www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Gaisma, Auseklis
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Džidu Krišnamurti bezceļa ceļojums (Beta Stokbauera)28.09.2008

Stokbauera izseko Krišnamurti biogrāfijai, viņa teozofiskajām saitēm un viņa pieredzei kā Kunga Maitrejas, Ūdensvīra laikmeta Pasaules Skolotāja, māceklim.


Jau 1889. gadā Helēna Blavatska, Teozofijas Biedrības dibinātāja, saviem studentiem skaidri un gaiši pateica, ka teozofijas mērķis ir sagatavot cilvēci Kunga Maitrejas, Ūdensvīra laikmeta Pasaules Skolotāja, atnākšanai. Pēc Blavatskas nāves Enija Bezante un Č. V. Līdbīters uzskatīja par savu uzdevumu turpināt šo darbu, kurā ietilpa mācekļa sagatavošana, kurš varētu kalpot par instrumentu Skolotājam, kad Viņš ieradīsies.

1909. gadā Adjarā, Indijā, Līdbīters atklāja zēnu, kura aura viņam likās pilnībā brīva no egoisma. Tas bija Džidu Krišnamurti, kurš bija 13 gadus vecs. Bezantes un Līdbītera adoptēts, viņš saņēma intensīvu apmācību, toreiz - 10 gadu skološanos Anglijā. Cilvēki daudzās valstīs bija informēti par viņa nākotnes lomu. 27 gadu vecumā Krišnamurti bija personīga vīzija, kas viņu pārliecināja, ka viņa apziņai sāk pārklāties Maitrejas apziņa. Teozofi visā pasaulē gaidīja šī attīstības punkta iestāšanos.

Taču, kad viņam palika 34 gadi, Krišnamurti atteicās no savas saistības ar Teozofijas Biedrību, pasludinot: ‘’Es nevēlos sekotājus. Man tikai un vienīgi rūp redzēt cilvēkus pilnībā un beznosacīti brīvus.’’ Savus atlikušos dzīves gadus viņš pavadīja mācot cilvēcei, kā sasniegt šādu brīvību.

Marija Lutjēna, dzīvesdraugs un uzticības persona, uzrakstīja biogrāfisku triloģiju, kas apraksta viņa dzīvi: ‘’Krišnamurti: atmošanās gadi’’; ‘’Piepildījuma gadi’’ un ‘’Atvērtās durvis’’. Šis raksts ir kopsavilkums triloģijai. Tas ir mēģinājums izsekot līdzi attiecību evolūcijai starp Krišnamurti un garīgo klātbūtni, kas piepildīja viņa būtni. Tik reti šādas attiecības ir tikušas tik labi dokumentētas – ar viņa paša dienasgrāmatām un vēstulēm, un to cilvēku pierakstītajiem viedokļiem, kas viņu mīlēja.

 

Krišnamurti audzināšana bija pavisam neparasta. Tikai dažiem cilvēkiem vēsturē nācies tik agri atrasties tādā statusā kā viņam. Tūkstošiem cilvēku visā pasaulē zināja par viņa īpašo misiju, un kopš zēna gadiem visur viņu pavadīja slavinājumi. Taču lepnums nekad nebija bijis viņa dabā, nedz arī doma par personīgu labumu. Lai gan saņemtā cieņa viņam lielā mērā bija pazemojoša, viņš to uztvēra laipni un pazemīgi. Šis pilnīgais sevis svarīguma trūkums bija acīmredzams kopš pašiem agrīnākajiem gadiem.

Viņš piedzima 1895. gadā Ziemeļindijā augstas kastas bramina ģimenē. Savā jaunībā viņš bija pilnībā dāsns un nepazina starpības starp sevi un viņu pavadošajiem kalpiem. Kautrīgs un intraverts, viņš varēja stāvēt stundām ilgi pie loga, lūkojoties tālienē. Mazi kukainīši, nokritušas lapas, akmeņi un zāle bija viņa ilgstoša un pastāvīga apbrīna objekti. Tik miglains un sapņains bija viņa raksturs, ka daudzi viņa ciematā uzskatīja viņu par atpalikušu un pamuļķi.

Kad viņam bija 10 gadu, nomira viņa māte, un tēvs nespēja parūpēties par ģimeni. Krišnamurti vienmēr ir bijis slimīgs, reizēm tuvu nāvei. Tas, ka Līdbīters viņu atklāja, pavisam droši izglāba viņa dzīvību. No mazām dienām auga viņa sajūta par īpašo aizsardzību, kas vienmēr viņu ieskāva.


‘’Būtiskas ir mācības. Kas tās māca, nav būtiski.’ ’Dž. Krišnamurti


Padevība un dziļa garīgā apjauta pavadīja ikvienu mācību, ar ko viņš sastapās – Budas, Šri Krišnas un Kunga Maitrejas – bez pretestības vai salīdzināšanas. Šķita, ka dzīvē viss caur bērnu plūda vienādā mērā. Ar pazemību un apbrīnu viņš nolieca savu galvu Esamības avota priekšā, ko viņš sajuta it visā pastāvošajā. Šī pieņemšanas īpašība saglabājās arī, kad K* bija kļuvis pieaudzis. Pilnīgā bezbailība, kas kļuva par tās izpausmi pārsteidza pasauli daudzos veidos.

15 gadu vecumā, K deva pieaugušajiem studentiem pamācības teozofijas principos. 16 gadu vecumā viņš atradās starptautiskas biedrības, ‘’Austrumu Zvaigznes ordeņa’’ (OSE) priekšgalā, kas bija izveidota, lai radītu gaidu un pietātes sajūtu pirms gaidāmā Skolotāja atnākšanas. Papildus ikdienas apmācībai gan parastajos, gan okultajos priekšmetos, viņš sāka ceļot kopā ar Eniju Bezanti un uzstāties auditoriju priekšā visā pasaulē.

Tie bija smagi gadi teozofijai. Blavatskas vadība bija pārtrūkusi līdz ar viņas nāvi 1891. gadā un pasaulei vēl tikai bija gaidāms saņemt Alises Beilijas mācības, kuras grāmatas, Meistara Džvala Kula iedvesmotas, specifiski iezīmēja iesvētības taku un īsteno cilvēces stāvokli attiecībā pret Hierarhiju. Bezantes dienu teozofiem daudzas evolucionārā ceļojuma detaļas bija atstātas iztēles ziņā, bet iztēle reizēm darbojās par traku.

Pārlieku lielais uzsvars uz personīgiem kontaktiem ar Meistariem un sacensību par augstāku iesvētītā statusu kļuva par graujošu spēku. Šīs nelīdzsvarotības krietni uztrauca K, un savu Anglijā pavadīto gadu laikā viņš sāka zaudēt ilūzijas saistībā ar Biedrību, ‘’Meistariem’’ un garīgajām praksēm. Viņš sajutās nedrošs un zaudējis jēgu, tomēr viņš turpināja vadīt ‘’Zvaigznes ordeni’’ aiz uzticības saviem labdariem un zināmas iekšējas ticības savai lomai dēļ.


‘’Kad jūs sākat personificēt garīgo spēku jūsos, sākas sagrāves process. Jūs piedzīvosit graujošus spēkus sev apkārt. Tas ir...universāls noteikums. Prātu nedrīkst personificēt. Garu nedrīkst personificēt.’’ Kungs Maitreja.


 

Vīzija Odžai

1922. gadā viņš piedzīvoja vīziju, kas pārkārtoja viņa dzīves kursu. Tas notika augstu kalnu ielejā uz ziemeļrietumiem no Losandželosas, ko Amerikas indiāņi bija nodēvējuši par ‘’Odžai’’ jeb ‘’Ligzdu’’. Divas nedēļas viņš bija pastāvīgi meditējis, vizualizējot savā priekšā Kunga Maitrejas tēlu. Tad viņš savā kaklā un mugurkaulā sajuta spēcīgas sāpes un piedzīvoja ilgas murgu lēkmes. Viņš mocījās dienām un naktīm, nespēdams aizmigt un ieēst, bieži pamezdams savu ķermeni, bieži redzēdams vīzijas. Trešajā vakarā pavasara ziedoņa smaržas viņu aizvilka prom no mazās kotedžas apsēsties zem piparu koka. Tālākais ir pierakstīts viņa paša vārdiem:

‘’Kad es tā biju kādu laiku sēdējis, es sajutu, ka izeju no sava ķermeņa, es redzēju sevi sēžam zem koka smalki maigajām lapām. Mana seja bija vērsta pret austrumiem. Manā priekšā bija mans ķermenis un virs savas galvas es skaidri un gaiši redzēju Zvaigzni. Tad es sajutu Kunga Budas vibrācijas; es ieraudzīju Kungu Maitreju un Meistaru KH. Es biju tik laimīgs un mierīgs. Es joprojām varēju redzēt savu ķermeni un lidinājos tā tuvumā. Gan gaisā, gan manī bija tāds dziļš miers, dziļa bezdibens ezera gultnes miers...Vareno Būtņu Klātbūtne kādu laiku bija kopā ar mani un tad Viņi bija prom. Es augstākajā mērā biju laimīgs par redzēto. Nekas nekad vairs nebūs tā kā agrāk. Es biju nobaudījis skaidros un tīros dzīves avota strūklakas ūdeņus un manas slāpes bija remdētas...Es biju pieskāries žēlsirdībai, kas dziedē visas skumjas un ciešanas; tas nebija manis, bet gan pasaules labā. Es biju stāvējis kalna galā un skatījis vaigā varenās Būtnes....Mīlestība visā tās skaistumā bija atindējusi manu sirdi; manu sirdi vairs nekad nevarēs noslēgt. Es biju padzēries no Prieka un mūžīgā Skaistuma strūklakas. Es esmu Dieva-atindēts.’’

Līdbīteram viņš rakstīja: ‘’Es atkal jūtu saikni ar Kungu Maitreju un Meistaru, un man vairs neatliek nekas cits kā Viņiem kalpot. Visa mana dzīve tagad ir...ziedota darbam un es netaisos mainīties.’’ Un Bezantei: ‘’Es jūtos tā it kā sajūsmā sēdētu kalna galā un Kungs Maitreja ir manā tuvumā. Es jūtos tā it kā pastaigātos pa smalku un smaržīgu gaisu. Manas dzīves apvārsnis ir skaidrs un horizonts ir skaists un precīzs.’’

‘’Process’’

Vēl viens ar viņa garīgajām pārmaiņām saistīts notikums bija fenomens, ko viņš vienmēr aprakstīja kā ‘’procesu’’. Tas aizsākās trijās sāpīgās dienās pirms viņa vīzijas un turpmāk ar dažādu intensitāti parādījās visas atlikušās viņa dzīves laikā. Tā parādīšanos pavadīja spēcīgas sāpes un ārpus-ķermeņa pieredze. Tā agrīnajā parādīšanās posmā K sajuta noteiktu klātbūtni, tādu kā, kad vienvakar Kungs Maitreja ieradās ar šo vēsti:

‘’Mācies man kalpot, jo, ejot viens pats pa šo taku tu mani atradīsi.

Aizmirsti sevi, jo tikai man ir jātiek atrastam.

Nelūko pēc Dižajiem, kad viņi var būt tev pavisam tuvu.

Tu esi kā aklais, kurš meklē sauli.

Tu esi kā izsalkušais, kuram piedāvā ēdienu un viņš neēd.

Laime, ko tu meklē nav tālu; tā slēpjas katrā parastā akmenī.

Es esmu te, ja vien tu ieraudzītu.

Es esmu Palīgs, ja vien tu man ļautu palīdzēt.’’

Kopš šī brīža turpmāk visi, kas viņu pazina, varēja sajust viņa iekļaujošo spēku. Kopš šī brīža turpmāk viņš runāja no sirds, bez bailēm, šķita, ka caur viņu runā Patiesība pati.

Apziņas pārklāšana**

‘’Zvaigznes’’ saietā 1925. gadā viņš sāka runāt par Pasaules Skolotāju: ‘’Viņš ierodas tikai pie tiem, kas vēlas, kas alkst, kas ilgojas...’’ Kad viņa klausītāji skatījās, viņa seja pēkšņi kļuva apgaismota. Viņa balss, kas nu runāja pirmajā personā, izskanēja ar rezonējošu spēku: ‘’...un es nāku pie tiem, kas vēlas līdzjūtību, laimi, kas alkst tikt atbrīvotiem, kas alkst atrast laimi visās lietās. Es nāku reformēt un nevis noplēst, es nāku nevis graut, bet celt.’’

Vairākums, kas redzēja runu, pieņēma, ka Kungs Maitreja ir pilnībā iegājis K apziņā, un tajā brīdī, šķiet, arī K pats tā domāja: ‘’Atmiņas par 28-o (saieta datums) jums būtu jāglabā kā vērtīgs dārgakmens, un katrreiz, kad jūs tās atsaucat atmiņā, jums jājūt satraukums. Tad, kad Viņš nāks atkal, un es esmu pārliecināts, ka Viņš atgriezīsies ļoti drīz, tas mums būs pat vēl cēlāks un daudz skaistāks notikums nekā pēdējā reizē. Es jūtos kā kristāla vāze, kā burka, kas tikusi iztīrīta un kurā nu ikviens pasaulē var ievietot skaistu puķi, kas stāvēs šajā vāzē un nekad nenovītīs.’’

Teozofu reakcija

Viņa pieņemtā apziņas pārklāšanās tika plaši publicēta. Tas diemžēl tikai pastiprināja Biedrībā pastāvošās nelīdzsvarotības. Daži no teozofiem sacentās par ietekmīgiem stāvokļiem gaidāmajā Pasaules Kārtībā, apgalvojot, ka viņiem ir neiespējama pieeja augstākajiem garīgās pasaules līmeņiem. Sacensība pastiprinājās – viens māceklis pat apgalvoja, ka trijās dienās izgājis trīs iesvētības. Tika veikti publiski paziņojumi par 10 no 12 ‘’apustuļu’’ izvēli gaidāmajam darbam. Tie visi bija teozofi.

K vēroja sev apkārt esošo kņadu, reizēm būdams uzjautrināts, reizēm – bezcerībā. Katrā savā runā viņš centās saviem biedriem parādīt patiesāku taku – iekšpus vērstu virzību pretim nekam citam kā tikai Dieva dzirkstij dvēselē. Ar laiku viņš sāka apspiest personīgās attiecības ar garīgo valstību. Arvien mazāk viņš runāja par Maitreju vai par Meistariem, vai kādu citu būtni. Viņa izteiksmes veids kļuva pieaugošā mērā abstrakts, it kā cenšoties aizsniegties aiz fiziskās sfēras, lai pieskartos būtiskajam Esamības avotam, kurš atdzīvina visu izpausto.

‘’Kad es biju mazs puika, es mēdzu redzēt Šri Krišnu – ar flautu, kā viņu mēdza attēlot hinduisti, jo mana māte bija Šri Krišnas dievlūdzēja...Kad es paaugos un sastapos ar bīskapu Līdbīteru un Teozofijas Biedrību, es sāku redzēt Meistaru KH – atkal veidolā, kas man bija pasniegts... – un kopš tā laika Meistars KH man bija beigas. Vēlāk, kad es vēl paaugos, es sāku redzēt Kungu Maitreju...Tagad pēdējā laikā es redzu Kungu Budu, un man ir liels prieks un gods būt kopā ar Viņu.’’

‘’Man ticis jautāts, ko es domāju ar ‘’Iemīļoto’’. Es pateikšu nozīmi, paskaidrojumu, ko jūs interpretēsit pēc sava prāta. Man tas ir viss – Šri Krišna, Meistars KH, Kungs Maitreja, Kungs Buda, tomēr tas ir pāri šīm formām. Kāda nozīme piešķirtajam vārdam?...Tas, par ko jūs uztraucaties, ir, vai ir tāds cilvēks kā Pasaules Skolotājs, kurš ir Sevi izpaudis konkrēta cilvēka, Krišnamurti, ķermenī: taču pasaulē neviens neuztraucas par šo jautājumu...Mana Iemīļotā ir plašā debess, zieds, katra cilvēciska būtne...Es esmu tapis vienots ar savu Iemīļoto, un mēs ar Mīļoto kopā klejosim pa zemes virsu... (un) jūs neizpratīsit Mīļoto, iekams nespēsit ieraudzīt Viņu katrā dzīvniekā, katrā zāles stiebrā, katrā cilvēkā, kas cieš, katrā indivīdā.’’

Atsacīšanās

Sākot attālināties no teozofiskajām mācībām, viņš paredzēja, ka ‘’ikviens mani pametīs’’. Viņš sāka dēvēt savas pieredzes ar Meistariem par ‘’incidentiem’’ un aprakstīja iesvētīšanas rituālus kā pilnībā nesaistītus ar Patiesības meklējumiem. ‘’Ja vēlaties atrast Patiesību, jums jādodas ārā tālu prom no cilvēku prāta un sirds ierobežojumiem un tur tā jāatklāj – un ka Patiesība ir jūsos pašos. Vai nav daudz vienkāršāk padarīt pašu Dzīvi par mērķi...nekā iet pie mēdijiem un guru, kuri neizbēgami pazeminās Patiesību un tādējādi nodos to?’’

1929. gadā viņš likvidēja ‘’Zvaigznes ordeni’’. Tajā brīdī tajā ietilpa 60 000 biedru, tā rīcībā bija milzīgas naudas summas un tam piederēja zemesgabali visā pasaulē, daudzi no kuriem bija paredzēti K nākotnes darbam. Viņam bija 34 gadi.

Izvilkumi no viņa pēdējās runas vēsta:

‘’Es uzskatu, ka Patiesība ir bezceļu zeme, un ka jūs nevarat tai pietuvoties ne pa vienu taku vispār, ne caur kādu reliģiju, ne caur kādu sektu...Es nevēlos piederēt nevienai garīga tipa organizācijai; lūdzu, saprotiet to...Ja kāda organizācija tiek radīta tādam mērķim, tā kļūst par enkuru, par vājību, par važām un kropļo cilvēku, aizturot viņa izaugsmi, savas unikalitātes izveidi, kas slēpjas personīgā absolūtas un beznosacījuma Patiesības atklāšanā...’’

‘’Šī nav kāda diža rīcība, jo es nevēlos sev sekotājus, un es to tā arī domāju. Kad jūs sākat kādam sekot, jūs vairs nesekojat Patiesībai...18 gadus jūs gatavojāties šim notikumam, Pasaules Skolotāja atnākšanai. 18 gadus jūs esat organizējuši un meklējuši kādu, kas sniegs jaunu prieku jūsu prātam un sirdij...kas jūs atbrīvos – un tagad palūkojaties, kas notiek! Apsveriet, apdomājiet pie sevis un atklājiet kādā ziņā šī ticība ir padarījusi jūs citādus...kādā ziņā jūs esat kļuvuši brīvāki, izcilāki un bīstamāki katrai sabiedrībai, kas ir balstīta uz nepatieso un nebūtisko?’’

‘’Jūs visi attiecībā uz savu garīgumu paļaujaties uz kādu citu, attiecībā uz savu laimi - uz kādu citu, attiecībā uz savu apgaismību - uz kādu citu...Jūs esat pieraduši, ka jums saka, ciktāl jūs esat tikuši, kāds ir jūsu garīgais statuss. Cik bērnišķīgi! Kurš gan cits kā ne jūs paši var pateikt, vai jūs esat nesamaitāti?...Es lūdzu tos, kas vēlas mani saprast, būt brīviem...no reliģiskajām bailēm, no atpestīšanas bailēm, no garīguma bailēm, no mīlestības bailēm, no nāves bailēm, no bailēm no dzīves kā tādas...Jūs varat izveidot citas organizācijas un gaidīt kādu citu. Par to es neraizējos, nedz arī par jaunu būru izveidi, par jaunu šo būru dekorāciju izveidi. Manas vienīgās raizes ir, kā padarīt cilvēkus absolūti un beznosacīti brīvus.’’

Klātesošo vidū bija tikai daži, kas varēja aptvert šo brīvību, un skumjā kārtā tie, kas gadiem ilgi bija brīdinājuši pasauli, ka Kristus atnākšana būs izaicinājums visām pastāvošajām sistēmām, šķita, paši nespējīgi tikt galā ar šo pārbaudījumu, kad tas parādījās. Teozofijas Biedrība bija atstāta pilnīgā apjukumā.

Krišnamurti nekad neatskatījās pagātnē. To, ko viņš darīja, viņš darīja ar mīlestību un bez jebkāda rūgtuma. Patiesība, kas viņā brieda, bija vienīgā viņa interese; Klātbūtne, kas piepildīja viņa būtni, bija vienīgais viņa ceļrādis. No šīs vadības radās mācība, kas pieskārās pašai pieķeršanos saknei, kas tūkstošiem gadu bija kropļojusi cilvēkus.

K dzīvoja vēl 56 gadus. Visu šo gadu laikā viņš mācīja – ar savām lekcijām, grāmatām un dibinātajām skolām. Pārsteidzošā kārtā, lai gan, kā viņš bija paredzējis, vairums viņa veco draugu atkrita, viņa runu apmeklētība nemazinājās. Praktiski katrā savas dzīves gadā viņš ceļoja pa pasauli. Tā vietā, lai lasītu lekcijas, viņš drīzāk ‘’veica pētījumus’’ ar savu auditoriju, brīdinot, lai viņi akli nepieņem viņa teikto, bet lai ieskatās dziļi paši savā sirdī un atklāj paši savas būtības patiesību.

Mācības

Visās viņa mācībās atbalsojas brīvības un sevis-apzināšanās tēma. Bailes, nāve, mīlestība, doma, drošība un laiks – katrs no tiem var izrādīties būris, un cilvēce var izvēlēties vai iziet laukā no tā ierobežojumiem vai palikt par ieslodzītu mocekli. Viņa atklāsmes ir pārsteidzošas, jo ir pilnīgi godīgas. Viņš parāda, ka pieredze, kas nav balstīta uz tīriem novērojumiem, viegli kļūst sagrozīta, ja doma ievada vai nu pagātni ar tās uzkrāto vainas un sāpju sajūtu, vai arī nākotni ar tās uzturēšanai piedāvātajām interesēm.

Utopijas un personīgās pilnības vīzijas, sanjāsinu un svēto apsolītās debesis – tas viss tagadnei atņem spēku. Katra no tām veido bēgšanas ceļu no pasaules sāpēm. Šīs sāpes nav kāda vienaldzīga Dieva radītas, bet gan katra cilvēka, kas mīt uz zemes. Tādā veidā ikkatrs ir atbildīgs par to remdēšanu.

Atrisinājums dzimst tīrā sevis-apzināšanās stāvoklī. K to dēvē par bezizvēles apzināšanos – tā ir dzīves pieņemšana bez pretestības vai aizspriedumiem, nepiedāvājot nekādus iespējamos bēgšanas līdzekļus. Šis pilnīgais ‘’prāta godīgums’’ iekļūst esošā sirdī. Cilvēce, kas spēj atšķirt patieso no nepatiesā, kas spēj uzlūkot sevi visā savā diženumā un visā savā negodā, ir sākusi sevi atbrīvot.

Klātbūtne

Daudzi cilvēki atzīmēja enerģiju, kas apņēma K jebkur, kur viņš devās. Tuvības brīžos, daloties savās domās ar tuviem draugiem, K mēdza pēkšņi apstāties un palūkoties apkārt, sakot: ‘’Vai jūs jūtat istabā to?’’ Lutjēna reiz viņam jautāja: ‘’Kas tas ir? Es zinu, ka tu vienmēr esi juties aizsargāts, taču kas vai kurš ir tas, kas tevi sargā?’’ ‘’Tas ir te itin kā aiz aizkara’,’’ viņš, izstiepjot savu roku, atbildēja. ‘’Es varētu to pacelt, taču nejūtu, ka man tas būtu jādara.’’

1961. gadā un atkal 12 gadus vēlāk K veica piezīmes ‘’par to’’, ko viņš dēvēja daudzos vārdos – ‘’neizmērojamība’’, ‘’cits’’, ‘’svētums’’, ‘’svētība’’. ‘’Cita’’ apciemojumi vienmēr bija saistīti ar viņa ‘’procesu’’, un tos pavadīja sāpes, kurām viņš nekad nepretojās. Piezīmes bija pierakstītas ar zīmuli gandrīz bez neviena dzēsuma un tika publicētas kā ‘’Krišnamurti piezīmju grāmata’’ un ‘’Krišnamurti žurnāls’’. Tā ir augstākās kārtas poēzija, priviliģēta dižas dvēseles dalīšanās savā saziņā ar bezgalīgo.

‘’Šī svētība piepildīja istabu...Tā bija visa esošā centrs; attīroša nopietnība attīrīja smadzenes no visām domām un jūtām; tās nopietnība bija kā zibens, kas iznīcina un aizdedzina; tās dziļums nebija nosakāms; tā bija neizkustināma un necaurlaidīga, pēc blīvuma kā debesis...Katras kustības, katras darbības būtībā bija necaurlaidīga cienība un miers. Nekāds šķīstums tai nelīdzinājās, jo tā bija...pavisam gaisīga un līdz ar to tai piemita visu jauno lietu smalkums, - tā bija vārīga un trausla – un tomēr kas vēl vairāk...Tā bija ‘’šķīsta’’, neskarta, tādējādi tik efemeri skaista.’’

‘’...pēkšņi šī neizzināmā neizmērojamība bija klāt, ne tikai istabā un aiz tās, bet arī dziļi visslēptākajos nostūros, kas reiz bija prāts...šī neizmērojamība neatstāja nekādu pēdu, tā bija klāt, - skaidra, spēcīga, necaurlaidīga un nesasniedzama, kuras intensitāte bija uguns bez pelniem. Atrasties tās klātbūtnē bija svētlaime.’’

Tālāko viņš uzrakstīja 85 gadu vecumā, aprakstot meditācijas kulmināciju, kas daudzu gadu garumā apciemoja viņu nakts dzīlēs: ‘’Kādu nakti savādā klusumā...viņš piecēlās, lai atrastu kaut ko pavisam atšķirīgu un jaunu. Virzība bija sasniegusi visu enerģiju avotu. Tas nekādā ziņā nebūtu sajaucams vai pat tikai pieņemts par dievu jeb augstāko principu, Brahmanu, kas ir cilvēka prāta baiļu un ilgu radītas projekcijas, nepakļāvīgas vēlmes pēc drošības. Tas nav neviena no šīm lietām. Vēlme nespēj to sasniegt, vārdiem nevar to izdibināt nedz arī domu stīga spēj apvīties tam apkārt. Kāds var jautāt, ar kādu pārliecību var apgalvot, ka tas ir visu enerģiju avots? Uz to var pilnīgā pazemībā atbildēt, ka tā tas ir.’’

Kas ir Krišnamurti?

Marija Lutjēna pazina K kopš triju gadu vecuma. Viņas ģimenei bija dziļa un cieša saikne ar viņa dzīvi. Tomēr pat viņa nekad nespēja pilnībā izprast viņa spēka būtību. ‘’Krišnamurti: piepildījuma gadi’’ beigās viņa uzdod jautājumu par ‘’K fenomenu’’.

Viņa jautā, kā gan tik sapņains puika, kas reizēm uzskatīts par atpalikušu, var radīt tik oriģinālas un apgaismojošas mācības? Vai ir kāds universāls zināšanu baseins, kura krānu viņš bija iemācījies atvērt? Vai viņš bija evolūcijas procesa produkts – kas attīstījies daudzu dzīvju laikā? Vai arī ir taisnība tam, ka visu šo daudzo gadu laikā Maitreja apdzīvoja daļu no viņa apziņas?

K domāja, ka visticamāk viņš nekādi nevar sniegt atbildi uz šo jautājumu, jo ‘’Ūdens nekad nevar noskaidrot, kas ir ūdens’’, taču viņš mudināja citus pētīt. ‘’Ja jūs noskaidrosit,’’ viņš teica,’’ es sadarbošos.’’ Divi aspekti, viņš uzskatīja, bija vitāli svarīgi – neaizņemtais prāts, kas viņam bija kopš bērnības un aizsardzības sajūta, ko viņš vienmēr izjutis.

Attiecībā uz sevi, K teica: ‘’Kā gan tas nākas, ka neaizņemts prāts nav aizpildīts ar teozofiju utt.?...Kāpēc gan tas nekļuva līdz riebumam pilns ar visiem tiem glaimiem? Kāpēc tas nekļuva cinisks un sarūgtināts?...Viscaur dzīvei (šī neaizņemtība) tikusi aizsargāta. Kad es iekāpju lidmašīnā, es zinu, ka nekas nenotiks...Tas ir neparasti...Tā lieta būtu varējusi sacīt: ‘’Jābūt neaizņemtībai, citādi Es – tas – nespēj funkcionēt.’’

‘’Būtu vienkāršāk teikt, ka Kungs Maitreja sagatavoja šo ķermeni un turēja to neaizņemtu. Tas būtu visvienkāršākais izskaidrojums, taču vienkāršākais ir apšaubāms. Cits izskaidrojums ir, ka K ego bijis kontaktā ar Kungu Maitreju un Budu un teicis: ‘’Es noeju malā: tas ir svarīgāk par manu dzīvniecisko es.’’ Taču arī tas ir apšaubāmi. No tā izriet visādi māņi. Kaut kādā ziņā tas nešķiet skaidri un pareizi. Kungs Maitreja ieraudzīja šo ķermeni ar vismazāko ego un gribēja caur to izpausties, un tās tas tika turēts nepiesārņots...Tad kāda ir patiesība? Es nezinu. Es patiešām nezinu. Vēl viena īpatnēja lieta tajā visā ir, ka K vienmēr ir saistījis Buda...Vai viņš bija tvertne Budam? Vai Kungam Maitrejam?’’

Lutjēna uzdeva jautājumus par viņa mācībām. Vai tās bija viņa vai mistisku spēku radītas? Viņš atbildēja: ‘’Noskaidrosim visu kā ir. Ja es speciāli apsēstos, lai tās pierakstītu, es šaubos, vai spētu tās radīt...Lūk ir šī zeļļa fenomens, kurš nav ticis apmācīts, kurš nav trenējies. Kā gan viņš to visu panāk?...Tas ir kā – kāds bija Bībeles termins? – atklāsme. Tas notiek katru reizi, kad es runāju...Ir tukšuma sajūta un tad kaut kas notiek.’’

‘’Tajā visā ir kāds elements, kas nav ne cilvēka, ne domas radīts, nedz arī radies pats no sevis...Ja jūs jautāsiet, kas tas ir, es nespēšu atbildēt. Es teikšu: ‘’Jūs esat pārāk mazi’’...Vai mēs mēģinām pieskarties mistērijai? Kad jūs to saprotat, tā vairs nav mistērija. Svētums taču nav mistērija. Tātad mēs mēģinām aizvākt mistēriju, kas ved pie avota.’’

Lutjēna sliecas domāt, ka K patiesi ir ticis kaut kā ārēja izmantots kopš 1922. gada, taču K pats bieži teicis, ka doma nekad nespēs izskaidrot to, kas ir pāri tai. Iespējams K brīvība un mistērija slēpjas tajā, ka viņš uzdrīkstējās doties uz sfēru, kas ir pāri ne tikai domu aspektiem, bet arī laika un telpas. Iespējams viņa ceļojums bija cauri tai intuīcijas ‘’bezceļa zemei’’, kurā mīt gan mūžīgais skaistums, gan saziņa ar visu esošo. Kad šī zeme tiks atrasta, iespējams viņa mistērija tiks izprasta.

Nāve

Krišnamurti nomira 1986. gadā 90 gadu vecumā Odžai - vietā, kur viņam parādījās vīzija. Viņu ieskāva tikai neliels draugu pulks. Viņa mirušais ķermenis tika ietīts zīdā; pie viņa kājām bija nolikta balta kamēlija. Viņa pelni tika izkaisīti viņa visiemīļotākajās vietās tā, lai neviens nekad neuzslietu templi, kurā pielūgt viņa atliekas.

Bieži vien viņš aizdomājās, vai viņa dzīve ir kaut ko izmainījusi joprojām cietošajā pasaulē, kas viņu ieskāva. Taču līdz tās beigām viņš nekad nebeidza mācīt, gluži tāpat kā visi pārējie (Dižie un mūsu evolūcijas Uzraugi), kas klusībā vēro un turpina savu darbu, nebeidzami sniedzot palīdzīgu roku cilvēcei, kas bieži vien savā aklumā to nemana.

Viņš teica, ka ‘’Klātbūtne’’ viņa dzīves pēdējos gados bija kopā ar viņu visu laiku. Līdz tam laikam, aizkars, kas slēpa to skatienam, bija kļuvis par plānu plīvuru. Var sajust, ka viņa nāve bija tikai mazs solis aiz šī plīvura, un viņa ieiešana augstākā dzīvē – gandrīz nemanāma aiziešana no dzīves, ko viņš bija sniedzis pasaulei.

 

* Krišnamurti labāk patika, ja viņu sauca K. Viņš runāja un rakstīja par sevi trešajā personā.

**Informācijai par apziņas pārklāšanu skat. Alises A. Beilijas ‘’Traktātu par Kosmisko Uguni’’, 747-760. lpp.

(http://www.disciplepath.blogspot.com/)

 

 iesūtīja Edgars


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv