www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Raimonds, Laine, Vilnis
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Brīvība no zināmā30.12.2009

Visas vēstures garumā ideologi un reliģiskie līderi mums apgalvoja, ka, ja mēs veiksim noteiktus rituālus, atkārtosim noteiktas lūgšanas vai mantras, pieskaņojoties noteiktiem paraugiem, apspiedīsim savas vēlmes, kontrolēsim savas domas, attīrīsim savas tieksmes, ierobežosim savas iekāres un atturēsimies no seksuāla apmierinājuma, tad, pietiekamā mērā novārdzinājuši savu prātu un ķermeni, mēs atradīsim kaut ko aiz šīs īsās dzīves robežām. Un tas ir tas, ko miljoniem, tā saucamo, reliģisko cilvēku ir darījuši gadsimtu gaitā, vai nu vientulībā, dodoties tuksnesī, kalnos, alās, ceļojot no ciemata uz ciematu ar ubaga krūzīti, vai arī apvienojoties grupā, dodoties klosterī, piespiežot savu prātu pielāgoties uzstādītajam paraugam. Taču nomocītais, salauztais prāts, prāts, kurš vēlas aizbēgt no jebkādas kņadas, kurš ir novērsies no ārējās pasaules un ir kļuvis truls disciplīnas un pielāgojumu dēļ, - tāds prāts, lai cik ilgi tas nemeklētu, neatradīs neko citu, kā vien to, kas atbilst viņa paša izkropļojumiem.

Un tātad, lai atklātu, vai ir patiešām kas tāds aiz šīs trauksmainās, baiļu un sāncensības pilnās dzīves robežām, kā man šķiet, ir nepieciešama pavisam citāda pieeja. Tradicionālā pieeja ir virzība no perifērijas uz iekšu, uz centru, lai ar laiku atsacīšanās prakses rezultātā pakāpeniski nonāktu līdz iekšējai ziedēšanai, iekšējam skaistumam un mīlestībai, (bet faktiski ar tādu pieeju tiek darīts viss, lai kļūtu aprobežots, sīks un niecīgs); kad, pakāpeniski attīroties, noņemot no sevis vienu kārtu pēc otras, paļaujoties uz laiku un uzskatot, ka vēlamo var sasniegt rīt, nākamajā dzīvē, cilvēks pakāpeniski pietuvojas šim centram, viņš atklāj, ka tur nav nekā, jo prāts kļuvis nespējīgs, truls un nejūtīgs.

Vērojot šo procesu, tu sev jautā, vai nepastāv pavisam citāda pieeja, t.i., - vai nav iespējams izrāviens no centra? Pasaule pieņem tradicionālo pieeju un seko tai. Pirmais nekārtības mūsos iemesls ir tādas realitātes meklējums, ko mums apsolījis kāds cits. Mēs mehāniski sekojam kādam, kas garantē mums ērtu garīgo dzīvi. Pats neticamākais ir tas, ka, lai gan vairums no mums ir pret politisko tirāniju un diktatūru, mēs iekšēji pieņemam autoritāti un tirāniju, ļaujot kādam citam kropļot mūsu prātus un dzīves ceļu. Taču, ja mēs pilnībā, ne intelektuāli, bet faktiski atmetīsim jebkuru, tā saucamo, garīgo autoritāti, visas ceremonijas, rituālus un dogmas, - bet tas nozīmētu vientulību, konfliktu ar sabiedrību, - mēs pārstāsim būt cienījami cilvēki. Cienījams cilvēks nevar pietuvoties bezgalīgajai, neizmērojamajai realitātei.

Teiksim, jūs sāksit ar kaut kā pavisam aplama – tradicionālās pieejas – noliegšanu, tad, ja jūsu noliegšana ir tikai reakcija, jūs radīsit tikai citu šablonu, kas būs tikai slazds, ja jūs tikai mēģināsiet sevi intelektuāli pārliecināt, ka šī noliegšana ir ļoti laba ideja, bet neko neuzsāksit, jūs necik nepavirzīsities uz priekšu. Savukārt, ja jūs noliedzat šo pieeju, jo saprotat tās muļķīgumu un brieduma trūkumu, ja jūs to atmetat tāpēc, ka esat brīvi un neizjūtat bailes, ja jūs noraidāt to ar satriecošu saprātu, jūs radāt sevī un apkārt sev lielu uztraukumu, taču jūs izejat no cienīguma slazda. Tad jūs saprotat, ka vairs nemeklējat. Lūk, tas ir pirmais, ko jūs esat iemācījies, - nemeklēt. Kad jūs meklējat, jūs faktiski vienkārši pētāt vitrīnas.

Jautājums par to, vai eksistē Dievs, īstā realitāte vai kā to arī sauktu, nekad nevar tikt atrisināts ar grāmatu, priesteru vai filozofu un pestītāju palīdzību. Nekas un neviens cits nevar atbildēt uz šo jautājumu, kā vien jūs pats. Tieši tāpēc jums jāiepazīst pašam sevi. Sevis saprašana ir vieduma sākums.

Bet kas jūs esat, kas ir jūsu individualitāte? Es domāju, ka ir starpība starp cilvēku un indivīdu. Indivīds ir lokāla būtne, kas dzīvo noteiktā valstī, kas pieder noteiktai kultūrai, noteiktai sabiedrībai, noteiktai reliģijai. Cilvēks nav lokāla būtne – viņš ir visur. Ja indivīds darbojas tikai atsevišķā plašā dzīves lauka nostūrī, tad viņa darbībai nav nekādas saistības ar veselo. Līdz ar to jāatceras, ka mēs runājam par veselo, bet nevis par kādu daļu, jo lielākais ietver mazāko, bet mazākais neietver lielāko. Indivīds ir sīka, nelaimīga, neveiksmīga būtne, kas apmierinās ar saviem dieviem un šaurajām tradīcijām, kamēr cilvēkam rūp vispārējā labklājība, vispārējās ciešanas un vispārējais haoss pasaulē.

Mēs, cilvēki, esam palikuši tādi paši, kādi bijām miljoniem gadu: bezgalīgi alkatīgi, skaudīgi un agresīvi, aizdomīgi, pilni trauksmju un izmisuma, ar nejaušiem prieka un mīlestības uzplaiksnījumiem. Mēs esam briesmīgs naida, baiļu un labestības, vardarbības un miera vienlaicīgs sajaukums. Ārēji ir panākts liels progress – no vērša pajūga līdz reaktīvajai lidmašīnai, taču psiholoģiski indivīds nav izmainījies, bet sabiedrības struktūra visur pasaulē ir indivīdu radīta. Ārējā sociālā struktūra ir mūsu savstarpējo cilvēcisko attiecību iekšējās, psiholoģiskās struktūras sekas, jo, tā kā indivīds ir cilvēku kopējās pieredzes, zināšanu un uzvedības rezultāts, katrs no mums ir visas pagātnes noliktava. Indivīds ir cilvēks, kurš pārstāv visu cilvēci; visa cilvēces vēsture ir ierakstīta mūsos.

Pasekojiet līdzi tam, kas patiesībā notiek mūsos un ārpus mums un šajā uz konkurenci balstītajā kultūrā, kurā jūs dzīvojat, - ar tās prasībām pēc varas, stāvokļa, prestiža, veiksmes un visa pārējā; padomājiet par sasniegumiem, ar kuriem jūs tā lepojaties, izpētiet visu to sfēru, ko jūs saucat par dzīvi ar konfliktu visās attiecību formās, ar naidu, naidīgumu, nežēlību un nebeidzamajiem kariem. Šī sfēra, šī dzīve ir viss, ko mēs pazīstam, un, nespējot saprast šo briesmīgo cīnu par izdzīvošanu, mēs, saprotams, tās priekšā izjūtam bailes, mēs meklējam glābiņu, bēgot no tās jebkurā iespējamajā veidā. Tāpat mēs baidāmies no nezināmā, no nāves, no rītdienas. Tātad mēs baidāmies gan zināmā, gan nezināmā. Tāda ir mūsu ikdiena; tajā nav cerību, tāpēc jebkura filozofijas daudzveidība, jebkura ideoloģiska teorija ir bēgšana no realitātes, no tā, kas ir.

Visas ārējās formas, pārmaiņas pēc kariem, revolūcijām, reformām, likumu un ideoloģiju ieviešanas, ir cietušas pilnīgu neveiksmi un nav izmainījušas cilvēka būtību, un tātad - arī sabiedrības būtību. Kā cilvēki, kas dzīvo šajā briesmīgi kroplajā pasaulē, uzdosim sev jautājumu, vai šī sabiedrība, kas balstīta uz konkurenci, nežēlību un bailēm, var piedzīvot galu? Vai tas var būt ne intelektuāla koncepcija, ne tikai cerība, bet patiess fakts? Es domāju, ka tas var notikt tikai tad, ja katrs no mums apzināsies, ka mēs kā indivīdi, kā cilvēki, lai kādā pasaules daļā mēs nedzīvotu, lai kādai kultūrai mēs nepiederētu, esam pilnībā atbildīgi par to stāvokli, kādā atrodas pasaule. Mēs, katrs no mums, esam atbildīgi par katru karu mūsu pašu vēlmju agresijas, mūsu nacionālisma, mūsu egoisma, mūsu dievu, mūsu aizspriedumu, mūsu ideālu, visa, kas mūs šķir, dēļ. Un tikai tad mēs saprotam, ne intelektuāli, bet faktiski (tāpat kā īstu faktu vai tāpat kā apzināmies sāpes), ka jūs un es esam atbildīgi par visu šo pastāvošo haosu, par visām ciešanām pasaulē, jo mēs tajā esam ieguldījuši daļu savas ikdienas dzīves un esam daļa no šis briesmīgās sabiedrības ar tās kariem, šķelšanos, ar tās kroplumu, cietsirdību un skopumu; tikai tad, kad mēs patiešām to sapratīsim, mēs sāksim rīkoties. Bet, ko gan var izdarīt cilvēks? Ko mēs ar jums varam izdarīt, lai radītu pavisam jaunu sabiedrību? Mēs uzdodam sev ļoti nopietnu jautājumu. Vai vispār pastāv kaut kas, ko var izdarīt? Vai kāds mums to pateiks? Tā saucamie garīgie līderi, kas, kā uzskata, zina šīs lietas labāk par mums, ir runājuši par to, cenšoties mūs pagriezt un iestūrēt jaunā šablonā, kas mūs nav aizvedis sevišķi tālu; pieredzējuši, mācīti cilvēki rādīja mums, taču arī tas nav mūs pavirzījis tālāk. Mums teica, ka visi ceļi ved uz patiesību: hinduistam ir savs ceļš, kādam citam, piemēram, kristietim vai musulmanim, - savs, un ka tie visi satiksies pie vienām durvīm. Taču, ja to uzmanīgi aplūko, tas izrādīsies pavisam absurdi. Nav ceļa uz patiesību. Tajā ir Patiesības skaistums. Tā ir dzīva. Ir ceļš uz nedzīvu lietu, jo tā ir nekustīga. Bet, kad jūs redzat, ka patiesība ir kaut kas pavisam dzīvs, kustīgs, kas nekad nestāv uz vietas, ka tā nekad neuzturas ne templī, ne mošejā, ne baznīcā, un, ka nekas – ne reliģija, ne skolotājs, ne filozofs, - nevar līdz tai aizvest, tad jūs arī ieraudzīsiet, ka šis dzīvais kaut kas ir tas, kas jūs patiesībā esat: jūsu izmisums, jūsu sāpes un skumjas, kurās jūs dzīvojat. Līdz ar tā visa saprašanu jūs zināt, kā skatīties uz lietām jūsu dzīvē. Taču nevar raudzīties caur ideoloģiju, caur vārdu ekrānu, caur cerībām un bailēm.

Un tā jūs redzat, ka jums nevajag būt atkarīgam no kāda, ka nav nedz līdera, nedz skolotāja, nedz autoritātes, bet tikai jūs pats, jūsu attiecības ar citiem un ar pasauli – nekā cita nav. Kad jūs to apzināties, rodas vai nu dziļš izmisums, kas rada cinismu un rūgtumu, vai arī, ja jūs aci pret aci sastopaties ar faktu, ka neviens cits, bet tikai jūs esat atbildīgi par pasauli un sevi, par to, ko jūs domājat, ko jūtat, kā rīkojaties, - viss žēlums aiziet. Mēs parasti cenšamies apsūdzēt citus, taču tas ir žēluma pret sevi paveids.

Un tā, vai mēs, jūs un es, varam radīt sevī bez nekādas ārējas ietekmes, bez nekādas ticības, bez bailēm par sodu, vai savas būtības pamatos mēs varam radīt pilnīgu revolūciju, psiholoģisku mutāciju tā, lai jūs pārstātu būt nežēlīgi, spējīgi uz vardarbību, sāncensību, lai jūs pārstātu izjust trauksmi, bailes, alkatību, skaudību un visas pārējās jūsu rakstura izpausmes, kas radījušas šo satrūdējušo sabiedrību, kurā noris mūsu ikdienas dzīve?

Džidu Krišnamurti 
Brīvība no zināmā

Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv