www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Gaisma, Auseklis
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Dr. hist. Prof. Gvido Straube (Latvija). Brīvmūrniecība un dzimtbūšanas atcelšana Latvijā. 04.04.2005

Var jau būt, ka šie vārdi izrāvās no šī cienījamā vīra mutes neapzināti vai tikai demonstrējot savu kristieša ikdienas rūpi par visas pasaules grūtdieņiem, īpaši gan nepiepūloties izdarīt ko reālu, lai viņu ciešanas mazinātu. Tomēr mūs uzmanīgus varētu darīt cits fakts – tikai vienu gadu vēlāk – 1819.gadā Vidzemē, līdzīgi kā 1815.gadā Igaunijā igauņu un 1817.gadā Kurzemē un Zemgalē latviešu zemnieks iegūst personīgu brīvu un tiek darīts gals cilvēku pazemojošajai dzimtbūšanai, kas bija padarījusi vietējos zemniekus vairāk līdzīgu vergiem. Ja mēs mēģināsim uz lapas sarindot vēl citus vīrus, kuri šajā laikā arī nāca klajā ar dzimtbūšanas kritiku un piedāvāja savus risinājumus, tad starp tiem ieraudzīsim Latvijas vai ikvienam daudzmaz sekmīgam vidusskolu beigušajam labi zināmo Garlību Helvegu Merķeli, Karlu F. M. Snellu, Johannu Gotfrīdu Herderu. Katrs no viņiem ir ierakstījis savu spilgtu lapaspusi latviešu zemnieku atbrīvošanā no dzimtbūšanas, un visus viņus – lai arī pirmajā acumirklī tas varētu kādam likties dīvaini – saista viena kopīga iezīme, un - proti - viņi visi bija piederīgi tādai šodien dažbrīd tik pretrunīgi vērtētai institūcijai kā brīvmūrniecībai.

Šodienas Latvijas teritorijā pirmā brīvmūrnieku loža tika dibināta 1750.gadā un uzskatāma par vecāko visā Baltijā. Kā rakstīts kādā no vēlāk dibinātās ložas „ Pie Zobena ” „Īsajā vēsturē”, tad toreiz „gars nācis no Dānijas caur Sv.Pēterburgu pie mums uz Livoniju: 1750.gada aprīlī Rīgas tirgotāji Johans Dītrihs fon der Heide un Johans Cukerbekers tika uzņemti barona Malcāna – dāņu ministra Krievijas ķeizariskajā galmā un jau toreiz Kopenhāgenā ziedošās Ziemeļzvaigznes ložas dēla un locekļa – Pēterburgā dibinātajā tāda paša nosaukuma ložā. Tūlīt pēc atgriešanās no Sv.Pēterburgas Rīgā brālis fon der Heide dibināja šeit pirmo ložu, kurai tika dots Ziemeļzvaigznes vārds, un tā sāka savu darbību 1750.gada septembrī”.  Par pirmo uzraugu tajā bija lemts kļūt Labadī, par otro – Fītinghofam – „Kurländer” - kā ierakstīts iekavās aiz viņa uzvārda jau pieminētajā „Īsajā vēsturē”. Pirmās Rīgas ložas locekļi kā vienīgo atšķirības zīmi pie platmales nēsājuši melnu spalvu.

Bija jāpaiet 15 gadiem, lai Rīgā tiktu izveidota otra brīvmūrnieku loža. Pēc ilgākas uzturēšanās svešumā savās tēva mājās atgriezās Gustavs Kristiāns fon Handvigs, kurš līdz šim bija darbojies kā galma padomnieks, dakteris un profesors Rostokā, lai strādātu pilsētas rātē. Viņš 1765.gada 24.oktobrī nodibināja jaunu brālību – ložu Pie Zobens , kas daļēji akumulēja sevī 1750.gadā izveidotās ložas brāļus. Šī loža pateicoties Handvigam izsniegtajam speciālajam diplomam bija pakļauta augstajai Ordeņa direktorijai, kas atradās Braunšveigā. Zīmīgi, ka arī turpmākajos gados lielākā daļa Rīgā dibinātās ložas spēja kaut kādā mērā saglabāt šādu autonomiju, kas acīmredzot tās varēja kaut nedaudz paglābt no pirmajām represijām 90.gadu sākumā un kā dēļ bieži Rīgas brīvmūrnieku ložas mēs nevaram atrast Krievijas impērijas ložu sarakstos. Tajā pašā laikā Rēvelē un citās Igaunijas pilsētās atvērtās ložas atradās krietni ciešākā kontaktā ar Krievijas brālībām Pēterburgā un Maskavā.

Šķiet, ka tieši loža Pie Zobens 18.gs. bija visaktīvākā un visdarbīgākā un tās brāļi bija tādi ievērojami vīri kā virsmācītājs Liborijs Bergmanis no Ādažiem, slavenais grāmatizdevējs Johans Fridrihs Hartknohs, tirgotāji R.Kings, R.Džobsons, G.Fišers, Dž.Kummings u.c. Starp šīs ložas brāļiem 1781.gadā mēs sarakstos atrodam jau pieminētā K.F.M. Snella vārdu, kurš toreiz bija Rīgas Doma skolas rektors.

Tajā pašā laikā Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētā Jelgavā drīz pēc Ziemeļzvaigznes ložas atvēršanas darbu sāka sava loža, kas pulcēja daudzus slavenu muižniecības un garīdzniecības dzimtu pārstāvjus. Te vēl būt jāatceras, ka tieši Jelgavas brīvmūrniekus apmeklēja pasaulslavenais dēkainis un viltnieks Kaļjostro, kurš līdz tam bija paspējis apkrāpt daudzus Rietumeiropā, bet tieši Jelgava kļuva par viņa „karjeras” norieta sākumu.

Spriest par brīvmūrniecības - vienalga – vai tas būtu Vācijā, Anglijā, Zviedrijā, Krievijā vai tikai tās Baltijas provincēs – aktivitātēm, nodomiem ir ļoti grūti. Brīvmūrniekiem visā pasaulē tik tipiskie jēdzieni kā brālība, godīgums, taisnība, tolerance, līdzjūtība un labdarība vēl neko neizsaka, ja tos mēs nevaram ieraudzīt reālajā dzīvē. Parasti tieši pēdējā – labdarība ir vislabāk ieraugāma, taču tā bija tikai viena no brīvmūrnieku aktivitātēm, kamēr daudzas citas palika neieraudzītas, jo tās tika realizētas vai nu individuāli kā personīgas aktivitātes, vai kā kādas ļaužu grupas projekts, bet nekad tam netika piekārta klāt i zkārtne vai skaļi deklarēts, ka tas ir brīvmūrnieku darbs. Zināmu priekšstatu varam gūt jau no konkrēta katra brīvmūrnieka darbības izpētes. Tāpēc dzimtbūšanas atcelšanas jautājums šķiet īpaši tuvs Baltijas brīvmūrniekiem, jo, kā tika minēts iepriekš, starp tiem vīriem, kuri nebaidījās un nekautrējās kritizēt dzimtbūšanu kā tā laika sabiedrībai nepieņemamu parādību un bieži arī piedāvāja ceļus, kā šo netaisnību pret latviešiem un igauņiem likvidētu, absolūtais vairākums bija brīvmūrnieki.

Nenoliedzami Eiropas kontekstā skaļākais vārds ir Johans Gotfrīds Herders. Rīgā viņš ieradās 1764.gadā un sabija līdz 1769.gadam. Šajā īsajā laikā viņš strādāja Doma skolā, kā arī pildīja Jēzus un Ģertrūdes baznīcās adjunkta pienākumus. Tieši viņu mēs parasti minam kā to apgaismotāju, kurš pirmo reizi skaļi un autoritatīvi paziņoja, ka arī latviešiem ir līdzīgas garīgās spējas kā citiem Eiropas iedzīvotājiem un viņu tautas dziesmas ir patiešām vērtīga garīgās kultūras mantojuma daļa, kas saudzējama, savācama un pētāma. Nevajag prasīt no Herdera pārāk daudz – īsajā Rīgas posmā viņš vēl bija samērā jauns, tomēr jau toreiz ar sirdi un dvēseli iestājās par humānismu, brālību, vienlīdzību, taisnību, prāta triumfu. Viņa idejas varbūt ietekmēja tikai dažus desmitus dzirdīgāko baltiešu ausu. Bet tas jau ir sākums, lai ideja turpinātu attīstīties tālāk un iegūt jaunus un jaunus piekritējus. Ne velti G.Merķelis tik jūsmīgus vārdus vēlāk veltījis šim vīram. Savā atvadu sprediķī 1769.gada 28.maijā Herders, ļoti daudz runājot par cilvēcību, cita starpā teica:” Tādejādi lielākā daļa manu iemīļotāko sprediķu, mani klausītāji, ir bijuši arī cilvēciski. Tie runā par to, kas ir mūsu īstenā sūtība šajos vai kādos citos apstākļos, izgaismo cilvēka lielisko specifisko iedabu, kādu tam radījis viņa dievs visās tās priekšrocībās; ceļ gaismā to, ciktāl caur katru netikumu cilvēks pazemo sevi, cik daudz ar katru savas iedabas nekrietnību viņš sekmē paša nelaimi; parāda to, kādā mērā mēs paši veidojam savu laimi, ja paliekam uzticīgi savas iedabas dotumiem, padarām par noteicošo sevī prātu un sirdsapziņu, nepametam novārtā nevienu mūsu pienākumu un uzdevumu, ikvienā dvēseles darbībā pilnveidojam sevi, un tikai tad mēs varam pretendēt uz svētlaimi...”.

Varbūt ne tik spoža, tomēr arī pietiekami nozīmīga ir Karla Filipa Mihaela Snella loma dzimtbūšanas atcelšanā. Ieradies Rīgā 1780.gadā, viņš strādāja tajā pašā vietā kur Herders – Rīgas Doma skolā, kur pildīja rektora pienākumus, un nodzīvoja šajā skaistajā pilsētā pie Daugavas līdz 1787.gadam. Snella līdzdalība Rīgas brīvmūrnieku ložās bija labi zināma un diemžēl bija sagādājusi viņam arī dažas problēmas. Vēl dzīvojot Rīgā Snells mēģina izteikt savas domas par dzimtbūšanas iekārtu, ko daļēji viņš var realizēt 1785.gadā izdotajā žurnālā „Patriotische Unterhaltungen”, tomēr viņa lielākie nopelni saistīti ar publicistisko darbību pēc 1787.gada, kad, atgriezies Vācijā, viņš jau faktiski krietni plašākā auditorijā ļoti asi un kritiski runā par Baltijas muižnieku joprojām akceptēto dzimtbūšanu, kuras dēļ lielai iedzīvotāju daļai ir laupītas normālas tiesības un brīvības un viņi padarīti līdzīgi vergiem. Savā 1794.gadā izdotajā grāmatā „Beschreibung der russischen Provinzen an der Ostsee” Snells rakstīja:” Latviešu un igauņu sliktā stāvokļa īstais pamats jāmeklē viņu kungu vienaldzībā un nolaidībā, kuri, tiesa gan, ar izņēmumiem, neiejūtīgi un bezrūpīgi noskatās, ka viņu apakšnieki smok visdziļākā postā. Tā ir ļauna zīme, ja tīšām ļauj aiziet pazušanā zemnieku kārtai, kuru citās zemēs uzlūko par muižu pamatbalstu un kuras labklājība ir tik cieši saistīta ar viņu kungu labklājību.” Un tālāk citā vietā:” Zemnieku bada un trūkuma cēloņi jāmeklē tikai smagajā dzimtbūšanas iekārtā. Zemniekam nekas nepieder. Būda, kuru viņš apdzīvo, zemes gabaliņš, no kura viņš pārtiek, pat viņš pats ar savu ģimeni pieder muižniekam....” Te ir jāsaprot, ka šāda situācija, kad viens cilvēks pieder kā lieta citam, humānisma ideju pārņemtajā Rietumeiropā tajā laikā tika uzskatīts par anahronismu, atpalicību un mežonību.

Jādomā, ka šīs nežēlīgās rindas provocēja Rietumeiropas sabiedrībā negatīvu attieksmi pret Baltijas muižniecību un šīs kārtas tipiskajās studiju, pulcēšanās un atpūtas vietās Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes muižniekiem nācās ne vienu reizi vien noklausīties aizrādījumus par viņu atpalicību un nehumāno attieksmi pret līdzcilvēkiem. Ne velti ne viens vien muižnieks pēc šādām vizītēm Rietumos, atgriezies mājās, mēģināja ko mainīt par labu saviem zemniekiem, un ja šīs humānisma idejas viņš nevarēja realizēt guberņas līmenī caur landtāgu, tad vismaz centās to izdarīt savā muižā. Lai atceramies te Šulca-Ašerādena un Igelštrēma vārdus.

Krietni mazāk zināms plašākai sabiedrībai ir ģenerālsuperintendents Karls Gotlībs Zontāgs, kura dzīve Rīgā ir gan krietni garāka kā abiem iepriekšējiem vīriem – te viņš ierodas 1788.gadā un nodzīvo līdz savai nāvei 1827.gadā. Tomēr daži ieraksti viņa CV ir ļoti līdzīgi Herderam un Snellam – arī viņš kādu laiku strādā Doma skolā par rektoru, bet pēc tam veic veiksmīgu karjeru Vidzemes luteriskās baznīcas sistēmā, 1803.gadā sasniedzot augstāko virsotni. 1805.gadā viņš ieguva Tērbatas universitātē teoloģijas doktora grādu. Ierodoties Rīgā, Zontāgs iesaistījās vēl 70.gados dibinātajā Apolona ložā, kurai, starp citu, bija labi kontakti ar jau pieminēto ložu Pie Zobens . Kā brīvmūrnieks viņš bija no 1789.gada līdz 1793.gada 31.decembrim , kad Katrīnas II pēkšņās attieksmes maiņas dēļ daudzas ložas Krievijas impērijā bija spiestas apturēt savu darbību. Vēlāk 19.gs. 20.gados, bet jo sevišķi pēc neveiksmīgās dekabristu sacelšanās Pēterburgā 1825.gada decembrī Zontāgam, līdzīgi kā visiem citiem valsts amatos esošajiem, bija jāraksta paskaidrojums par savu saistību ar brīvmūrniecību, vienlaicīgi zvērot nekad vairs nesaistīties ar šāda tipa organizācijām. Savā paskaidrojumā ģenerālsuperintendents rakstīja, ka ložu esot pametis 1793.gada beigās, jo izjutis Pēterburgas nepatiku pret slepenajiem ordeņiem. Tajā pašā laikā viņš drosmīgi atzina, ka loža ļoti daudz paveikusi labdarības laukā, kā arī veltījusi lielas pūles tirgotāju kārtas garīgai un tikumiskai audzināšanai.

Savas dzīves laikā K.Zontāgs nodarbojās arī ar publicistiku, viņš bija viens no Vidzemes zemnieku brīvlaišanas likumu sagatavošanas komisijas locekļiem. Savos rakstos un sprediķos viņš samērā bieži kritizēja gan muižniekus, gan arī viņu atkarībā nonākušos mācītājus, aicināja būt humānus, respektēt likumus un godāt zināšanas. Savā sprediķī 1795.gada 3.decembrī sakarā ar kārtējā landtāga atklāšanu viņš teica:” Par visām lietām nodrošiniet pamatu zemnieka augstākai morāliskai kultūrai! Nesakiet: „Tā ir tautskolotāju lieta!” Kamēr zemnieka cilvēciskā un pilsoniskā eksistence nav uzlabojusies, viss, kam jāiedarbojas morāliski, paliek tikai laba griba. Lai neviens nesaka:” Šie dzimtļaudis nav spējīgi uz labāku jūtoņu!” Daudzi piemēri mums saka:” Viņi ir uz to spējīgi.” Un varētu jautāt: kas gan viņiem nolaupīja viņu cildenās cilvēciskās spējas?” Un tālāk:” Jūs visus, apvienotie provinces padomnieki, uzrunā tie tūkstoši, kas lējuši savas asinis zem šīs zemes pirmo iekarotāju zobena, - tie simti tūkstoši, kas vairāk nekā sešus gadsimtus cietuši no spaidu sekām, tie nelaimīgie, kas vēl tagad šur un tur kā grīļīgas ēnas nes sev līdz sava posta attēlu, - visi viņi jūs lūdz:” Jūs, kuru tēvi kļuva par mūsu kungiem, kļūstiet par to, par ko jūs labprāt gribat, lai jūs sauc, kas jūs mums pilnīgi varat kļūt, - par tēviem savai atpalikušajai tautai, kam visrūpīgākā tēva kopšana ir vajadzīga. Kļūstiet, o, kļūstiet tai par tēviem!”

Un tagad daži teikumi par Garlību Merķeli, nemirstīgo „Latviešu” autoru. Viņa slavenākais darbs, ko faktiski bez ierunām pieskaita pie spilgtākajām publikācijām Latvijas apgaismības kontekstā un dzimtbūšanas kritikā, klajā nāca 1796.gadā. Jau kopš agras jaunības – bet dzimis viņš ir 1769.gadā – Merķelis iepazina gan apgaismotāju darbus, gan samērā ātri sāka apgrozīties sava laika kritiski domājošās inteliģences kompānijās. Šodien ir samērā grūti precīzi pateikt, vai vēl pirms 1799.gada viņam bija kādi nopietnāki kontakti ar brīvmūrniekiem – tas, ka viņš tikās ar šo brālību pārstāvjiem gan Rīgā, gan ārzemju ceļojumos, ir neapstrīdams fakts - , bet tieši ar šā gada 8.martu ir datēts diploms Nr. 341, kas izdots G.Merķelim un apliecina, ka viņš ir Berlīnes Jāņa ložas Pie mazās pasaules brālis. 9 Līdz ar to ir reāls pamats uzskatīt, ka „Latvieši” ir ne tikai paša Merķeļa individuāla uzstāšanās, bet arī visas brīvmūrnieku brālības pausts viedoklis par dzimtbūšanu, piedāvājot arī loģiskus risinājumus un aizstāvot latviešu un igauņu zemniekus vispirms kā pilntiesīgus sabiedrības locekļus, kuriem jābūt tādām pašām tiesībām un brīvībām, kā pārējai sabiedrības daļai. Zīmīgi, ka kaut arī tūlīt pēc grāmatas iznākšanas parādījās daži kritizētāji, tad drīz vien tie ar augsti stāvošu personu starpniecību tika apklusināti un Merķeļa „Latvieši” varēja svinēt savu uzvaras gājienu. Šāds situācijas pavērsiens lielā mērā ir izskaidrojams tikai un tikai ar brīvmūrniecības iejaukšanos vai sava cilvēka aizstāvību. Bet Merķeļa darbs ne tikai sadusmoja dzimtbūšanas sistēmas aizstāvjus, tas sekmēja arī šīs necilvēcīgās iekārtas pretinieku saliedēšanos un daudz drosmīgākas, pārliecinošākas, neatlaidīgākas cīņas uzsākšanu pret šo despotisko institūtu, kas bija padarījis latviešu zemnieku vairāk līdzīgu mājlopam kā cilvēkam.

Un nobeigumā viens paradokss – viena no retajām dāmām, kura arī juta līdzi beztiesīgajiem zemniekiem un centās vismaz daļēji mīkstināt viņu grūto likteni, tādejādi izpelnoties viņu simpātijas, bija Elīze fon der Rekke, dzimusi Mēdema. Šo dzimtcilvēku mīlestību viņa iemantoja, kad Krievijas cariene Katrīna II bija nodevusi viņai pārvaldīšana Glūdas muižu Zemgalē. Un arī šī persona, kā zināms no brīvmūrniecības vēstures, atradās ciešā kontaktā ar masoniem – tāds bija viņas tēvs Mēdems. Turklāt tieši tēva mājās Jelgavā Elīze Rekke iepazina tā laika vienu no slavenākajiem krāpniekiem mistisko viltus grāfu Kaļjostro, kurā viņa gan sākotnēji esot iemīlējusies, tomēr drīz saprata, ka viņš ir blēdis un atmaskoja viņu visas Eiropas priekšā. Šāds viltus grāfam necerēts apstākļu kūlenis pārvilka strīpu visiem viņa plāniem un izpalika brauciens uz Pēterburgu pie Katrīnas II, savukārt Elīze fon der Rekke ieguva Krievijas carienes simpātijas un pat uzticību.

Tādejādi redzam, ka 18. un 19.gs. mijā, kad Latvijas teritorijā dzimtbūšanas atcelšana bija viena no aktualitātēm, tieši brīvmūrniecība bija viens no tiem reālajiem spēkiem, kas sekmēja gan šīs sistēmas kritiku kā Krievijas impērijas Baltijas provincēs, tā arī ārzemēs (jo sevišķi Vācijā), gan piedāvāja risinājumus (no ļoti mēreniem līdz radikāliem).

http://www.jmsorg.lv/

Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv