www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Otīlija, Iveta
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




PACIETĪBA05.11.2009

Tāpat kā visi tikumi, kas raksturīgi cilvēka dvēselei, pacietība veicina mūsu labklājību un atvieglo attiecības ar citiem cilvēkiem.

Tāpēc pacietīgi cilvēki ir laba sabiedrība gan paši sev, gan citiem. Lieliski saprazdami, ka dzīve ir neparedzamu notikumu pilna, kuri aizkavē plānotus notikumus vai rada šķēršļus, kuri nav atkarīgi no mūsu gribas, pacietīgi cilvēki prot gaidīt un piemēroties apstākļiem, un tā ir viena no savaldības formām.

Un pretēji – cilvēki, kuriem nepiemīt pacietība, dusmojas, kad nenotiek tā kā paredzēts, vai kad nākas gaidīt profesionālā vai kādā citā jomā. Tādā veidā viņi izjauc iekšējo harmoniju un noved sevi negatīvā mentālā un emocionālā stāvoklī.


Skaidrs, ka pacietība saistīta ar nozīmi, kādu katrs no mums piešķir laika kategorijai. Ja laiku uzskata par dzīves galveno elementu, tad nesaskaņa ar to var izraisīt vienīgi apjukumu. Bet nepacietība parādās tad, kad cilvēks jūt, pamatoti vai nepamatoti, ka viņš „zaudē laiku”.


Domas par nepieciešamību gaidīt vai nevarēšanu kaut ko izdarīt vajadzīgajā momentā, nepacietīgu cilvēku noved izmisumā, stresā un bieži pie saspringtām attiecībām ar apkārtējiem. Tā vietā, lai izturētos pret apstākļiem filozofiski, tāds cilvēks atsakās tos pieņemt, pretojas un izveido tādu spēku sakarību, kad vairs nespēj būt uzvarētājs. Protams, nekad nav patīkami atlikt uz rītu to, ko var izdarīt jau šodien, bet vai nav gudrāk „sastapties ar dzīves grūtībām, saglabājot labestīgu sirdi”?


Tā kā pacietība ir dvēseles tikums, tad nepacietība ir vājība, kuru rada „ego”, kas tomēr atrodas cilvēka rakstura trūkumu pamatā. Tas ir, nepacietība - tā ir nespēja pārdzīvot tagadni, sevišķi tad, ja tā ir nepatīkama.


Būt pacietīgam – tas nozīmē prast novērsties no domām par nākotni, kad pati doma par to jums izsauc nožēlu vai sliktu garastāvokli, attiecībā uz tagadni. Tas ir, tā ir spēja transformēt gaidīšanu par apziņas stāvokli, kurā nav skumju un „laika zaudēšanas” izjūtas.


Kā to panākt?


Jāaizmirst visi iemesli, kuri varētu attaisnot jūsu nepacietību, jāprot koncentrēties uz pozitīvām, radošām domām. Nepacietība nedod rezultātu, tā nespēj saīsināt gaidīšanas laiku. Pavisam pretēji, tā liecina par mūsu nespēju pārvaldīt laiku, precīzāk – objektīvi to izprast.


Pacietība neaprobežojas ar prasmi gaidīt, kad to prasa apstākļi. Tā ir arī neatlaidība darbā, kuru darām. Šādā nozīmē – nepaveikt līdz galam darbu – tā ir nepacietības forma. Tas pats attiecas uz steigu, par kuru liecina neattaisnota lietu norises paātrināšana vai pārāk strauja darba veikšana, kura prasa noteiktu ritma izjūtu. Būt pacietīgam – tas nozīmē ne tikai prast piemēroties apstākļiem gaidīšanas formā, bet arī prast sastādīt plānus un novest tos līdz galam, ievērojot termiņus, kas paredzēti to veikšanai. Citiem vārdiem, būt konsekventam un neatlaidīgam tajā, ko uzsākam.


Ja darba novešana līdz galam ir pacietības pierādījums, tad vēl jo pareizāk ir tas, ka grūtāks darbs prasa gribas piepūli. Tādā ziņā pacietības attīstīšanai vērtīgāk darīt to, kas mūs nesaista, nekā to, kas patīk. Pacietība ietver arī piepūles jēdzienu, jo tā ir aktīva īpašība, kam nav nekā kopīga ar pasivitāti. Esmu pārliecināts, ka tam, kas viegli izdodas, ir maza vērtība kā cilvēciskajā, tā dievišķajā plānā, un arī karmiskā aspektā. Un otrādi – jebkura darbība, kas prasa vīrišķību un satur iekšēju spēku, paceļ augstāk to, kurš to izpilda.


Pacietība ir tikums, kuru mums jāpierāda ikdienas dzīvē, taču tai jākļūst par jebkuru garīgu meklējumu neatņemamu sastāvdaļu. Patiešām, ja mēs pieļaujam, ka cilvēka mērķis ir pakāpeniska sevis pilnveidošana un ar to savas dievišķās dabas parādīšana uzvedībā, tad mums jāsaprot, ka šis ceļš, lai to noietu, prasa laiku. ir skaidrs, ka vienas dienas laikā nevar kļūt pieticīgs, pacietīgs un paiet malā, taču tieši šeit jāparāda pacietība un nav jāuztraucas. Labāk domāt nevis par atlikušo ceļu, bet par to, kurš jau noiets, un par to, ko esam sasnieguši, cik iekšēji labāki kļuvuši.


Rozenkreiceru ceļš, kuru šodien norāda AMORC, arī prasa daudz pacietības. Mūsu Ordeņa mācību veido divpadsmit pakāpes un to apgūšana prasa vairākus gadus. Taču ir liels kārdinājums virzīties straujāk pa garīgo ceļu, vēl jo vairāk tāpēc, ka mūsdienu sabiedrība noskaņo cilvēkus uz nepacietību.


Taču par spīti tam, ko apgalvo daži ilūziju tirgoņi, misticismā nav nekāda īsākā ceļa. Mēs pat varam teikt, ka vēlēšanās iet ātrāk, ir pretrunā ar dabisko procesu, kurš nosaka mūsu dvēseles evolūciju. Tāpēc nevajag gaidīt brīnumu, bet jāļauj, lai laiks veic savu izglītojošo darbu, jo laiks ir cilvēku labākais skolotājs.


Kā audzināt pacietību? Protams, šeit nav nekāda brīnumlīdzekļa, jo jebkura tikuma iemantošana prasa relatīvi ilgu mācīšanos, kamēr tas kļūst par paradumu.


Pirmkārt, gaidīšana vai kavēšanās ir „tukšums”, kuru var piepildīt kā mentāli, tā emocionāli. Tāpēc, tā vietā, lai velti nervozētu, mums sevī jāatrod griba šo laiku izmantot pārdomām par pozitīvām lietām vai meditācijām par filozofiskām tēmām.


Un, otrkārt, mēs zinām, ka „tas, kurš prot gaidīt, dabūs visu”. Materiālajā vai garīgajā plānā jāpaļaujas uz Kosmosu un jāvadās pēc principa, ka viss notiek savā laikā, tieši tajā mirklī, kad esam gatavi saņemt mūsu iekšējai evolūcijai visderīgāko mācību.

Rozenkreiceru ētiskā ideāla divpadsmit tikumi
www.rozenkreicers.lv


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv