstati pašiem par sevi rod iesākumu mūsu domās. Mūsu domas rada pasauli. Runā un darbojies ar tīriem nodomiem, un tu iemantosi laimi.” Ja mēs ik brīdi to atcerētos, glabātu sirdī, turētu savu sirdi un prātu tīrus, tad mēs patiešām iegūtu laimi. Tādējādi, it visa Budas mācība ir vērsta uz prāta “pieradināšanu” un uz to, lai saglabātu prātu un sirdi skaidrus. Virzība uz to iesākas ar meditācijas praksi. Mēs ļaujam visām tām domām un emocijām, kas rada satraukumu, norimt; tādējādi prāts spontāni nonāk dabiskā miera stāvoklī. Kā sacījis Njošuls Khens Rinpoče:

Atstāj lielajā dabiskajā mierā savu samocīto prātu,

Kuru tik nežēlīgi ārda karma un drudžainas domas,

Līdzīgas nebeidzamiem nepielūdzami bargiem

Bezgalīgā sansāras okeāna viļņiem –

Atstāj to lielajā dabiskajā mierā.

Kā tad nomierinās domas un emocijas? Ja glāzi ar netīru ūdeni atstās mierā, to nekustinot, netīrumi nosēdīsies glāzes dibenā un iemirdzēsies tīrs ūdens. Tieši tādā pat veidā meditācijas laikā mēs ļaujam savām domām un emocijām “nosēsties” dabiskuma un viegluma stāvoklī. Par to ir lielisks pagātnes meistaru izteikums – atceros, kā tas izskanēja līdzīgi atklāsmei, kad dzirdēju to pirmoreiz. Divās rindiņās vienlaikus pateikts gan tas, kāda ir patiesā prāta daba, gan arī tas, kā to nepazaudēt, kas veido meditācijas prakses būtību. Tibetiešu valodā šis izteikums skan ārkārtīgi skaisti, pat muzikāli:

chu ma nyok na dang,

sem ma cho na de.

Aptuvenā tulkojumā tas nozīmē: “Ja neduļķos ūdeni, tas drīz vien kļūs dzidrs; prāts, paliekot nemainīgs, atradīs savu dabisko mieru”. Visbrīnumainākais šajā pamācībā ir tās akcents uz dabiskumu, uz to, ka gluži vienkārši jāļauj mūsu prātam būt tādam, kāds tas ir, pilnīgi neko nemainot. Patiesu šķērsli tam rada mūsu prāta manipulācijas un konstrukcijas, pārlieka prātošana. Kāds skolotājs bieži tika teicis, ka visu mūsu dvēseles problēmu sakne meklējama pārmērīgi lielajā domu daudzumā. Kā teicis Buda, “mūsu domas rada mieru”. Tomēr, ja mēs turam prātu tīru un prakses laikā ļaujam tam palikt mierā, klusumā, savā dabiskajā stāvoklī, mēdz atgadīties brīnumainas lietas.

Pirmā prakse, kas tiek izmantota budistu meditācijā, saucas šamatha, tibetiešu valodā – shyne, “esība mierā” vai “meditācija uz iekšējo mieru”. Kad mēs to iesākam, tā ir uzmanības prakse. Šamathu var praktizēt ar tēlu vai atbalstu, vai arī bez tiem. Dažkārt kā objektu mēs izmantojam Budas vai kādu citu tēlu; tad, kā to dara visās budisma skolās, mēs bez piepūles un uzmanīgi sekojam savai elpošanai. Grūtības šeit slēpjas apstāklī, ka prāts pastāvīgi novirzās. Kad prāts novirzās, tas rada bezgalīgas domas. Par ko tik tas nedomā, ar ko tik nav aizņemts! Tiklīdz mēs tam sākam pievērst uzmanību, tūdaļ pat atklājam, cik bieži esam sev ļāvuši aizmaldīties jebkurās atnākušajās domās. Tas ir vissliktākais no visiem mūsu nevēlamajiem ieradumiem. Mums pietrūkst disciplīnas un kaut visniecīgākās spējas atšķirt atnākušās domas. Lai kāda doma iešautos mūsu prātā, mēs tai ļaujam mūs aiznest sev līdz, saritināt izdomu un ilūziju spirālē; mēs sākam uztvert šīs izdomas un ilūzijas tik lielā mērā nopietni, ka beigu beigās ne tikai sākam tām ticēt, bet arī paši kļūstam par šīm ilūzijām.

Protams, mums nevajag apspiest mūsu domas un emocijas, bet, no otras puses, mēs nedrīkstam arī tām izdabāt. Mūsu nelaime ir tā, ka esam pārāk iedziļinājušies domāšanā. Bet rezultāts ir dvēseles un pat fiziska slimība. Daudzi Tibetas ārsti apgalvo, ka mūsdienu pasaulē pārsvarā ir kaites, kuras radījuši prānas jeb iekšējā vēja līdzsvara traucējumi. Šos traucējumus rada pārmērīgs satraukums, raizēšanās un bažas, kā arī pārdomas, kuras padziļina eksistēšanas ātrumu un agresiju, kas nosaka mūsu dzīvi. Tas, kas mums ir patiesi nepieciešams, ir gluži vienkārši miers. Lūk, kāpēc iespēja brītiņu pasēdēt, paelpot un ļaut, lai domas un emocijas nomierinās, var mums dot nozīmīgu atelpu.

Kad mēs atļaujam sev bez apdoma novirzīties un ļauties liekām pārdomām, kad mēs pazaudējam sevi domās un ļaujam atnākt dvēseles problēmām un mokām, mums vajadzētu izmantot pretindi – modrību. Šamathas prakses disciplinējošā iedarbība sakņojas tajā apstāklī, ka prātu atkal un atkal pievērš elpošanai. Ja jūs esat novirzījušies un pēkšņi to apzināties, jūs gluži vienkārši atkal pievēršat prātu elpošanai. Vairāk nekas netiek prasīts. Nav vajadzīgs pat uzdot sev jautājumu: “Kā gan es varēju tā novirzīties?!” Visparastākā uzmanība, pastāvīga prāta pievēršana elpošanai to pamazām nomierina. Kad jūs cenšaties apguldīt bērnu, viņš sāk ar jums rotaļāties, un, ja jūs viņam pakļausieties, viņš aizvien vairāk un vairāk uzbudināsies un rezultātā nekad neaizmigs. Jums vajag paņemt viņu uz rokām, pabūt ar viņu kopā klusi un koncentrēti, un tad viņš nomierināsies. Tieši tāpat ir ar prātu: lai kā tas uzbudinātos, atkal un atkal gluži vienkārši lieciet savai uzmanībai atgriezties pie elpošanas. Pamazām prāts norims pats sevī.

Sākumā, protams, mēs varam just zināmu samulsumu. Šķiet, ka tad, kad mēs novērojam, atsevišķi pastāv elpošanas process, tas, kurš elpo un pati elpa. Tomēr, pakāpeniski pilnveidojoties prakses veikšanā un nomierinot prātu, tikpat lielā mērā elpošanas process, tas, kurš elpo un pati elpa saplūst vienotā veselumā, un galu galā iznāk, it kā jūs pats būtu kļuvis par elpu.

Laikā, kad tiek veikta koncentrēšanās prakse prāta nomierināšanai, kā pastāvīgi atgādina skolotāji, ir ļoti svarīgi nepārvērst šo koncentrāciju par uzmācīgu ideju. Lūk, kāpēc viņi iesaka tikai divdesmit piecus procentus uzmanības veltīt tam, lai apzinātos elpošanu. Kā jau jūs pamanījāt, ar šo apzināšanos pašu par sevi vien nepietiek. Dažas minūtes novērojis savu elpošanu, jūs pēkšņi varat konstatēt, ka spēlējat futbolu vai tēlojat lomu filmā, kuras režisors esat pats. Lūk, kāpēc nākamajiem divdesmit pieciem procentiem uzmanības jātiek veltītiem tam, lai pastāvīgi apzinātos, vai jūs patiešām koncentrējat uzmanību uz elpošanu. Atlikušie piecdesmit procenti prāta nemainīgi atrodas tā visaptveramībā. Protams, precīzas proporcijas ir ne pārāk svarīgas. Svarīga ir pati visu trīs elementu: uzmanības, apzināšanās un visaptveramības klātbūtne.

Prāta visaptveramība – tā ir lieliska īpašība. Atsevišķos gadījumos atrašanās visaptveramībā pati par sevi var būt pietiekama prāta nomierināšanai. Visaptveramībā slēpjas pati meditācijas būtība. Tā arī iemieso meditācijas pamata dāsnumu. Šamathas prakses laikā, kad mēs sapludinām visaptveramību un uzmanības koncentrēšanu uz elpošanu, prāts pamazām nomierinās. Vienlīdz lielā mērā ar prāta nomierināšanos notiek kaut kas neparasts: visi mūsu būtnes sadrumstalotie fragmenti atgriežas mājās, un mēs kļūstam vienots veselums. Nepieņemšana un agresija, sāpes, ciešanas un frustrācija izšķīst. Mēs izbaudām miera, telpiskuma un brīvības sajūtu, un no šīs nomierināšanās izaug dziļš nekustīgums. Tādā pat mērā, kā pilnveidojamies šajā praksē un saplūstam ar elpošanu, atklājas, ka pati elpošana, kā prakses koncentrēšanās punkts, izšķīst, un mēs izrādāmies miera stāvoklī “patlaban”. Šis vienā virzienā vērstais apziņas stāvoklis ir šamathas prakses rezultāts un mērķis, un atrašanās “patlaban” un nekustīguma stāvoklī ir liels sasniegums. Taču atgriezīsimies pie piemēra ar glāzi un netīro ūdeni. Viegli pamanāms – lai arī, ja glāzi atstāj mierā, netīrumi nosēžas un ūdens kļūst caurspīdīgs, netīrumi tomēr vēl būs glāzē, tās dziļumā. Ja vienā jaukā dienā jūs sakratīsiet ūdeni, netīrumi no jauna pacelsies. Praktizējot nekustīgumu, mēs varam izbaudīt mieru, taču, tiklīdz satraukums apciemos mūsu prātu, tajā atkal parādīsies aptumšojumi.

Atrašanās “patlaban” ar šamathas prakses palīdzību mums nedod iespēju attīstīties, tāpat arī tā neved pie apgaismības jeb atbrīves. “Patlaban” kļūst par ļoti smalku objektu, bet prāts, kurš atrodas “patlaban” stāvoklī – par ļoti smalku subjektu. Tikmēr, kamēr mēs mājojam objekta un subjekta telpā, prāts joprojām paliek parastās konceptuālās sansāras pasaules ietvaros. Ar mierīgas koncentrēšanās prakses palīdzību mūsu prāts nomierinās un iegūst stabilitāti. Līdzīgi tam, kā attēls fotoaparātā kļūst kontrastaināks ar nofokusēšanu, šamathas prakses vienvirzība ļauj pastiprināt prāta skaidrību. Tādā pat mērā, kā pamazām izgaist aptumšojumi, savukārt ego un tā tendence pieķerties sāk izšķīst, dzimst vipasanas “skaidrais redzējums”, “iekšējā apgaismība”, tibetiešu valodā – lhak tong. No šī brīža mums vairs nav vajadzīgs “patlaban” stāvokļa enkurs. Mēs varam attīstīties, izejot ārpus mūsu Es ietvariem atvērtībā, kura izpaužas kā viedums, kas aizsniedzis ego neesamību. Tieši šis sasniegums pašā saknē izrauj maldus un atbrīvo mūs no sansāras.

Tagad palūkosimies, kāda ir aprakstītā stāvokļa ietekme uz mūsu darbu ar domām un emocijām. Sākumā, tā kā mums nav nekāda stingra pamata zem kājām, mūs apņem visdažādākās domas. Tāpēc uzmanības prakses laikā mēs koncentrējamies uz vienu vienīgu objektu – uz elpošanu. Taču, lai arī kādas domas atnāktu, tās visas rodas tikai un vienīgi prātā, nekur citur. Tas ir tikpat dabiski kā saules staru vai okeāna viļņu parādīšanās. Tā kā mēs paliekam mierīgas koncentrēšanās stāvoklī, mēs sagaidām domu uzplūdus – lai arī tie nepastāv atsevišķi no mums pašiem – citādā stāvoklī nekā agrāk. Mēs vairs nebaidāmies zaudēt līdzsvaru vai novirzīties. Tādā pat mērā, kā mūsos dzimst skaidras iekšējās redzes atvērtība, vairs nav vajadzības pretoties domu uzplūdiem. Mēs kļūstam līdzīgi klintij, kura spēj izturēt visus vējus un vētras, mēs vairs neesam spalviņa, kuru var aiznest visvieglākā vēsmiņa, kā tas bija agrāk.

Viss, kas mums tagad vajadzīgs – uzturēt savu apziņu. Savas apzināšanās dēļ mēs vienkārši atpazīstam domu, kas dzimusi no nekustīguma stāvokļa, tā, tāpat kā parādījusies, no jauna izšķīst prāta dabā. Domas un emocijas kļūst līdzīgas okeāna viļņiem, kas paceļas un noplok ūdens plašumā, bet mēs paši topam līdzīgi okeānam – mierīgi, plaši, krastu neierobežoti. Mums vairs nav vajadzīgs kaut ko darīt – mums vienkārši nav jānovirzās no šīs apziņas. Protams, iesācējam pastāv briesmas, ka domu viļņojums, tiklīdz parādījies, izsitīs no līdzsvara un dos impulsu vecajiem ieradumiem. Tā notiek tajā brīdī, kad saviļņojums tiek uztverts kā kaut kas, kas pastāv atsevišķi, pats par sevi. Šajā izšķirošajā momentā, vēl, pirms saviļņojums ir pārtapis domā, mums ir jāatbalsta sava apzināšanās. Tāpēc mums ir vajadzīgs apzināties savu apzināšanos, sniegt sev dabisku atgādinājumu, kurš vienmēr mūs aizvedīs atpakaļ, un bez kura mēs tiktu novirzīti.

Es šeit aprakstu procesu, pazīstamu kā nekustīgums, kustība un apzināšanās (ne gy ring sum), kurš padziļinās tādā pat mērā, kā mēs virzāmies uz aizvien dziļākiem realizācijas līmeņiem. Izšķīšana un saviļņojuma atbrīvošana mūsu apzināšanās gaismā tikai nostiprina un pilnveido nekustīgumu, līdzīgi tam, kā okeāna bangas padara to vēl skaistāku. Apzinādamies skaidro redzējumu un viedumu, kas realizē ego neesamību, mēs nonākam pie prāta dabas. Tādā pat mērā, kā mēs virzāmies uz priekšu, augošās objekta un subjekta divējādības izsķīšanas un nedivējādības stāvokļa sasniegšanas gaitā mēs izbaudām dziļus realitātes un mūsu pašu dabas izpratnes uzliesmojumus.

To sasnieguši, mēs izrādāmies dziļa miera stāvoklī. Njošuls Khens Rinpoče bieži tika runājis par dabisko lielo mieru – rang shyn shyiwa chenpo – par dziļo Madhjamikas, Mahamudras un Dzogpačenpo mieru. Kā sacījis Buda, “Nirvāna – tas ir patiesais miers”. Pietuvojoties tam, lai apzinātos prāta dabas mieru, jūs atklājat milzīgu lielas atvērtības telpu. Tas ir līdzīgi, kā mākoņi izklīstot atsedz milzīgas atvērtas debesis: tādā pat mērā, kā mākoņiem līdzīgās domas un emocijas izklīst meditācijas procesa gaitā, atveras mūsu prāta debesīm līdzīgā daba. Šajās debesīs spīd mūsu Budas dabas Saule – mūsu bodhičita, apgaismības sirds. Saulei piemīt divas brīnišķīgas īpašības: siltums un gaisma. Tās mirdzošā gaisma – tas ir viedums, bet siltums – tā ir mīlestība un līdzjūtība. Ja jūs pajautātu, kas tad ir Budas prāts, atbilde būs tieši tāda: mīlestība un līdzjūtība. Kā teikts mācībā, mums visiem piemīt Budas daba, ikviens no mums ir nākamais Buda. Kad mēs attīrām prātu, tas pārtop viedumā, bet, attīrot sirdi, tā kļūst par mīlestību un līdzjūtību. Ja jūs esat attīrījuši savas domas, tīrais saprāts, kuru vairs neaptumšo neziņa, kļūst par viedumu. Kad ir attīrītas jūsu emocijas, tās kļūst par līdzjūtību.

Tādējādi, ar šīs prakses palīdzību mēs varam sasniegt dziļu prāta dabas tīrību, to lielo mieru, par kuru tika runājis Buda zem bodhi koka savas apskaidrības brīdī vairāk nekā pirms divarpus tūkstošiem gadu vietā, kas tagad ir pazīstama kā Bodhi Gaija. Pirmie viņa izteiktie vārdi bija : “Dziļš miers, dabiska vienkāršība, neaptumšota gaisma...” Kā sacījis Dilgo Khence Rinpoče, ar šiem vārdiem Buda tika norādījis uz savas apgaismības būtību, kas nav nekas cits kā dzogpa čenpo stāvoklis, Lielā Pilnība.

Šis dziļais miers tad arī ir prakses mērķis. Būtībā, realizējot šo mieru, tiek sasniegta pilnīga “sava prāta attīrīšana”. Paskatieties, cik mēs esam neapbruņoti, kad mūs kaut kas aizkustinājis vai kad esam mīlestības iedvesmoti. Tieši tāpat, kas mēs ar šīs prakses palīdzību sasniedzam prāta dabu, mūsu parastās domas un emocijas zaudē spēku un izšķīst. Mēs mirdzam milzīgā mīlestībā un līdzjūtībā, līdzīgi saulei ar visu tās siltumu.

Tiklīdz mēs kļūstam vienoti ar mūsu iekšējās dabas tīrību, ar mūsu Budas dabu, atklājas mūsu sākotnējā labestība, mūsu skaidrā sirds. Labestība, mīlestība un līdzjūtība gluži vienkārši parādās. Tādējādi mēs izrādāmies esam kontaktā ne tikai paši ar sevi, bet arī ar citiem cilvēkiem. Mēs jūtam patiesu vienotību ar viņiem. Barjera starp mums un citiem cilvēkiem vairs nepastāv, tieši tāpat kā barjera, kura mūs sadala mūsu pašu iekšienē. Cik bieži gan mēs paši radām šķēršļus un problēmas, ļaujot sev nonākt karastāvoklī ar sevi pašu! Pateicoties praksei, ego tvēriens atslābst, un ieradums pieķerties izzūd. Vienlaikus aiziet projām arī divējādības un iekšējās cīņas radītās ciešanas un sāpes. Pirmo reiz kļūst iespējama dziļa, līdz pašai būtībai nonākoša piedošana sev pašam.

Tajā pat laikā gaidas, bailes un nemiers kūst, vienlaikus ar to izzūd nobloķētības un noslēgtības sajūta, apziņa, ka trūkst kontakta ar sevi un citiem, ka esi atdalīts no paša jūtām, – visas tās emocijas, kuras mums liedz būt laimīgiem.

Gluži neticami, kādus brīnišķus rezultātus spēj dot šī lieliskā prakse! Kad es dzirdu attiecīgās Budas pamācības, kuras ir nodotas ar lielu meistaru starpniecību, kad, pateicoties tām nedaudzajām praksēm, kuras man zināmas, es sajūtu šo pamācību patiesumu savā sirdī, es izjūtu visaptverošu svētību. Neparasti ir tas, ka ikviens pats praksē var pārliecināties par šīs mācības patiesumu. Tā nav tikai pārliecības vai ticības rezultāts. Jūs paši varat izjust un realizēt šo patiesību priekš sevis.

Kas notiks, kad jūs sajutīsiet prāta dabu? Jūs izjutīsiet visu Budu milzīgo līdzcietību un pāri malām plūstošu pateicību. Un vairāk par visu pasaulē jums gribēsies dalīties šajās jūtās un palīdzēt visām dzīvajām būtnēm, lai kur tās atrastos, atbrīvoties no ciešanām un iemantot šo nepārspējamo laimi, šo dabisko lielo mieru, Budas mieru. Tāpēc, lai kad jūs izbaudītu šo mieru, kaut tikai uz mirkli meditācijas brīdī, lūdziet ar visu sirdi, kā tas tiek darīts bodhičitas praksē un sagatavojošajās Dzogčen Longčen Ņintig praksēs:

Nepārtrauktās iespaidu dažādības noburtas,

Līdzīgas šķietamajam Mēness atspulgam ūdenī,

Būtnes nebeidzami maldās neziņas pilnajā sansāras aplī.

Lai tās spētu rast mierinājumu atvieglojumu gaismā

Un prāta īstenās dabas visaptverošajā telpā,

Es dzemdinu neizmērojamu mīlestību, līdzjūtību, prieku

Un atmodinātā prāta līdzsvaru, Bodhičitas sirdi.

Jūs vēlaties, lai visas būtnes rastu mieru un laimi sava prāta patiesajā dabā. Es domāju, ka divdesmit pirmajā gadsimtā ļoti daudzi tiecas iemantot sevi pašu. Šķiet, ikviens sev jautā: “Kas es esmu?”, tiecoties pēc savas patiesās būtības, kas pārsniedz ego robežas. Ar šīs prakses palīdzību jūs varat pēc pašu pieredzes sajust savu patieso dabu un, kad tas noticis, izjūtat milzīgu vēlēšanos, lai arī citi sasniegtu tādu pašu izpratni. Jo šī izpratne ne tikai parāda, kas mēs esam patiesībā, bet arī atbrīvo mūs no sevis pašiem.

Ir ārkārtīgi svarīgi, lai mēs nodarbotos ar šādu praksi. Mēs visi vēlamies mieru. Visi mēs tiecamies labi justies, iemantot atsaucīgu sirdi un būt labestīgi. Taču bieži vien mēs nezinām, kā to sasniegt. Mūsu prāts ir pārāk daudzu dažādu lietu nodarbināts, un mūsu sirdis pastāvīgi šķiet aizslēgtas. Mēs esam nebrīvi, un visā šajā juceklī, ciešanās un sāpēs ir viegli pazaudēt cerību, ļauties izmisumam. Taču vienlaikus Budas mācības vieduma un līdzcietības izpratne, apziņa, ka šī mācība atver mūsu vieduma acis, ļauj sirdij un prātam apjēgt mūsu pašu un visa pastāvošā patieso dabu, var piepildīt mūs ar prieku, iedvesmu un cerību.

Prakses gaitā mēs dažkārt varam uz brīdi sajust šo prāta mieru, taču mums neizdodas pastāvīgi atrasties šajā stāvoklī. Mūs atsviež pie ierastajiem paņēmieniem un domāšanas šabloniem, kuri tā vien gaida, lai atkal atgrieztos. Tieši šajā brīdī mūsu uzdevums ir skaidrāk kā jebkad apzināties un atgādināt sev pašiem, ka mūsu prāts līdzinās kristālam. Tas ir tikpat skaidrs un tīrs. Līdzīgi kristālam, kurš pieņem tās virsmas krāsu, uz kuras tiek novietots, mūsu prāts sāk līdzināties tam, ar ko mēs tam ļaujam nodarboties. Prāts pats par sevi ir ārpus divējādības robežām, ārpus tādiem pretstatiem kā labs un ļauns. Kā teicis Buda, “mūsu domas rada pasauli”, un mēs paši radām pasauli, kurā priecājamies vai ciešam, karmisko izpausmju pasauli, ko formē mūsu domas un darbi.

Tomēr, ja jūs kaut nedaudz esat sajutuši šo mieru un ieguvuši tā intuitīvu sapratni, jums gribas apņemties, ka nekad vairs nenoslīdēsiet atpakaļ. Budisma atzīšanas, apzināšanās un izdziedināšanas praksē, kas ļauj pārvarēt ļaunumu un nepareizu rīcību, pastāv “četri spēki” – klātesamības spēks, kas nozīmē Budu klātesamību; nožēlas spēks, tas ir, nožēla par paša veiktajiem nepareizajiem darbiem; noteiktības spēks – nekad nedarīt šādus darbus turpmāk; un metodes spēks, tas ir, jebkuras tās prakses spēks, kuru mēs izmantojam, lai attīrītos no kaitīgā. Dzogčen praksē mēs uzticam visu ļaunumu Dharmadhatu, visaptverošajai prāta dabas telpai. Mēs attīrām visas negatīvās domas mūsu iekšējās dabas tīrībā, un aptumšotību attīra šīs dabas gaisma. Kad mēs atzīstamies nepatiesajā, mēs pieņemam lēmumu vairs neatgriezties negatīvisma tumsā, esam pilni apņemšanās uzturēt mūsu sirds un prāta tīrību. Jo tagad vairāk kā jebkad mēs atzīstam, ka “mēs esam savu domu auglis. Visi mūsu priekšstati pašiem par sevi sakņojas mūsu domās. Mūsu domas rada pasauli. Runā un rīkojies ar netīriem nodomiem, un tu iemantosi nelaimi... Runā un dari ar tīriem nodomiem, un iegūsi laimi...”

Kad jūs ar meditācijas palīdzību esat nonākuši prāta dabas stāvoklī, kurš izstaro labestību, viss, ko jūs runājat, nes labo; jūs saredzat tikai labo; viss, kam jūs pieskaraties, pārtop labajā, jo jūs paši tagad esat labais. Kad es domāju par Khenci Čokji Lodro, Dudžomi Rinpoči, Dilgo Khenci Rinpoči un par visiem pārējiem lielajiem meistariem, es jautāju sev, kā gan viņiem izdodas vienmēr būt tādiem kādi viņi ir? Kā tas iznāk, ka viss, lai ko viņi darītu, nāk par labu dzīvajām būtnēm? Bet atbilde ir šāda: tā iznāk, jo viņi vienmēr atrodas labestības stāvoklī. Lūk, kāpēc viņi mūs iedvesmo un piepilda ar cerību. Kad parasti cilvēki, tādi kā mēs, redz Viņa Gaišību dalailamu, viņi iegūst ticību cilvēcības esamībai. Apstāklis, ka ir vismaz viens šāds cilvēks, vieš cerību, ka arī mēs spēsim kļūt pat tikpat labiem cilvēkiem, kāds ir viņš. Lielie praktiķi, vīrieši un sievietes, iemieso sevī tādu pašu svētību. Viss, lai ko viņi darītu, atnes labo, jo viņi vienmēr ir šajā stāvoklī, tāpēc, ka uztur tīru savu prātu. Viņi nepakļaujas samaitātībai un vienmēr paliek tīri. Viņi darbojas, vadoties pēc savas labestības un ir tajā nesatricināmi. Dažkārt mēs sajūtam, ka esam kontaktā paši ar sevi, ar citiem cilvēkiem un ar Visumu, un mums parādās iespējas izjust dziļu iekšēju mieru. Ikvienam, kuram ir laimējies kaut mazliet sajust šo iekšējo mieru, ir jāpieņem lēmums, šeit un tagad, saglabāt to ne tikai priekš sevis, bet visas pasaules labā. Visbrīnumainākais ir tas, ka tad, kad jūs atrodaties šādā stāvoklī un pat nedariet neko īpašu, jūsu būtne pati par sevi var nest labumu citiem, tikmēr, kamēr jūsu motivācijā un visā jūsu būtnē saglabājas labestība un prāta un sirds tīrība.

Ja vēlamies piešķirt saviem darbiem īpašu spēku, mēs varam palūgt visu budu un skolotāju svētību. Mēdz sacīt, ka viena no budu pazīmēm ir tā, ka tiklīdz jūs viņus aicināt, viņi tūdaļ pat atrodas jums blakus. Jūs varētu nodomāt: “Vai gan tas var būt, ka kāds man līdzīgais varētu rēķināties ar kaut mazāko laika sprīdi, ko viņam veltītu budas?” Tomēr Gautama Buda pats ir teicis: “Lai kurš par mani iedomātos, es tūdaļ pat esmu viņa priekšā.” Bet Guru Padmasambhava tika solījis: “Es vienmēr atrodos to tuvumā, kuri ir man uzticīgi, bet es tieši tāpat esmu arī to tuvumā, kuri nav man uzticīgi”. Tāda ir budu līdzjūtība.

Vienalga, vai mēs esam labi vai slikti, mēs varam iegūt viņu svētību. Jebkurš stāvoklis, kādā mēs atrodamies, ir īslaicīgs, visus mūsu aptumšojumus iespējams attīrīt, jo savos pamatos mūsu daba ir svētīga. Mākoņi var pārklāt debesis, taču viss, ko mums nepieciešams izdarīt, ir – pacelties augstāk par mākoņiem un saprast, ka pastāv neierobežotas debesis, kurās nekad neparādās mākoņi. Dzogčen kā piemēru bieži izmanto spoguli: mūsu īstenā daba ir līdzīga spogulim, tā atspoguļo dažādas lietas, bet brīnumainākais ir tas, ka atspulgi nekad nepiesārņo pašu spoguli. Tātad, lai kādi mēs šķietami būtu, mūsu īstenā daba ir tīra un piesārņojumu neskarta. Kad saka, ka mums visiem piemīt budas daba, tā ir patiesība. Mēdz teikt, ka pat budas nevar uzlabot budas dabu, bet mēs, jūtošās būtnes ar visu mūsu nemieru un negatīvajām īpašībām, nevaram to pasliktināt. Tas nozīmē, ka nekas nevar uz to iedarboties; tā ir nemainīga, to neviens nav radījis; tā tik tiešām ir mūsu patiesā daba, kura nevar pasliktināties un vājināties. Šī daba – tas ir nepārejošais labais.

TVNET Miera Osta


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv