www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Liene, Helēna, Elena, Ellena, Liena
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Āmen.13.08.2008

Ar Ticību pašlaik /cilvēki/ saprot neko citu kā domāšanu, ka lieta ir tāda (ka tā ir), tāpēc ka Baznīca to tā māca, un tāpēc ka saprātam tā nav skaidra, jo saka: “Tici un nešaubies!” Ja kāds uz to atbild: “To es neaptveru,” tad saka, ka tāpēc jau esot jātic. Tāpēc pašreizējā ticība ir ticība nezināmam, un to var saukt par aklu ticību; un tā kā tā ir citas /personas/ teikums citai, tad tā ir iestāstīta ticība. Ka šī nav garīga ticība, būs redzams turpmāk.

Pati ticība nav nekas cits kā atzīšana, ka lieta ir tāda, tāpēc ka tā ir patiesība; jo tas, kurš ir pašā ticībā, domā un runā tā: “Tā ir patiesība, un tāpēc es ticu.” Jo ticība ir patiesā, un patiesais ir ticības piederums. Tas arī, ja kaut ko neaptver, ka tas ir patiesība, saka: “Es nezinu, vai tā ir patiesība, un tāpēc es vēl neticu; kā lai ticu, ko es neaptveru? Tas var būt nepatiesība.”

Bet parasti mēdz teikt, ka garīgas jeb teoloģiskas lietas neviens aptvert nespējot, tāpēc ka tās ir pārdabīgas. Bet garīgas patiesības tāpat iespējams aptvert kā dabīgas patiesības; un ja ne skaidri, tad tomēr, tās dzirdot, cilvēks jauš, vai tās ir patiesības vai nav. Visvairāk tā tas ir pie tiem, kurus patiesības ierosmina. To man vēlēts zināt no daudziem pieredzējumiem. Man ir vēlēts runāt ar nepratējiem, ar prātā aptumšotiem, ar truliem, un arī tādiem, kuri bija nepatiesībās, un kuri bija ļaunumos, kuri bija Baznīcā dzimuši, un dzirdējuši kaut ko par Kungu, par ticību un labprātību; un kad man bija vēlēts pateikt viņiem gudrības noslēpumus, viņi aptvēra visu, un atzina; bet viņi tad bija saprāta gaismā, kāda ir ikkuram cilvēkam, un reizē arī lepni, ka ir sapratīgi. Bet tas notika satiksmē ar gariem. No tam vairāki gari, kas tad bija pie manis, pārliecinājās, ka garīgas lietas ir iespējams aptvert tāpat kā dabīgas, bet tikai tad, kad tās dzird vai lasa; bet grūti tās aptvert cilvēkam pašam, kad viņš pats no sevis domā. Garīgās lietas cilvēks aptver tāpēc, ka saprāta ziņā viņš var pacelties Debess gaismā, kurā gaismā neredz (nerādās) nekādas citas kā tikai garīgas lietas, kuras ir ticības patiesības, jo Debess Gaisma ir garīga gaisma.

No tam nu nākas, ka tiem, kuri ir garīgā patiesības rosmē, ir patiesības iekšēja atzīšana. Tā kā Eņģeļi tādā rosmē ir, tad viņi visnotaļ atmet to dogmu, ka saprāts esot turams paklausībā ticībai, jo viņi saka: “Kas ir ticēšana kaut kam un neredzēšana, vai tas ir patiesība?” Un ja kāds saka, ka tomēr esot jātic, viņi atbild: “Vai tu domā sevi esam Dievu, kam man jātic? vai mani esam ārprātīgu, ka es ticēšu teiktajam, kurā es neredzu patiesību? Tāpēc padari, ka es to redzētu.” Tad tas dogmatiķis atkāpjas. Eņgeliska Gudrība pastāv vienīgi viņu domājamo lietu redzēšanā un aptveršanā.

Ir garīgs priekšstatījums, par ko tikai nedaudzi kaut ko zina, kas ieplūst tajos, kuri ir patiesības rosmē, un iekšēji diktē, ka tas, ko viņi dzird vai lasa, ir vai nav patiess. Šādā priekšstatijumā ir tie, kuri lasa Vārdu apgaismībā no Kunga. Apgaismībā būt ir nekas cits kā jaust, un no tam iekšēji atzīt, ka šī un tā lieta ir patiesa. Šie ir tie, par kuriem Jeremijā teikts: “Redzi, nāk dienas, kad Es noslēgšu jaunu derību. Šī būs tā derība: Es došu savu bauslību viņu vidū, un rakstīšu to uz viņu sirds. Un vīrs savu biedru, vai vīrs savu brāli, vairs nemācīs, sacīdami: Atzīstiet Jehovu! jo viņi visi Mani atzīs” (31,31,22.34). No tam ir skaidrs, ka ticība un patiesība ir viena lieta.

Tāpēc arī Senie, kuri aiz mīlesības rosmes domāšanā par patiesībām bija vairāk nekā mūslaiku cilvēki, ‘ticības’ vietā mēdza teikt: ‘patiesība’. No tam arī nākas, ka Ebreju valodā ‘patiesība’ un ‘ticība’ ir viens vārds, ko sauc ‘Amuna’ jeb ‘Āmen’.

 

Akla ticība

No patiesības šķirta ticība iegāja un ieviesās Baznīcā līdz ar pāvestu Valdīšanu, tāpēc ka galvenais tās Reliģijas nodrošinājums bija patiesības nezināšana; kālabad arī Vārda lasīšana bija aizliegta; jo citādi viņi nebūtu varējuši tikt pagodināti kā Dievības, un nebūtu varēts piesaukt viņu Svētos, un tiktāl ievest cilvēkus elkdievībā, ka tic viņu līķus, kaulus un kapus esam svētus, un ar to pelnīties. No tam ir skaidrs, kādas ārkārtīgas nepatiesības spēj radīt akla ticība.

Akla ticība palika arī vēlāk pie vairākiem Reformētiem — aiz tā iemesla, ka viņi šķīra ticību no labprātības; un kas tās šķir, tie nevar nebūt patiesības nezināšanā, un domāšanu, ka lieta ir tāda (ka tā ir) /kā viņiem māca/, kas ir šķirta no iekšējas atzīšanas, ka lieta ir tāda (ka tā ir), nesaukt par ticību. Pie šiem nezināšana ir dogmu nodrošinātāja; jo, kamēr valda nezināšana un pārliecība, ka Teoloģijas lietas /aptveršanu/ pārsniedz, viņi var runāt bez pretrunāšanas, un /klausītāji/ var ticēt, ka tās dogmas ir patiesības, un ka viņi /t.i., teologi/ tās saprot.

— No E. Svedenborga “Mācības par ticību”

www.garīgums.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv