www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Leontīne, Ligija, Lonija, Leokādija
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Par dvēseli.12.08.2009

Par dvēseli Rietumos ir izplatīts priekšstats kā par neredzamu, nenotveramu, garīgu, savā būtībā nemirstīgu substanci. Uzskata, ka šī substance ir „dzīvības elpa” vai, citiem vārdiem sakot, ēterisks dzīvības devējs, emanācija no visu Avotu Avota, kurā sakopots visa esošā Radītāja radošais spēks vai enerģija.

Tas arī ir viss, ko var pateikt lielākais vairums konservatīvu un Rietumu pasaules reliģiskajos strāvojumos pārliecinātu cilvēku.

Rietumu pasaules reliģisko skaidrojumu pārstāvjus var iedalīt divās lielās grupās: jūdaistiskā un kristiāniskā. Tāpēc aplūkosim, ko šo divu reliģisko atzaru vadošās autoritātes vēsta par dvēseli.

Vispirms ielūkosimies Jūdaisma enciklopēdijā - tajā mēs uzzinām, ka Talmuda mācība dvēseles būtību tulko atbilstoši Aleksandrijas senebreju filosofa Filo dotajam skatījumam. Šajā skaidrojumā, kas būtībā ir cilvēka pārdomu auglis, dvēsele tiek uzskatīta par divkāršu (divēju). Viena tās daļa tiek dēvēta par aktīvo dvēseli un tā veido apziņu, kuru Dievs ieelpo cilvēkā, bet tās otra daļa ir dzīvību radošais gars, ar kura palīdzību cilvēks atdzīvojas. Tieši šeit rodas atšķirības tulkojot dvēseli un garu kā viena vesela divas daļas, kā arī visu pārveidojumu iemesli dvēseles un gara izpratnē, kas daudzus mūsdienu teologus un priesterus mudina uztvert šos divus jēdzienus kā vienādus, kā sinonīmus. Tieši šo pārveidojumu dēļ spirituālismā un līdzīgos strāvojumos jēdzienu dvēsele sāka aizvietot ar jēdzienu gars. Gluži tāpat mēs pamanām, ka Jūdaisma enciklopēdijā dažos psalmos tiek izmantoti Vārdi: „Lai dod Dievs auglim garu un dvēseli!” No citiem enciklopēdijā minētajiem ebreju rakstiem kļūst skaidrs - viņi ticēja, ka visas dvēseles ir bijušas pirms tam un tās ir katra atšķirīgas. Saskaņā ar šajā enciklopēdijā apgalvoto, rabīni neatdala dvēseles pirmspastāvēšanas tēzes. Viņi uzskata, ka: „Visas un ikviena dvēsele, kuras kopš Ādama līdz laiku beigām tika radītas sešās dienās un atrodas Paradīzē.”


Lai noskaidrotu kristietības skatījumu vērsīsimies kristietības pamatdoktīnās, kā tās ir skaidrotas Katoļu Enciklopēdijā. Šeit mēs lasām, ka „dvēseli var noteikt kā sākotnējo, iekšējo principu, ar kura palīdzību mēs domājam, jūtam, pielietojam gribu, ar kura palīdzību ķermenis kļūst dzīvs”. Šajā skaidrojumā mēs atrodam kristiānisko skatījumu, saskaņā ar kuru, kā dzīvības radīšanas papildinājums, kas fizisko ķermeni padara dzīvu, ieejot tajā dvēselei, ir arī apziņas vai saprāta veidols, kas ir saistīts ar dvēseli un kas ļauj fiziskajam ķermenim redzēt, domāt, just un apzināti darboties.


Būtībā par dvēseli šajās divās enciklopēdijās ir vēstīts krietni vien vairāk. Tajās ir arī tādi neparasti spriedumi, kuri, iespējams var izbrīnīt un satraukt gluži parastu godprātīgu ticīgo ebreju vai kristieti. Taču šajā brīdī mūs interesē dvēseles būtība, nevis tās izcelsme, ienākšanas veidi ķermenī vai uzdevumi, kurus tās risina pēc inkarnācijas.


Saistībā ar to piebildīsim, ka jūdaisms un kristietība ir pieņēmuši gluži vai universālu visu reliģisko sistēmu skatījumu, kas apgalvo, ka cilvēka dvēsele pēc savas būtības ir ne tikai dievišķa, atdzīvinoša esence, bet arī apziņas un saprāta mītnes vieta. Tāpēc var pārliecinoši sacīt, ka cilvēciskā izpratnē vispārējs dvēseles skaidrojums šajā laikā ir atzinums, ka dvēsele ir cilvēka dzīvības spēks un apziņa. Tāds ir ortodoksāla jūdaista un ortodoksāla kristieša viedoklis Rietumu pasaulē, gluži tāds pat, kāds tas ir jebkuras Austrumu reliģijas pārstāvjos. Ieguvuši šīs vispārējās ziņas par dvēseles analīzi un tās būtību, tagad pievērsīsimies uzskatiem, kuri tiek izklāstīti misticismā un apskatīsim, kāds ir kosmisko uzskatu kopums par dvēseli.


Vispirms noskaidrojām, ka pilnīgi noteikti pastāv atšķirība starp dvēseli un garu. Gars ir apgarots dzīvības spēks vai enerģija, kura caurauž visu Visuma dzīvo matēriju. Šeit mēs atgādināsim lasītājam, ka nav nepieciešamības lietot jēdzienu „dzīvā matērija”, jo visa matērija ir dzīva. Pastāv atšķirība starp dzīvo matēriju un matēriju, kurai ir piešķirta apziņa. Akmeņi ir dzīva matērija tai ziņā, ka pastāv dzīvības spēks vai enerģija, kura piepilda katru kristālu un katru tā atomu un, kura uztur to masu tajā atomiskajā vai molekulārajā kārtībā, kas atbilst noteiktam matērijas veidam. Visu matēriju caurvij universālās enerģijas vai esences vibrācija, kas kopumā tiek dēvēta par garu. Tas ir klātesošs ikvienā cilvēka orgāna šūnā, katrā auga šūnā un katrā materiālā priekšmetā, kas atradis savu iemiesojumu Visumā. Tātad gars ir universāla enerģija, kura rada un nodrošina materiālo iemiesošanos. Fiziķis vai ķīmiķis varētu sacīt, ka enerģija, kura veido elektronu, ir universālais gars. Tāpēc mēs kādu brīdi atstāsim mierā jautājumus, kas saistīti ar garu un uzskatīsim, ka dvēsele ir kaut kas, kas pastāv pilnīgi nesaistīti ar garu.


Saskaņā ar kosmisko uzskatu kopumu, cilvēka un citu apzinīgu būtņu dvēsele ir Dievišķās apziņas daļa. Tai ir savs raksturojums un funkcijas. Kāpēc to var dēvēt par visu caurvijošu saprātu? Tāpēc, ka šim visu caurvijošajam saprātam piemīt spējas, kuras var raksturot kā spējas redzēt, sataustīt, dzirdēt, saost un sajust garšu. Šīs spējas nav sadalītas un nedarbojas atsevišķi, kā tas ir fiziskajā ķermenī, bet veido vienu savienotu veselumu, kas nodrošina spēju uztvert un saprast. Katru no šiem pieciem uztveres un izteiksmes veidiem atsevišķi mēs uztveram kā spēju redzēt, sataustīt, sagaršot, dzirdēt vai saost. Citiem vārdiem sakot, dvēseles saprāts spēj saņemt un aptvert zināšanas ar uztveres spēju palīdzību, kas ir redzes, dzirdes, taustes, ožas un garšas spēju kopums. Iespaidu apstrāde un saņemšana no Dvēseles līdz mūsu ārējai fiziskai uztverei nonāk kā redzes, dzirdes, taustes, ožas un garšas orgānu izjūtas. Caur fizisko vai objektīvo apziņu vērtējot dvēseles iespaidus, mēs dažkārt jūtam it kā dvēsele būtu kaut ko redzējusi, dzirdējusi, sajutusi, lai gan būtībā šis garīgais iespaids nav saņemts ne caur vienu mūsu apziņas organiskās uztveres kanālu.


Zināšanas vai iespaidus dvēsele uztver un saņem caur vienīgo kanālu – mistiķi to dēvē par psihiskajām jūtām. Kad ar šo jūtu palīdzību atnāk zināšanas, kuras uzskata par pravietiskām, tā ir intuīcija. Daži psihiskās jūtas dēvē par iedvesmu. Tiek izmantoti milzums daudz arī citu jēdzienu, lai aprakstītu dvēseles spējas uztvert un saprast. Austrumu reliģijās un filosofiskajās sistēmās mēs sastopamies ar milzīgu skaitu neparastu jēdzienu, kas tiek lietoti šo visnotaļ grūti iedomājamo un vispārināto domu skaidrošanā.


Apzinīgais dvēseles saprāts ir daļa no Kosmiskā Saprāta un tam piemīt visa universālā kosmosa gudrība (vai saprāts). Taču tas nenozīmē, ka dvēseles pamatsaprāts, kurš tai piemīt jau pirms iemiesošanās fiziskajā ķermenī, ietver sevī arī mākslīgi radītos un cilvēka dibinātos noteikumus un likumus.


Cilvēki, kuri apgūst misticismu un metafiziku, bieži iebilst, ka tā kā dvēsele nav ierobežota savā gudrībā, nav loģiski apgalvot, ka ar zemes pieredzes palīdzību tā vairo zināšanas, un, ja tai jau ir visas zināšanas, tad pievienot vēl kaut ko šai gudrībai, ir neiespējami.


Šādi kritiķi aizmirst, ka visaptverošais dvēseles saprāts, ja tas netiktu iemiesots zemes apstākļos, neiegūtu zemes zināšanas, piemēram, par sanskrita alfabētu, Morzes ābeci, cilvēku izvērstajiem ķīmijas likumiem, automobiļa vadīšanu, operācijām fondu biržā, ētiskām un juridiskām normām un to risināšanu tiesas kārtībā dažādu valstu pieredzēs. Universālās gudrības jomas, ko pārvalda dvēsele pirms iemiesošanās un pēc un, kas saglabājas kā tās fundamentālās zināšanas, ir tieši saistītas ar kosmiskiem likumiem un principiem – dievišķiem uzstādījumiem un noteikumiem.


Kad mēs pārstājam uzskatīt, ka vienā pasaules malā mītošas nācijas svarīgākās zināšanas ir tādas pat citai nācijai otrā pasaules malā, vai, ka kādai nācijai tās ir svarīgas arī tagad, jo ir pastāvējušas pirms seniem gadsimtiem, mēs saprotam, ka cilvēka iegūtās un izmantotās zemes zināšanas ir pārejošas, nevis pastāvīgas, jo tās ir pārpilnas ar to, kas ir strauji mainīgs un kurā nav nekā nemainīga.


Pamatzināšanas, kas piemīt visaptverošajam dvēseles saprātam, ir transcendentālas un cilvēks nespēj tās saņemt caur fiziskajiem kanāliem ar parasto jūtu orgānu palīdzību. Tātad, tās cilvēks var iegūt tikai izmantojot garīgus paņēmienus.


Saistībā ar šo, dvēseles ienākšanai ķermenī nav tikai viens vienīgs mērķis. Mēs jau esam sapratuši, ka pastāv divi nozīmīgi iemesli, kā dēļ dvēsele kā garīga būtība iemiesojas cilvēka ķermenī. Pirmkārt, tie ir iemesli, kurus mēs vēlāk paskaidrosim, - dvēselei ir nepieciešama zemes dzīves pieredze, un, otrkārt, - cilvēkam zemes dzīves apstākļos ir jābūt iespējai papildus zemes izzināšanai iegūt arī garīgas zināšanas un saņemt apskaidrību.


Mūsu nākamais spriedums: pēc tam, kad dvēsele ir iemiesojusies fiziskā ķermenī un tam piešķīrusi dievišķo apziņu un saprātu, kā arī transcendentālas spējas uztvert un būt saiknē ar Visuma Dvēseles apziņu, mums ir veselums, kurš cilvēka priekšstatā vislielākā mērā tuvojas sapratnei par Dieva tēlu.


Pat virspusēja iepazīšanās ar bioloģijas, anatomijas un pataloģijas zinātņu pamatiem mums vēsta par to, cilvēka fiziskajam ķermenim ir savs apziņas un intelekta veidols, neatkarīgi no dvēseles un tās apziņas. Pētot zem mikroskopa vissmalkāko bioloģisko šūnu, mēs uzzinām par tās reakciju uz gaismu, siltumu un citiem ārējiem apstākļiem, kas pierāda primitīva apziņas veidola klātbūtni. Organisma apziņa ir ierobežota un mirstīga. Vissīkākos dzīvos organismus, kuru mītnes vieta ir, piemēram, ūdens, veido visvienkāršāko šūnu kombinācijas un tādējādi viņu ķermeņi rada tādu kopējo šūnu apziņu, no kā sastāv šie organismi. Dzīva organisma apziņa uz zemes ir kaut kas mazliet cits, kā šūnu kopējā apziņa, kas veido šo ķermeni.


Runājot par cilvēka ķermeni, no zinātniskiem eksperimentiem mēs zinām, ka mūsu matus veidojošo šūnu apziņa atšķiras no to šūnu apziņas, kas veido nagus, kaulus, ādu, muskuļus, asinis un citas mūsu ķermeņa daļas. Katra šūna izpilda savas funkcijas un darbojas tādu pat šūnu ielokā, tādējādi saglabājot savu īpatnību, individualitāti un pielietojamību, kas atbilst konkrētajai apziņai. Šūnas, kuras atbild par matu augšanu, nevar atbildēt par kaulaudiem, ādu vai par vēl citiem audiem. Neatkarīgi no tā, kādai struktūrai tā pieder un līdzās kādām citām šūnām atrodas, katra šūna tieksies pārvarēt jebkurus satricinājumus un nelabvēlīgus apstākļus ar mērķi saglabāt, stiprināt un pielietot savas individuālās īpatnības atbilstoši savai apziņai.


Cilvēka organismā ir iespējami fiziski traucējumi, kuru gadījumos matu, zobu, kaulu un citu ķermeņa daļu šūnas nonāk nedabiskos apstākļos vai arī ir traucēta to mijiedarbība, taču tie paklausa dabiskajai spējai un, neskatoties uz sarežģījumiem vai šķēršļiem, kas radušies apkārtējā vidē, turpina īstenot tās funkcijas, kurām viņi ir radīti.


Tādējādi fiziskā ķermeņa apziņa ir visu cilvēka ķermeņa šūnu kopuma apziņa vai arī dažādu visu iespējamo šūnu dažādo kombināciju veidu apziņa.


Tāpēc mistiķis zina, ka atšķirība starp visattīstītāko mērkaķi un visprimitīvāko cilvēku ir, nevis dvēseles evolūcijā, bet gan dažādajā šūnu apziņas būtībā, jo cilvēka fiziskais ķermenis tiek veidots kā vieta, kurā iemitināties cilvēka dvēselei, nevis mērkaķa dvēselei. Citiem vārdiem sakot, atšķirība starp mērkaķi un cilvēku ir ne tikai viņu dvēseļu atšķirība, bet atšķirīga ir arī šūnu kopuma apziņa, kas veido viņu fizisko ķermeni. Tāpēc mērkaķis nevar kļūt par cilvēku vienkārši ienākot cilvēka dvēselei viņa ķermenī mērkaķa dvēseles vietā. Tam nepieciešamas arī nopietnas izmaiņas viņa ķermeņa fiziskajā apziņā.


Tāpat evolūcijas rezultātā mērkaķis nevar kļūt par cilvēku, kad mērkaķa fiziskā ķermeņa šūnu apziņa pārveidotos par cilvēka fiziskā ķermeņa apziņu, ja vien tai pašā brīdī mērkaķa ķermenī neienāk arī cilvēka dvēsele. Tādējādi fizisko ķermeni veidojošo šūnu dzīves evolucionārās ķēdes iztrūkstošā posma meklējumi ir bezjēdzīgi.


Vēl lielāks pārrāvums šai iedomātajā ķēdes posmā rastos no posma, kuru varētu priekšstatīt kā pārejas posmu no mērkaķa dvēseles uz cilvēka dvēseli. Un neviens nopietni neaizdomātos par šādu posmu.


Tādējādi cilvēka fiziskajam ķermenim ir tikai viņam saistoša apziņa, kurai ir savi rāmji, ierobežojumi un ar tai raksturīgo īpašību palīdzību tā ir noskaņota uz tieši viņai saistošajām lietām. Fiziskā cilvēka apziņa ir smalki uzskaņota tieši uz fiziska rakstura apziņu. Taču tā nevar būt uzskaņota uz Kosmosa vai Kosmiskā Saprāta apziņu, jo Kosmosa apziņa ir transcendentāla pēc savas būtības un tās svārstību biežums ir augstāks nekās fiziskās apziņas svārstību biežums. Fiziskā ķermeņa uztveres spējas un visi viņa kanāli, caur kuriem tiek saņemti priekšstati, ir ierobežoti vieliskajā, materiālajā pasaulē.


Acis spēj redzēt ierobežotā attālumā un ierobežotā kosmisko vibrāciju skalas diapazonā. Pastāv krāsas un nokrāsas, kuru vibrācijas ir pārāk augstas vai pārāk zemas, lai fiziskā acs tās spētu uztvert. Fiziskā auss nespēj uztvert visas skaņas, kuras piepilda izplatījumu, jo tās apziņa un saņemto signālu interpretācijas mehāniskie līdzekļi ir ierobežoti noteiktā biežuma diapazonā. Tieši to pašu var sacīt par taustes un ožas orgāniem. Citiem vārdiem, cilvēka fiziskā apziņa ir paredzēta tikai fiziskā ķermeņa apkalpošanai un tāpat tas ir visos dabiskos apstākļos. Tā tika radīta un ievietota matērijā tādēļ, lai matērija varētu apzināties sevi savos fiziskajos veidolos. Augstāka līmeņa apziņa matērijai nepiemīt, tādēļ tā arī nespēj tādu uztvert un apzināt.


No fiziskā skatu punkta cilvēks patiešām ir galīga, mirstīga, savās iespējās ierobežota būtne, un bez dzīvības elpas, bez dvēseles un dievišķās apziņas nav „dzīvas dvēseles”, bet ir gluži vienkārši fizisku elementu salikums, kam piemīt ierobežota fiziska apziņa.


Zaļā pļavā augošai vijolītei ir savs individuāls izskats, īpašības, kas ir viegli atpazīstamas. Veidola, krāsas, smaržas, dīgšanas, augšanas un iznīcības ciklu un citu īpašību pazīmes veido tās individualitāti. Šī individualitāte ir viņas ķermenī mītošās apziņas darbības rezultāts. Rozes individuālās īpašības ir pilnīgi atšķirīgas no citām puķēm. To var izskaidrot caur tieši viņai piemītošo apziņu. Amerikāņu selekcionārs Luters Berbanks ir novērojis, ka izmainot puķes vai augļu koka apziņu, ievadot tās šūnās cita veida šūnas ar citu apziņu, var izmainīt koka vai puķes iekšējās un ārējās īpašības. Aizvēsturiskais cilvēks jau sen pirms tam zināja, ka izmainīt viena koka fizisko apziņu var, piesienot tam cita koka zariņu.


Atkal atgriežoties pie cilvēka kā pie galvenā mūsu izpētes objekta, mēs saprotam, ka viņa individualitātes pamatīpašības nosaka viņa mentālā apziņa. Un gluži tāpat kā puķes, koka, akmens vai augļa rakstura iezīmes vai individualitāti vairāk nosaka nevis ārējais izskats un veidols, arī cilvēka īpašības un individualitāte ir nevis viņa ķermeņa izmēra un svara noteiktas, bet gan atkarīgas no daudz smalkākām saistībām, nekā tām, kas veido zieda veidolu, krāsu un smaržu.


Tādējādi, apzinoties, ka cilvēka ķermeņa apziņa gluži tāpat kā visu citu ķermeņu apziņas, nosaka noteiktas rakstura īpašības vai individualitātes iezīmes, mums atliek vienīgi noteikt vēl vienu svarīgu aspektu, lai iegūtu pilnīgu skatījumu par cilvēku kā par brīnišķīgi radītu būtni. Šīs aspekts ir, lūk, kāds. Iemiesošanās laikā šeit uz Zemes, dvēseles apziņa sadarbībā ar ķermeņa fizisko apziņu veido cilvēka rakstura īpašības un individualitātes īpatnumu. Atšķirībā no ķermeņiem, kuriem nav dotas dvēseles vai dievišķā apziņa, cilvēks kā personība ir ne tikai fiziskās apziņas veidojums, bet arī dvēseles apziņas un fiziskās apziņas līdzdarbīgas un saskanīgas darbības un mijiedarbības rezultāts. Tādējādi divkāršā, savienotā apziņa veido cilvēka individualitāti un raksturu.


Un noslēdzošies secinājumi par dvēseles kosmisko koncepciju. Līdzīgi, kā evolūcijas gaitā izmainās cilvēka fiziskā apziņa, virzībā uz pilnveidošanos, mainās arī cilvēka fiziskās īpatnības. Līdzīgi kā arvien vairojas un paplašinās cilvēka dvēseles apziņas pašizpausmes iespēju loks, kā arī tā arvien vairāk spēj virzīt un ietekmēt cilvēka domas un rīcību, mainās arī viņa individualitāte un rakstura īpašības. Citiem vārdiem sakot, līdz ar uzkrāto pieredzi mainoties cilvēka dvēseles apziņai un fiziskai apziņai, rodas vairāk iespēju pašizpausmei, pilnvērtīgākai visa notiekošā apzināšanai un uztverei, jēgpilnākai attieksmei pret augstākajām dzīves pamatdomām, kas savukārt maina un pilnveido cilvēka raksturu un individualitāti.


Mēs esam noskaidrojuši, ka dvēseles iemiesošanās ir atkarīga no trijiem iemesliem. Pirmā ir nepieciešamība, par ko mēs runāsim citā reizē, - dvēselei ir nepieciešama zemes dzīves pieredze. Otrais – cilvēka fiziskajam ķermenim līdztekus materiālajām zināšanām ir jābūt iespējai saņemt garīgās zināšanas un apgaismoties. Treškārt – cilvēka raksturam un individualitātei ir jāpilnveidojas.

 

Dr.Hārvejs Spensers Luiss:
Fragmenti no:
Dvēseles mājvietas Kosmiskā koncepcija, 1930.g.

www.amorc.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv