www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Severīns, Urzula
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




MILJARDIERIS17.06.2009

Miljardieris Džons Haicmans mira sava ofisa četrdesmit otrajā stāvā. Visu šo stāvu aizņēma viņa apartamenti. Divas guļamistabas, trenažieru zāle, baseins, viesistaba, divi darba kabineti pēdējo triju gadu laikā bija kļuvuši par viņa patvēruma vietu. Pa šiem gadiem viņš ne reizes nebija izgājis no saviem apartamentiem. Ne reizes nebija nobraucis lejā ar ātrgaitas liftu uz telpām, kur strādāja viņa finanšu un ražošanas impērijas dienesti. Ne reizes nebija uzkāpis uz jumta, kur atradās viņa helikopters un pastāvīgi dežurēja apkalpe, gatava jebkurā brīdī izpildīt saimnieka norādījumus, taču saimnieks pēdējo triju gadu laikā ne reizes nebija tur parādījies.

Džons Haicmans trīs reizes nedēļā vienā no saviem darba kabinetiem pieņēma četrus savus tuvākos palīgus, īsās, ne vairāk par četrdesmit minūtēm ilgstošās apspriedēs viņš bez īpašas intereses noklausījās šo cilvēku ziņojumus, reizēm izteica īsus norādījumus. Miljardiera rīkojumi netika apspriesti, tie tika negrozāmi un ātri izpildīti. Džonam Haicmanam vienpersoniski piederošās impērijas peļņa katru gadu pieauga par 16,5 procentiem. Un tā nesamazinājās pat pēdējā pusgadā, kad Haicmans vairs nesasauca nekādas apspriedes. Viņa radītais un noslīpētais mehānisms strādāja nekļūdīgi.

Neviens nezināja par miljardiera patieso stāvokli. Viņa uzvārds presē tikpat kā netika pieminēts. Haicmans stingri ievēroja likumu: "Naudai nepatīk kņada."

Jau tēvs jaunajam Haicmanam bija mācījis: "Lai tie izlēcēji politikā grozās televizoru ekrānos un avīžu lappusēs. Lai prezidenti un gubernatori runā ar tautu, solot laimīgu dzīvi. Lai publiskie miljardieri, apsardzes pavadīti, braukā ar augstākās klases auto-mašīnām. Tev, Džonij, tas viss nav jādara. Tev vienmēr jāpaliek ēnā un ar savas varas, naudas varas palīdzību jāvalda pār valdībām un prezidentiem, dažādu valstu miljardieriem un nabagajiem. Bet viņi nedrīkst noskārst, kas pār viņiem valda.

Shēma ir ļoti vienkārša. Es esmu tas, kas radīja valūtas fondu, tajā ir daudz noguldītāju. Kaut arī no-guldīts uz svešiem vārdiem, patiesībā tur septiņdesmit procentu kapitāla pieder man. Muļķīgajam pūlim tiek iestāstīts, ka fonds radīts jaunattīstības valstu atbalstam. Patiesībā es to esmu izveidojis kā mehānismu, lai ievāktu nodevas no visām valstīm.

Te arī piemērs. Sākas bruņots konflikts starp divām valstīm; vienai no tām, bet visbiežāk abām, nepieciešams finansiāls atbalsts. Lai jau ņem naudu, atdos ar procentiem. Kādā valstī notiek sociāli satricinājumi, un atkal nepieciešama nauda - lai jau ņem, atdot vajadzēs ar procentiem. Divi politiskie spēki uzsāk cīnu par varu, viens no tiem ar mūsu aģentu starpniecību saņems finansējumu un, protams, atdos ar procentiem. Viena pati Krievija katru gadu mums maksā trīs miljardus dolāru.

Jaunajam Džonam Haicmanam divdesmit gadu vecumā īpaši patika kontaktēties ar tēvu. Agrāk vienmēr stingrais un nekomunikablais tēvs reiz uzaicināja viņu pie sevis uz kabinetu, piedāvāja apsēsties krēslā pie kamīna, pats ielēja Džonam viņa iecienīto kafiju ar krējumu un ar neviltotu interesi pajautāja:

-  Vai tev patīk mācīties universitātē, Džon?

-  Ne vienmēr man tas ir interesanti, tēt. Man šķiet, ka profesori ne visai saprotami izskaidro ekonomikas likumus, - godīgi atbildēja Džons.

-  Labi. Pareizi esi ievērojis. Bet vēl precīzāk būtu teikt tā: mūsdienu profesori nespēj izskaidrot ekonomikas likumus, jo viņiem nav ne nojausmas par tiem. Viņi domā, ka ekonomika ir ekonomistu ziņā. Taču tas tā nav. Pasaules ekonomiku pārvalda psihologi, filozofi un spēlmaņi.

Kad man palika divdesmit gadu, mans tēvs un tavs vectētiņš, Džon, uzticēja man pārvaldīšanas procesa noslēpumus. Tev jau ir divdesmit, Džon, un es uzskatu tevi par cienīgu šo zināšanu pārņēmēju.

-  Paldies, tēt, - atbildēja Džons. Tā sarunas laikā pie kamīna sākās to ekonomikas likumu apgūšana, kurus nemāca universitātē. Tēvs apmācīja dēlu, izmantojot savdabīgas metodes. Visa mācīšana notika kā savstarpējas uzticēšanās un labvēlības pilnas sarunas, ar piemēriem un spēles elementiem. Informācija, kuru Džonam atklāja tēvs, bija neticama, un, protams, tādu viņš nevienā, pat visprestižākajā pa saules universitātē nespētu iegūt.

-  Saki, Džon, - jautāja tēvs, - vai tu zini, cik bagātu cilvēku ir mūsu valstī? Vai pasaulē?

-  Viņu vārdi, sakārtoti pēc īpašumā esošo bagātību lieluma, tiek publicēti biznesa žurnālos, - mierīgi atbildēja Džons.

-  Un kuru vietu šajā sarakstā ieņemam mēs? Pirmo reizi tēvs teica nevis "es", bet "mēs". Tas nozīmēja, ka viņš nu arī Džonu uzskata par īpašnieku.

Lai gan negribējās sarūgtināt tēvu, Džons tomēr atbildēja:

-  Tēvs, tava vārda šajos sarakstos nav.

-  Jā, tev taisnība. Nav. Kaut arī mūsu gada peļņa ir lielāka par daudzu šajā sarakstā iekļauto cilvēku bagātību. Bet mūsu vārda šajos sarakstos nav tāpēc, ka naudas maks nedrīkst būt caurspīdīgs. Daudzi šajā sarakstā esošie tieši vai pastarpināti strādā mūsu - tavas un manas, dēliņ, - impērijas labā.

-  Tēt, tu droši vien esi ekonomikas ģēnijs. Grūti pat aptvert, kā bez militāra spēka tādu milzīgu impēriju varēja piespiest katru gadu maksāt mums nodevas. Tev ir izdevies izstrādāt tik plašu ekonomisko operāciju.

Haicmans vecākais paņēma kamīna knaibles, sabikstīja pagales, pēc tam klusēdams ielēja sev un dēlam vieglu vīnu. Iedzēra nelielu malciņu un tikai pēc tam pabeidza:

-  Es vispār neesmu izstrādājis nevienu operāciju. Kapitāls, kuru es kontrolēju, dod iespēju tikai pavēlēt, - izpilda citi. Daudzu valstu valdību analītiķi un ģēniji, un prezidenti būtu izbrīnīti, uzzinot, ka stāvoklis, kādā ir viņu valstis, atkarīgs nevis no viņu darbības, bet gan no manas vēlmes.

Politisko tehnoloģiju centri, ekonomikas institūti, analītiskie institūti, daudzu valstu valdības struktūras neapzinās, ka viņu darbības virzienus izstrādājušas manas nodaļas. Turklāt skaitliski nelielas. Tā, piemēram, visu Krievijas sociālekonomisko politiku, militāro doktrīnu nosaka un kontrolē viena nodaļa, kurā ir četri psihologi. Katram no viņiem ir četri sekretāri. Neviens no viņiem nezina par pārējo darbību.

Es parādīšu tev, kā notiek pārvaldīšana, tā ir diezgan vienkārša. Bet vispirms tev, Džon, ir jāizprot īstās ekonomikas likumi, par kuriem tev nekad nepastāstīs neviens no universitātes profesoriem. Viņi gluži vienkārši nezina par to pastāvēšanu. Likums ir tāds: demokrātiskas sabiedrības apstākļos visu valstu prezidenti, valdības, bankas, lielie un sīkie uzņēmēji strādā tikai vienam uzņēmējam, kurš atrodas ekonomiskās piramīdas virsotnē. Viņi strādāja mana tēva, tagad manā un drīz strādās tavā labā.

Džons Haicmans skatījās uz savu tēvu un nevarēja līdz galam izprast viņa teikto. Jā, viņš zināja, ka tēvs ir bagāts. Bet šajā gadījumā runa bija nevis par bagātību, bet gan par supervaru, kuru mantos viņš, Džons. Fantastisko informāciju bija grūti izprast līdz galam. Kā gan brīvā, demokrātiskā sabiedrībā visi, sākot ar prezidentu un beidzot ar simtiem tūkstošiem lielu un mazu firmu, kas ir patstāvīgas juridiskās personas, patiesībā strādā viena cilvēka, viņa tēva labā?

— Kad es no tava vectēva uzzināju to, ko tagad pastāstīju tev, es nespēju uzreiz apjēgt dzirdēto. Domāju, ka arī tev, Džon, pašlaik viss nav skaidrs. Bet tev jāsaprot, lūk, kas, - turpināja Haicmans vecākais. - Pasaulē ir bagāti cilvēki. Un par katru bagāto kāds ir vēl bagātāks. Un ir viens - pats bagātākais. Šā visbagātākā labā strādā visi pārējie bagātnieki, tātad arī visi tie, kuri ir viņiem pakļauti. Tāds ir sistēmas, kurā mēs dzīvojam, likums.

Visas runas par nesavtīgu palīdzību jaunattīstības valstīm ir pilnīgs blefs. Jā, turīgās valstis caur starptautiskajiem fondiem dod tām kredītus, bet dod tikai tāpēc, lai saņemtu pieklājīgus procentus par kredīta izmantošanu, proti, ievāc nodevas.

Tā, piemēram, Krievija katru gadu Starptautiskajam Valūtas fondam maksā trīs miljardus dolāru, un šī summa ir tikai procenti par Krievijas paņemto kredītu. Daudzi ekonomisti zina: lielāko daļu SVF finanšu veido ASV kapitāls. Viņiem ir skaidrs, ka milzīgie procenti par kredīta izmantošanu tiek ASV. Bet kuram tieši - to nezina neviens. ASV kā valsts ir tikai izdevīgs aizsegs kapitālu spēlē. Un tā ir arī visvairāk atkarīga no kapitāla. Saki, Džon, vai tu zini, ka Amerikai ir valsts parāds?

-  Jā, tēt, zinu. Parāda summa ir astronomiska. Pagājušajā gadā tā bija... Parāda procenti, kurus izmaksāja, bija...

-  Tātad tev ir skaidrs, ka valsts, kura aizdod citām valstīm, pati aizņemas milzīgas summas? Bet no kā tā aizņemas? Vai tas tev ir skaidrs?

-  No valsts Centrālās bankas.

-  Un kam pieder šī Centrālā banka?

- Tā... Tā...

Džons nekad agrāk nebija domājis par to, kam ir parādā Amerika, bet, atbildot uz tēva jautājumiem, saprata: šajā valstī katrs nodokļu maksātājs maksā Centrālajai bankai. Bet tā... Tā - ASV Centrālā banka - ir privāta banka. Un tātad visa Amerika katru gadu maksā simtiem miljardu dolāru kādām nezināmām privātpersonām... vai arī vienai personai...

Haicmans savu mūžu bija aizvadījis mierīgi. Piekopis, tā teikt, veselīgu dzīvesveidu, nebija ne dzēris, ne pīpējis, allaž ievērojis atveseļojošas diētas, katru dienu nodarbojies trenažieru zāli. Tikai pēdējo pusgadu bija pārtraucis apmeklēt šo zāli. Nu jau sešus mēnešus viņš gulēja vienā no savām plašajām guļamistabām, kas bija pieblīvēta ar vismodernāko medicīnas aparatūru. Nomainot cits citu, blakus istabā visu diennakti dežurēja ārsti. Bet Džons Haicmans mūsdienu medicīnas zinātnei neuzticējās. Ar ārstiem neuzskatīja par vajadzīgu pat sarunāties. Tikai vienu psiholoģijas profesoru reizēm aplaimoja ar īsām atbildēm. Haicmans pat neinteresējās, kā sauc ārstus, arī šo profesoru, tikai pie sevis nodomāja, ka viņš ir vispatiesākais un godīgākais. Profesors runāja daudz, un bieži vien viņa runās bija dzirdami ne tikai medicīniski apgalvojumi, bet arī prātojumi un vēlme konstatēt slimības cēloni. Reiz viņš atnāca nedaudz satraukts un jau uz sliekšņa ierunājās:

-  Esmu visu nakti un rītu domājis par jūsu stāvokli. Man šķiet, ka es atminēšu jūsu slimības cēloni, un tad, kad tas būs novērsts, varēs domāt par iespējami ātrāku atveseļošanos. Ak, piedodiet, Haicmana kungs, es pat aizmirsu sasveicināties. Labdien, Haicmana kungs. Prātojot par to visu, es nedaudz aizrāvos.

Miljardieris neatņēma profesora sveicienu, nepagriežas uz viņa pusi, taču tā viņš izturējās pret visiem ārstiem. Reizēm gan ienākušajam ārstam parādīja zīmi, viegli pakustinot roku, un visi zināja - tas nozīmē "ejiet prom".

Profesoram viņš tādu zīmi nerādīja, tāpēc tas satraukts turpināja runāt:

-  Es nepiekrītu kolēģiem, ka jums būtu jāpārstāda aknas, nieres un sirds. Jā, pašlaik šie orgāni jums funkcionē nepietiekami. Jā. Nepietiekami! Tas ir fakts. Bet arī pārstādītie orgāni nedarbosies pietiekami efektīvi. To neefektivitātes cēlonis ir jūsu dziļā depresija. Jā, depresija. Es vairākas reizes pārlasīju jūsu medicīniskās novērošanas vēsturi. Un man šķiet, ka esmu veicis vērā ņemamu atklājumu. Jūsu ārstējošais ārsts ir malacis, viņš ir visu sīki pierakstījis. Viņš katru reizi raksturojis jūsu psihisko stāvokli. Jūsu iekšējo orgānu darbība pasliktinājās, tiklīdz ļāvāties depresijai. Jā. Stāvoklis... Tagad svarīgākais jautājums ir šāds: vai iekšējo orgānu darbības traucējumi izraisa depresiju vai - tieši otrādi - depresija izraisa traucējumus visa organisma darbībā? Esmu pārliecināts! Pilnīgi pārliecināts, ka pirmcēlonis ir depresija. Jūsu dziļā depresija. Stāvoklis, kad cilvēks pārtrauc tiekties uz kādu mērķi, zaudē interesi par notiekošo, neredz dzīves jēgu. Un tad smadzenes sāk raidīt vājus vai nepietiekami stiprus impulsus visam organismam. Visam! Jo stiprāka depresija, jo vājākas komandas, bet noteiktā depresijas līmenī smadzenes vispār var pārtraukt šo impulsu raidīšanu, un tad iestājas nāve.

Tātad pirmcēlonis ir depresija, taču mūsdienu medicīna nezina kā to pilnībā likvidēt. Es pievērsos tautas medicīnai. Un tagad esmu pārliecināts, ka jūsu dziļās depresijas cēlonis ir ļaunā acs. Jā, jā. Bet vēl precīzāk -jūs skārusi noskaušana, un es varu pierādīt to ar daudziem faktiem.

Miljardieris gribēja ar roku parādīt, lai profesors iet prom. Viņam nepatika dažādi mūsdienu ārsti ezoteriķi, kas solīja atbrīvot no kaitēm, noskaušanas, izveidot aizsardzību, viņš tos uzskatīja par sīkiem biznesmeņiem vai krāpniekiem. Šķiet, ka arī profesors, saskāries ar mūsdienu medicīnas bezspēcīgu-mu, noslīdējis līdz šai tā dēvēto dziednieku kategorijai. Miljardieris nepaspēja parādīt zīmi "ejiet prom". Profesors viņu apsteidza - ar vārdiem, kas izraisīja vārgu, tomēr interesi:

- Es jūtu, ka jūs labprāt liktu man iet projām. Iespējams, uz visiem laikiem. Es lūdzu. Es ļoti lūdzu, dodiet man vēl kādas piecas minūtes. Iespējams, ka, sapratis to, ko es jums teikšu, jūs varēsit izveseļoties, bet es būšu izdarījis lielu atklājumu. Pareizāk sakot, es jau to esmu izdarījis, vajag tikai pilnīgi pārliecināties par to.

Miljardieris neizdarīja žestu, kas liktu profesoram aiziet.

Profesors, acis nepamirkšķinot, trīs sekundes skatījās uz nekustīgi gulošā cilvēka roku un, sapratis, ka var turpināt, atkal sāka ātri bērt:

- Cilvēki cits uz citu skatās ļoti dažādi: ar vienaldzību, ar mīlestību, naidu, skaudību, bailēm, cieņu. Bet ne jau acu izteiksmei ir galvenā loma. Ārējais var būt visparastākā maska - gluži kā viesmīļa vai pārdevēja samākslotais smaids. Svarīga ir patiesā attieksme, viena cilvēka patiesās jūtas pret otru. Jo vairāk pozitīvo emociju cilvēks raida vienam vai otram cilvēkam, jo vairāk pozitīvās enerģijas viņā koncentrējas. Un otrādi: ja ap cilvēku pārsvarā ir negatīvas emocijas, viņā uzkrājas negatīvais, graujošais.

Vienkāršā tauta to sauc par ļauno aci; balstoties uz šo parādību, darbojas pūšļotāji. Ne jau visi viņi ir šarlatāni. Lieta tā, ka cilvēks, kurš no apkārtējiem saņēmis pārāk daudz negatīvās enerģijas, var arī pats to neitralizēt, citiem vārdiem sakot, līdzsvarot. Pūšļotāji, sakot, ka viņi ar kaut kādu darbību palīdzību atbrīvo no ļaunās acs ietekmes, palīdz cilvēkam noticēt, ka viņš ir attīrīts. Ja cilvēks tic pūšļotājam, viņš patiešām pats atjauno sevī pozitīvā un negatīvā līdzsvaru. Ja netic, nekas tāds nenotiks. Jūs neticat pūšļotājiem, un līdz ar to viņi jums nespēs palīdzēt. Bet tas nenozīmē, ka jūsos nav pārāk daudz negatīvās, jūsu organismu, psihi graujošās enerģijas. Kāpēc negatīvās? Tāpēc, ka uz cilvēku, kurš ieņem tādu sabiedrisko stāvokli kā jūs, visi apkārtējie var skatīties tikai ar skaudību, turklāt nepavisam ne baltu. Vēl var skatīties vai, pareizāk gan būtu teikt, izturēties pret jums naidīgi. Tie ir cilvēki, kurus jūs esat atlaidis vai kuriem nepaaugstināt algu. Daudzi, izjūtot jūsu varenību, baidās no jums. Kā redzat, tā visa ir negatīvā enerģija. Pretsvarā tai nepieciešama pozitīvā. To var sniegt ģimenes locekļi, radinieki, taču sievas jūs ir nodevušas, bērnu un draugu arī jums nav, ar radiniekiem jūs nekontaktējaties. Jums nav pozitīvās enerģijas avota. Pozitīvo enerģiju sev nepieciešamajā daudzumā spēj radīt arī pats cilvēks. Bet tam nepieciešams, lai viņam būtu ilgots sapnis, mērķis, kura pakāpeniska sasniegšana izraisīs pozitīvas emocijas. Jūs esat daudz sasniedzis, un tagad, šķiet, jums vairs nav ne sapņa, ne mērķa.

Bet tas ir ļoti svarīgi - lai būtu mērķis, tiekšanās to sasniegt. Esmu izanalizējis dažāda līmeņa biznesmeņu fizisko un psihisko stāvokli. Cilvēks, kas iejaucis mīklu, izcepis pīrāgus un pārdevis tos, ir priecīgs, ka viņam ir iespēja iegādāties sev nepieciešamo preci, un sapņo par sava uzņēmuma attīstību. Jo tikai tādējādi viņš iegūst daudzus civilizācijas labumus. Liels baņķieris vai ienesīga koncerna īpašnieks arī tiecas attīstīt savu biznesu, palielināt ienākumus, bet bieži vien ar mazāku entuziasmu nekā tirgotājs vai pīrāgu cepējs. Paradoksāli, bet fakts - ar mazāku. Ar mazāku tāpēc, ka viņam ir daudz mazāk vilinošu labumu nekā pīrāgu tirgotājam. Lielākā daļa civilizācijas labumu viņam ir nevis labumi, bet ikdienišķa parādība. Ja ne visai turīgam cilvēkam rodas iespēja nopirkt mašīnu, šis pirkums viņā izraisīs apmierinātības sajūtu vai pat sajūsmu. Samērā bagāts cilvēks nepriecāsies par pašu jaunāko automašīnas modeli. Viņam tas būs sīkums. Paradoksāli, bet fakts, ka bagātiem cilvēkiem ir mazāk iemeslu priecāties nekā nabagākiem. Ir vēl kāds faktors, kas rada apmierinātību, - uzvara pār konkurentu. Bet jums, Haicmana kungs, šķiet, konkurentu nav.

Tāpēc uz jums iedarbojas tikai negatīvās enerģijas, un to ir daudz. Jā, vēl es aizmirsu piebilst, ka lielo daudzumu negatīvās enerģijas spēj uzvarēt tikai viena, taču neparasti spēcīga enerģija - mīlestības enerģija. Tas ir tad, kad jūs esat iemīlējies vai arī jūs kāds mīl. Bet diemžēl jums nav sievietes, un, liekas, jūs par viņām vispār neinteresējaties, turklāt savā vecumā un stāvoklī vairs arī neinteresēsities.

Maniem atzinumiem ir daudz pierādījumu. Esmu apkopojis statistikas datus par bagātu cilvēku, pazīstamu politiķu un prezidentu mūža ilgumu pēdējo simt gadu laikā. Secinājumi ir diezgan pārliecinoši. Šīs pasaules vareno dzīves ilgums salīdzinājumā ar vienkāršajiem cilvēkiem ir neliels, reizēm tas ir pat mazāks.

Paradoksāli, bet fakts paliek fakts. Prezidenti un miljonāri, būdami pastāvīgā mediķu uzraudzībā, pastāvot iespējai izmantot pašus modernākos tehniskos līdzekļus un zāles, lietot uzturā tikai kvalitatīvu pārtiku, slimo un mirst tāpat kā citi. Šie fakti visai daiļrunīgi liecina, ka apkārt esošajai negatīvajai enerģijai ir kolosāls spēks un nekāda, pat vismodernākā medicīna nespēj tai pretoties.

Tātad izrādās, ka stāvoklis ir bezcerīgs, ka no tā nav izejas? Izeja ir, gan neliela, viena vienīga, tomēr ir! Jā. Ir. Atmiņas! Cienītais Džon Haicman, lūdzu, pacentieties atcerēties savas dzīves posmus. Tos posmus, kuri jums deva pozitīvas izjūtas.

Un pats galvenais: ja kādam esat devis nopietnus solījumus un neesat tos izpildījis, - pacentieties, ja vien iespējams, tos izpildīt. Lūdzu jūs sevis paša, zinātnes dēļ - kaut divas trīs dienas pacentieties atcerēties labo. Ierīces fiksē daudzu jūsu orgānu darbību. Fiksē katru mirkli. Ja sāksit darboties tā, kā es jūs lūdzu, ja ierīces sāks rādīt pozitīvus rezultātus, radīsies cerība atrast ceļu uz izveseļošanos. Jā. Atrast! Es to noteikti atradīšu. Bet varbūt jūs atradīsit. Vai tas pats... Dzīve to atradīs, - profesors apklusa un atkal sāka lūkoties uz nekustīgi gulošā cilvēka roku. Pēc sekundes ierastais žests lika profesoram doties prom.

 

***

 

Džons Haicmans, tāpat kā daudzi cilvēki, atcerējās piedzīvoto. Kaut kādā mērā profesora teiktais viņam bija saprotams. Var pacensties atrast patīkamus brīžus aizritējušajā dzīvē, un, iespējams, tam būs pozitīva iedarbība, taču problēma bija faktā, ka viss kādreiz piedzīvotais tagad šķita nevis patīkams, bet gan neinteresants un pat bezjēdzīgs.

Haicmans atcerējās, kā viņš pēc tēva ieteikuma apprecējās ar miljardiera meitu, tādējādi papildinādams impērijas kapitālu. Laulība viņam nesniedza apmierinājumu, sieva izrādījās neauglīga, bet pēc 10 kopdzīves gadiem nomira no narkotiku pārdozēšanas. Pēc tam viņš apprecējās ar pazīstamu jaunu modeli, kura tēloja kaislīgi iemīlējušos sievu, bet jau pēc pusgada apsardzes dienests nolika viņa priekšā fotouzņēmumus, kuros sieva bija redzama izklaidējamies ar savu iepriekšējo mīļāko. Džons pat nevēlējās ar viņu runāt, tikai uzdeva apsardzei izdarīt tā, lai šī sieviete nekad vairs nerādītos viņam acīs un nebūtu redzams nekas, kas atgādinātu par viņu.

Haicmans nonāca savās atmiņās līdz laikam, kad sāka darboties tēva impērijā, un nevarēja atrast nevienu patīkamu brīdi, pie kura vēlētos pakavēties un gūt pozitīvas emocijas.

Bija tikai viens patīkams mirklis. Kad viņš pierādīja tēvam, ka nav nepieciešams kļūt par vienīgo valūtas fonda īpašnieku. Citi ieguldītāji, kas fondā ieguldījuši savu kapitālu un vēlas, lai tas pieaugtu, tērēs savu domu enerģiju, lai palielinātu visa fonda kapitālu, bet tas nozīmē, ka strādās viņu, Haicmanu labā.

Tēvs pāris dienas apdomājās, un tad pusdienu laikā, būdams cilvēks, kas reti izsaka uzslavas, teica:

- Es piekrītu tavam priekšlikumam par fondu, Džonij. Tas ir pareizs. Tu esi malacis. Apdomā arī citus darbības virzienus. Tev laiks ķerties pie vadības grožiem.

Vairākas dienas Džonam Haicmanam bija pacilāts garastāvoklis. Tā rezultātā viņš pieņēma vēl dažus lēmumus un palielināja finanšu impērijas ienākumus. Taču vairs neizjuta īpašu prieku.

Pārskati ar lielākiem cipariem par iepriekšējiem bija bezkaislīgi. Vairs nebija no kā gaidīt uzslavas. Tēvs nomira, bet padoto uzslavas prieku nerada. Pamazām savās atmiņās Džons Haicmans nonāca līdz bērnībai. Domās vārgi izgaismojās retās epizodes, kad viņš kontaktējās ar tēvu. Kā jau ierasts, stingrais tēvs deva norādījumus Džona aukļu un skolotāju klātbūtnē.

Un pēkšņi pār nekustīgi gulošā miljardiera ķermeni gluži kā vilnis pārskrēja siltums. Ķermenis notrīsēja patīkamās sajūtās. Haicmana atmiņā atausa spilgta un ļoti skaidra aina. Attāls dārza nostūris un akāciju ieskauts neliels, kādus divus metrus augsts namiņš ar vienu lodziņu.

Līdz galam neizprotamā gandrīz visiem bērniem piemītošā tieksme iekārtot sev nelielu namiņu, savu telpu. Šī tieksme nav atkarīga no tā, vai bērnam vecāku mājā ir atsevišķa istaba vai viņš dzīvo vienā istabā ar tēvu un māti. Vienmēr un gandrīz visiem iestājas periods, kad sākas sava stūrīša iekārtošana paša rokām. Acīmredzot cilvēkam ir gēns, kas glabā kādu senu informāciju un čukst viņam: "Tev pašam jāiekārto sava telpa." Cilvēks, bērns, sekojot aicinājumam, kas nāk no mūžības dzīlēm, sāk to iekārtot. Un, kaut arī uzbūvētais nav pilnīgs salīdzinājumā ar mūsdienīgu dzīvokli, tik un tā tajā, kas paša veidots, cilvēks jutīsies labāk nekā lepnos apartamentos.

Un deviņgadīgais Džons Haicmans, kura rīcībā bija nodotas divas plašas istabas villā, tomēr nolēma pats savām rokām uzbūvēt sev mazu mājiņu.

Viņš uzbūvēja to no dēstiem paredzētām plastmasas kastēm. Tās izrādījās noderīgs celtniecības materiāls. Kastes bija dažādā krāsā, un Džons izveidoja sienas no zilajām, bet apmali pa visu perimetru - no dzeltenajām. Kastes viņš lika citu uz citas tā, lai gropēs tās savienotos. Vienu sienu Džons izveidoja, liekot kastes citu virs citas ar sānu sieniņām tā, lai kastes dibens būtu ārpusē, bet iekšpusē visas sienas garumā būtu daudz plauktiņu. Mājiņas pārsegumam Džons izmantoja dēļus, ko pēc tam pārklāja ar polietilēna plēvi, kuru pie dēļiem piestiprināja ar līmlenti.

Savu mājiņu viņš cēla veselu nedēļu, strādājot dienā trīs stundas, kas viņam bija atvēlētas pastaigām svaigā gaisā. Septītajā dienā, tiklīdz pienāca laiks pastaigai, Džonijs uzreiz devās pie sava veidojuma dārza tālākajā stūrī. Pašķīris akāciju zarus, viņš ieraudzīja paša būvēto namiņu un no pārsteiguma sastinga. Pie ieejas mājiņā stāvēja maza meitenīte un skatījās viņa veidojuma iekšienē. Meitenīte bija tērpusies gaišzilos svārciņos, kas sniedzās pāri celim, un baltā jaciņā ar rišiņām. Kastaņbrūno matu sprogas krita pār viņas pleciem.

Sākumā Džoniju pārņēma greizsirdība, ka kāds nepiederošs atrodas pie viņa lolojuma, un zēns neapmierināts jautāja:

-  Ko tu te dari?

Meitenīte pavērsa uz Džonija pusi savu glīto sejiņu un atbildēja:

-  Priecājos.

-  Par ko?

-  Par šo brīnišķīgo un gudro mājiņu.

-  Par kādu? - pārjautāja pārsteigtais Džonijs.

-  Brīnišķīgo un gudro, - atkārtoja meitenīte.

-  Mājas var būt brīnišķīgas, bet ka tās būtu gudras - neesmu gan dzirdējis. Gudri var būt tikai cilvēki, - dziļdomīgi piebilda Džonijs.

-  Jā, protams, gudri var būt cilvēki. Bet, kad gudrs

cilvēks ceļ mājiņu, tad arī mājiņa izdodas gudra, -

iebilda meitenīte.

-  Un ko gudru tu saskati šajā mājiņā?

-  Iekšā ir ļoti gudra sieniņa. Tajā ir daudz plauktiņu. Uz plauktiņiem var salikt daudz nepieciešamu mantu un rotaļlietu.

Džonijam patika meitenītes prātošana, tā viņam glaimoja, bet varbūt arī meitenīte iepatikās.

"Skaista un gudri spriež," klusībā nodomāja Džonijs. Bet skaļi teica:

-  Šo mājiņu uzcēlu es.

Un tūlīt pat pajautāja:

-  Bet kā tevi sauc?

-  Es esmu Sallija, man ir septiņi gadi. Es dzīvoju kalpotāju mājā, tāpēc, ka mans tētis šeit strādā par dārznieku. Viņš daudz zina par augiem un arī man to māca. Es jau arī zinu, kā jāaudzē puķes un kā jāpotē kokiem zariņi. Bet kā sauc tevi, un kur tu dzīvo?

-  Es dzīvoju villā. Mani sauc Džonijs.

-  Tātad tu esi mūsu saimnieka dēls?

-  Dēls.

-  Džonij, spēlēsimies kopā tavā mājiņā!

-  Kā spēlēsimies?

-  Spēlēsim tā, it kā mēs dzīvotu mājiņā, tā kā pie augušie dzīvo. Tu būsi saimnieks, ja jau esi saimnieka dēls, bet es būšu tava kalpone, ja jau mans tētis ir kalpotājs.

-  Tā nekas neiznāks, - iebilda Džonijs, - kalponei jādzīvo kalpotāju mājā, villā var dzīvot tikai vīrs, sieva un viņu bērni.

-  Tad es būšu tava sieva, - spēra vaļā Sallija un pajautāja: - Vai es varu pabūt tava sieva, Džonij?

Džonijs neko neatbildēja, iegāja mājiņā, paraudzījās visapkārt, pēc tam pagriezās pret Salliju, kas stāvēja pie ieejas, un nevērīgi noteica:

-  Labi, nāc iekšā, it kā būtu sieva. Jāpadomā, kā te visu iekārtot.

Sallija ienāca mājiņā, maigi un sajūsmināti paskatījās Džonijam acīs un gandrīz čukstus pateica:

-  Paldies, Džonij. Es centīšos būt laba sieva.

Ne jau katru dienu Džonijs apmeklēja savu mājiņu.

Pastaigām paredzētajā laikā viņam ne vienmēr atļāva spēlēties dārzā. Kopā ar apsardzi un guvernantēm viņš apmeklēja gan pilsētas parku, gan Disnejlendu vai arī izjāja ar zirgu.

Bet, kad zēnam izdevās aiziet līdz mājiņai, gandrīz vienmēr viņu tur gaidīja Sallija. Ikreiz, apmeklējot mājiņu, Džonijs ar interesi vēroja tajā notiekošās pārmaiņas. Vispirms uz grīdas uzradās Sallijas atnestais paklājiņš, tad aizkari pie logiem un virs ieejas.

 Pēc tam - mazs apaļš bērnu galdiņš ar tukšu rāmīti fotogrāfijai. Tas bija nolikts uz galdiņa, un Sallija sacīja:

- Tu arvien retāk nāc uz mūsu mājiņu, Džonij. Es gaidu, bet tevis nav. Iedod man savu fotogrāfiju, es to ielikšu šajā rāmītī. Skatīšos uz fotogrāfiju, un man būs priecīgāks prāts, gaidot tevi.

Džonijs atstāja savu fotogrāfiju, kad ieradās atvadīties no mājiņas un Sallijas. Viņš ar vecākiem pārvācās uz citu villu.

 

 

***

 

Džons Haicmans, multimiljardieris, gulēja gultā savos apartamentos un smaidīja, atceroties arvien vairāk detaļu no bērnu dienu saskarsmes ar mazo meitenīti Salliju. Tikai tagad viņš saprata: šī meitenīte viņu mīlēja. Mīlēja ar pirmo nelaimīgo un patieso mīlestību bez atbildes. Varbūt arī viņš Salliju mīlēja, varbūt viņa tikai patika. Bet Sallija viņu mīlēja tā, kā neviens vēlāk dzīvē vairs netika mīlējis, un tāpēc atmiņas, kas saistītas ar viņa uzcelto mājiņu dārzā un saskarsmi ar Salliju, radīja Džonā patīkamas un siltas jūtas. Tās it kā sasildīja viņa ķermeni, un viņš jutās labi.

Pēc vienpadsmit gadiem viņš Salliju satika vēlreiz. Bet šī tikšanās... Jaunas jūtas saviļņoja visu ķermeni. Džons Haicmans pat nedaudz pieslējās gultā. Viņa sirds spēcīgi sitās un sāka dzīt pa dzīslām asinis. Šī tikšanās... Viņš bija aizmirsis viņu. Viņš nekad neatcerējās... Bet tagad tieši viņa valdīja pār visām Džona domām un raisīja satraukumu.

Džons aizbrauca uz mājām, kur bija aizritējusi viņa bērnība, pēc vienpadsmit gadiem tikai uz vienu dienu. Ilgāk tur uzkavēties viņam nebija laika. Pēc pusdienām Džons izgāja dārzā, un it kā pats no sevis sanāca tā, ka devās uz dārza attālo nostūri, kur akāciju ielokā bērnībā bija būvējis savu mājiņu. Viņš pašķīra zarus, nokļuva nelielā klajumā un no pārsteiguma apmulsa. Viņa pirms vienpadsmit gadiem no plastmasas kastēm celtā mājiņa kā agrāk stāvēja tajā pašā vietā. Bet apkārt tai... Apkārt tai bija nelielas dobītes ar puķēm, uz ieeju veda celiņš, nokaisīts ar smiltīm, un pie ieejas stāvēja neliels soliņš. Arī pašu namiņu ieskāva puķes. Agrāk soliņa nebija, tagad ir, pie sevis nodomāja jau pieaugušais Džonijs, pavēra aizkaru, kas aizsedza ieeju, un pieliecies iegāja mājiņā. Viņš uzreiz sajuta, ka te nesen bijis cilvēks. Uz galdiņa | joprojām stāvēja viņa bērnu dienu fotogrāfija. Uz plauktiņiem bija kārtīgi saliktas Sallijas tā laika rotaļlietas. Uz viena no plauktiņiem, līdzās galdiņam, nelielā traukā atradās svaigi augļi. Uz grīdas - piepūšamais matracis, pārklāts ar segu. Džons nostāvēja mājiņā minūtes divdesmit, atceroties patīkamās bērnības dienu izjūtas. Viņš domāja: "Kāpēc tā notiek?" Viņa ģimenei pieder daudzas lieliskas villas. Ir arī pils, taču ne villas, ne pils nesagādā patīkamās sajūtas, kādas rodas šeit, mājiņā no vienkāršām plastmasas kastēm, kas paredzētas stādiem.

Viņš ieraudzīja Salliju, kad izgāja no mājiņas. Viņa klusējot stāvēja pie ieejas, it kā nevēlēdamās pārtraukt Džonu pārņēmušās atmiņas. Džons paskatījās uz viņu, un Sallijas vaigos parādījās sārtums. Viņa kautrīgi nolaida acis un maigā, samtainā, neparasti mīļā un saviļņotā balsī teica:

- Labdien, Džonij!

Viņš neatbildēja meitenei uzreiz. Džons stāvēja un tīksminājās par neparasti skaisto pieaugušās Sallijas stāvu. Plānā kleita, kas ieskāva viņas augumu, viegli plīvoja vējā. Cauri kleitai bija redzamas ne vairs bērnišķīgas, bet gan jaunavīgi sievišķīgas un vingras figūras aprises.

-  Labdien, Sallij, - Džonijs pārtrauca ieilgušo pauzi. - Vai tā esi tu, kas joprojām rūpējas te par kārtību?

-  Jā. Es taču tev apsolīju. Tur ir augļi, tie ir nomazgāti. Tu paēd. Tie ir tev.

-  Jā... Man... Tad iesim un kopā paēdīsim.

Džons atbīdīja aizkarus, palaižot pa priekšu Salliju. Viņa iegāja, pietupās, paņēma trauku ar augļiem un nolika to uz galdiņa līdzās ierāmētajai fotogrāfijai.

Krēslu mājiņā nebija, un Džons apsēdās uz paklāja, pastiepās pēc vīnogu ķekara un nejauši aizskāra Sallijas plecu. Viņa pagriezās, abu skatieni sastapās, un Sallija kaut kā strauji ievilka elpu. No tās attaisījās podziņa uz jaunās sievietes tvirtajām krūtīm. Džons saņēma Salliju aiz pleciem un pievilka sev klāt. Viņa nepretojās. Gluži otrādi - ar visu savu kaistošo ķermeni piekļāvās viņam. Sallija nepretojās arī tad, kad Džons lēnām un uzmanīgi noguldīja viņu uz paklājiņa, kad glāstīja un skūpstīja viņas lūpas, krūtis, kad...

Sallija bija nevainīga... Ne pirms, ne pēc tam Džonam vairs nebija intīmu attiecību ar nevainīgām meitenēm. Un tagad, pēc četrdesmit pieciem gadiem, kas bija aizritējuši kopš abu pēdējās tikšanās, Džons Haicmans pēkšņi saprata, ka tā bija vienīgā patiešām lieliska, prātu aizmiglojoša tuvība ar sievieti... Pareizāk sakot, ar meiteni, kuru viņš padarīja par sievieti...

Pēc tam viņi uz kādu laiku iemiga. Kad pamodās, tad par kaut ko sarunājās. Par ko? Džons Haicmans sasprindzināja atmiņu. Viņam ļoti gribējās atcerēties kaut vai kādu sarunas daļu. Un viņš atcerējās.

Sallija stāstīja par to, cik skaista ir dzīve. Stāstīja, ka tēvs krājot naudu un nopirkšot viņai zemes gabalu, un, iespējams, ka uz šā zemes gabala, ja pietiks naudas, uzcelšot nelielu mājiņu. Bet Sallija pati izstrādās ainavas dizainu, iestādīs daudz dažādu augu un dzīvos laimīgi, audzinot savus bērnus.

Džons tad klusībā nolēma, ka palīdzēs Sallijai. "Re kā," toreiz viņš nodomāja, "tikai neliels zemes gabals un mājiņa nepieciešama šīs meitenes laimei. Kādi nieki. Nedrīkst aizmirst un jāpalīdz viņai iegādāties gan zemi, gan māju."

Bet Džons aizmirsa par savu vēlmi. Vispār aizmirsa Salliju. Dzīve viņu aizrāva ar saviem jaukumiem. Jauna jahta, sava paša lidmašīna pirmajās dienās pēc to parādīšanās sagādāja prieku. Ilgāku laiku aizrāva tikai finansiālo kombināciju spēle, aizrāva un par miljardiem palielināja tēva bagātību, kuru pēc tam mantoja viņš. Šī jūtas un nervus satraucošā aizraušanās turpinājās vairāk nekā divdesmit gadus. Tā dominēja pāri visam citam. It kā starp citu bija viena laulība, pēc tam otra. Sievas pēc sevis neatstāja nekādu pēdu. Pēc četrdesmit gadiem finansiālo kombināciju spēle vairs nesniedza prieku un sākās aiz-vien biežāki depresijas periodi, kas arī noveda pie dziļas depresīvas krīzes.

Bet šobrīd Džons Haicmans nebija depresijas varā. Atmiņas par Salliju viņu patīkami satrauca. Un vienlaikus radīja neapmierinātību: "Kā gan tas tā sanāca? Pats sev nosolījos palīdzēt Sallijai, meitenei, kura mīlēja mani, iegādāties zemes gabalu un māju un aizmirsu." Džons Haicmans, kas bija pieradis turēt doto vārdu, it īpaši sev pašam doto, nu saprata: viņa neapmierinātība ar sevi nepāries, kamēr... Viņš nospieda pogu, lai izsauktu sekretāru. Kad sekretārs ienāca, gultā sēdošais Džons Haicmans, ar grūtībām izrunājot vārdus, pirmo reizi pusgada laikā ierunājās:

-  Pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem es dzīvoju villā. Precīzu adresi neatceros. Arhīvā tā ir. Šajā villā strādāja dārznieks. Uzvārdu neatceros, arhīvā, grāmatvedības dokumentos, tas ir. Dārzniekam bija meita. Viņu sauca Sallija. Noskaidro, kur pašlaik dzīvo Sallija. Informācija man nepieciešama ne vēlāk kā rītdien no rīta. Ja informācija būs dabūta agrāk, tad dariet man to zināmu jebkurā diennakts stundā. Izpildiet.

Sekretārs piezvanīja rītausmā. Kad viņš ienāca kabinetā, Džons Haicmans sēdēja ratiņkrēslā, kas stāvēja pie loga. Viņš bija ģērbies tumšzilā uzvalkā, safrizēts un noskūts.

-  Ser, dārznieku atlaida pirms 40 gadiem, un viņš drīz pēc tam nomira. Pirms nāves viņš paspēja no pirkt divus hektārus zemes pamestā rančo Teksasas štatā. Uz šā zemes gabala sāka būvēt māju, celtniecības laikā pārpūlējās un nomira. Viņa meita Sallija pabeidza mājas celšanu un tagad tajā dzīvo. Lūk, adrese. Pašlaik mums nekādas citas informācijas nav. Bet, ja pavēlēsit, mēs ievāksim visas nepieciešamās ziņas.

Džons Haicmans paņēma papīra lapu no sekretāra rokām, uzmanīgi izlasīja to, pēc tam rūpīgi salocīja, ielika žaketes iekšējā kabatā un teica:

-  Pēc trīsdesmit minūtēm helikopteram jābūt lidošanas gatavībā. Tam būs jānolaižas piecu līdz desmit kilometru attālumā no villas Teksasas štatā. Piezemēšanās vietā jābūt mašīnai. Parastai mašīnai, bez apsardzes, ar vienu vadītāju. Izpildiet.

 

***

Trijos dienā Džons Haicmans, lēnītēm pieklibojot un atbalstoties uz spieķa, gāja pa šķembām noblietētu ceļu uz nelielu zaļumos slīgstošu kotedžu. Vispirms viņš ieraudzīja viņu no mugurpuses. Padzīvojusi sieviete stāvēja uz stalažu kāpnēm un mazgāja logu. Džons Haicmans apstājās un sāka lūkoties uz sievieti ar skaistiem pelnu krāsas matiem. Viņa sajuta skatienu un pagriezās. Kādu brīdi uzmanīgi pētīja pagalmā stāvošo veco vīru, pēc tam pēkšņi nolēca no stalažām un skriešus metās pie viņa. Sieviete skrēja viegliem soļiem un nebūt neizskatījās veca. Viņa apstājās metra attālumā no Džona Haicmana un satrauktā balsī klusi sacīja:

-  Labdien, Džonij, - un uzreiz nolaida skatienu, ar abām rokām aizsedzot vaigos iemetušos sārtumu.

-  Labdien, Sallij, - teica Džons Haicmans un apklusa. Pareizāk sakot, viņš runāja, tikai pie sevis, nevis skaļi: "Cik tu esi brīnišķīga, Sallij, un cik skaistas ir tavas mirdzošās acis, un nelielās grumbiņas pie tām, tu esi tikpat jauka un laba." Bet skaļi pavēstīja:

-  Esmu te garāmbraucot, Sallij. Uzzināju, ka tu te dzīvo. Un nolēmu apciemot. Bet varbūt arī palikt pa nakti, ja neapgrūtināšu tevi.

-  Esmu ļoti priecīga redzēt tevi, Džonij. Protams, tu vari pārnakšņot, es pašlaik esmu viena, tikai rīt pie manis atvedīs uz nedēļu paciemoties mazbērnus. Viņu ir divi: mazmeita - deviņus gadus veca un mazdēls - viņam jau divpadsmit. Iesim, Džonij, uz māju, es tev iedošu padzerties novārījumu. Es zinu, kāds novārījums tev ir vajadzīgs. Iesim.

-  Tātad tu biji precējusies, Sallij? Tu esi dzemdējusi bērnus.

-  Es arī tagad esmu precējusies, Džonij. Bet pie dzima mums viens dēls. Taču mazbērni ir divi, - priecīgi atbildēja Sallija. - Ja gribi, apsēdies lapenē pie galdiņa, es atnesīšu tev novārījumu.

Džons Haicmans apsēdās uz plastmasas krēsla mājas verandā, bet, kad Sallija atnesa lielu glāzi ar kaut kādu novārījumu, pajautāja:

-  Kāpēc tu teici, ka zini, kāds novārījums man vajadzīgs, Sallij?

-  Mans tēvs taču tavam tēvam vāca augus, žāvēja, pēc tam gatavoja novārījumus, un tavam tēvam novārījums palīdzēja. Arī es iemācījos pazīt un vākt ārstniecības augus. Bet mans tētis stāstīja, ka tev, Džonij, ir tā pati iedzimtā slimība.

-  Un kā tu zināji, kad es atbraukšu?

-  Es nezināju, Džonij. Tāpat vien ievācu, varbūt noderēs. Kā izveidojusies tava dzīve, Džonij? Ar ko tu nodarbojies?

-  Dzīvē gājis visādi. Esmu nodarbojies ar dažādām lietām, bet pašlaik man negribas to atcerēties. Labi gan te pie tevis, Sallij, un skaisti, daudz puķu, dārzs.

-  Jā, labi, man ļoti patīk, tikai skaties - tur, labajā pusē, uzsākti būvdarbi, tā būs atkritumu pārstrādes rūpnīca, un arī otrā pusē grib kaut kādu rūpnīcu celt, mums piedāvā pārcelties. Bet tu droši vien esi noguris no tālā ceļa, Džonij. Es redzu, cik ļoti tu esi noguris, es saklāšu tev gultu pie atvērta loga, tu apgulies, atpūties. Tikai izdzer novārījumu.

Džons Haicmans izģērbās ar grūtībām. Viņš patiešām bija noguris. Pusgadu gulējušā ķermeņa atrofējušies muskuļi tik tikko turēja viņu uz kājām. Ar pūlēm uzvilcis sev virsū pledu, viņš mirklī aizmiga. Pēdējā laikā Džons vispār nespēja aizmigt bez miega zālēm. Bet te uzreiz...

Rītu viņš neredzēja, jo pamodās tikai dienas vidū. Nomazgājās dušā un izgāja verandā. Sallija gatavoja pusdienas vasaras virtuvē, un viņai palīdzēja puisēns un meitenīte.

-  Labdien, Džonij. Redzams, ka labi gulēji. Tu izskaties jaunāks. Lūk, iepazīsties ar mazbērniem: tā ir Emija, bet šo jaunekli sauc par Džordžu.

-  Es esmu Džons Haicmans. Labrīt! - viņš pastiepa roku puisēnam.

-  Nu esat iepazinušies; kamēr mēs ar Emiju gatavosim pusdienas, jūs, vīrieši, varētu pastaigāties pa dārzu, lai uzlabotu apetīti, - ieteica Sallija.

-  Es labprāt parādīšu jums dārzu, - paziņoja Džordžs Haicmanam.

Vecais vīrs un puisēns pastaigājās pa brīnišķīgu dārzu. Puisēns ar roku norādīja uz dažādiem augiem un bez apstājas stāstīja par to īpašībām. Haicmans domāja par savām lietām. Kad abi bija nonākuši līdz dārza viņam galam, puisēns pavēstīja:

-  Bet aiz šīs akācijas atrodas mani apartamenti, tos uzcēla vecmāmiņa.

Haicmans atlieca zaru un ieraudzīja... Nelielā pļaviņā aiz akācijas stāvēja viņa mājiņa. No tām pašām plastmasas kastēm. Tikai jumts bija veidots citādi. Un aizkars ieejas priekšā cits. Haicmans atbīdīja aizkaru un, mazliet pieliecies, iegāja mājiņā. Viss iekārtojums tajā bija agrākais, tikai uz galdiņa stāvēja no abām pusēm stikla plastikā ielodēta fotogrāfija. Tajā bija redzams Sallijas mazdēls. "Viss ir pareizi - tagad mājiņai ir cits saimnieks un cita fotogrāfija." Haicmans paņēma fotogrāfiju rokās un, lai kaut ko teiktu, sacīja:

-  Tu labi izskaties, Džordž.

-  Bet tā nav mana fotogrāfija, tēvoci Džon. Uz šīs fotogrāfijas redzams puisēns, ar kuru vecmāmiņa draudzējās bērnībā, viņš tikai ir līdzīgs man.

 

 

***

 

Džons Haicmans centās iet pa dārza celiņu pēc iespējas ātrāk, viņš kliboja, atspiedās uz nūjas un paklupa. Piegājis pie Sallijas, ātri elpodams, nedaudz juceklīgi pajautāja:

-  Kur viņš tagad ir? Kur tagad ir tavs vīrs, Sallij? Kur?

-  Nomierinies, lūdzu, Džon, tu nedrīksti tik stipri satraukties. Apsēdies, lūdzu, - klusu noteica Sallija.

- Tā iznāca, Džon, ka jau bērnībā es apsolīju kādam ļoti labam puisēnam būt viņa sieva...

-  Bet tā bija spēle, - gandrīz vai iekliedzās Džons Haicmans, pielecis no krēsla, - bērnu spēle!

-  Lai tā būtu. Tātad uzskatīsim, ka es turpinu to spēlēt. Un cita starpā uzskatu tevi par savu vīru, - teica Sallija un klusi piebilda: - Par vīru un mīļoto.

-  Džordžs ir ļoti līdzīgs man bērnībā. Tātad tu pēc tās nakts dzemdēji, Sallij? Tu dzemdēji?

-  Jā, es dzemdēju mūsu dēlu, Džon, viņš ir līdzīgs man. Bet viņam ir ļoti spēcīgi tavi gēni, un mūsu mazdēls ir tava kopija.

Džons Haicmans skatījās te uz Salliju, te uz puisēnu un meitenīti, kas verandā klāja galdu, un nespēja vairs parunāt, viņa domās un jūtās valdīja juceklis. Pēc tam, pats nesaprazdams, kādēļ, viņš stingrā balsī noteica:

-  Man steidzīgi jādodas projām. Uz redzēšanos, Sallij.

Viņš paspēra divus soļus pa taciņu, tad pagriezās un piegāja pie Sallijas, kas stāvēja un klusēja. Džons Haicmans, stipri atspiezdamies pret spieķi, noslīga uz viena ceļa Sallijas priekšā, paņēma viņas roku un lēni to noskūpstīja:

-  Sallij, man ir ļoti steidzamas un svarīgas darīšanas. Man nekavējoties jādodas prom.

Sieviete uzlika roku uz viņa galvas, vieglītēm pabužināja matus:

-  Jā, protams, jāiet, ja jau ir svarīgas darīšanas, problēmas. Ja tev būs grūti, Džon, tad nāc uz mūsu māju. Mūsu dēls tagad vada mazu firmu ar skaistu nosaukumu "Lotoss", tā nodarbojas ar ainavu dizainu. Viņam nav speciālās izglītības, bet es pati viņu mācīju, un viņš izstrādā ļoti labus projektus, viņam gandrīz nekad netrūkst pasūtītāju. Viņš man finansiāli palīdz, apciemo katru mēnesi. Bet tev droši vien ir problēmas ar naudu? Un nedaudz arī ar veselību. Tu nāc ciemos, Džon. Es zinu, kā tevi apārstēt, un naudas mums pietiks.

-  Paldies, Sallij... Paldies... Man jāpaspēj! Jāpaspēj...

Viņš gāja pa celiņu uz izeju, iegrimis domās par savu plānu. Bet Sallija skatīja uz Džona stāvu, kas arvien vairāk attālinājās, un klusi čukstēja: "Atgriezies, mīļotais!" Viņa atkārtoja šo frāzi kā burvestības vārdus arī pēc stundas. Aizmirsusi par mazbērniem un neievērodama, ka jau vairāk nekā pusstundu virs viņas zemes gabala ar nelielo mājiņu un brīnišķīgo dārzu lido helikopters.

 

 

***

 

Džona Haicmana helikopters vēl tikai nolaidās uz ofisa jumta, bet tuvākie palīgi un sekretāri jau atradās apspriežu zālē, drudžaini salīdzināja skaitļus, gatavojoties ziņot šefam. Šie cilvēki jau bija atradinājušies no sapulcēm ar viņa līdzdalību. Un tagad gaidīja šefu ar zināmu satraukumu un bailēm.

Džons Haicmans ienāca, visi piecēlās. Viņš sāka runāt, vēl neaizgājis līdz savam krēslam galda galā:

 - Sēdieties. Nekādu pārskatu. Klausieties uzmanīgi, es neko neatkārtošu. Laiks negaida. Un tā. Teksasas štatā ir villa, te ir tās adrese. Es pavēlu nopirkt visu zemi ap šo villu simt jūdžu rādiusā. Nopirkt visus uzņēmumus, kas atrodas uz šīs zemes, pat ja par tiem nāksies maksāt trīskāršu cenu. Tas, kurš ir atbildīgs par nekustamā īpašuma pirkšanu un pārdošanu, var pamest šo zāli un nekavējoties uzsākt operāciju. Ja būs nepieciešams, iesaistiet darbā visus savus aģentus. Šī operācija jāpaveic ne ilgāk kā nedēļas laikā.

Viens no palīgiem pielēca kājās un steigšus devās uz durvju pusi. Džons Haicmans turpināja:

-  Visas ēkas, rūpnīcas un fabrikas, kas atrodas uz šīs zemes, jādemontē ne ilgāk kā mēneša laikā, pat ja tam būs jāpiesaista simtiem celtniecības firmu. To vietā jāiesēj zāle. Pēdējam telpā palikušajam palīgam Džons Haicmans teica:

-  Teksasas štatā ir maza firma ar skaistu nosaukumu "Lotoss". Noslēdziet ar to līgumu uz pieciem gadiem. Uzdodiet šai firmai nodarboties ar mājokļu projektēšanu visā nopirktajā zemē ap villu Teksasā. Firmas nosaukto summu divkāršojiet. Izpildiet.

Pēc divām nedēļām Džons Haicmans uzstājās pusotru tūkstoti lielas auditorijas priekšā. Zālē sēdēja ar darbiekārtošanas aģentu palīdzību sapulcinātie ainavu dizaina speciālisti, botāniķi, agronomi. Visi gribēja tikt pie darba. Vēl jo vairāk tāpēc, ka reklāmā bija norādīta līguma summa, kas divas reizes pārsniedza vidēji statistisko.

Džons Haicmans izgāja uz skatuves un sāka runāt sev raksturīgajā kategoriskajā, nedaudz pat asajā manierē:

-  Saskaņā ar piedāvāto līgumu katram no jums tiks bez maksas mūža lietošanā piešķirts divus hektārus liels zemes gabals. Jums tiks piedāvāti vairāki saliekamo kotedžu projekti, pēc jūsu izvēles un uz kompānijas rēķina kotedžas tiks uzbūvētas uz katra zemes gabala jūsu norādītajā vietā. Piecus gadus kompānija katram pieaugušajam ģimenes loceklim izmaksās līgumā noteikto summu. Jūsu uzdevums ir iekārtot mūža lietošanā saņemto teritoriju. Iestādīt dārzus un puķes, ierīkot dīķus un celiņus. Visu padarīt skaistu un mīlīgu. Kompānija pēc jūsu pieteikuma segs stādu un jebkura sēklu materiāla izmaksas. Esmu visu pateicis. Ja nav jautājumu, tie, kuri vēlas, var parakstīt līgumu.

Bet pusotru tūkstoti lielajā zālē valdīja klusums. Neviens necēlās no savas vietas un nedevās pie galdiņiem, kur sēdēja sekretāri ar parakstīšanai sagatavotiem līgumiem. Pēc kāda brīža piecēlās padzīvojis cilvēks un pajautāja:

-  Sakiet, ser, vai šis apvidus, kurā jūs piedāvājat mums apmesties, ir dzīvībai bīstami saindēts?

-  Nē, - atbildēja viens no Haicmana palīgiem. – Šajā apvidū, tieši otrādi, ir ļoti tīra ekoloģija, viena no tīrākajām, un tajā ir pietiekami daudz auglīgas zemes.

-  Tad atbildiet mums godīgi: kādu eksperimentu jūs vēlaties veikt ar cilvēkiem? - kājās pielēca jauna sieviete. - Daudziem ir bērni, un es, piemēram, negribu iesaistīt savu bērnu nezin kādā eksperimentā.

Zālē sacēlās troksnis, bija dzirdami izsaucieni: "avantūristi", "necilvēcīgi", "necilvēki", daudzi cēlās augšā no savām vietām un cits pēc cita sāka pamest zāli. Haicmana palīgi kaut ko centās paskaidrot, atbildēt uz jautājumiem, bet veltīgi. Haicmans bezcerīgi skatījās uz zāli atstājošajiem cilvēkiem. Viņš saprata: līdz ar viņu aiziešanu sagrūst viņa, Haicmana, cerība. Vai pat vairāk... Viņš tik ļoti gribēja iepriecināt Salliju, savu dēlu un mazbērnus. Viņš gribēja, lai līdzās omulīgajai Sallijas villai nebūtu kūpošu dūmeņu. Lai visapkārt ziedētu dārzi un dzīvotu labi kaimiņi. Viņš bija nopircis zemi, pēc viņa rīkojuma tika nojauktas rūpnīcas un iesēta zāle. Taču zeme var kļūt labāka tikai tad, ja uz tās dzīvo labi cilvēki. Bet viņi dodas projām. Viņi nav sapratuši. Un kā gan lai saprot, kā lai notic? Stāt! Haicmanam pēkšņi kas iešāvās prātā. Viņi taču neko nezina, tāpēc arī netic! Bet kas notiks, ja pateiks patiesību... Džons Haicmans piecēlās un klusām, vēl nedroši, sāka runāt:

-  Cilvēki. Es esmu sapratis. Ir nepieciešams izskaidrot šādu kompānijas rīcību. Bet to izskaidrot nav iespējams. Nekādi nav iespējams. Tas ir tāpēc, ka es... Saprotiet, šai motivācijai... pareizāk sakot, visiem šiem līgumiem ir privāts raksturs. Vai, kā lai to pasaka...

Haicmans apjuka un nezināja, kā lai turpina. Bet cilvēki apstājās. Viņi stāvēja ejās, durvīs, kas veda ārā no zāles. Un vērīgi raudzījās uz Haicmanu. Viņi klusēja, savukārt viņš nezināja, ko lai tālāk saka. Un tad viņš saņēmās un turpināja:

-  Es bērnībā... Es jaunībā... iemīlēju kādu meiteni. Bet tad es nezināju, ka esmu iemīlējis. Esmu bijis divreiz precējies - ar citām sievietēm. Nodarbojos ar biznesu. Mēs ar šo meiteni neredzējāmies piecdesmit gadus. Es biju aizmirsis viņu. Nesen es viņu atcerējos.

Sapratu, ka viņa ir vienīgais cilvēks, kas patiesi ir mani mīlējis. Un joprojām mīl. Bet es to nezināju. Es pat neatcerējos viņu. Un vel es sapratu, ka vienīgi viņu varētu mīlēt. Es satikos ar šo meiteni. Protams, tagad viņai ir daudz gadu. Bet man viņa ir palikusi tāda pati, kāda bija. Viņai patīk dārzs. Viņa visu dara skaisti. Un man sagribējās, lai apkārt viņai būtu skaistums. Un labi kaimiņi. Ir taču jauki, ja līdzās dzīvo labestīgi un laimīgi cilvēki. Bet kā to panākt? Es nodarbojos ar biznesu un biju sakrājis zināmu naudas summu. Un es nopirku zemi, sadalīju to gabalos, iz-domāju, lūk, šos te līgumus. Es to visu darīju savai mīļotajai par prieku. Bet varbūt sev? - pēdējo frāzi Džons Haicmans izrunāja, it kā jautādams pats sev, un turpmāk runāja, it kā neredzēdams savā priekšā stāvošos cilvēkus, it kā skaļi prātodams. - Mēs dzīvojam kaut kam - bet kam? Tiecamies pēc kaut kā -bet pēc kā? Es drīz nomiršu, un kas paliks pēc manis? Tikai pīšļi. Taču tagad es nenomiršu, kamēr nebūšu īstenojis savu projektu. Un atstāšu pēc sevis kaut ko mūžīgu, atstāšu dārzu savai mīļotajai. Atstāšu dārzus. Sākumā es gribēju gluži vienkārši pieņemt daudz strādnieku vai noslēgt līgumu ar lielu firmu, kas nodarbojas ar ainavas dizainu. Noslēgt līgumu, lai darbinieki rūpētos par augiem. Bet pēc tam es sapratu. Nerodas dzīvīgs skaistums, ja tas nepieder pašam. Un tāpēc nolēmu izdarīt tā, lai tas piederētu pašiem. Tāpēc arī atdodu jums zemes gabalus un mājas, bet pretī prasu tikai skaistumu apkārt savai mīļotajai. Jūs nenoticējāt līgumā piedāvāto noteikumu realitātei. Jūs nesapratāt, kāds mērķis ir pusei, kura piedāvā tādu līgumu. Tagad jūs to zināt.

Džons Haicmans apklusa. Klusēja arī zālē stāvošie cilvēki. Pirmā klusumu pārtrauca sieviete, kura pirms tam visskaļāk pauda savu neticību. Vispirms viņa ātri piegāja pie galdu rindas skatuves malā, palūdza vienam no sekretāriem ierakstīt viņas uzvārdu un parakstīja līgumu, pat nelasot to, pēc tam pagriezās pret zālē stāvošajiem cilvēkiem un teica:

-  Jā, es parakstīju. Pirmā parakstīju. Ar to arī ieiešu vēsturē. Tāpēc, ka pirmā. Jūs tikai padomājiet: neviens vīrietis, lai cik bagāts viņš arī būtu, nav pasniedzis savai mīļotajai lielāku dāvanu kā šis uz skatuves stāvošais cilvēks. Un vairāk arī nav iespējams paveikt.

-  Pat neko lielāku izdomāt neviens nav spējis. Visas pārskatāmās cilvēces vēstures laikā! – iesaucās cita sieviete.

-  Es jūs mīlu! - skaļi paziņoja trešā.

-  Gribu, lai mans gabals atrastos līdzās jūsu mīļotajai. Kā viņu sauc? - pajautāja ceturtā.

-  Viņu sauc... - sāka Haicmans un apklusa, tad turpināja: - Varbūt nevajag, lai viņa par to zinātu. Lai domā, ka liktenim tā labpatikās.

Cilvēki zālē vienotā straumē devās pie galdiem skatuves malā. Sastājās rindā. Visi jautri jokoja un sauca cits citu tikai par kaimiņu, kaimiņieni, bet lielākā daļa, it sevišķi sievietes, mirdzošām acīm skatījās uz cilvēku, kas stāvēja uz skatuves.

Džons Haicmans pirmo reizi mūžā sajuta labestības, mīlestības un patiesas sajūsmas enerģiju, kas nāca no daudzu cilvēku dvēselēm. Visas kaites dziedinošu un visu uzvarošu enerģiju. No skatuves viņš nokāpa, jau vairs neklibodams. Un vairākus mēnešus pats aktīvi piedalījās uz nopirktās zemes esošo uzņēmumu demontēšanā, apsprieda ap Sallijas villu iecerēto kotedžu projekta detaļas, atsevišķu gabalu un visas infrastruktūras ainavas dizaina variantus.

Kad pēc gada viņš atkal piegāja pie Sallijas villas vārtiņiem, cik vien tālu sniedzās skatiens, cilvēki jau dēstīja nelielus stādiņus lielajos dārzos, arī pie Sallijas vārtiņiem atradās vairāki stādi ar rūpīgi apsegtu sakņu sistēmu. Sallija, šķiet, sajuta viņa ierašanos un izskrēja pretī.

-  Džon, cik labi, ka tu atbrauci! Cik labi! Sveicināts, Džon!

Sallija pieskrēja viņam klāt, aša un dedzīga, gluži kā meitene. Saņēma Džonu pie rokas, aizvilka dzert tēju un visu laiku bez apstājas priecīgi stāstīja:

-  Vai tu zini, Džon! Apkārt notiek kas brīnumains! Esmu tik laimīga! Neparasti laimīga. Tagad līdzās mūsu mājiņai nebūs kūpošu dūmeņu. Būs labi kaimiņi. Visapkārt kūsāt kūsā dzīve! Gluži vai verd! Ja tev ir kādas neveiksmes biznesā, nesatraucies par to, Džon. Uzspļauj tam visam un dzīvo šeit. Tagad mēs esam bagāti, mūsu dēls ir noslēdzis ļoti izdevīgu, pat neparasti izdevīgu līgumu. Tagad viņš šeit ir kopējā dizaina un plānošanas projekta vadītājs. Un mēs esam paņēmuši klāt vēl nedaudz zemes. Tur mūsu dēls būvēs sev jaunu māju. Bet mēs šeit ar tevi, ja gribēsi, varēsim dzīvot.

-  Gribēšu, - atbildēja Džons Haicmans un piebilda: - Paldies tev, Sallij, par uzaicinājumu.

-  Bet kāpēc jums būtu jādzīvo vecajā mājā? – kāds teica aiz Džona muguras. Viņš pagriezās un ieraudzīja savu dēlu. Viņš uzreiz saprata, ka tas ir viņa dēls. Bet jaunais vīrietis turpināja: - Man šķiet, ka jūs tak esat mans tēvs? Kad Džordžs pastāstīja, kā jūs mammas bērnības draugu fotogrāfijā noturējāt par viņu, tad es sapratu, kas ir bijis ciemos. Un arī mamma nav iemācījusies slēpt savas jūtas.

Es, protams, pagaidām nejūtu pret jums neko tādu, ko jūt mamma, bet savu laimīgo vecāku dēļ esmu gatavs finansēt arī jaunas kotedžas celtniecību.

-  Paldies, dēliņ, - aizžņaugtā balsī teica Džons Haicmans. Viņš gribēja pieiet un apskaut savu dēlu, bet nez kāpēc nespēja saņemties. Jaunais vīrietis pats spēra viņam pretī soli, pastiepa roku un stādījās priekšā: - Džons.

-  Nu re, cik jauki! Un lieliski, ka esat iepazinušies. Kad iepazīsit viens otru tuvāk, tad arī iepatiksities viens otram, bet tagad iesim dzert tēju, - aicināja Sallija.

Pie galda Sallija atkal bez apstājas līksmi stāstīja par neparastajiem notikumiem, kas risinājušies pēdējo mēnešu laikā.

-  Tu tikai iztēlojies, Džon. Tikai iztēlojies. Šeit tiek stāstīts tāds notikums, kas līdzinās visskaistākajai leģendai pasaulē. Leģendai, kura īstenojas mūsu acu priekšā. Iedomājies, Džon, cilvēki stāsta, ka visu ap kārtējo zemi nopircis viens cilvēks. Pēc tam šis cilvēks uzaicinājis labākos dizainerus, agronomus un dārzniekus un katram bez maksas mūža lietošanā piešķīris dažus hektārus zemes. Viņš ir pateicis, ka viņiem savi zemes gabali jāpadara skaisti. Un visus stādus un sēklas viņi var saņemt bez maksas, turklāt vēl piecus gadus viņiem maksās par pašu zemes gabalu labiekārtošanu. Iedomājies - vēl maksās. Visu savu kapitālu līdz pat pēdējam centam cilvēks ieguldījis šajā projektā.

-  Varbūt ne visu, - iebilda Haicmans.

-  Bet cilvēki saka - visu. Un vai tu zini, kāpēc viņš to izdarījis?

-  Kāpēc? - mierīgi pajautāja Džons Haicmans.

-  Lūk, tieši šajā apstāklī arī slēpjas viss notiekošā skaistums. Viņš to izdarījis tāpēc, lai visa šā skaistuma vidū varētu dzīvot viņa iemīļotā. Stāsta, ka viņa arī nodarbojas ar ainavu dizainu. Un kaut kur tepat arī atradīsies viņas villa. Tikai neviens vēl nezina, kur un kas viņa ir. Vai tu spēj iedomāties, Džonij, kas būs, kad cilvēki uzzinās, kas viņa ir?

-  Kas tad būs?

-  Kā - kas? Visi cilvēki uzreiz vēlēsies paskatīties uz viņu un pat pieskarties viņai kā dievietei. Es, piemēram, ļoti gribētu pieskarties. Viņa droši vien ir neparasta. Varbūt ārēji neparasta, bet varbūt iekšēji, "Neviena sieviete pasaulē nav spējīga iedvesmot vīrieti uz tādu neparastu un skaistu rīcību," - tā runā visapkārt. Un visi cilvēki gribēs viņu ieraudzīt un varbūt pat pieskarties tādam vīrietim un viņa neparastajai sievietei.  

-  Droši vien gribēs, - piekrita Džons Haicmans un piebilda: - Bet ko lai mēs tagad darām, Sallij?

-  Mēs? - brīnījās Sallija.

-  Mēs, jo šī neparastā sieviete, kuras dēļ tas viss te notiek, esi tu, Sallij. Sallija, acis nemirkšķinot, skatījās uz Džonu, cenzdamās apjēgt dzirdēto. Kaut ko sapratusi, viņa izlaida no rokām krūzīti, taču neviens nepievērsa tam uzmanību. Džons Haicmans pagriezās, izdzirdējis nokrītam krēslu, kad strauji no savas vietas pielēca kājās viņa dēls. Džons jaunākais piegāja pie tēva un maigā baritonā saviļņots teica:     - Tēvs! Tēvs! Vai drīkstu tevi apskaut?

Džons Haicmans pirmais apskāva savu dēlu un sajuta, kā sitas viņa sirds. Džons jaunākais, apskaujot tēvu, sajūsmā čukstēja:     

-  Pasaule vēl nav dzirdējusi tādu atzīšanos mīlestībā bez vārdiem. Es esmu lepns! Es apbrīnoju tevi, tēvs!

Kad tēvs un dēls pagriezās uz Sallijas pusi, viņa-vēl joprojām centās aptvert notikušo. Pēkšņi viņas vaigi pielija ar sārtumu, grumbiņas izlīdzinājās. No acīm sāka ritēt asaras. Tās Salliju samulsināja, viņa ātri piegāja pie Džona vecākā, saņēma viņu aiz rokas un izveda ārā no verandas. Džons jaunākais vēroja, kā viņa vecāki, rokās sadevušies, sākumā lēnām gāja pa celiņu uz akācijas pusi, kur atradās bērnu namiņš, bet pēc tam pēkšņi metās skriet kā pusaudži.

Pēc desmit gadiem Džons Haicmans, kas tagad izskatījās jaunāks, sēdēja kluba kafejnīcā starp kotedžās dzīvojošajiem vīriešiem un smiedamies skaidroja:

-  Es nebalotēšos nekādās prezidenta vēlēšanās, nemaz necentieties pierunāt. Un tas nav vecuma dēļ. Valsti var pārvaldīt, arī nekļūstot par prezidentu. No sava paša dārza var vadīt valsti. Lūk, jūs paši ar savu paraugu esat parādījuši, kā jāveido īsta dzīve, un visa Amerika tagad kļūst par ziedošu dārzu. Ja tā turpināsies, varbūt mēs pat Krieviju panāksim.

-  Panāksim! Panāksim! - ienākdama apstiprināja Sallija. - Tikai tagad, lūdzu, iesim mājās, Džonij. Bērns bez tevis negrib aizmigt. - Pēc tam ausī iečukstēja: - Un es arī...

Pa ēnaino, smaržu pilno aleju viņi gāja mājās, rokās sadevušies, divi nepavisam ne veci cilvēki - Džons Haicmans un Sallija. Pavasarī viņiem vienmēr šķita, ka abu dzīve tikai sākas. Kā sākās īstā dzīve visā Amerikā.

 

 

***

 

- Tavam stāstam ir ļoti skaistas beigas, - es teicu Anastasijai, kad viņa bija pabeigusi attēlot nākotni. - Un visi tavi stāsti raisa cerību. Bet vai arī īstenībā notiks kas līdzīgs? Realitātē?

 

V.Megre


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv