www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Vilhelms, Vilis
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Es esmu azartspēlmanis02.12.2008

......Izrādījās, ka pirmajā reizē mana jaunā sistēma nemaz tik labi nestrādāja. Vai nu naudas bija pārāk maz, vai arī automāts tika izvēlēts nepareizais. Varbūt arī likmes bija pārāk mazas. Tas nozīmēja tikai to, ka sistēma jāpilnveido. Rūpīgāk jāizvēlas aparāts, jāpiedomā pie likmēm, jāizvēlas arī īstais laiks, kad nākt spēlēt.

Pēkšņi apjēdzu, ka tā jau ir bijis tūkstošiem reižu. Es taču vienmēr esmu izgudrojis jaunas sistēmas, un tās nekad nav strādājušas. Bija tāda sajūta, it kā es būtu iekritis lamatās. Pa galvu sāka riņķot milzīgās naudas summas, kuras biju nospēlējis kaut kādu nesaprotamu nākotnes mērķu labā. Jutos piesmiets, izmantots un apkaunots.

Tālākie plāni bija pavisam skaidri un vienkārši. Es vairs neiešu spēlēt. Iešu spēļu zālēm ar lielu līkumu. Izmainīšu savu dzīvi. Vairs nebūšu viens no tiem, kuri nepārtraukti atgriežas, cerībā kaut ko vinnēt.

Pagāja dienas. Es biju ļoti apmierināts ar savu jauno dzīvi. Es taču tagad biju pavisam cits cilvēks. Man pat likās, ka tie, kuri atkal un atkal atgriežas spēļu zālē, vienkārši ir atkarīgi no azartspēlēm. Viņu galvās kaut kas nav īsti kārtībā. Kāpēc gan viņi nevar saprast tik vienkāršu lietu, ka var taču neiet uz spēļu zālēm? Varbūt man vajadzētu šiem muļķīšiem to pateikt, ja jau viņi paši nespēj izdomāt. Tad es varētu izglābt ļoti daudz cilvēkus. Viņi droši vien būtu man pateicīgi līdz kapa malai.

Vēl pēc dažām dienām notika pārsteidzoša lieta. Es pēkšņi ieraudzīju, ka sēžu spēļu zālē un ķeru lielo laimestu. Biju pagalam apmulsis. Nu, kā tad tā? Es taču biju sapratis, ka spēļu zālēs man iet nevajag. Kā gan es varēju tā izdarīt? Tas droši vien ir tikai negadījums, nejaušība. Es biju zaudējis modrību. Un galu galā varbūt es šoreiz izcelšu lielo laimestu. Tas nebūtu nemaz tik slikti. Es taču varu sākt nespēlēt arī vēlāk.

Pēc kāda laika tas atkārtojās. Es atkal pieķēru sevi sēžot pie spēļu automāta, nejūtot pasauli sev apkārt un ķerot lielo laimestu.

Te nu es esmu. Mani pārņem aizdomas, ka azartspēles ir daudz nopietnāka problēma nekā biju domājis līdz šim. Bet kāds gan varētu būt risinājums?

Visvairāk brīnumstāstus biju dzirdējis par to, ka cilvēki aiziet uz baznīcu, „atrod” Dievu un tad viņu dzīve brīnumaini mainās. Es nespēju noticēt, ka Dievs, par kuru man stāstīja omamma un kurš droši vien dzīvo baznīcā, varētu man palīdzēt. Es jau biju Viņam to vairākkārt lūdzis, taču Viņš nebija man palīdzējis. Turklāt biju redzējis cilvēkus, kuri kādu laiku staigāja apkārt, kliegdami par Dieva žēlastību, tad noguruši atgriezās pie iepriekšējās dzīves. Te man nebija nekādu cerību.

Tāpat biju dzirdējis stāstus par brīnumainu kodēšanu, ar kuras palīdzību var pārtraukt spēlēt azartspēles. Sēžot pie spēļu automāta, par to parasti stāstīja tie, kuri paši to bija izmēģinājuši. Skaidri redzams, ka tas ir bezjēdzīgi.

Vienīgā lieta, kas man šķita kaut cik pieņemama, bija psihologa konsultācijas. Varbūt viņš man varēs iemācīt pareizi spēlēt, īstajā brīdī aiziet no zāles un neiet zālē nepiemērotā situācijā.

Stundu pēc pirmās konsultācijas sēdēju pie spēļu automāta un domās kliedzu uz šo psiholoģi. Man taču ir problēmas ar azartspēlēm, bet tu, stulbene, kaut ko vaicā par manu māti. Ir pilnīgi skaidrs, ka tev pašai vajadzīgs psihiatrs.

Pagāja vairāki mēneši. Nekas nemainījās. Tiklīdz man izdevās iegūt kaut cik pieklājīgu naudas summu, es kārtējo reizi pārsteigts atklāju, ka sēžu spēļu zālē un naudas atkal vairs nav. Nekas cits neatlika kā izstāstīt par savu neapskaužamo situāciju draudzenei. Lūdzu, lai viņa pameklē kaut kādas iespējas atbrīvoties no šīs sērgas. Es pats to nespēju izdarīt. Likās, ka brīdī, kad kāds uzzinās par manām problēmām, es no kauna nomiršu.......

 

 

........Atkal dzīvesstāsts. Vienreiz jau terapeite gribēja, lai es rakstu savu dzīvesstāstu. Man taču bija pilnīgi skaidrs viss, kas attiecas uz manu dzīvi. Kādēļ gan man tas būtu jāraksta?

Tomēr viņi teica, ka tas esot ļoti svarīgi.

Ja jau viņiem tik ļoti vajag, es varu to izdarīt, taču man tas joprojām likās smieklīgi.

Sākotnēji man šķita, ka tas būs pavisam vienkārši. Es paskatīšos savu dzīvi līdzīgi kā daudzsēriju filmu un tad gluži kā atstāstījumu uzrakstīšu to uz papīra. Tad es sāku apjēgt, ka šis uzdevums ir ārkārtīgi grūts. Varbūt es nemaz nespēšu to izpildīt. Man nemaz nebija šīs daudzsēriju filmas, ko varētu noskatīties. Bija tikai pārliecība, ka tai ir jābūt, bet pašas filmas nebija. Vienīgais, ko varēju ieraudzīt, skatoties savā pagātnē, bija sīki atmiņu uzplaiksnījumi, līdzīgi kadriem, kas izgriezti no filmas un haotiski izmētāti telpā. Bija sajūta, ka esmu zaudējis saikni ar realitāti. Runāju par šo savu situāciju ar vienu no saviem jauniegūtajiem draugiem. Viņam bija laba pieredze šajā jomā. Viņš mani nomierināja un teica, ka tas esot pavisam normāli. Viņš ieteica pieķerties šiem atsevišķajiem fragmentiem un uzrakstīt par tiem. Kad tas būs izdarīts, mēģināt salikt visu kopā kā puzles gabaliņus, lai varētu iegūt kaut cik pārskatāmu ainu.

Nevarēju saprast vienu – kādēļ man būtu jāraksta uz papīra tas, kas man tāpat ir pavisam skaidri zināms. Lai vai kā – ja jau runa ir par manas dzīves stāstu, tad tam ir jābūt rakstītam uz skaista papīra, ar ērtu un labu pildspalvu, klusā un mierīgā noskaņā. Pareizās pildspalvas un papīra meklējumi aizņēma divas nedēļas, līdz sapratu, ka pats apzināti novilcinu laiku. Nopirku visparastāko kladi, pildspalvu un biju gatavs sākt. Sapratne parādījās tikai tad, kad reāli biju sācis rakstīt.

Biju ļoti pārsteigts, ka, mēģinot iekļūt savā pagātnē, esmu iekļuvis īstā greizo spoguļu karaļvalstī. Izrādījās, ka gadījumos, kad notikumi man šķita pārāk nepievilcīgi, es tos pielaboju ar sava burvju spoguļa palīdzību. Es ieguvu ideālus notikumus, kuros vienmēr labais biju es, bet sliktie un pāridarītāji bija citi.

Es nespēju aprakstīt visu garīgo pārdzīvojumu gammu, ko izjutu, turpinot darbu ar ceturto soli. Tur bija gan skumjas, gan prieks, gan sāpes un sēras, gan mīlestība, gan naids. Dažreiz pat šķita – vēl nedaudz, un es sajukšu prātā. Reizēm likās, ka es jau esmu sajucis prātā. Tas bija noticis jau sen, un tagad es no šī stāvokļa sāku atveseļoties. Šķiet, ka izraudāju visas asaras, kuras biju apspiedis sevī vismaz divdesmit piecus dzīves gadus........

 

........Pie notikumiem un lietām, kas varbūt netieši, bet ir saistīti ar šo soli, gribu pieminēt vēl kādu gadījumu no manas dzīves. Kad man bija astoņi gadi, vecāki nolēma, ka man jākļūst par mūziķi. Tāpēc bija jāuzsāk ikdienas pārbraucieni no Ogres uz Rīgu. Man droši vien bija iecerēta spoža karjera, jo tiku norīkots mācīties speciālajā mūzikas skolā. Šie braucieni patiešām bija ļoti nogurdinoši. Tomēr stāsts ir par kaut ko citu.

Tajā laikā māte reizēm gāja uz baznīcu. Droši vien viņa juta nepieciešamību arī man ieaudzināt kristīgās vērtības. Viņa man stāstīja, ka esot labi un pareizi dalīties ar otru kaut vai pēdējā maizes gabalā. Un ka cilvēki jāmīl tādi, kādi viņi ir.

Kādu vakaru, braucot mājās no skolas, par pēdējām kapeikām nopirku 200 gramus marmelādi „Gundega”. Tolaik to veikalos iepakoja cieta, raupja papīra tūtās. Vilcienā bieži brauca kāds, šķiet, laulāts pāris. Abi bija vienādi nodzērušies, izskatījās noplukuši, tomēr vienmēr turējās kopā. Vagonā piegāju pie viņiem un pacienāju viņus ar marmelādi. Nekā cita man nebija. Sākumā gan viņi kautrīgi atteicās, bet pēc tam tomēr paņēma. Apsēdos viņiem blakus. Mēs mazliet parunājām. Uzēdām vēl marmelādi, un tad jau nācās šķirties, jo viņiem bija jākāpj ārā. Mājup ejot, jutu patīkamu pacilātību, jo es taču biju paveicis labu darbu. Biju dalījies ar kādu ne nu gluži maizes gabalā, jo tā man nebija, bet pēdējā marmelādē gan. Turzā bija palikušas divas, trīs marmelādes konfektes. Tās, pārnācis mājās, sniedzu mātei. Izstāstīju par saviem piedzīvojumiem vilcienā. Māte sadusmojās. Viņa lika saprast, ka es neesmu nekāds labais, ja jau man vairāk rūp kaut kādi dzērāji, nevis paša ģimene.

Toreiz nekādi nevarēju saprast, kādēļ jūsmīgi jāstāsta par kristīgām vērtībām, bet, tiklīdz tās tiek realizētas dzīvē, tad izrādās ir gluži nepareizas. Šodien saprotu, ka no šīs situācijas varu mācīties neliekuļot. Ceļš, kuru esmu izvēlējies, nepieļauj liekulību. Es nevarēšu turpināt pa to iet, ja nebūšu patiess un godīgs gan pret sevi, gan pret citiem. Tomēr tas bieži vien ir ļoti grūti.........

 

Fragmenti no Andra Siliņa grāmatas ‘’Es esmu azartspēlmanis’’
Jau pavisam drīz šī grāmata būs pieejama grāmatnīcās.


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv