www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Junora, Anšlavs
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Labdarība22.11.2008

Kā norāda šī tikuma nosaukums, labdarība nozīmē - darīt labu. Un otrādāk, ja cilvēks apzināti dara ļaunu citam, tad viņa īpašību var definēt kā ļaunprātību. Bet, kas ir labums? Vispārējā nozīmē tā ir jebkāda doma, vārds un darbs, kurš veicina citu laimi. Un pretēji, ļaunums – tā ir darbība, kura izjauc cilvēka fizisko, mentālo vai garīgo labklājību. Ja apkopot to, ko šajā sakarā mācīja pagātnes gudrie, tad var sacīt, ka labdarība nozīmē citu labā darīt to, ko mēs vēlētos, lai citi dara mums, un nedarīt to, ko mēs nevēlētos, lai tas tiktu nodarīts mums. Tas nozīmē, ja, piemēram, jūs nemīliet savu tuvāko, tad vismaz jums būtu viņu jāciena un nekādā gadījumā, ne kādu iemeslu dēļ, mums nevajadzētu darīt viņam ļaunu.

No filozofiskā redzes viedokļa labu darīt ir grūtāk, nekā ļaunu; grūtāk celt, nekā postīt; vismaz līdz brīdim, kamēr cilvēks nesasniegs garīgās evolūcijas pietiekamu līmeni. Tik tiešām, labu darbu darīšanai nepieciešams nemitīgi piepūlēties, lai pielietotu mūsu labākās īpašības cita cilvēka labklājības vai kāda cēlsirdīga darba dēļ. Un pretēji, lai ļaunums gūtu virsroku, nepieciešams pavisam nedaudz – pietiekami ļaut izpausties mūsu nepilnībām vai vienkārši palikt pasīviem. Nav iespējams iegūt skaistu dārzu, ja to regulāri neapstrādā un nekopj, bet tas prasa nemitīgu darbu. Pretējā gadījumā nezāles ātri izplatās, visu sabojājot, un beigās, dārzs pazudīs. Tāpēc labdarība nesastāv tikai no labu darbu veikšanas, bet arī no tā, lai pretotos ļaunumam, ko attēlo tradicionālais Ugunīgā Zobena simbols.

Paplašinot augstāk sacīto, var apgalvot, ka ļaunprātība ir labdarības trūkums. Pirmajā acumirklī tas šķiet banāli. Tomēr tā tas nav, jo pieredze liecina, ka nedarīt labu – jau ir ļaunums, vēl jo vairāk, kad apzināmies, kas ir labs un kas ļauns. Šāds jēdziens pastāv daudzās reliģijās, jo tās nosoda gan apzināti, gan neapzināti veiktās kļūdas. Absolūtā tas nozīmē – nepalīdzēt cilvēkam, kurš mums līdzās pakritis, ir tikpat kā tas pats, kā likt viņam nokrist. Protams, šāds piemērs varētu šķist pārspīlēts, bet tas paskaidro, ka darīt labu nenozīmē aprobežoties tikai ar atturēšanos nedarīt sliktu. Tāda paša iemesla dēļ nevar sacīt, ka cilvēks ir labdaris tikai tāpēc, ka nav ļaunprātīgs. Viņš var būt arī neitrāls, bet neitralitāte ne vienmēr ir pozitīva.

Daudzi cenšas darīt labu, bet salīdzinoši maz ir cilvēku, kuri spētu šo tieksmi pārvērst attiecīgos darbos. Toties ļaunprātīgi cilvēki ir pietiekami aktīvi savās darbībās, kuras viņiem ir kā „dzīvībai” svarīga nepieciešamība un ļauj jūtām izpausties. Tāpēc šķiet, ka ikdienas dzīvē ļaunums gūst virsroku pār labo, vēl jo vairāk tāpēc, ka cilvēki ir jūtīgāki pret ļauno un par to ļoti daudz runā. Tomēr īstenībā labais ir daudz spēcīgāks par ļauno. Labā pārākumu pār ļauno var salīdzināt ar gaismas pārākumu pār tumsu – kur parādās visniecīgākā gaismiņa, tur tumsa atkāpjas, un nekad nemēdz būt citādi. Tas nozīmē, ka tumsa ir tikai gaismas trūkums.

Nevēršoties pie galējām ļaunprātības izpausmēm, kuras, par laimi, ir visai retas, jāatzīst, ka šī cilvēku dabas nepilnība bieži izpaužas, šķistu, bezvainīgās formās. Jūs variet pamanīt, ka parasts mirstīgais drīzāk sliecas kritizēt savu tuvāko, nekā atzinīgi novērtēt viņa labās īpašības. Visai retas ir sarunas un strīdi, kuru laikā sarunu biedri netenko par vienu vai otru cilvēku. Tenkošanai ir daudzi adepti un tā pievelk veselu svītu ļaunu darbu. Šajā nozīmē vēl ļaunāk ir apmelot, jo apmelošana barojās no naida un tīksminās par meliem. Lai kā nebūtu, labdarošs cilvēks nekad ne par vienu netenkos un, protams, neapmelos.

Ja tenkošana un apmelošana pašas par sevi ir acīmredzamas ļaunprātības formas, tad gūt labpatiku no klausīšanās, kā citi tenko un apmelo, tāpat pelna nosodījumu. Labdarība paredz atteikšanos no šāda veida „labpatikas” un nepiekrišanu klausīties ļaunus uzbrukumus, vērstus pret citiem. Kā tad būtu jārīkojas līdzīgās situācijās? Vai nu jāatstāj tāds sarunu biedrs, vai jācenšas sarunu ievirzīt pozitīvā gultnē, kas, tomēr, ne vienmēr ir viegli izdarāms. Protams, tas prasa zināmu vīrišķību, jo maz tādu, kam patiktos dzirdēt, pat, ja to izsaka taktiskā un laipnā formā, ka cilvēks cildenāks nekļūst no tā, ka pazemo citus cilvēkus. Un, ja mēs izvēlējāmies kalpot labajam, ir jāprot parādīt savu morālo atšķirību un ar savu klusēšanu un savaldību neakceptēt izturēšanos, kādu uzskatām par peļamu, atceroties, ka „klusēšana – tā ir piekrišanas zīme”.

Galu galā, labdarība ir mīlestības izpausme, kādu cilvēks var un viņam arī vajadzētu izpaust ne tikai attiecībā pret viņam tuviem cilvēkiem, bet pret visiem. Viegli mīlēt tos, kuri mīl mūs, kuriem mēs dzīvojam blakus, bet daudz sarežģītāk ir mīlestību izrādīt „svešiem”. Mums ir tieksme izcelt grupu, kurai mēs piederam, bet šo tieksmi vajadzētu pārvarēt. Lai to izdarītu, vienīgais ceļš ir – saprast, ka visi cilvēki ir brāļi, un katrs ir cita cilvēka turpinājums. Tāpēc labais, ko sniedzam citiem – ir labums, kuru dāvājam paši sev.

Labdarības augstākā izpausme – ir spēja „mīlēt savu tuvāko, kā sevi pašu” – bauslis, kuru mācīja ne tikai Jēzus, bet arī daudzi citi pagātnes gudrie. Mums ir jāatzīst, ka šis bauslis pārspēj vienkārša mirstīgā spējas un paliek tāls ideāls. Jāpiekrīt, ka mūsu patreizējās nepilnības dēļ, mēs nespējam visus mīlēt, jo īpaši tos, kuri mūs nemīl. Paliksim pieticīgi šajā ziņā un pacentīsimies kaut vai nenodarīt ļaunu citiem, ne tikai ar darbiem, bet arī ar vārdiem. Un šeit naida neesamība jau var tikt uzskatīta kā mīlestības neattīstīta forma.

Ja mīlestība ir labdarības augstākā izpausme, tad naids – pati galējā ļaunprātības izpausme. Tās ietekmē cilvēki cenšas kaitēt viens otram un nonāk pie pašiznīcināšanās. Atzīmēsim, ka šīs iznīcinošās jūtas raksturīgas tikai cilvēkam, jo neviens dzīvnieks nav naida nesējs. Ārkārtas gadījumā viņš var būt bīstams, bet tas ne tuvu nav viens un tas pats. Naids ir raksturīgs cilvēkam, jo viņam ir dota brīva griba. Tāpēc cilvēkam ir iespēja darīt ļaunu, kamēr viņš nesapratīs, ka viņa sūtība ir veikt labo, savā uzvedībā paust visas tās vērtības, kādas piemīt dvēselei, kura savā būtībā ir tīra un pilnīga.

 

Seržs Tusēns  "Rozenkreiceru ētiskā ideāla divpadsmit tikumi"
www.rozenkreicers.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv