www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Linda, Janīna
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Par Dievu un dieviem17.06.2009

Visparastākā reliģiskā lauka parādība ir strīdi starp dažādu reliģiju pārstāvjiem, pie kam šo strīdu galvenais saturs ir dievības perfekcija - Dieva ideāls. Katrs strīdnieks savu Dievu uzskata par augstāko būtni, kamēr citus dievus cenšas pazemot un dēvē par elkiem. Uz šī ceļa ir nostājušies arī kristiešu teologi attiecībā pret latviešu tautas dziesmu reliģiju, to dēvē par pagānismu un ar to viņu nonievā un pazemo. Ir no svara apskatīt objektīvi, kāds dievības priekšstats uzskatāms par augstāko jeb ideālo.

Ieskatoties teoloģijas literatūrā, atziņas par dievības perfekciju ir trūcīgas . . uzbūvētas ar metodēm, kas tagadējo inteliģento cilvēku nepārliecina. Ja nu teologiem nav mēroga dievišķai perfekcijai, tad šis mērogs jālūko veidot pašiem.

Apskatīsim pasauli kā sastāvošu no trim dimensijām – substancionālās - vieliskās, strukturālās - uzbūves un procesuālas - jeb gaitas. Konstruēsim pilnīgi noteiktu perfekcijas mērogu sistēmu un to liksim lietā. Vispirms pievērsīsimies dievības uztverei latviešu tautas dziesmās un tālāk salīdzināšanas nolūkā – kristiāniskai, jūdaiskai un grieķiskai.

Centrālā dievišķā būtne latviskā reliģiskā sistēmā ir Dieviņš.

Kā nu tautas dziesmas viņu uztver un kādās perfekcijas fāzēs viņu ieliek?..


SUBSTANCIONĀLĀ DIMENSIJA – vieliskā

Latviskais Dieviņš ir tīrs gars jo viņš sevi nemitīgi emanē, viņš ir mūžam darbīgs, viņš nesēd nekādā tronī, viņš vienmēr ir nomodā, un viņa gara izpausme galvenokārt ir Padoms. Ja jau svētumu atzīst par vispārīgo dievības predikātu, tad tūdaļ jāliecina, ka latviskais dieviņš ir aktīvs, emanatīvs, transitīvs svētītājs, kādi nav daudzi citi dievi, jo viņi ir svēti tikai sev, bez emanācijas. Līdz ar šo emanācijas perfekciju latviskais dieviņš ir ierosinātājs, ir pilns labvēlības – mīlestības pret dabu un cilvēkiem, ir pārlaicīgs un visvietīgs.

Latviskais Dieviņš ir nemitīgs cilvēku un dabas ierosinātājs, to tautas dziesmas izpauž tik spilgti, ka nav vajadzības pie šīs īpašības kavēties. Tāpat skaidra ir latviskā Dieviņa neizsmeļamā labvēlība: sevišķi zīmīga tā ir tāpēc, ka viņš nekad no cilvēka neprasa ekvivalentu savai labvēlībai, kā to ar upuriem un kalpošanu prasa citi dievi.

Tuvāk jāapstājas pie latviskā Dieviņa pārlaicības un visvietības.

    *      nomirušais laiks saistās ar pagājušiem notikumiem un izsakās stāstos un mītos, tad visas tās reliģijas, kas satur plašus mītus, ir zemākas par tām, kas satur mazāk mītus.

    *       Īpaši zemu stāv tās reliģijas, kas savas dievības piestiprina pie kāda vēsturiska momenta, kas ir jau pārgājis vēsturē. Par cik šis moments arvienu tālāk aiziet no tekošā laika momenta, par tik arvien galējāk izdziest šīs reliģijas.

Kur nu meklējams un atrodams latviskais Dieviņš – vai tekošā momentā, vai pagājušā laikā un vai tanī ir saistīts ar kādu vēsturisku faktu? Tautas dziesmas uz to dod pilnīgi skaidru atbildi: latviskais Dieviņš ir cieši saistīts ar tekošo momentu. Par Dieviņu vienmēr runa iet tikai tagadnes verba formās: Dieviņš dod padomu, Dieviņš sēj, iet kā ceļa biedrs, ienāk istabā, jāj no kalniņa utt. Ja arī ir kāda dziesma pagājušā laikā, tad šis pagājušais laiks ir tuvs tagadnei (Dieviņš mani audzināja). Līdz ar to tautas dziesmās nav neviena stāsta par Dieviņa agrākiem darbiem. . , kas pagājušo darbību nostādītu augstāk par tekošo.. Mūsu teologi, bez kādas kritikas ņemdami par paraugiem svešas reliģijas, ir aplamā pārliecībā, ka mīti ir augsts dievības izpaudums. Patiesībā mīti dievību pazemo, iegāž nomirušā laikā un konservētā gara stadijā, un tā tad zemā perfekcijas pakāpē.

Ja mūsu Dieviņš ir pārlaicīgs tad tāpat viņš ir visvietīgs. Teologi jau principiāli atzīst dievības visvietības vajadzību, tikai konkrēti to nevar realizēt, jo oficiālās dievības ir pārāk cieši piesaistītas noteiktām vietām uz zemes. Turpretī mūsu Dieviņš vispirms nav piesaistīts nekādai noteiktai Latvijas zemes debesu vietai, un līdz ar to viņš atrodams kurā katrā vietā. Vajag ieiet latvisko dziesmu būtībā un saredzēt, ka tur vispār nav vietējības, ka arī nav singulāru cilvēku, bet tur ir vispārīgas vietas un ir cilvēki – tipi. Meita, puisis, saimnieks, kalps utt. vispārīgs tips. Tā tad, ja Dieviņš palīdz sējējam, tad tas jāsaprot tā, ka viņš palīdz sēt visiem Latvijas sējējiem visās vietās un katrā sēšanas brīdī. Tāpat, ja Dieviņš ver durvis meitiņai, viņš tai pašā laikā ver durvis visām un katrai latviešu meitai. Turpretim Jahve ved darīšanas tikai ar singulāro Ādamu, Ābramu, Mozu, bet ne ar vienu citu. Mūsu Dieviņš tā tad ir visvietīgs, Jahve – vienvietīgs, telpisks. Dabīgi, ka latviskam Dieviņam nav vajadzīgi dievnami, jo viņš vienlīdz ir visur, kā jau tīrs gars. Tā substanciālā dimensijā latviskais Dieviņš ieņem tik augstu vietu, ka augstāku nav iespējams iedomāties.

Tagad paraudzīsimies uz dievības STRUKTURĀLO PERFEKCIJU – izsakās ideālos.

Un ja ar šo mērauklu pieiet mūsu dievišķai sfērai, atkal redzama tāda savdabība, kādas neredz nevienā citā reliģijā; pie tam šī savdabība ir augsta perfekcija. Proti, visas augstākās latviskās dievības pašas ir ideāli, kamēr daudzas citas dievības satur miesu – ķermeni, dzīvo fizioloģisku dzīvi, un ideālus tikai emanē no sevis. Bet ja tā, tad visa tā dievības daļa, kas nepieder pie ideāliem, atzīstama par zemāku, mazāk perfektu, kā ideālā dievības daļa.

Ja nu latviskam Dieviņam nav šīs fizioloģiskās daļas, tad skaidrs, ka viņš stāv iespējami augstākā perfekcijas pakāpē. Dieviņš dod nemitīgus padomus, dod visiem kam tikai vajadzīgi un kas tos prasa, un šis padoms un šī došana jau ir īstais un universālais ideāls. Pie tam šie ideāli ir visiem pieejami. Un lūk, dievība Laime ir šīs ideālās laimes sniedzēja. Tālāk jo zīmīgs ir Jānis, jo viņš atšķirībā no Dieva un Laimes, nav pārlaicīgs, bet saistīts ar noteiktu laiku – Jāņu dienu. Tomēr Jānis nav saistīts ar telpu, viņam nav noteiktas dzīves vietas, un viņa atnākšana jāsaprot, kā zināma pārejoša ideāla atnākšana.

Atliek noskaidrot latviskās dievestības GAITAS PERFEKCIJU.

Un patiesi, arī te latviskais Dieviņš pauž augstāko sākotnīgo cēlonību. Aiz viņa nestāv vairs nekāds cits faktors, nekas viņu nevada, viņš ir pilnīgi autonoms. Tas saprotams: ja viņš ir pilnīgi garīgs un universāli koncentrēts ideālā, viņš ar to pats stājas topošās pasaules sākumā. Viņš pats ir ideāls, ideālas ir viņa tālākās hipostāzes Māra un Laime un viņi visi ir visu universa un cilvēku topošo gaitu sākums un ierosinātāji, un tā tad visas dzīvības avoti. Un atkal jāņem vērā, ka latviskās dievības nekad neiedarbojas uz pasauli no kādas konkrētas vietas un no kāda pagājušā laika sprīža, bet iedarbojas tekošā momentā un visvietīgi.

Tā mūsu analīze atrod, ka latviešu dievības izpratne ir sasniegusi iespējami augstākās perfekcijas pakāpes. Bet, ka šīs pakāpes patiesi ir augstas, apliecina citu reliģiju dievību analīze.

Tā kā mums vajadzīgi ilustratīvi piemēri dievības perfekcijas pakāpēm, tad ņemsim tikai dažus Dievu tēlus, un lūkosim tos apsvērt iespējamā īsumā. Sāksim ar Jahvi - Bībeles Dievu.

Jau pie pirmā acu uzmetiena skaidrs, ka viņa perfekcija ir pavisam zema. Viņš ir pilnīgi piesaistīts pie noteiktas zemes – Palestīnas, tāpat ir piesaistīts pie pagājušā laika, viņā ir maz mīlestības, bet daudz bardzības, un viņa gara krājumi ir niecīgi, jo Bībele no viņa satur tikai nedaudzus baušļus, kas par sevi ir vienpusīgi. Tāpat viņā nav nekādas universālības, un ideālu ziņā ideāls nav viņš pats, ne arī viņš cilvēkiem uzstāda ideālus. Tāpēc viņš ne mazākā mērā nav ierosinātājs un padoma devējs, bet soģis un vajātājs. Dabīgi, ka pie tādas zemas konstitūcijas viņš nevar būt augsts dzīves un pasaules faktors.

Viņš ir gan radījis pasauli, bet tīri fiziski, tā kā paliek par pasaules sastāvdaļu – „pirmo kustinātāju”! Bet tad tālāk ne mazākā mērā nav tekošās, topošās pasaules autors, jo cilvēkiem vairs nedod nekādu padomu. Taisni otrādi, viņš rājas caur saviem priesteriem, kad cilvēki sāk progresēt. Tā ir noticis, ka jūdus viņš konservējis kādā zemā reliģiskā līmenī, un arī citās tautās, kas inspirējas no vecās derības, viņš sastindzina garu.

Ir no svara piegriezties grieķu dievībām.

Jūdi un kristieši šīs dievības ir nozākājuši un nostādījuši ļoti zemā stāvoklī. . Tiesa, šīs dievības ir stipri saistītas ar telpu un laiku, tomēr vairs ne tik tieši kā Jahve. Tās dzīvo fizioloģisko dzīvi un pār viņām stāv liktenis. Tie nav nekas cits kā grieķu ideāli. Un tā, kā tikai no ideāliem izriet topošā pasaule, tad skaidrs - grieķu Dievi iedvesmoja grieķu gara darbiniekus, dievi bija viņu paraugi, un, piemēram, Periklu ne par velti pretstatīja ar pašu Zevu, kamēr Jūdu Jahve nekādu ideālu nav uzstādījis, kas jūdus varētu ierosināt uz radošo darbību.

Tagad varam pievērsties kristiānisma galvenai dievībai – Jēzum.

Krīt acīs, ka tas ir saistīts ar konkrētu zemi, laiku un miesu. Ne par velti ilgu laiku viņu tāpēc nemaz negribēja atzīt par dievību, jo šie piejaukumi katru dievību ārkārtīgi pazemina un pazemo. Un tomēr viņš uzstāda savu mācību, kas sastādās no vairākiem ideāliem. Viens viņa ideāla tips –pazemīgā tips, otrs – žēlsirdīgā tips. Ideāla ir arī viņa Dieva valstība, un vispēdīgi viņš pats dzīvoja ļoti ideālu dzīvi. . Neskatoties uz šo gara bagātību, Jēzus tomēr nevar sasniegt Dieviņa pilnības pakāpi. Lieta tā, ka viņa mācības nav pietiekami universālas, viņa padomi un ideāli der ne visiem cilvēkiem, bet tikai dažiem. Pat viņa mīlestības bauslis nav universāls, tas der tikai atsevišķos gadījumos. Bez tam viņš pakļaujas arī dabas likumiem, tos stāda augstāk par saviem baušļiem. Proti, viņš atzīst seno ekvivalences jeb līdzvērtības likumu: ar kādu mēru tu mērosi, ar tādu tev atmēros, vai – kas izvelk zobenu, tam jākrīt no zobena.

Bet pats galvenais Jēzus perfekcijas trūkums ir tas, ka viņš nav pasaules un topošās pasaules pirmfaktors. Jau tai laikā, kad viņš darbojās, viņš pāri sev atzina augstāku faktoru, kas viņu sūtījis, un vēlāk kristīgā teoloģija noskaidroja, ka ļaunā vara, pret kuru sacēlās Jēzus, nav uzvarēta, bet tikai mazliet pievarēta, kas atkārtoti jāuzvar (velns). Tāpēc, kā tikai sava laika darbinieks, Jēzus tagad pasaulē neienes nevienu jaunu ideju, domu, nodomu, bet, tāpat kā Jahve, cenšas cilvēkus konservēt pagājušās dzīves formās.

Galā tomēr var pacelties jautājums, kāpēc tad cilvēki neatzīst vienīgo augstākās perfekcijas dievību, bet klanās visādu dievības surogātu priekšā. Uz to jāatbild tā, ka zināma taisnība ir Feierbaham – cilvēki dievību iztēlo pēc pašu perfekcijas pakāpes. Tāpēc absolūti perfekts Dievs saprotams tikai visaugstāki inteliģentai tautai un cilvēkiem, kamēr zemākiem cilvēkiem jāapmierinās ar zemākās perfekcijas dievībām. Un tā kā garā ierobežoto cilvēku pasaulē ir daudz vairāk nekā augsti inteliģento, tad pār viņiem vienmēr valdīs zemākie reliģiskie priekšstati. Ja akadēmiski izglītoti garīdznieki reklamē pilnīgi vietējās dievības, kas piesaistītas noteiktai pilsētai, baznīcai un bildei, kā tad cilvēku masa var pacelties līdz tīri garīgai dievībai? Teorētiski fetišisms jau sen ir atmests, un tomēr pat visa eiropiešu masa ir drīzāk fetišisti nekā kādas augstākas reliģijas piekritēji un pildītāji. Uz veco derību cilvēki tendē ne tāpēc, ka tā satur augstas reliģiskas mācības, bet tāpēc, ka satur tik zemas, kas atbilst viņu zemai perfekcijai.

Ja nu latviešiem viņu senči nodod mantojumā tik . . , konkrētus un skaidrus reliģiskus priekšstatus, kādus redzējām, tad mums šo mantojumu vajag saņemt ar lielu pateicību, un to uzturēt tīrā veidā, nejaucot tam klāt piejaukumus no zemākām reliģijām. Šim nolūkam mums vajag nodibināt un izveidot savu latvisko teoloģiju, kas savus reliģiskos darījumus koptu ar visiem iespējamiem garīgiem līdzekļiem.

Īss ieskats Valdemāra Reiznieka darbā
no
www.marasloks.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv