www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Tālrīts, Gustavs, Gusts
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Par vardarbību skolās.15.03.2009

Šis raks nebūt nav domāts kā nosodījums jeb apsūdzība. Drīzāk jau šis ir mēģinājums izprast iemeslus, kādēļ notiek tas, kas notiek. Es negribu mērot visu skolās notiekošo vardarbību un savstarpējo necieņu ar vienu mērauklu. Situācijas mēdz būt dažādas un arī iemesli var būt dažādi.

Savus novērojumus varu balstīt galvenokārt uz to, ko skolā esmu pieredzējis pats, būdams skolnieks, uz savu visai nelielo pieredzi darbā ar pusaudžiem, kā arī uz atziņām, kuras esmu guvis, kontaktējoties ar dažādu vecumu jauniešiem un pedagogiem.

Pēdējā laikā medijos atspoguļotie incidenti, kā arī virspusējas sarunas ar pedagogiem un pašiem skolniekiem, liecina par to, ka situācijai skolās ir tendence aizvien pasliktināties. Šajā gadījumā uzmanību gribu vērst uz aizvien pieaugošo neiecietību, naidu un agresiju pašu skolnieku savstarpējās attiecībās un arī viņu attiecībās ar skolotājiem.Un te nu ir jāsaka, ka pašreiz, skolās notiekošās lietas, var uzlūkot pat, kā savā ziņā pozitīvu parādību. Lai arī cik ļoti gribas problēmu aizmālēt, ‘’pabāzt zem deķa’’, tā tomēr spītīgi lien ārā, un pieprasa sev uzmanību.

Lai pēc iespējas saprotami varētu izklāstīt savu domu, vēlos sākt ar vispārēju skolas būtības un nozīmes aplūkojumu. Un svarīgākais – kā visā šajā procesā, ko sauc par skolā iešanu, jūtas pats skolnieks.

Un tātad, mūsu priekšā ir pirmklasnieks, kurš pirmo dienu dodas uz skolu. Man šķiet ļoti svarīgi novērtēt visas tās pārmaiņas, kas vienlaicīgi notiek viņa dzīvē.

Ja viņš ir gājis bērnu dārzā, tad drošības un komforta sajūtas tur ir nodrošinājušas divas audzinātājas un viena auklīte, tātad uz visiem, aptuveni divdesmit bērniem ir bijušas trīs mātei līdzīgas būtnes. Tagad viņš ir spiests pāriet uz vidi, kurā ir tikai viena klases audzinātāja, pie tam pavisam sveša. Viņš pēkšņi zaudē iespēju meklēt palīdzību un atbalstu tā, kā viņš ir pieradis to darīt līdz šim. Pati skolas ēka ir daudz lielāka. Apkārt ir gana daudz nepazīstamu, tātad potenciāli bīstamu cilvēku. Te ir jauni noteikumi un jauna dienaskārtība. Nu vairs ne vecāku pavadībā, bet gan pašam ir jāmēro ceļš uz skolu un atpakaļ. Arī pati skola iespējams atrodas pavisam citā, nezināmā pilsētas daļā.

Droši vien tās vēl nav visas pārmaiņas, kuras notiek ar bērnu pēkšņi - vienas dienas laikā. Jau atkal es vēlos atgādināt, ka runa ir par cilvēku, kurš ir tikai septiņus gadus jauns. Nav vērts pat mēģināt iedomāties, kā es šobrīd varētu justies šī septiņgadīgā bērna vietā, jo diez vai izdosies padarīt par neesošu, daudzajos dzīves gados uzkrāto pieredzi. Tomēr, arī bez visa tā, ir jāatzīst, ka pēkšņās pārmaiņas ir visai ievērojamas, pat traumējošas.

Tālāk es gribu pakavēties pie skolnieka ierastā dienas ritma.

Ar lielām grūtībām, no rīta ir jāpieceļas, pusaizmigušam jāpaēd brokastis, vecāku steidzinātam, jāsapošas, jāpaņem plecos smagā soma, un jādodas uz skolu. Visa šī procesa laikā kaut kur iekšā nepārtraukti smeldz vēlēšanās neiet uz skolu, bet gan pēc iespējas ātrāk atgriezties siltajā gultā un drošajā vidē. Pieņemsim, ka tādēļ, lai 8.30 mūsu skolnieks varētu nokļūt skolā, viņam ir jāceļas vismaz pulksten septiņos. Kad nu viņš ir nokļuvis skolā, tad nākamās sešas līdz astoņas stundas, viņam ir pietiekami smagi jāstrādā, lai varētu apgūt pilnīgi jaunas, iepriekš nezināmas lietas. Es gribu īpaši uzsvērt to, ka mācīšanās ir ļoti smags darbs, kas nogurdina varbūt pat vairāk kā fizisks darbs.

Kad nodarbības skolā ir beigušās, atkal plecos tiek ņemta smagā soma, un tiek mērots mājupceļš. Kad skolnieks ir sasniedzis mājas, pulkstenis droši vien varētu rādīt 16.30 vai 17.00. Ar to viņa darba diena vēl nebeidzas. Tagad viņam vēl jāsagatavo mājasdarbi un jāsakrāmē soma rītdienas nodarbībām. Iespējams, ka ir jāpaveic vēl arī kādi ‘’mājas soļa’’ darbi. Visi šie procesi varētu aizņemt aptuveni divas līdz trīs stundas. Tagad ir laiks veikt vienkāršus matemātiskus aprēķinus. Rezultāts ir visai īpatnējs – bērna faktiskais darba dienas garums ir vismaz 10 stundas. Un vērā vēl arī būtu jāņem arī ceļš uz un no skolas, stiepjot smago somu. Šajā gadījumā nav tik svarīgi vai tās ir 10 stundas vai 9 stundas. Svarīgi, ka viņš taču ir bērns. Šeit nav vietā nekādi iebildumi par to, ka tas ir normāli. Redz mēs paši to esam pieredzējuši, esam paši tam izgājuši cauri, un tagad mūsu bērnu pienākums ir darīt to pašu. Šādi iebildumi neiztur saprātīgu kritiku, jo ir balstīti uz izdomātām un vispār pieņemtām (jeb drīzāk – vispār uzspiestām) normām.

Vēl es vēlos piebilst arī par to, ka atmosfēra skolā, lielākoties ir agresīva, pat bīstama. Uzturēšanās šādā vidē arī prasa ne mazums iekšējās enerģijas.

Un tagad es gribu aplūkot īpaši interesantu tēmu. Proti, kas tad skolās tiek mācīts, un kādas metodes tiek lietotas. Lai izprastu to, kā darbojas izglītības sistēma, nepietiek vien ar to, ka skatāmies uz bērniem un mēģinām analizēt, kas viņiem būtu vai nebūtu vajadzīgs. Mums jāatgriežas vismaz par vienu paaudzi atpakaļ. Vērošana jāsāk tieši tajā laikā, kad paši bijām skolnieki. Šķiet, ka īpaši lielas izmaiņas skolas programmā un mācīšanas metodēs, salīdzinot ar to laiku, kad paši bijām skolnieki, nav novērojamas arī šobrīd.

Jautājums, kurš mani ir urdījis visu to laiku, kamēr biju skolnieks, un biju spiests apgūt visas obligātās zinības – priekš kam tas viss ir vajadzīgs. Es daudzkārt esmu uzdevis šo jautājumu skolotājiem, tomēr neko prātīgāku, kā ‘’tas ir tādēļ, lai attīstītu prātu’’, neesmu dzirdējis.

Te būs pārdomas par izglītību manā dzīvē.

Esmu ieguvis pamatizglītību. Ar lielām grūtībām un skolotāju žēlastību, esmu ieguvis arī vidējo izglītību vakara nodaļā. Laikā, kad vēl mācījos pamatskolā, nereti dzirdēju frāzi ‘’kad būsi pabeidzis skolu, tad tavai dzīvei visas durvis būs vaļā’’. Vēlāk gan izrādījās, ka durvis ne tikai nav vaļā, bet nav arī pašu durvju. Ar to es gribu teikt, ka tika radīta ilūzija par to, ka tad, ja es būšu ieguvis labāku izglītību, tad man būs iespējas atrast labāku darbu. Mana pieredze gan liecināja par to, ka es tā īsti nebiju nevienam vajadzīgs ne ar, nedz arī bez izglītības. Tomēr manī bija mesta zināšanu sēkla, un tā bija devusi savus augļus. Proti, man bija stabila pārliecība par to, ka es esmu gudrs. Nu ne jau pats gudrākais, bet pietiekami gudrs. Gudrāks par daudziem citiem.

Kādu laiku, pēc skolas beigšanas, man radās neskaidra doma par to, ka vajadzētu atkārtot 11. un 12. klases vielu. Vislabāk jau visu vidusskolas kursu. Un pēc tam, ja pietiks laika, tad pieķerties arī pamatskolas mācību kursam. Visai ilgi es nespēju atrast saprātīgu izskaidrojumu šādām utopiskām idejām, līdz nesen mani pārņēma apskaidrība. Idejiskā gaisotne, kurā augu es, un kura būtiski nav mainījusies arī šodien ir sekojoša. Ja gribi dzīvot labi, tomēr tev nav bagāti vecāki, kuri varētu par tevi nepārtraukti rūpēties, tad vienīgais, ko vari savā labā darīt, ir - iegūt pēc iespējas labāku izglītību. Tad tu varēsi dabūt labi apmaksātu darbu, un būsi spējīgs uzturēt ģimeni. Tad tevi cienīs un godā turēs. Tad tu būsi laimīgs. Citiem vārdiem sakot, ja gribi būt laimīgs, tad iegūsti izglītību. Jau pamatskolas pirmajās klasēs man skolotāji mācīja to, ka lielākais mūsdienu cilvēces sasniegums esot tas, ka cilvēki var iegūt izglītību. Tik tālu viss ir ļoti jauki. Kad biju ieguvis pamatskolas izglītību, un nejutos īsti ar sevi apmierināts, tad sevišķi daudz par to neskumu, jo atcerējos skolotāju teikto, par to, ka vidējā izglītība esot ļoti svarīga. Tā esot gluži kā cilvēka attīstības stūrakmens. Vēl pēc kāda laika biju ieguvis arī vidējo izglītību. Tomēr laimes un pašapmierinātības sajūta tā arī neiestājās. Nav jau arī brīnums, ka gribēju vēlreiz pārlasīt vidusskolas grāmatas. Man taču teica, ka būšu laimīgs tad, kad būšu izglītots. Varbūt tiešām kaut ko būšu palaidis garām, jo godīgi sakot, mācību grāmatas nebiju lasījis diezin cik uzmanīgi.

Man ir gadījies redzēt Krievijas televīzijas spēli ‘’Kurš ir gudrāks par piektklasnieku?’’. Tā ir intelektuāla cīņa starp pieaugušajiem un piektās klases skolniekiem. Atbildes uz visiem spēles jautājumiem var atrast piektās klases mācību grāmatās. Nezinu, ko īsti ir gribējuši parādīt šīs televīzijas spēles idejas autori. Varbūt to, cik stulbi mēdz būt pieaugušie un cik gudri ir viņu bērni. Varbūt, ka viņi vēlas parādīt to, kā pazemojumu piedzīvo pieaugušais, kuru spēlē ir sakāvis bērns. Tomēr mani pārsteidza kāds cits atklājums. Gandrīz nekas no tām intelektuālajām zināšanām, par kurām tik izmisīgi ( lai arī ar smaidu sejā ) cīnījās šīs spēles dalībnieki, man nav bijis vajadzīgs ne piektajā klasē, ne arī manā turpmākajā dzīvē. Tā ir bijusi tikai iestāstīta pārliecība, ka šādas zināšanas man palīdzēs dzīvē. Faktiski šīs zināšanas ir bijušas augstākā mērā bezjēdzīgas. Un nav jābrīnās par to, ka neilgi pēc skolas beigšanas lielākā daļa no šīm gudrībām vienkārši tiek aizmirstas – padarītas par nederīgām. Šāds apgalvojums droši vien pieprasa sīkākus paskaidrojumus. Tūdaļ mēģināšu tos sniegt.

Līdz šim man dzīvē nav nācies lietot nekādas matemātiskus vienādojumus, kas būtu sarežģītāki par vienādojumu ar vienu nezināmo. Man ir nācies praktiski pielietot Pitagora teorēmas vienādojumu, bet tas nebūt nenozīmē, ka man būtu kāda sajēga par šo teorēmu vispār. Es praktiski lietoju lasīt prasmi un rakstīt prasmi. Tomēr es esmu spējīgs uzrakstīt kaut vai šo pašu rakstu nevis tādēļ, ka atcerētos jebko no savulaik skolā mācītā konjugāciju un deklināciju murga. Man ir pamatotas aizdomas par to, ka rakstītprasmi var attīstīt uz atdarināšanas spējas rēķina. Ja bērnu mēģinātu iemācīt staigāt, tikai piebāžot viņa galvu ar dažādām līdzsvara teorijām, tad visticamākais ir tas, ka viņš nespētu nostāties uz savām kājām nekad. Pie šī vēl gribu piebilst to, ka valoda ir radusies vispirms. Tā ir radusies kā dabiska nepieciešamība. Tikai pēc tam ir nākuši gudrinieki, kuri ir mēģinājuši un joprojām mēģina to pakļaut dažādiem likumiem.

Līdzīgai analīzei es varētu pakļaut katru mācību priekšmetu, bet tas prasītu pārāk daudz laika, un novirzītu mani no šī raksta būtības.

Tagad es vēlos veltīt nedaudz uzmanības atzīmēm. Šis patiesi ir visai grūti izprotams fenomens, un lai to varētu pēc iespējas labāk aplūkot un izprast, - mums būs nedaudz jāatkāpjas, jāiegūst zināma distance. Tas dos mums iespēju aplūkot šo fenomenu nedaudz ‘’platākā leņķī’’.

Tieši šobrīd es gribu izteikt lūgumu sievietēm, kuras ir mātes. Turpmāk, manis teiktais ir uzskatāms vienīgi kā manas pārdomas. Tas nav vērsts pret kādām manis iedomātām nepareizībām. Būšu pateicīgs, ja spēsiet apvaldīt mātišķos instinktus (ja tādi rastos), lai varētu saglabāt vērojošu pozīciju.

Un tātad – kam ir vajadzīgas atzīmes. Vai tās tiešām būtu vajadzīgas pašiem skolniekiem, lai viņi zinātu cik izglītoti, jeb arī gluži otrādi – cik stulbi viņi īstenībā ir? Ja tas tiešām ir tā, tad ir augstākā mērā cietsirdīgi ar atzīmi vērtēt cilvēkbērna intelektuālos sasniegumus mācību priekšmetā, kas viņam ne pavisam nepatīk, vai pat izraisa riebumu. Man tomēr šķiet, ka skolniekiem atzīmes nav sevišķi vajadzīgas. Tās nav vajadzīgas arī skolotājiem. Skolotājs bez visām atzīmēm zina katra skolnieka intelektuālās attīstības līmeni.

Visvairāk atzīmes ir vajadzīgas tieši vecākiem. Un te varētu būt vairāki pietiekami nepatīkami iemesli. Iespējams, ka vecāki savu bērnu uztver it kā kādu orgānu vai ekstremitāti, kura viņiem ir piederīga. Tomēr ar šo ekstremitāti ir šausmīgi daudz problēmu. Tā negrib tā īsti pareizi darboties, un viņai ir tendence atļauties visādas vaļības. Līdzīgi kā zēniem notiek samērīšanās ar krāniņiem, arī dažādu vecāku starpā notiek samērīšanās ar saviem bērniem. Iespējams, ka vecākiem, laikā, kad viņi paši vēl bija bērni, gan skolotāji, gan arī viņu pašu vecāki, ar nosodījumu un pārmetumu palīdzību, iegalvoja, ka viņi nav un nevar būt labi cilvēki, ja viņu sekmes nav priekšzīmīgas. Tagad, kad viņiem ir jaunā ekstremitāte – bērns, viņi var reabilitēties savu iekšējo bubuļu – bijušo skolotāju un vecāku priekšā. Ar bērna, kas taču ir daļa no viņa paša, priekšzīmīgo sekmju palīdzību, viņi tagad var visai pasaulei pierādīt to, ka nav slikti cilvēki. Šādā gadījumā, bērns tiek lietots kā zāles savas vainas un mazvērtības sajūtu ārstēšanai.

Man ir padomā vēl viens nepatīkams skaidrojums.

Vecāki, sūtot skolā savus bērnus, veic savdabīgu atriebības rituālu. Tā ir kā atriebība par to, kas ir nodarīts viņiem pašiem viņu bērnībā. Un tas izskatās aptuveni šādi. Kad es pats biju bērns, tad man bija jāmokās konjugāciju un deklināciju agonijā. Tagad es noraudzīšos, kā to dari tu. Es stāstīšu tev, ka tas viss ir ļoti svarīgi un nepieciešami, bet pats gūšu iekšēju gandarījumu par to, ka beidzot varu redzēt, ka es nebūt neesmu bijis pats sliktākais un dumjākais cilvēks uz pasaules, kā man līdz šim ir šķitis. Man tiešām bija ļoti grūti iegaumēt visas tās sarežģītās lietas, kuras man bija jāmācās skolā. Un tagad es redzu, ka manam bērnam arī iet grūti.

Saprotams, ka arī šajā gadījumā bērns tiek lietots kā zāles, savas pašvērtības celšanai. Un gadījumā, ja šie mani spriedumi ir tuvi patiesībai, tad neviļus rodas jautājums. Kur tad ir paša bērna tiesības un izvēles brīvība, par ko taču mēs šodien tik kaismīgi iestājamies? Kā gan lai bērns protestē pret visu šo apjomīgo sistēmu, kurā viņa viedoklim un vēlmēm netiek piešķirta nekāda nozīme? Sliktas atzīmes, skolas neapmeklēšana, vardarbība – tie ir resursi, kurus viņš var izmantot, lai vismaz kaut kā pievērstu uzmanību savām problēmām.

Nav vērts jautāt, kāpēc skolā bērni kļūst cietsirdīgi un vardarbīgi. Pati skola, pati šī sistēma ir tā, kura liek bērniem tādiem kļūt. Gluži līdzīgi kā kādreiz armija, šodien arī skola, reizēm tiek izmantota kā savdabīga remontdarbnīca, kurā var salabot no ierindas izgājušo bērnu. Uztaisīt viņu par atbilstošu vispārpieņemtajiem parametriem. Un atkal tas pats jautājums – kur paliek bērna brīvība. Un kur ir radusies tik dzelžaina pārliecība par to, ka šīs sabiedrībā vispārpieņemtās normas ir pareizas?

Manuprāt, lai reāli kaut nedaudz uzlabotu pašreizējo situāciju, varētu pārtraukt mēģinājumus salabot ‘’sabojājušos’’ bērnus. Vismaz uz kādu laiku likt viņus mierā. Un šo laiku izmantot tam, lai ieskatītos sevī, uzdodot jautājumu ‘’vai es daru pietiekami, lai uzlabotu situāciju’’. Ar soda sankcijām parasti neko labu nevar panākt. Bērnā tas tikai vairos atriebības kāri, cietsirdību un naidu. Katru reizi bērnam pārmetot – darbos vai domās, kādus viņa nodarījumus, mēs tikai radām aizvien lielāku diskomfortu pašā bērnā. Mēs palielinām viņa vainas sajūtas un aizvainojumus. Un šīm sajūtām vajag kaut kā izpausties. Tā izpaužas kā naids un agresija. Man šķiet, ka risinājums ir tajā apstāklī, ka bērns nevis tiek sodīts, jeb, ka viņam tiek pārmests tas vai cits nodarījums, bet gan vecāki vai līdzcilvēki mēģina pēc iespējas rūpīgi atrast iemeslus tādai vai citādai bērna rīcībai. Un tas, nenoliedzami prasa no vecākiem ellīgi smagu darbu. Viņiem vispirms jāiemācās iegrožot ne tikai savas reakcijas uz savām emocijām. Viņiem jāmācās iespēju robežās arī pārvaldīt savas emocijas. Un, vislabākajā gadījumā spēt izprast arī savas dziņas un instinktus.

Vecāki, paši sevī iekšā var uzdot dažus vienkāršus jautājumus. Kāpēc es gribu, lai mans bērns ietu skolā, kāpēc es gribu, lai viņam būtu labas atzīmes, kāpēc es gribu, lai skolotāja slavētu manu bērnu. Pirmajā acu uzmetienā, šie jautājumi liekas stulbi. Atbilde taču ir vienkārša – tāpēc, ka tā vajag. Tomēr dažreiz gadās arī tā, ka īstās, nepatīkamās atbildes slēpjas aiz gluži labpatīkamā vienkāršās īstenības ilūzijas plīvura. Un, vai šajā gadījumā nav tā, ka bērnu skolā sūtu tikai tādēļ, ka visi tā dara. Visi to uzskata par pareizu, bet kāpēc tas ir pareizi, to neviens pateikt nevar. Man vienkārši ir bailes, es pat nevaru iedomāties tādu situāciju, ka mans bērns varētu neiet skolā. Ko tad par mani domās mani līdzcilvēki? Tātad šeit svarīgākais ir nevis tas, kāpēc bērns iet vai neiet uz skolu, bet gan vecāku bailes no sabiedrības nosodījuma. Faktiski bērns nemaz vairs nav svarīgs. Vecākiem ir svarīgi pašiem nejusties slikti, respektīvi – nejust kauna un vainas sajūtas.

Otra lieta, ko varētu darīt – izbeigt pārmest savam bērnam to, ka viņa atzīmes ir nesekmīgas. Pieļaut iespēju, ka bērns ir nesekmīgs nevis tādēļ, ka viņš būtu stulbs vai dumjš, bet gan tādēļ, ka viņā iekšā darbojas apbrīnojami skaists mehānisms, kas gluži dabiski pretojas visām tām lietām, kuras viņam pašam šķiet nevajadzīgas. Galu galā, ja viņam pat četrdesmit gadu vecumā pēkšņi uznāks nepārvarama tieksme apgūt kvdrātvienādojumus, tad viņš taču to varēs darīt. Nekādi šķēršļi taču tam netiks likti.

Augstākā pilotāža, droši vien ir saskatāma iespējā, ka vecāki uz savu bērnu skatās nevis kā uz savu ekstremitāti, pagarinājumu vai, dažreiz pat - ārējo dzimumlocekli, bet gan kā uz absolūti autonomu būtni, kura viņiem nepieder. Uz tādu būtni, kurai ir pašai sava griba, savi mērķi un savi ideāli. Un viņiem, kā šīs būtnes vecākiem ir tikusi izrādīta visaugstākā laipnība un uzticība, rūpēties par šo bērnu, līdz laikam, kamēr viņš pats būs spējīgs patstāvīgi dzīvot un attīstīties. Šobrīd bērni tiek ražoti, gluži kā ievārījuma burciņas. Sieviete, kura sasniedz savu reproduktīvo vecumu sāk apsvērt iespēju, kļūt laimīgai, laižot pasaulē bērnu. Tas, lielākoties, tiek darīts pilnīgi bezatbildīgi, bet saprotams, ka ar labiem nodomiem. Aizbildinoties ar visādām skaitām un labskanīgām atrunām par to, ka ‘’katras sievietes pienākums ir vairoties’’, sieviete pat negrib pieļaut ne mazāko domu par to, ka viņa grib tikt pie bērna ne jau paša bērna vai reproducēšanās dēļ, bet gan tādēļ, ka tieši bērns viņas fantāzijās ir tas vienīgais un īstais, kuram vajadzētu spēt darīt viņu laimīgu.

            Būt noderīgam pasaulei, tas nozīmē būt noderīgam saviem bērniem . Būt noderīgam saviem bērniem, nozīmē – upurēt savas egoistiskās tieksmes bērnu, un tātad cilvēces nākotnes vārdā. Var teikt nevis upurēt, bet dāvināt sevi cilvēces attīstībai un nākotnei. Tā ir iespēja, kuru var iemantot cilvēki, kuri ir dvēseliski pietiekami stipri, lai varētu pieņemt lēmumu, kļūt par vecākiem.

            Un nobeigumam – ir ļoti grūti ir pārtraukt darīt kaut ko tādu, kas jau sen ir kļuvis par ieradumu.

 

 

Andris Siliņš
Ogrē, 2009.gada 9.martā.


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv