www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Gaisma, Auseklis
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Ko tu zini par savu dvēseli un tās dzīvi? 15.09.2009

„Tavā dvēselē ir viss tas pats, ko tu pie citiem meklē.” (J. Poruks)

Zinātne jau sen pierādījusi, ka pievelkas nebūt ne pretējie poli, ja runa ir par garīgām lietām vai enerģiju. Tāpēc var teikt, ka tas, kas ir pašā ne tikai pievelk citos, bet dažkārt arī ļoti nepatīk.
„Ja Dievs ir piešķīris cilvēkam ne vien dvēseli, bet arī fizisku ķermeni, vai tad varam šaubīties, ka tā ir bijusi daļa no viņa gudrā, visaptverošā plāna? Mums ir fiziskais ķermenis un gars, kas iemājo miesā; tas, kā izveidosim attiecības starp šiem abiem, atkarīgs no mūsu izvēles. Mēs varam padarīt mūsu miesu par templi, kurā mājot garam, vai arī varam pārvēst to cietumā, kas garu ierobežo un sasaista. Ideāls ir harmonija, līdzsvars starp garīgo un fizisko. Pārliecīgs uzsvars tikai uz vienu vai otru ved tiešā ceļā uz nelaimi.” (Vija Vētra)
Kas ir dvēsele? Vecajā derībā tā ir dzīvības dvaša un dzīvības spēks. Jaunā Derība dvēseli redz kā cilvēka attēlu. K.Jungs dvēseli tulkojis kā dzīvības spēku. Grieķu vārds “psyche”, ko saista ar dvēseli, nozīmē taurenis, dvašot, elpot. Latīņu vārds Anima (dvēsele) nozīmē vējš.
Tātad dvēsele vienmēr tiek redzēta kopā ar elpu. Tautas daiļradē dvēseli nereti attēlo kā dvēseles putnu, kas attālinās no cilvēka mirstošās miesas. Savukārt Hēraklīts ir teicis: “Dvēseles robežas tu neatradīsi pat tad, ja staigādams izstaigāsi visus ceļus pēc kārtas”.
No tā var secināt, ka dvēselei daudz dažādu traktējumu. Mūsdienās ar cilvēka dvēseli saprot cilvēka vienreizīgumu, viņa iekšējo būtību, kad domājam par kādu citu dimensiju. Tās ir maigās iekšējās svārstības, kas mīt mūsos. Dvēsele mūs savieno ar Dievu. Tā atver mūs Dievam un rāda, ka mēs ar savu iekšējo būtību esam daļa no Dievišķās dabas.
Dvēsele - tie ir iekšējie impulsi, ka mums piemīt Dievišķais mirdzums, ka esam šeit atsūtīti, lai pildītu savu uzdevumu. Tā ietver sevī visdziļākās jūtas, uz kurām esam spējīgi, kurās izpaužas mūsu vienreizīgums.
Dvēseli apspiež dzīves modeļi, kuros iekrītam kā slazdos, kuri traucē mums dzīvot saskaņā ar savu dvēseli. Tās var būt kļūdas un vājības, kas mūs nomāc. Tie var būt cilvēki, kas mūs novirza no mērķa un grib izmantot, uztiepjot savus uzskatus un mēģinot iedabūt “rāmī”, kas mums ir stipri par šauru. Tomēr lielākais ienaidnieks ir mūsu EGO, kas saka: ES pāri visam! Tas ne no kā nebaidās un padara sevi par elku.
Dažkārt cilvēka šķiet, ka viss sākas ar viņu pašu, ar viņa domām, taču tā tas nav. Viss sākās ar Radītāja nodomu iepriecināt savu radību, un ne tikai piepildīt to ar prieku, bet padarīt līdzīgu sev. Taču radībai raksturīga prieka saņemšana, bet Radītājam raksturīga prieka došana.
Tādēļ radībai tā vietā, lai vēlētos saņemt prieku, jāattīsta sevī vēlēšanās dot - līdzīgi Radītājam. Tā arī ir uzlabošanās. Taču, tā kā Radītāja radītā vēlme ir bezgalīga, tad uzreiz nav iespējama labošanās. Tāpēc to sadalīja mazās daļiņās, lai pakāpeniski katru atsevišķi uzlabotu.
Un tā, radītā kopīgā dvēsele sadalījās daudzās mazās daļiņās – vēlmēs. Lai kļūtu iespējams labošanās process, Radītājs tām piešķīra dzirkstelīti ar vēlēšanos atdot, kura mūsos mīt dīgļa stadijā, ko mēs nejūtam. Kabala to sauc par „garīgo gēnu”. Lūk, tā ir dvēsele, kuru katrs cilvēks attīsta daudzu dzīves ciklu laikā.
Raudam mēs vai smejamies, tiecamies pēc zināšanām vai neguļam naktis, sapņodami par slavu, - visu mūsu rīcību, stāvokļus un sajūtas nosaka dvēselē ieliktā programma…
Paradoksāli, bet cilvēki ir vienīgās būtnes uz Zemes, kuras spiestas pārvarēt nāves bailes, lai normāli dzīvotu. Tomēr mūsu bioloģiskais instinkts neļauj mums aizmirst par šīm beigām, kas mūs sagaida. Ar gadiem sajūta par tuvojošos galu apziņā pastiprinās. Pat reliģiozi cilvēki baidās, ka nāve ir mūsu personiskās esības beigas. Milzīgās nāves bailes virza mūs uz domām par nebūtību jeb neesamību, kuru tā atnes līdz ar visu saišu saraušanu ar ģimeni un draugiem. Un visi mūsu zemes mērķi šķiet veltīgi un tukši.
Ja nāve aprautu visu, tad dzīve patiešām būtu bezjēdzīga. Tomēr kāds spēks mūsos mudina ticēt nākamajai pasaulei – aizsaulei – un sajust saikni ar augstāko spēku un pat ar mūžīgo dvēseli. Ja mums patiešām ir dvēsele, tad kur viņa dodas pēc nāves?
Īstā pēcnāves dzīves noslēpuma atminēšana atrodas garīgo durvju viņā pusē vairākumam cilvēku. Un tas ir tāpēc, ka mūsos darbojas aizmirstības mehānisms: pateicoties tam, dvēsele apziņas līmenī savienojas ar cilvēka prātu.
Daudzo pētījumu laikā ir noskaidrots, ka cilvēkiem ievērojami nozīmīgāk ir noskaidrot savi vietu dvēseļu pasaulē – un nevis pievērsties iepriekšējām dzīvēm uz Zemes.
Kā ar hipnozes palīdzību var aizsniegt dvēseles? Iedomājieties prātu trīs koncentrisku apļu veidā, katru mazāku par iepriekšējo un novietotu otra vidū: tie atdalīti tikai ar mentālās apziņas kārtām, kas saistītas cita ar citu. Pirmā – ārējā – kārta pārstāv apzinīgo prātu, tā ir mūsu kritiskā, analītiskā jeb domājošā apziņa. Otra kārta ir zemapziņa; tur vispirms mēs nokļūstam hipnozes laikā, lai ieietu zonā, kas glabā atmiņu par visiem notikumiem, kādi ar mums notikuši šajā un iepriekšējās dzīvēs. Trešā kārta, pats vidus, ir tas, ko mēs saucam par virsapzinīgo prātu (virsapziņu). Šeit atrodas augstākais centrs, un šajā līmenī mēs iedomājamies augstākā spēka izpausmi.
Virsapziņa ir mūsu patiesās būtības centrs un papildinās no zemapziņas, kas nes atmiņu par daudziem ALTER EGO (mūsu citiem ES), ko esam ieguvuši mūsu iepriekšējos ķermeņos kā cilvēki. Virsapziņa vispār nav līmenis, bet dvēsele kā tāda. Virsapzinīgais prāts pārstāv mūsu viedības augstāko centru, un visa mana informācija par dzīvi pēc nāves atnāk no šā saprātīgas enerģijas avota.
Ja cilvēks dzīves laikā savu dvēseli neattīsta un nav sajutis garīgo pasauli, tad pēc nāves viņš gandrīz neko nejūt. Ķermenis ar pieciem sajūtu orgāniem sabrūk, šīs pasaules sajūtas beidzas, un paliek tikai dvēseles dīglītis. Bet vai dīglis var daudz sajust?
Šķiroties no ķermeņa, cilvēks nekādu zaudējumu nejūt un nomaina to pret jaunu, tāpat kā mēs mainām nosmērētu kreklu.
Nāves brīdī dvēsele paceļas augšā no ķermeņa, kurā mājojusi. Ja dvēsele ir vecāka un tai ir pieredze no daudzām iepriekšējām dzīvēm, tā nekavējoties zina, ka ir atbrīvojusies un dodas mājup. Jā, jā, tieši atstājot ķermeni, dvēsele dodas mājup, jo dzīve uz Zemes ir skola, kuru laiku pa laikam tai nākas apmeklēt. Katra iemiesošanās, ir mācības konkrētā klasē, pēc kuras beigšanas jākārto eksāmens, lai uzzinātu, vai tiksi pārcelts nākamajā līmenī vai atstāts „uz otru termiņu”.
Ir dvēseles, kas izvēlas kādu brīdi palikt sava fiziskā ķermeņa nāves vietā. Gara pasaulē laikam nav nozīmes. No fiziskā ķermeņa aizejošās dvēseles, kas izvēlas mierināt noskumušo palicēju, vai kurai ir citi iemesli palikt kādu brīdi ķermeņa fiziskās nāves vietā, nepieredz laika zuduma sajūtu. Dvēselei tas kļūst par tagad laiku pretstatā lineārajam laikam.
Līdz laikam, kad dvēseles atkal pārorientējas virzienā uz vietu, ko viņas sauc par mājām, dvēseļu Zemes veidols ir mainījies. Tās vairs nav tīri cilvēciskas veidā, kā mēs domājam par cilvēku ar konkrētu emocionālu, temperamenta un fizisku veidolu. Tieši dvēsele padara mūs Zemes virsū par cilvēkiem, bet bez ķermeņa mēs vairs neesam Homo sapiens.
Patiesībā dvēselei piemīt tāds majestātiskums, ka to nav iespējams aprakstīt. Tūlīt pēc nāves dvēseles pēkšņi sajūtas atšķirīgi, jo tās vairs nekavē īslaicīgā apmešanās vieta – ķermenis ar smadzenēm un centrālo nervu sistēmu. Dažām dvēselēm nepieciešams ilgāks laiks, lai piemērotos, nekā citām.
Dvēseles enerģija spēj sadalīties identiskās daļās, līdzīgi hologrammai. Tā paralēli var dzīvot citos ķermeņos, lai gan šī parādība ir ļoti reti sastopama. Daudz retāk, nekā par to var lasīt dažādās literatūrās. Tomēr tieši tāpēc, ka dvēseles spēj sadalīties, daļa no mūsu gaismas enerģijas vienmēr paliek gara pasaulē. Tādējādi pēc atgriešanās gara pasaulē no Zemes dzīves iespējam satikt māti, lai gan viņa mirusi pirms trīsdesmit Zemes gadiem un atkal atdzimusi.
Ievirzes periodi, kuru laikā mums palīdz pavadoņi un kuri norisinās, pirms pievienojamies savai dvēseļu grupai, dažādām dvēselēm ir atšķirīgi un atšķiras arī vienai un tai pašai dvēselei atbilstoši nodzīvotajai dzīvei uz Zemes. Tas ir kluss apspriešanās laiks, kas dod iespēju atbrīvoties no jebkādām bažām par tikko pabeigto dzīvi. Ievirze ir paredzēta kā sākotnēja iztaujas sesija, kuras gaitā uztveroši, rūpīgi skolotāji – pavadoņi pakāpeniski izzina situāciju.
Sagaidīšana var būt ilga vai īsa atkarībā no apstākļiem – ko esam vai neesam paveikuši saistībā ar savu dzīves līgumu. Tiek pārskatīti arī īpaši karmiski jautājumi, lai gan sīkāk tos iztirzās pēc neilga laika mūsu dvēseļu kopgrupā. Dažu dvēseļu atgriešanās enerģija netiks nekavējoties aizsūtīta uz viņu dvēseļu grupu. Tās ir dvēseles, kas piesārņojušās ar savu fizisko ķermeni un iesaistījušās ļaundarībā. Pastāv atšķirība starp nepareizu rīcību bez iepriekšējas vēlmes kādu sāpināt un tīšu ļaunumu. Citiem nodarītā kaitējuma pakāpe – sākot ar draiskulību līdz pat ļaunprātībai – tiek rūpīgi izvērtētas.
Dažas dzīves ir tik grūtas, ka dvēsele ierodas mājās ļoti nogurusi. Ņemot vērā to, vairāk nepieciešams atpūsties un pabūt vienatnē, nevis doties pie dvēseļu biedriem un svinēt savu atgriešanos. Daudzas dvēseles, kas vēlas atpūsties, patiešām gūst šīs vēlmes piepildījumu, pirms atkal apvienojas ar savu grupu. Mūsu dvēseļu grupas var būt trakulīgas vai nospiestas, bet tās ciena to, kam esam gājušas cauri iemiesojoties. Visas grupas sveic savus draugus ar atkal atgriešanos mājās savā īpašā veidā – ar mīlestību un biedriskumu.
Dvēseļu grupas sastāv no trim līdz divdesmit pieciem locekļiem – vidēji piecpadsmit dvēselēm. Var būt iespējams, ka dvēseles no tuvākajām dvēseļu kopgrupām varētu vēlēties savienoties. Tas bieži vien saistās ar vecākām dvēselēm, kas nodibinājušas draudzību ar daudzām dvēselēm no citām grupām, ar kurām tikušās simtiem gadu laikā iepriekšējās dzīvēs.
Atgriešanā mājās var notikt divējādā vidē. Dažas dvēseles var īsi satikt mājup pārnākošo dvēseli pie vārtiem un pēc tam atstāt to pavadoņa pārziņā, kas parūpējas par dvēseles sākotnējo ievirzi. Visbiežāk sagaidošā komiteja gaida, līdz dvēsele patiesībā atgriežas dvēseļu grupā. Dvēseles, kas ceļā uz savu piestātni dodas garām citām dvēseļu kopgrupām, bieži vien atzīmē, ka citas dvēseles, ar kurām bijušas tikšanās iepriekšējās dzīvēs, palūkojas pārnācēja virzienā un sveicina, uzsmaidot vai pamājot.
Augstāk minētais, kā arī turpmākais ir balstīts uz amerikāņu psihologu un hipnoterapeitu prakses, uz viņu pētījumiem un darbu ar pacientiem jeb izpētes objektiem, kuri bija ar mieru dalīties savā pieredzē un pārdzīvojumos.
Tas, kā dvēsele redz apkārtējo vidi, atkarīgs no tās attīstības stāvokļa, lai gan vienmēr ļoti skaidras ir atmiņas par klases gaisotni. Gara pasaulē izglītības vieta ir atkarīga no dvēseles attīstības līmeņa. Tikai fakts, ka dvēsele iemiesojusies uz Zemes kopš akmens laikmeta, negarantē augstus sasniegumus.
Atrazdamies hipnozē – būdami virsapziņas stāvoklī, izpētes objekti stāsta, ka gara pasaulē neviena dvēsele netiek uzlūkota kā mazāk vērtīga nekā cita. Mēs visi atrodamies pārveides procesā, kļūdami par ko ievērojamāku nekā mūsu pašreizējais apskaidrības stāvoklis. Ikvienu no mums uzskata par unikāli sagatavotu ieguldījuma sniegšanai visam kopumā, lai cik grūti mums padodas mācības. Ja tas tā nebūtu, tad mēs jau pirmām kārtām nebūtu vispār radīti.
Kad tuvojas atdzimšanas brīdis, mēs dodamies uz vietu, kur tiek apskatīti vairāki ķermeņi, kas varētu atbilst mūsu mērķiem. Mums ir iespēja ielūkoties nākotnē un patiesībā izmēģināt dažādus ķermeņus, pirms izvēlamies. Dvēseles labprātīgi izvēlas nepilnīgāku ķermeni un grūtāku dzīvi, lai sastaptos ar saviem karmiskajiem parādiem vai mācītos par to, kur pagātnē sastapušies ar grūtībām.
Lielākā daļa dvēseļu pieņem izvēles istabā viņiem piedāvātos ķermeņus, bet dvēsele var atteikties no piedāvājuma un pat aizkavēt atdzimšanu. Dvēsele var arī lūgt atļauju uz kādu brīdi doties uz citu fizisko planētu, nevis Zemi. Ja mēs piekrītam jaunam uzdevumam, mūs bieži vien var nosūtīt uz sagatavošanas nodarbībām, lai atgādinātu par noteiktām ceļa zīmēm un risinājumiem mūsu nākamajā dzīvē, īpaši brīžos, kad tajā ienāks galvenie dvēseļu biedri.

 

reikinet.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv