www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Severīns, Urzula
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Upe un krasts02.10.2009

           „Pastāsti, Upe,” Cilvēks, sēžot krastā, uzrunāja Upi, „Kā tev izdodas būt reizē tai pašai un reizē tik dažādai? Vietām tu esi rāma, ka liekas – pat laiks apstājas, tevī veroties. Nedaudz tālāk tu jau esi sakūlusi varenas krāces, vēl citur tu gāzies no ūdenskrituma. Vietām tu esi plata, vietām šaura. Vietām tu plūsti cauri šalkojošiem mežiem, vietām cauri viļņojošiem līdzenumiem. Kā tu to proti?”

            „Tur nav nekā neparasta,” Upe rāmi atbildēja, „Tava dzīve, cilvēk, ir ļoti līdzīga. Vai tu to neesi pamanījis? Vienīgā starpība – es mainos pa metriem, tava dzīve – pa dienām, mēnešiem un gadiem.”

            „Laikam tā ir gan,” Cilvēks piekrita, „Nebiju par to iedomājies!”

            „Tu to nepamani tāpēc, ka nespēj nostāties krastā. Tu visu laiku esi kā ūdens, kas aizņemts ar tecēšanu. Kaut ko samanīt tu varēsi tikai tad, kad iemācīsies iegūt arī krasta sajūtu. Tev ir jāizkāpj no ūdens un jānostājas krastā!”

            Cilvēks kļuva domīgs.

            „Nezinu, par kādu krastu sajūtu tu runā,” viņš ieteicās pēc pārdomu brīža, „Bet tomēr tev nav taisnība! Piemēram, ja tu nogāzies no ūdenskrituma, tu tik un tā turpini savu tecēšanu līdz pat jūrai un okeānam. Taču, ja es kaut kur tā nogāžos – mana dzīve apraujas! Viss! Redzi nu - mana dzīve nav vis kā upe!”

            Uzpūta spirgts vējiņš un sakūla upes viļņus. Baltās vērpetes sāka maigi šņākuļodamas gāzties sev pāri. Šķita, ka Upe smejas.

            „Tava dzīvība nebūt neapraujas, tā turpinās līdz pat tavas upes ietecei okeānā, tikai tu to pašlaik nezini. Tu pašlaik atrodies pie konkrētas upes vietas un nezini, kas būs aiz nākoša līkuma, kā arī neatceries, kas bija, rau tur, pirms iepriekšējā.”

            „Kā tad, sēžot šeit, es to varu zināt?”, Cilvēks bija neizpratnē, „Es esmu šeit un nevaru saskatīt, kas notiek aiz līkumiem.”

„Un kā tu to varētu noskaidrot?” Upe vaicāja.

„Lai to noskaidrotu man jāpaiet pa krastu uz priekšu. Vai atpakaļ.”

„Pareizi! Tas nemaz nav grūti, tikai šādai pastaigai tev ir vajadzīgs krasts. Ja tev ir krasta sajūta, tu vari brīvi staigāt gar upes malu un vērot upi. Gan šajā vietā, gan aiz visiem līkumiem.”

„Hmm. Tad jau es varu aiziet līdz pat okeānam?”

„Jā. Kolīdz tu sevī atradīsi gana garu un stipru krastu, tu aiziesi līdz pat okeānam. Tajā mirklī tu arī ieraudzīsi, ka tava upe ietek okeānā.”

„Bet kā lai es sevī atrodu to krastu?” Cilvēks bija neizpratnē, „Kur tad man to sevī meklēt? Galvā? Vēderā?”

„Es to tev nevaru paskaidrot,” Upe pacietīgi nošalca, „Tev ir jāmācās sevi vērot. Sevi vērojot tu atklāsi, ka daļa tevis ir kā upes ūdens – nemitīgi burbuļojošs, bangojošs, mainīgs, nepastāvīgs, tekošs šurpu turpu. Taču vēl tu atklāsi, ka ir daļa tevis, kas šo trauksmaino ūdeni vēro. Un šī daļa ir pastāvīga, stingra. Tas arī ir krasts! Ja tu spēj šajā krastā iesakņoties, nekādas ūdens straumes, nekādi pali vairs nespēj tevi no turienes izraut!”

„Bet es varbūt nemaz negribu būt krasts!”, Cilvēks iesaucās, „Tad taču es būšu kā klints – ciets, nedzīvs un miris!”

„Nemaz ne!”, Upe attrauca, „Tieši otrādi, tad tu būsi dzīvāks kā jebkad. Atrodoties krastā, tu spēsi apzināties savu ūdens viļņu rotaļas, atvaru virpuļus, atstraumju skrējienus, spēsi to just visas savas upes garumā. Vēl vairāk, tu no sava krasta redzēsi upes ieteci okeānā un sapratīsi, ka visās citās upēs ir tāds pats ūdens, kā tavējā un tu esi piederošs pie citām upēm. Tu pārstāsi ciest, jo redzēsi, ka visas ciešanas nav nekas vairāk kā ūdens virpuļu radītas putas. Vēl tu sapratīsi, ka, tā kā ūdens ir visur, arī tu esi visur. Vai tad var būt vēl vairāk dzīvības? Tu nemaz vairs nevarēsi būt nedzīvs!”

„Nevarēšu būt nedzīvs?? Un kas notiks, kad es nomiršu?”

„Tu atkal par to pašu!”, Upe palika nedaudz nepacietīga, „Pat, ja tavs ūdens izžūs, krasts taču paliks! Ja būsi sevī saticies ar krastu, tu turpināsies. Es gan vairs nezinu vai tad tu vairs būsi atpazīstams ar savu šā brīža vārdu, jo, ja tu ieskaties vērīgāk, tu redzi, ka visām upēm krasti nemaz nav atdalīti. Tāpat kā upes ir savienotas, arī krasti zem upju, okeānu dibeniem ir savienoti, veidojot kopēju krastu. Tas kopējais krasts ir kā Tēvs. Katrs atsevišķais krasts ir kā Dēls. Un tad ir tā, kā viens gudrs cilvēks, kurš bija sevī saticis savu krastu, reiz teica – Dēls ir Tēvā un Tēvs ir Dēlā.”

Cilvēks vairs neko neteica. Tas, ka abi upes krasti zem upes savienojas, viņam bija skaidrs. Atlika atrast krastu sevī. Un to viņš vairs nevarēja nemeklēt.

       

  

Ģirts.
No cikla „Ceļā satiktās līdzības”.


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv