www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Marija, Marika, Marina
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Pašreizējā krīze pirmām kārtām ir garīga16.02.2009

Pašreizējā krīze pirmām kārtām ir garīga

 

‘’Bez mīlestības, lai kā arī jūs necenstos pārveidot pasauli, radīt jaunu sabiedrisko kārtību, un lai cik daudz arī jūs nerunātu par uzlabojumiem, jūs radīsiet tikai ciešanas. Un tā – atrisinājums ir jūsos. Nav līdera, skolotāja, kas jums pateiktu, kas jums jādara. Jūs esat viens šajā mežonīgajā, cietsirdīgajā pasaulē.’’

(Džidu Krišnamurti)

Tas, ko tālāk aprakstīšu, nav nekas jauns un oriģināls, tomēr šīs idejas nav pietiekami bieži izskanējušas Latvijas publiskajā telpā. Uzreiz atzīšos, ka šo ideju noformulējumā esmu ietekmējies no B. Krēmes, Dž. Krišnamurti un Dž. Sorosa teiktā. Taču tagad man pašam viņu teiktais kļuvis acīmredzams, un tā rezultātā tapis šis raksts.

Pašreiz problēma numur viens visā pasaulē ir ekonomiskā krīze. Nevienam nav noslēpums, ka tās cēloņi ir saistāmi ar finansu piramīdu sabrukumu, kas sākās ASV un izraisīja daudzu lielu uzņēmumu un banku bankrotu. Papildus tam arī pasaules ģeopolitiskā situācija saistībā ar karu Irākā un Afganistānā, naftas ieguvi Tuvajos Austrumos, Eiropas energoatkarība no Krievijas un citi ne mazāk ‘’patīkami’’ notikumi, kas ikdienas izskan ziņās un padara kopējo situāciju vēl sarežģītāku – tik sarežģītu, ka es neuzņemos to atšķetināt no politoloģiskās un ekonomiskās pieejas viedokļa. Tas prasītu pārāk lielu iedziļināšanos detaļās, uz ko, atzīstu, neesmu spējīgs, jo neesmu nekāds eksperts šajos jautājumos, kā arī man trūkst pietiekamas informācijas – zinu ne vairāk, ne mazāk, kā izlasu ziņās. Taču šī raksta kontekstā tas arī nebūs nepieciešams, jo norādītais risinājumu virziens attieksies uz pavisam citu jomu.

Lai nu kā, tomēr jūtos kompetents sabiedrībā valdošo ideju izjušanā, tāpēc pirms mesties nežēlīgā manis kritikā, lūdzu, izlasīt vēl dažas manis noformulētās domas.

Vispirms par dažiem mītiem.

Trīs mīti

1. mīts. ‘’Brīvā tirgus attiecības pašas visu noregulēs, konkurence nodrošina to, ka ekonomiskie procesi vairāk vai mazāk noturas līdzsvara punktā. Valstij nav jāiejaucas uzņēmumu konkurences cīņā.’’

Realitāte ir tāda, ka finansu un komercpasaulē valda alkatības spēki. Uzņēmēji un baņķieri nav ieinteresēti tajā, lai nodrošinātu cilvēku vajadzības, bet gan tajā, lai gūtu pēc iespējas lielāku peļņu. Dzīvē nenotiek tik vienkārši, kā to paredz teorija: ka pieprasījumam atbilst piedāvājums un ka konkurences cīņa uzvar tas, kurš sniedz vislabāko piedāvājumu; ka tā ir godīga cīņa, kurā visiem sākotnēji ir līdzvērtīgas pozīcijas un ka rezultātā visi ir apmierināti – gan preču/ pakalpojumu saņēmēji, gan arī peļņas guvēji-piedāvātāji. Patiesā situācija ir tāda, ka daži alkatīgi komersanti izsitas vadošajās pozīcijās, viņu darbība kalpo kopējām vajadzībām vairs tikai netieši (bet nereti pat tām kaitē) un tāda lieta kā godīga konkurence nepastāv pasaulē, kurā nauda ir vara un valsts pārvaldē tām pašām dažām komercpasaules ‘’haizivīm’’ pieder liela ietekme – vai nu pateicoties korupcijai, vai arī tam, ka paši uzņēmēji nereti vienlaikus ir arī politiķi. Tāpat arī, kopš ir izgudrots mārketings, reklāma un pilnveidotas ‘’smadzeņu skalošanas’’ tehnoloģijas, pieprasījums tiek mākslīgi stimulēts.

Bez tam, t.s., attīstības valstīm un vidēji attīstītajām valstīm gandrīz nekad sākotnēji nav bijušas tādas pašas izredzes starptautiskajā tirgū kā attīstītajām valstīm, kuras, kad tām ir izdevīgi, kad tās pašas atrodas izdevīgā stāvoklī, iestājas par brīvu konkurenci, bet tiklīdz situācija mainās uz slikto pusi, pieņem protekcionisku politiku. Visām valstīm rūp tikai savas nacionālās intereses.

Pirms pāreju tālāk, citēšu fragmentu no Džordža Sorosa grāmatas ‘’Maldu varbūtības laikmets: karš pret teroru un tā sekas’’.

‘’[..] Esmu nosaucis to par tirgus fundamentālismu – tā ir ticība tam, ka kopējām interesēm vislabāk kalpo tas, ka cilvēkiem ir iespēja īstenot savas intereses. Saskaņā ar šo uzskatu manis aprakstītais unikālais pienākums zaudē loģiku: nav nepieciešams, lai spēcīgākie palīdzētu vājākajiem. Taču šis uzskats balstīts nepareizā tirgus mehānisma izpratnē. Tiek uzskatīts, ka tirgū pastāv tendence pēc līdzsvara, kas nodrošina optimālu resursu sadalījumu. Taču tirgus, it īpaši, finansu tirgus, tā nebūt nedarbojas. Tirgum nav tendences tiekties pēc līdzsvara, un tas nav veidots, lai nodrošinātu sociālo taisnīgumu. Netraucēti darbojoties, tirgus ļoti efektīvi sadala resursus savstarpējām privātām vajadzībām vai arī, kā tas ir kopš patērētāju sabiedrības uzplaukuma, privātajām vēlmēm. Taču pastāv arī kolektīvas vajadzības, tādas kā miera un kārtības saglabāšana, vides aizsardzība un paša tirgus mehānisma saglabāšana, ko tirgus spēki nenodrošina.’’

Lūk, līdz kam mūs ir novedis kapitālisms. Bendžamins Krēme saka, ka ideālā proporcija ir 70 % sociālisms un 30 % kapitālisms, kas nozīmētu to, ka privātajam sektoram saglabājas iespēja izvērsties, taču valsts nodrošina cilvēku pamatvajadzības – pārtiku, mājokli, izglītību, kultūru, drošību un tā tālāk un kontrolē ekonomisko situāciju tā, lai šīs pamatvajadzības nekad nebūtu apdraudētas un būtu visiem pieejamas. Tas attiecas arī uz globālo līmeni, kur šādu kontrolorgāna lomu varētu pildīt ANO pēc tam, kad būtu atbrīvojusies no tā, ka astoņām pasaules valstīm tomēr ir lielāka teikšana nekā pārējām.

2. mīts. ‘’Situāciju var uzlabot valsts iekārtas vai pie varas esošā sastāva nomaiņa.’’

Taču, kā parāda vēsture, tad neviens līderis un neviena ideoloģija nespēj radīt ilglaicīgas un fundamentālas pārmaiņas sabiedrībā. Protams, ir bijis Gandijs, Napoleons, Žanna d’Arka, Linkolns u.c. Viņi visi bija izcili līderi, taču vai viņi ir spējuši radīt patiesu transformāciju, kārtību, kas būtu ne tikai ārēja, bet arī iekšēja? Nē; augstākais, kas ticis panākts ir puslīdz sakārtota sistēma un jauna ģeopolitiskā situācija, kas varbūt sniegusi lielāku ārējo brīvību, taču cilvēki nav to īstenojuši iekšēji, joprojām paliekot vergi ārējām nosacītībām – saimnieki varbūt palikuši neredzami, taču verdzība joprojām pastāv. Pat Jēzus un Buda, kas varbūt ir izcilākie cilvēki, kas jebkad dzīvojuši, nav radījuši radikālu transformāciju; vai patiešām kāds iedomājas, ka to spēs pareizie politiķi, pareizā sistēma vai ideoloģija?

19. gs. britu politiķis Džons Dalbergs-Aktons reiz teicis: ‘’Varai ir tendence korumpēties, un absolūta vara korumpējas absolūti.’’

Es domāju, ka tas patiešām tā ir; uz esošās sabiedrības fona, lai kāda būtu esošā vara, tā neizbēgami pagrimst. Kamēr cilvēki neuzņemsies atbildību, kamēr viņi nestāsies pretī dzīves problēmām, kā tas nobriedušam cilvēkam pienākas, kamēr viņi gaidīs, lai tās atrisina kāds cits, tikmēr tāda lieta kā ‘’tautas vara’’ būs un paliks tikai tukšs apzīmējums.

Pašreiz cilvēki vaino savās problēmās valdību un grib tās nomaiņu; daži vēlas arī iekārtas nomaiņu un kāda harizmātiska līdera nākšanu pie varas. Viņi uzskata, ka tas atrisinās viņu problēmas. Protams, valdība ir pie vainas, taču arī paši cilvēki. Vēlmes gūt baudu un izvairīties no sāpēm, dzīvot labu dzīvi, dēļ, cilvēki ir pieļāvuši ne mazums kļūdu, piemēram, neapdomīgi paņēmuši kredītus.

Bez tam: be careful wath you wish! Pašreizējie apstākļi ir diezgan līdzīgi tiem, kādi bija ne pārāk senā pagātnē, kad notika revolūcijas, pie varas nāca autoritāri līderi vai pat diktatori. Cilvēki ir kā dzīvnieki; vairumam pastāv tikai divu veidu domāšana – gūt baudu un izvairīties no sāpēm. Ar tādiem ir viegli manipulēt. Kamēr būs aitas, atradīsies arī gans.

Turpretī nobriedis cilvēks pats uzņemas atbildību par savu dzīvi un apkārtni. Viņš rada un risina, viešot savā un savu līdzcilvēku dzīvēs laimi un kārtību. Ja visi tādi būtu, nebūtu iespējama tāda vājprātīgu līderu nākšana pie varas, kāda notikusi pagātnē.

Reformas rada nepieciešamību pēc jaunām reformām; fundamentāli nekas nemainās. Pati revolūcijas ideja ir bankrotējusi. Kā teicis mans iemīļotais amerikāņu komiķis Džordžs Kārlins: ‘’This is what this system producess: garbage in, garbage out.’’ Īsāk sakot, sūds vienalga kādā podiņā, ir un paliek sūds.

Lai iestātos patiess uzplaukums, ir jānotiek iekšējai revolūcijai.

3. mīts. ‘’Esošā ekonomiskā krīze pāries, ja tiks veiktas pietiekamas finansiālās ‘’potes’’. Katra valsts atsevišķi, ja būs pietiekami stipra, spēs pārvarēt krīzes sekas un atkopties, lai varētu turpināt to pašu veco, nacionāli savtīgo kursu, kāds bijis līdz šim, nedomājot par citiem. Izdzīvo stiprākais – un tā lai tas paliek! Ekonomikā ir vērojami kāpuma un krituma periodi, un šis nav nekāds izņēmums – recesijai sekos kāpums.’’

Protams, ekonomikā patiešām ir kāpuma un krituma periodi, un kaut kad patiešām būs vērojams kāpums, taču tas nenotiks, saglabājot esošo politiku. Esošā politika pati ir šīs krīzes cēlonis. Alkatība ir radījusi pašreizējo stāvokli. Šajā konkurences cīņā bagātie kļuva vēl bagātāki, bet nabadzīgie vēl nabadzīgāki. Attīstītajās valstīs tika uzkrātas lielas bagātības – vairāk nekā vajadzīgs, noplicinot attīstības valstu resursus un atstājot tās iekšējo nemieru un karu virpulī. Rezultātā mēs dzīvojam pasaulē, kurā 1/ 3 pasaules iedzīvotāju dzīvo pārticībā un bauda visus civilizācijas labumus, kamēr pārējām 2/ 3 ir jāsamierinās ar 15 % pasaules resursu un jādzīvo uz bada robežas. Tas viss notiek uz planētas, kas ne tikai varētu pabarot 6,3 miljardus iedzīvotāju, bet saražot vēl 10 % pārpalikuma.

Vecie gājieni nepalīdzēs. Šī krīze ir daudz nopietnāka par 1930-o gadu krīzi. Mums ir jāsastopas ar bezprecedenta grūtībām. Ja kādam liekas, ka viss atrisināsies pats no sevis, valdībām rīkojoties pa vecam, lai palasa vai paskatās ziņas par protesta gājieniem un nemieriem, kas norisinās pilnīgi visur; lai pieskaita tam faktu, ka daudzās valstīs pat saldūdens kļūst par deficītu, tādējādi kalpojot par potenciālu kara iemeslu; lai ņem vērā imigrantu plūsmu no attīstības valstīm un augošo terorismu arābu un citās valstīs – nez kāpēc neviens neņem vērā, ka tā visa cēlonis ir neciešamie dzīves apstākļi šajās valstīs – laimīgi cilvēki nekļūst par teroristiem; un Rietumi ir līdzvainīgi pie šo apstākļu radīšanas, jo izlaupījuši šīs valstis un atstājuši tām niecīgas iespējas starptautiskajā tirgū, nemaz nerunājot par to, ka tādas valstis kā ASV lobē sev izdevīgus līderus un organizācijas. Pasaule kļūst arvien vairāk pārapdzīvota, bet resursu – arvien mazāk un mazāk. Globālā sasilšana un citas vides problēmas, šķiet, tikai akcelerējušas šī haosa attīstību.

Iespējamais variants

Līdz ar to mēs nonākam pie secinājuma, ka vienīgais, kas var atrisināt šo dziļo krīzi ir savstarpēja dalīšanās globālā līmenī. Šī principa īstenošana prasa no katra cilvēka ‘’pieņemt sava brāļa vajadzības par savas darbības mērauklu’’.

Taču to viegli pateikt, bet grūti izdarīt. Tie cilvēki, kuriem dalīšanās šķiet pašsaprotama, ir mazākumā. Vairums cilvēku ir uzauguši un pieraduši domāt konkurences garā, attiecinot dabisko izlasi uz cilvēku sabiedrību; viņiem šķiet nepieņemama doma par dalīšanos ar citu cilvēku, ja vien tas nav radinieks. Tie ir cilvēki, kas attaisno savu egoismu, vispārinot to kā neatņemamu cilvēku būtības sastāvdaļu un atrodot neskaitāmus citus attaisnojumus tam, ka ‘’katram jādomā par sevi’’.

Jau sen ir nākts klajā ar vairākām idejām, kā uzlabot pasaulē esošo situāciju saistībā ar resursu sadali. Viena no labākajām, ko esmu dzirdējis skan šādi. Valstīm ir jāizveido starptautiskais fonds, kurā katra valsts ieguldītu tik daudz līdzekļu, cik sapelna, taču saņemtu atpakaļ katra pēc savām vajadzībām.

Protams, tas nozīmē, ka bagātajām valstīm no šī fonda būtu proporcionāli mazāks labums nekā nabadzīgajām. Un tieši šī iemesla dēļ, šī ideja pašlaik nevar tikt pieņemta. Katra valsts vēlas aizstāvēt tikai un vienīgi savas intereses un dominēt pār pārējām. Un bagāto valstu iedzīvotājiem šādas idejas īstenošana arī ir nepieņemama.

Taču es jau teicu, ka bagātajām valstīm ir tikai proporcionāli mazāks labums, faktiski – visas valstis saņem pēc vajadzības un visi ir apmierināti, protams, tikai ne alkatīgie komercializācijas spēki, kuri palaiduši globalizācijas mehānismu, kuri allaž grib vēl un vēl un kuriem nekad nav gana. Pēdējie izturas kā šīs planētas saimnieki. Bet vai tad šī planēta mums pieder? Pie optimālas resursu sadales pietiek visiem 6,3 miljardiem iedzīvotāju un vēl paliek pāri.

Var likties, kāpēc gan mums, rietumniekiem, būtu jāpalīdz nēģeriem Āfrikā? Viņi ir tik stulbi, ka izlaupa humanitārās palīdzības kravas un tikai nemitīgi iesaistās pilsoņu karos, cita starpā sataisot vēl duci bērnu, kam pēc tam lemts nosprāgt badā. Taču Rietumi ir līdzvainīgi pie tā, ka tur valda tāda nedrošība un līdzsvara trūkums, ka cilvēki spiesti tā rīkoties. Pēc koloniālās sistēmas sabrukuma un resursu izlaupīšanas mēs atstājām viņus ļoti grūtā situācijā, nemaz nerunājot par to, ka lielvaras, kuru uzņēmumi darbojas šajās valstīs, nemaz nav ieinteresētas attīstības valstu ekonomiskajā uzplaukumā. Un kas attiecas uz bērnu masveida radīšanu, tad tas ir nevis tāpēc, ka afrikāņiem smadzenes ne tajā vietā, bet gan tāpēc, ka vairāk pēcnācēju nodrošina lielāku iespēju, ka vecumdienās par tevi kāds parūpēsies un lielāku varbūtību, ka vismaz kāds no taviem bērniem izdzīvos.

Vairs nevar turpināt pa vecam. Šī ekonomiskā krīze ir tiešs pierādījums tam, kurp noved nekontrolēta konkurence un globāla mēroga alkatība, t.s., tirgus fundamentālisms. Īslaicīgā periodā minētā ideja par savstarpējo dalīšanos var izklausīties pēc kaut kādas komunistiskas utopijas un – kam vispār lai kaut ko tādu dara? Taču ilglaicīgā periodā pierādītos, ka tā sniegtu starptautisko attiecību noregulēšanos un labdabīgu un mierīgu fonu stabilai sadarbībai. Bez tam tas ir vienīgais risinājums; ja kāds par to šaubās, tad, ja nekas nemainīsies, pēc gadiem 2-5 haoss būs tik milzīgs, ka izvēle būs acīmredzama – pasaules gals vai starptautiska sadarbība. Nedrīkst stādīt nacionālās intereses augstāk par visas pasaules interesēm. Tas ir jāsaprot vienreiz par visām reizēm.

Kāds var jautāt: kāpēc man jādalās ar kaut kādu nēģeri Āfrikā? Atbilde: nu, kaut vai tāpēc, ka tu varēji piedzimt viņa vietā. Tava drošība ir nepastāvīga; šodien visi par naudu pieejamie prieki, rīt – krīze, bezdarbs, kataklizma, karš. Un vispār tas nav taisnīgi. Jo šis nēģeris ir tavs brālis. Jo visi cilvēki būtībā ir Viens. Jo bez mīlestības šajā pasaulē nekam nav vērtības, bet īsta mīlestība nozīmē arī rīcību un atbildību.

Taču lielākā daļa cilvēku šādi nejūtas. Pasaulē ir garīgā krīze. Tālāk par tās cēloņiem.

Nedaudz vēstures

Kad šī krīze sākās? Domāju, ka tās aizsākumi meklējami Apgaismības laikmetā, kad vairāki domātāji nāca klajā ar tolaik jaunām idejām par cilvēku brālību, taisnību utt. Šīs idejas vēlāk kalpoja par pamatu jaunu valstu konstitūcijām, kurās tika likti pirmsākumi tam, ko mēs mūsdienās saucam par cilvēktiesībām un demokrātisku sabiedrību. Kā spilgtākos piemērus var minēt ASV dibināšanu 1776. gadā un Franciju Napoleona I laikā. Tolaik pārmainījās visa Amerikas un Eiropas seja. Vēl nedaudz vēlāk, ap 19. gs. Vidu – 2.pusi, tika atcelta verdzība un dzimtbūšana. Tā bija nākamā ārējās brīvības pakāpe. Un vēl vēlāk sekoja nacionālisma uzplaukums – stiprās valstis alka vēl lielāku spēku un teikšanu, apspiestās valstis – lielāku pašnoteikšanos. Paralēli šiem politiskajiem notikumiem bija vērojams zinātnes un tehniskais progress, racionālā prāta triumfs pār reliģiju, jauna ekonomiskā sistēma, kurā par naudu varēja iegūt gandrīz visu.

Rezultātā pēc II pasaules kara lielākajā daļā pasaules, bet pēc Padomju Savienības sabrukuma, - praktiski visā pasaulē, ir vērojama šāda situācija. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā, pateicoties globalizācijai, ir iespējami sakari ar jebkuru pasaules vietu un, ja ir pietiekami daudz naudas, var aizceļot, kur gribi. Nepastāv dzimtbūšana un verdzība; visiem (vismaz formāli) ir tādas pašas tiesības un brīvības kā pārējiem. Medicīnas, zinātnes un tehnoloģiju sasniegumi sniedz mums ārkārtīgi plašas iespējas, un, šķiet, ka tās var paplašināties bezgalīgi. Īsāk sakot, mums ir salīdzinoši maz ierobežojumu un ļoti daudz ārējas brīvības.

Taču šis ārējais progress noritējis ātrāk par iekšējo. Man rodas priekšstats, ka mēs tam vēl neesam morāli gatavi. Ārējā brīvība devusi izpausties visam tam, kas cilvēkos mīt, un ne viss no tā ir labs. Rezultāts: slima un nesakārtota patērētāju sabiedrība; cēlonis: tas pats mūžsenais, vēl Budas formulētais Četru Cēlo Patiesību vēlmju princips. Paralēli tam visam – dažas no iepriekš minētajiem laikiem aizķērušās idejas, kas tagad ir jau novecojušas, tomēr vēl pasaulē parāda lielu ietekmi; kā visbīstamākās būtu minamas divas: nacionālisms un racionālisms, kas to galējā formā izpaužas kā nacionālo interešu dominēšana pār globālajām un racionālā prāta absolutizācija. Būtībā, kā viena, tā otra parādība ir fundamentālisms: viens ir nacionālais fundamentālisms – ar uzskatu, ka pasaule ir naidīga un ka vislabākais veids kā aizsargāties, ir stiprināt savu valsti un nodrošināt tās intereses (pat ja tas nozīmē netaisnīgumu attiecībā pret citām); otrs ir fundamentālisms zinātnē, t.sk., ekonomikas zinātnē – ar uzskatu, ka patiesību var atklāt racionālā ceļā un ka tās pētīšana padodas zinātniskām metodēm ar nolūku uzkrāt pēc iespējas vairāk zināšanu, jo, ja būs pietiekami daudz zināšanu, visas problēmas varēs atrisināt racionālā ceļā.

Atsevišķi minams arī trešais fundamentālisma paveids – reliģiskais, kas radies kā reakcija uz strauji notiekošajām pārmaiņām. Visu trīs fundamentālismu cēlonis ir vēlme pēc drošības, un visi trīs ir ļoti bīstami.

Tagad par visu pēc kārtas.

Vēlmju princips

Vēlmju principa pamatā ir cilvēka iluzorais priekšstats par sevi. Sīkāk par to jau esmu rakstījis savā rakstā ‘’Vai egoisms ir cilvēka būtība?’’. Taču īsumā situācija ir šāda.

Kaut kad savas dzīves laikā, pieredzot dzīvi plūstam caur sevi, pieredzēšanas procesā iezogas nošķīrums starp vērojamo un vērotāju. Dzimst doma par sevi – es. Šis ‘’es’’, kas ir doma, nošķir sevi, vērotāju, no vērojamā; tas sāk reģistrēt tagadni, ‘’to, kas ir’’. Šīs reģistrēšanas rezultātā tiek uzkrātas zināšanas un izveidojas, tā saucamā, identitāte. Identitāte nav nekas cits kā es uzkrāto zināšanu un projekciju murskulis, tā nav nekas reāls, bet tikai informācija mūsu atmiņā, domu veidojums. Es, kas ir šis domu veidojums, ir atdalījis sevi no citām domām, un uzskata, ka viņš ir tas, kurš domā un pieredz. Rezultātā rodas nošķīrums no dzīves un īstenības, jo pieredzēšana notiek caur es projekcijām, domām, emocijām un vēlmēm, kas to veido, un tāpēc mēs dzīvojam ilūzijās - no šejienes mūsu nelaimes. Jo identitāte, centrālais priekšstats, ir stiprāka, jo lielāks nošķīrums no realitātes, no dzīves, no veseluma, kas ir Visums.

Tā kā šī identitāte nav nekas cits kā priekšstats mūsu prātā, tai nav nekāda reāla pamata un pastāvīguma, jo domas pašas par sevi ir nepastāvīgas. Taču, es, centrālais priekšstats, nevēlas to saskatīt, tas negrib redzēt savu iluzorumu un tukšumu. Tās ir pamata bailes: ‘’Bet ja nu manis nemaz nav?’’ Tāpēc es sāk caur savu prātu veidot projekcijas, ar ko mijiedarboties, tādējādi cerot apslāpēt bailes un saglabāt pastāvīgumu un ilgstamību. Tas izpaužas kā priekšstati un ideāli. Priekšstati un ideāli ir atbildes reakcijas uz realitāti (iekšējo un ārējo), kas var būt vairāk vai mazāk sagrozīti. To uzdevums ir nosegt iekšējo tukšumu, es neīstumu. Vēlmes rodas, lai apstiprinātu un pastiprinātu šos priekšstatus un ideālus. Es caur vēlmju principu cenšas sasniegt psiholoģisku drošību, bet tā ir neiespējama. Atkarībā no tā, vai vēlmes piepildās, vai ne, rodas pozitīvas vai negatīvas emocijas. Jebkurā gadījumā es saņem nepieciešamo enerģiju, ar kuras palīdzību tas var sevi turpināt.

Šī enerģija ir mīlestības surogāts, ko nav iespējams izjust un saņemt (vismaz ne pilnvērtīgi), jo centrālais priekšstats, es, ir atdalījis sevi no pārējā Visuma. Dziļi sevī mēs atminamies to vienotību, kuru mēs izjutām (bet faktiski kura mēs bijām), kad centrālais priekšstats vēl nebija izveidojies. Mēs neapzināti cenšamies to atgūt un tāpēc visu laiku kaut ko vēlamies. Mums šķiet, ka, ja mums būs pareizais darbs, pareizais partneris un ģimene, kārotais stāvoklis un vēlamais labklājības līmenis, ka, ja mēs atbildīsim savam ideālam un mums būs ideāla dzīves filozofija, tad mēs būsim pilnīgi un laimīgi. Tas tā nav, jo tā ir ilūzija, ko nekad nav iespējams piepildīt. Tas viss ir pārejošs un nepastāvīgs kā pats es, kurš aiz visa šī komplicētā mehānisma stāv.

Lai nu kā, pateicoties ārējai brīvībai, kas pastāv mūsu civilizācijā, minētajam mehānismam ir tik plašas iespējas izvērsties kā nekad agrāk. Ir apmierināmas praktiski visas materiālās un liela daļa nemateriālo vēlmju. Tā rezultāts: patērētāju sabiedrība. Dzīvojot patērētāju sabiedrībā, daži cilvēki saprot tā visa bezjēdzīgumu un vai nu gūst garīgu atklāsmi, vai nu izdara pašnāvību; vēl citi pašapmierināti turpina medīt jaunas un jaunas sajūtas. Taču tas viss tikai tāpēc, ka ego vajag juteklisku kairinājumu, ar ko nosegt savu tukšumu un apklusināt pamata bailes.

Šīs pamata bailes kolektīvā mērogā izpaužas trijos minētajos fundamentālismos; tiesa – arī citādi, taču pēdējie ir tie visbīstamākie.

Trīs fundamentālismi

§   Nacionālā fundamentālisma pamatā ir bailes, ka cita valsts varētu uzbrukt un pakļaut manējo. Tas var notikt militāri, un tāpēc – nesamērīgi lieli izdevumi aizsardzībai un bruņojumam. Tas var notikt ekonomiski, citas valsts uzņēmumiem izspiežot vietējo produkciju un nopērkot vietējos uzņēmumus vai arī izmantojot energoatkarību; tāpēc – tieksme veicināt eksportu un lobēt savas valsts uzņēmumus, kas principā ir normāli, taču var kļūt graujoši, ja citām valstīm tiek atstātas mazas iespējas, piemēram, uzpērkot mazos uzņēmumus un pievienojot tos starptautiskam koncernam vai arī – kā Krievija izmanto Eiropas energoatkarību. Pakļaušana var notikt arī kulturāli, tāpēc – bažas par nacionālās identitātes saglabāšanu tautā un vēršanās pret imigrantiem un to pēctečiem.

§   Fundamentālisms zinātnē var šķist tas mazāk postošais; tomēr, lai gan darbojas lēnāk un tā sekas izpaužas pēc ilgāka laika, šis fundamentālisma veids pastāv un tāpat ir kaitīgs. Šajā gadījumā pie zinātnes es pieskaitu arī filozofiju, ekonomiku un psiholoģiju. No vēstures mēs jau zinām kurp noved ekonomiskās teorijas, un pašlaik mēs izjūtam dažu teorētisku koncepciju sekas. Arī filozofu radītās ideoloģijas atstāj vērā ņemamu ietekmi – ne tikai uz vispārējo pasaules skatījumu, bet arī konkrēti uz politiku – revolūcijas un jaunu valsts iekārtu dibināšana ir tiešs tam pierādījums; kā spilgtākais piemērs varbūt būtu minams K. Markss. Fundamentālisms zinātnē reizēm pieņemt tādus apgriezienus, ka tiek pārkāptas ētikas robežas, piemēram, mēģinājumi klonēt cilvēku vai teoriju uzspiešana realitātei tik lielā mērā, ka tiek pārkāptas cilvēku brīvības un tiesības, kā to parāda psihiatrijas drūmā vēsture.

Visa tā dzinulis ir uzskats, ka iespējams noskaidrot patiesību. Vēlme noskaidrot patiesību ir vēlme pēc pastāvīguma, jo zināšanas sniedz psiholoģisku drošību, ko ego tik ļoti alkst. Problēma rodas tajā brīdī, kad tradicionālā zinātniskā metode tiek pielietota tajās jomās, kur tā nedarbojas, piemēram, cilvēku psihe, kā arī, kad jāsastopas ar tādām lietām, kas ir aiz zināšanu robežām – mīlestība, mūžība, Dievs, ja vēlaties. Un šīs lietas nekad nebūs iespējams reģistrēt un apzināt zinātniskā veidā, jo zinātne darbojas ar prāta palīdzību, taču aiz prāta esošais nav tai pieejams. Diemžēl šī patiesība tiek bieži ignorēta un teorijas tiek uzspiestas realitātei. Taču teorijas nav realitāte pati un zinātnieki nereti to aizmirst. Tas jau līdzinās reliģiskajam fundamentālismam – zinātne kļūst par savdabīgu reliģijas aizstājēju.

§   Reliģiskais fundamentālisms mūsdienās pastiprinājies kā reakcija uz strauji mainīgajiem apstākļiem. Mūsdienu dzīve izaicina daudzas tradicionālās patiesības, tāpēc daudz cilvēku izjūt nedrošību un nenoteiktību dzīves priekšā. Lai to atgūtu, glābiņš tiek meklēts reliģijā, rakstos un kādas autoritātes teiktajā. Viņi paši to dēvē par atgriešanos pie pamatiem, no tā arī radies nosaukums – ‘’fundamentālisms’’. Tā ir domas, mirušas patiesības un psiholoģiskās drošības izvēlēšanās īstenības vietā. Reliģija tādiem cilvēkiem ir patvērums un drošības osta; viņi ir aizvēruši acis un sirdis dzīves īstenībai un negrib dzirdēt neko, kas atšķirtos no viņu pieņemtās mācības. Autoritāte, kas stāv aiz mācības, ļauj tās sekotājiem justies izredzētiem un īpašiem, viņi ir tie pareizie, bet visi pārējie – grēcinieki. Tādējādi tiek stiprināts ego. Ego var darboties ļoti smalki un gūt lielu cieņu un atzinību pārējo acīs; tādos gadījumos rodas, tā saucamie svētie. Taču tas viss visbiežāk ir pašapmāns, sevis muļķošana. Un jo lielākus panākumus kāds gūst šajā maldu spēlē, jo augstākā godā tas tiek celts. Trakajam vajag izcilus trakos, lai viņi varētu justies kā veseli. Un, ja kādam cilvēka rīcība kaut mazākajā mērā ir vērsta uz šī maldu plīvura atsegšanu, tad pret šo cilvēku tiek vērsta agresija. Mēs visi zinām vēsturi, tāpēc domāju, ka šīs agresijas galējās formas man nav speciāli jāmin.

Slēdziens

Līdz ar to mēs nonākam pie secinājuma, ka dzīvojam pasaulē, kurā valda idejas. Šīs idejas nosaka ego pamata bailes un vēlmju princips. Mēs domās esam atdalījuši sevi no realitātes un viss, kas mums atliek, ir tikai mūsu pašu domu pasaule, kurā savstarpēji mijiedarbojas individuālās un kolektīvās projekcijas, tēli, ideoloģijas, atmiņas un vēlmes; tādējādi mūsu dzīve nav nekas cits kā liela ilūzija (līdzīgi kā filmā ‘’Matrikss’’). Šīs nošķirtības, šīs atšķeltības dēļ, mēs paši esam iekšēji sašķelti, bet mūsu domāšana – fragmentāra. Ārējā pasaule ir šīs iekšējās sašķeltības un konfliktu atspoguļojums. Ārējā krīze, kas pašlaik norisinās, ir iekšējās atspoguļojums, un ārējā krīze un konflikti nekad nebeigsies, iekams netiks atrisināta iekšējā. Taču tas nav panākams ar mūsu fragmentāro domāšanu. ‘’Panākams’’ vispār nav pareizais vārds, jo ‘’panākšana’’ nozīmē pakāpenisku pasākumu kompleksu ar zināmu mērķi un izvērstu laikā – tā dara prāts. Taču risinājums ir bez mērķa, tas ir ārpus prāta un līdz ar to arī ārpus laika.

Izpratne

Diemžēl tas, ko es uzrakstīju ir tikai teorētisks izklāsts. Es centos, cik nu tas ir manos spēkos, nodot vārdos kaut mazu daļiņu no tā, kas vārdos nav īsti izsakāms. Taču izlasīt vārdus vēl ne obligāti nozīmē arī izprast. Bet tikai caur izpratni iespējama radikāla, iekšēja transformācija, kas ir risinājums pastāvošajai garīgajai krīzei.

Izpratne, par ko es runāju, nenozīmē intelektuālu izpratni. Intelektuālu izpratni es centos piedāvāt caur šo rakstu, taču ar to ir par maz. Lai šai intelektuālajai izpratnei būtu arī kāda jēga un tā nepaliktu tikai idejiskas koncepcijas formā mūsu prātā, nepieciešama pieredzēšana no brīža uz brīdi, ‘’tā, kas ir’’ bezizvēles apzināšanās, kas vienīgā spēj viest patiesu transformāciju. Šāda transformācija nozīmētu pilnīgu prāta klusēšanu un tiešu realitātes apziņu, necenšoties to reģistrēt, neskatot to caur savu iepriekšējo zināšanu prizmu un neprojicējot uz to savs vēlmes un idejas. Šāds stāvoklis nozīmē pieņemt sevi tādu, kāds esi, un arī pasauli tādu, kāda tā ir; lai gan tas ir neprecīzi teikts, jo tad nepastāv tāds nošķīrums kā ‘’es’’ un ‘’pārējā pasaule’’. Tad arī nepastāv nošķīrums starp pagātni, tagadni un nākotni, jo tagadnes uztvere notiek nepastarpināti, neatkarīgi no atmiņas un nākotnes cerībām vai bailēm. Šis stāvoklis nav panākams ne caur kādu disciplīnu un ne ar kādu metodi. Šis stāvoklis nenozīmē domu apspiešanu un tikuma praktizēšanu, jo šīs lietas attiecas uz prāta sfēru taču bezizvēles apzināšanās ir stāvoklis ārpus prāta, kad nav nošķīruma vērojamā un vērotāja starpā, kad nav nekādas identifikācijas, bet tikai ‘’tas, kas ir’’ – bez pieķeršanās vai noraidījuma. Šāds stāvoklis nozīmē ego radītā nošķīruma atmešanu, pacelšanos pāri domu un atmiņu mūrim, ko tas ap sevi ir uzcēlis – kaut vai tikai uz mirkli, bet vēlāk pastāvīgi – ja es gājieni ir iepazīti un atmesti reiz par visām reizēm. Ja tas tā ir, ja nošķīruma ilūzija ir atmesta, tad rodas telpa, kurā var ienākt mīlestība, kas vienīgā spēj glābt pasauli. Taču to nedrīkst uzstādīt par mērķi, jo mērķa izvirzīšana ir tā pati vēlmju darbība, kas nozīmē atgriešanos pie vecajiem es gājieniem un tā turpināšanos.

Tas, ko es tagad stāstu, var izklausīties pēc kaut kā ļoti abstrakta. Taču, ja kādam ir bijusi kaut vai mirklīga šīs brīvības sajūtas pieredze, tad viņš zina, ka tas, par ko es runāju, ir ļoti reāls. Patiesībā tikai šī brīvība ir vienīgā realitāte, pārējais ir ilūzijas.

Varbūt kāds no jums kādreiz, vērojot saulrietu, kas iekrāso mākoņus, vai jūras viļņus, kas glāsta pludmales smiltis, vai tauriņu, kas nolaižas uz margrietiņas pļavā, ir izjutis vienesību ar visu esošo, kad nav vērotāja un vērojamā, kad tiek aizmirstas visas šķietamās problēmas, visi parādi, visas nelaimes utt. Tas ir stāvoklis ‘’šeit un tagad’’. Šis stāvoklis ir mīlestības stāvoklis. Ja jūs nekad neesat to izjutuši, tad es jums varu izteikt līdzjūtību – jūs esat dziļi nelaimīgi cilvēki.

Pareizas attiecības

Taču tikai šis stāvoklis var sniegt nepieciešamo transformāciju. Tikai šajā stāvoklī ir iespējama mīlestība. Mīlestība nozīmē pareizas attiecības ar dabu un cilvēkiem tai skaitā. Visas nelaimes pasaulē ir no nepareizām attiecībām. Faktiski es, centrālais priekšstats, padara īstas attiecības neiespējamas, jo viss, ko tas spēj, ir uzturēt attiecības ar sevi pašu – caur savām projekcijām, idejām, pieķeršanos vai noliegšanu. Šādā izolācijā nenotiek nepastarpināta mijiedarbība ar pasauli, kurā varētu izpausties mīlestība un īstenībā. Šī izolācija atdala cilvēkus no Visuma un līdz ar to notiek iekšēja fragmentācija un šķelšanās, kas atspoguļojas ārējā pasaulē.

Tāpēc, ja mēs mīlam šo pasauli un jūtam nepieciešamību pēc miera un harmonijas, kā iekšēji, tā ārēji, mums ir jāpārtrauc šīs prāta viltības, kas veicina šķelšanos, jāapstājas un jābūt minētajā stāvoklī. To ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. Taču, ja jūs kaut uz mirkli esat bijuši šajā stāvoklī, tad jums ar katru reizi būs vieglāk. Tikai neiekrītiet pašapmānā – nekultivējiet atmiņas par izjusto! Vienkārši apzinieties no mirkļa uz mirkli!

Vēl tikai gribu piebilst, ka šis apzināšanās stāvoklis nebūt nenozīmē pasīvu un pašapmierinātu ekstāzi. Šis stāvoklis nozīmē mīlestību, un mīlestība nozīmē atbildību un rīcību – rīcību, kas izriet no ‘’tā, kas ir’’, nevis no ideāliem, koncepcijām un vēlmēm. Brīvs cilvēks nekad nepiesliesies nevienai ideoloģijai, viņš nekad neatbalstīs nevienu partiju vai kustību, viņš nekad ne par ko necīnīsies, jo zina, ka tas viss ir no prāta un tāpēc tikai palielinās esošo haosu; fragmentāra domāšana nevar aptvert veselumu, bet risinājums var nākt tikai tad, ja situācija tieku uzlūkota tās veselumā. Brīvs cilvēks ir patiess kalpotājs, taču viņa kalpošanā neparādās nošķīrums ‘’kalpotājs un kalpošana’’. Pēdējais ir tikai ideāls, kas saistīts ar vēlmi būt īpašam. Taču brīvs cilvēks nerīkojas saskaņā ar kādu ideālu, bet gan izejot no tagadnes reālās situācijas, no ‘’tā, kas ir’’. Tas prasa atpazīšanu, taču brīvs cilvēks ir uz to spējīgs, jo bezizvēles apzināšanās un mīlestība sniedz šādu iespēju. Brīvs cilvēks kalpo, jo mīl, bet šī mīlestība ir bez objekta un bez nosacījumiem. Brīvības stāvoklī cilvēks pats ir mīlestība, kas ir aktīvs rīcības stāvoklis – citi to var manīt vai ne, taču brīvam cilvēkam tas piemīt, un līdz ar to viņa rīcība būs ārēji aktīva vai pasīva – atkarībā no mirkļa prasībām; taču jebkurā gadījumā jau šāda cilvēka klātbūtne ir transformējoša.

Kritiskā masa

Ar vienu cilvēku var izrādīties par maz. Maitreja ir teicis: ‘’Bija laiks, kad pietika ar desmit patiesi labiem cilvēkiem, lai glābtu pasauli. Tad pienāca laiks, kad ar desmit tūkstošiem bija par maz. Tagad ir laiks, kad vajag miljardu.’’ Bendžamins Krēme reiz jautāja savam Meistaram: ‘’Vai Maitrejam jau ir savākts viņa miljards?’’ Meistars atbildēja, ka viņam jau ir savākts miljards un viena puse. Neatkarīgi no tā, vai tā ir patiesība, neatkarīgi no tā, vai nāks kāds pestītājs vai pestītāji, mēs nedrīkstam uz to akli paļauties un nodot savu atbildību citam cilvēkam, neatkarīgi no tā, vai tas būtu Valsts Prezidents, ANO ģenerālsekretārs vai Mesija. Tāpat nedrīkst pieķerties pasaule saglābšanas idejai. Nošķīrums starp es un pasauli ir ilūzija – jūs esat pasaule un pasaule ir jūs. Ja jūs atpestījat sevi, ja jūs ielaižat sevī mīlestību, jau tas ir gana. Protams, cilvēces liktenis būs atkarīgs no tā, cik daudz cilvēku veiks šo iekšējo revolūciju – vai tiks sasniegta kritiskā masa. Taču rezultātam nav jāpieķeras – neveidojiet ideālu un mērķi, citādi jūs apmaldīsities! Svarīgi ir ‘’tas, kas ir’’ – rīkojieties ar to un esiet mīloši katrā savā darbībā, uzņemoties atbildību par to Visuma un dzīves daļu, kas piešķirta jūsu rīcībā. Tad varbūt pienāks brīdis, kad mīlestība izglābs pasauli.

/Edgars Lūkins/


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv