www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Drosma, Drosmis, Elīna
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Ceļinieki



Dzīves vētrās rakstīti memuāri10.11.2004
Nu jau pagājuši divpadsmit gadi, kopš esmu novērsusies no šīm lietām, bet savā laikā biju viena no populārākajiem ekstrasensiem un parapsihologiem Latvijā. Esmu nākusi no luterāņu ģimenes, kurā ar ticības lietām bija diezgan vāji, mani vecāki un vecvecāki tikai tīri teorētiski bija luterāņi. Tā kā esmu dzimusi Hruščova laikā, tā arī paliku nekristīta. Tēvs man reiz iemācīja lūgšanu “Tēvs mūsu”, bērnībā es to reizēm lūdzu, un šī lūgšana piepildīja manu dvēseli ar prieku. Bet, laikam ritot, šī sīkā ticības dzirkstelīte apdzisa. Laikā, kad biju ģeoloģijas studente Viļņas Valsts universitātē Lietuvā, mani šokēja tas, ka baznīcās (kuras apmeklēju tīri estētisku apsvērumu dēļ) vienmēr varēja sastapt bērnus un jauniešus, tai skaitā arī manus studiju biedrus. Reiz teicu savai kursa biedrenei lietuvietei: “Nekad nevarēju iedomāties, ka šeit ir tāda tumsonība, ka pat studenti tic Dievam.”

Ateistiskās propagandas ietekmē baznīca mums bija absolūti nepieņemama. Vienlaikus jutām milzīgu garīguma deficītu. Tajā vietā, kur dvēselei ir paredzēta vieta Dievam, mums bija vakuums.

1980. gadā Latvijā LPSR ZA Fizikas institūta paspārnē zinātņu kandidāts Jānis Dolacis sāka pulcināt rīkstniekus. Interese par “rokām netaustāmajām lietām” bija liela. Labi sāktā lieta drīz vien izvērsās par ko citu. Rīkstniecība atbīdījās otrajā plānā, pārsvaru sāka ņemt ekstrasensu lietas un parapsiholoģija. Daudzi no mums iekrita tā kā peles lamatās. Viss likās tik loģiski un zinātniski. Parapsiholoģija runāja ar mums pierastajā valodā. Es iesaistījos grupā, kuru vadīja LLA docents Solovjovs. Viņš mērīja mūsu bioenerģētiskos līmeņus, un sākumā tas man bija gluži necils. Pēc tam, kādā no nākošajām sanākšanām, izrādījās, ka man enerģija ir pieaugusi vairāk nekā piedesmit reižu. Toreiz mani maz satrauca, kas man ir pasniedzis šādu “dāvanu” un kāpēc. Pamazām sāku nodarboties ar okulto dziedniecību un ātri kļuvu par vienu no populārākajiem ekstrasensiem Latvijā. Cilvēki pie manis rindā pierakstījās trīs mēnešus uz priekšu. Man kļuva pieejama parapsiholoģiskā literatūra. Pavirši skatoties, šis kokteilis ar pseidozinātnisku glazūru nemaz nav slikts un māca tikai “labu”. Tikai pēc gadiem sapratu, ka šī apbsurdā reliģija bez Dieva virza cilvēku uz sava personīgā es pielūgšanu.

Sāku pievērsties teorijai, centos vairāk iepazīties ar citiem, kas darbojas dažādās okultisma nozarēs, lēnām tapa grāmata. Ekstrasensu vidū satiku daudz jaunu, interesantu paziņu, vairāki no viņiem kļuva mani draugi. Tādi bija Roberts un viņa sieva Inga – ļoti jauks un nesen luterāņu Mežaparka draudzē laulājies pāris, viņiem bija mazs puisītis. Roberts bija ekstrasenss un jogs. Tajā laikā biju bieža viešņa viņu mājās. Labs paziņa tajā laikā bija arī ekstrasenss Maldonis. Pie viņiem satiku daudz interesantu cilvēku, kuri nodarbojās ar okultajām lietām. Viņi bija jauki, zinātkārti, erudīti un ne ar ko neatšķīrās no citiem sava darba jeb hobija entuziastiem.

Tad piedzima mana meitiņa. Bērns paņēma visu manu laiku, pavisam nedaudz varēju atlicināt savas grāmatas rakstīšanai. Ļoti reti mani apciemoja kāds no draugiem. Reiz atbrauca Maldoņa bijusī skolniece – gleznotāja Ināra. Viņa bija katoliete, un prombraucot aizmirsa (bet varbūt speciāli atstāja?) pie mani savu rožukroni un lūgšanu grāmatu. Kaut kā pamazām sāku skaitīt rožukroni. Man gan tas likās ārkārtīgi muļķīgi un bērnišķīgi naivi – vai tad tā – tik vienkārši var būt – mūsu Tēvs debesīs, Jaunava Marija un Jēzus Kristus. “Zinātniskās” parapsihologu teorijas manām “grieķiskajām” smadzenēm likās pieņemamākas.

Pienāca melnā – manas meitiņas nāves – diena. Steigā paspēju uzšķirt nonicinātajā lūgšanu grāmatā to vietu, kur bija runāts par kristību un par to, ka mazo pirms ātrās palīdzības atbraukšanas ir iespējams nokristīt.

Tad pār mani sabruka viss pasaules smagums, likās, ka dvēsele sasala ledū. Atgrūdu man piedāvātās nervu zāles – nespēju pieņemt nekādu mākslīgu mierinājumu. Visas parapsihologu teorijas likās murgs. Dievs tobrīd man kļuva vienīgā realitāte. Pirms meitiņas nāves baznīca man bija tikai vieta, kur cilvēki nododas saviem jocīgajiem aizspriedumiem. Pēc tās man bija skaidrs, ka manam bērnam vienkārši ir nepieciešama kristīga apbedīšana. Dievs man vairs nebija “informācijas lauks”, “kosmiskā enerģija” vai kas tamlīdzīgs. Dievs tobrīd man bija persona- Ābrahama, Īzāka un Jēkaba Dievs.

Man bieži ir vaicāts – vai es nemeklēju mierinājumu ticībā Dievam. Nē, tā bija vienīgā, patiesā realitāte – viss pārējais šķita tik sīks un nenozīmīgs. Laikam šādas krīzes brīžos Svētā Gara gaisma kā zibens, kā atplaiksnījums izgaismo visus dvēseles stūrīšus, padzīdama no tās kā ēnas visu to, kas ikdienā liekas tik nozīmīgs – sīku cilvēciskās taisnības meklēšanu, intrigas, nesaskaņas, tieksmi pēc materiālās labklājības, baudkāri un citas drazas.

Tomēr pagāja vēl pusgads, kamēr sameklēju Ināru un lūdzu, lai viņa palīdz noorganizēt manas kristības. Šīs divpadsmit dienas līdz kristībām bija visdrausmīgākais laiks manā dzīvē – likās, ka mājās no visiem istabas stūriem lien laukā pekles mošķi, negulēju nevienu nakti. Man līdzās dega svētīta svece, un es visu nakti skaitīju rožukroni. Nedaudz pagulēt izdevās tikai dienā.Mana visbiežāk lūgtā lūgšana bija šāda: “Kungs, tikai pasargā no elles, tikai izglāb no elles, tikai atļauj nodzīvot līdz Kristībai, tāpat arī citiem – tādiem pašiem nabagiem.” Braucieni uz katehēzes nodarbībām – tās bija aukstas šausmas – man likās, ka es līdz baznīcai nemūžam neaizbraukšu, ka autobuss iegāzīsies Daugavā vai zem manis sagrūs tilts. Tikai tad sāku palēnām saprast, cik dziļi esmu bijusi sātana varā.

Tomēr arklam pieķērusies , nejutu nekādu vēlēšanos skatīties atpakaļ. Kristības dienā smagais šausmu slogs novēlās no maniem pleciem. Sekoja vēl gadi , kamēr, nemitīgi turot Dievu redzes lokā, izkļuvu no transformētās apziņas greizo spoguļu karaļvalsts. Meitenēm, kuras gāja kopā ar mani svētceļojumā uz Aglonu, bija no manis bail…

Vēlāk satiku kādu bijušo krišnaīti, kura bija pārcietusi apmēram to pašu. “Herī Krišna“, krišnaītu galvenā mantra, vienā no tulkojumiem nozīmē “melnā svētība”. Arī bijušais jogs, tagadējais pareizticīgo priesteris Jānis Kalniņš, bija pārcietis līdzīgas šausmas.

No visa tā ir arī savs labums – kad esi tik pamatīgi pārliecinājies par sātana baiso realitāti, praktiski neiespējami ir šaubīties par Dieva esamību.

Pēc kristībām bija neticama vieguluma un brīvības sajūta. Gribējās satikt draugus un pastāstīt, kā man gājis, pārliecināt viņus, cik ļoti aplams ir tas, kam viņi nododas.

Maldoņa durvis bija slēgtas, telefons neatbildēja. Vēlāk uzzināju, ka Maldonis ir miris. Viņam bija tikai četrdesmit gadi.

Miris bija arī docents Solovjovs.

Braucu pie Roberta. Durvis atvēra viņa sieva Inga. Viņas stāsts bija diezgan briesmīgs. Roberts bija kļuvis par parapsihologa Aleksandra Volkova skolnieku. Pamazām viņš aizvien vairāk sācis atgādināt zombiju – ar viņu bija iespējams runāt tikai par viņu skolotāju. Roberts visās malās stāstījis par sava skolotāja “varoņdarbiem”. Vilcienā kāda sieviete lūkojusies Volkovam pār plecu grāmatā, ko viņš tobrīd lasījis. Viņš devis viņai tādu enerģijas triecienu pa aci, ka sieviete iekliegusies un izskrējusi no vagona. Ingu tas viss šokējis, bet viņa tomēr centusies saglabāt laulību. Kādu dienu Roberts pārradies mājās kopā ar Volkovu, kurš palūkojies uz mazo puisīti un teicis: “Veltīts Dievam Ra.” Pēc visa tā Inga pateikusi Robertam, lai viņš iet uz visām četrām debess pusēm. Kādu laiku viņa bijusi ļoti pārbijusies, bet, par laimi, viss beidzies labi. Pēc tam Roberts ar Volkovu esot sastrīdējušies, un Roberts absolūti vairs neatstājot normāla cilvēka iespaidu.

No Ingas dabūju dzirdēt, ka arī Raimonds un Ņina esot metuši pie malas visas ekstrasensu lietas, Raimonds mācoties luterāņu garīgajā seminārā, Ņina esot nopietni pievērsusies pareizticībai. Biju ļoti priecīga to dzirdot.

Vasarā satiku ekstrasensi Rasu. Biju priecīga viņu satikt, bet pēkšņi vairs nesapratu notiekošo – Rasa mani nikni atgrūda un prasīja, kad es viņai atdošot zelta gredzenus, kurus es viņai esot nozagusi. Skatījos uz viņu izbrīnījusies un teicu, ka man nav ne jausmas, ka viņai tādi bijuši un ka viņa taču zina, ka es nekad nevalkāju nekādas rotaslietas. Viņa izmeta savus argumentus – Aleksandrs Volkovs to esot teicis, Ēriks no Cēsīm un Uldis no Liepājas to esot redzējuši vīzijās, ka es viņai šos gredzenus esot nozagusi.

Laikam tikai tad sāku aptvert, ka visas šīs gaišreģu vīzijas ir sātana darbs. Sāku nogurt no šiem reizē tukšajiem un saspringtajiem draugu skatieniem. Apsēstība – tas nebija tikai teorētisks jēdziens. Sāku pazīt simptomus un saprast, ka esmu bezspēcīga pret šiem spēkiem. Izsmelošāks ir krievu vārds “oderžim”. Viņi nebija pārliecināmi. Kaut kas turēja ciet viņu saprātu, uz viņiem neiedarbojās loģika. Pārbraukusi mājās, lapu pa lapai sadedzināju visus savai grāmatai savāktos materiālus, piezīmes, okulto literatūru un visai plašo buramvārdu kolekciju. Tīri intuitīvi biju rīkojusies pareizi, kā pēc tam izlasīju Apustuļu darbu 19. nodaļā. Arī Jānis Kalniņš bija rīkojies tāpat.

Pamazām konstatēju, ka visi mani draugi ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri ir pievērsušies kristietībai un novērsušies no okultisma, un tie, kuri ir garīgi un morāli nonākuši līdz tādai pakāpei, ka ar viņiem nav vairs iespējams normāli kontaktēties. Kad es ar viņiem iepazinos, tie bija jauki, simpātiski, līdzsvaroti cilvēki, lielākā daļa – ar labu izglītību, erudīciju un intelektu stipri virs vidējā, vairāki no viņiem bija sportisti. Dažu gadu laikā viņi bija pārvērtušies līdz nepazīšanai.

Uz savas ādas pārliecinājos, cik bīstama ir okultās literatūras lasīšana. Mēģināju pievērst ticībai ufologu Jāni, stāstīju viņam par Dievu, Fatimas Dievmāti. Pēc dažām dienām viņš priecīgs atnesa man rakstu par Fatimas notikumiem, kur esot rakstīta “patiesība par Fatimu”. Tas, protams, bija no ufologu viedokļa. Pēc šī raksta izlasīšanas atkal sekoja trīs negulētas naktis pie svētītas sveces ar rožukroni rokās. Tikko dzīva tiku uz baznīcu un pie grēksūddzes. Pēc tās šīs mokas beidzās uzreiz.

Otrreiz iekritu pēc vairākiem gadiem, kad manās rokās nokļuva kāds okults laikraksts. Iegribējās palasīt, ar ko tad šie tagad uzdarbojas. Atkārtojās tas pats.

Svētceļojumos, mācoties katehētikas institūtā, satiku vairākus bijušos ekstrasensus. Uzreiz jutu prieku par katru no viņiem. Cik zinu, neviens no viņiem bijušajos neceļos vairs nav atgriezies.

Reiz Dvēseļu dienā, runājot ar bijušo ekstrasensi Intu, kura arī bija pazinusi Maldoni, teicu, ka par nabaga Maldoni laikam gan nav vērts lūgt, jo viņš jau nu gan laikam ir pazudis. Atcerējos, ka viņš uz Kristu skatījās kā uz vienu no cilvēces lielākajiem magiem, turklāt neveiksminieku. Viņš arī mēdz diezgan nicinoši izteikties par ticīgajiem. Inta teica, ka viņa gan tā nedomājot, jo Maldonis esot pēc nāves rādījies sapņos vairākiem mūsējiem un lūdzis, lai par viņu aizlūdz. Viņa pastāstīja arī, kā Maldonis ir nomiris. Viņš esot gājis pa taciņu uz Ādažu pusi un priekšā esot bijis redzams baznīcas tornis. Tad pēkšņi it kā paklupis un kāda meitene, kas pieskrējusi viņam klāt, vēl dzirdējusi Maldoņa pēdējo izsacīto vārdu: “Baznīca…”. Priecājos par neizmērojamo Dieva žēlastību un atcerējos, ka Maldonis vienmēr visiem piedeva pāridarījumus un ne uz vienu neturēja ļaunu prātu. Pat uz zagli, kura dēļ viņš zaudēja vairākas vērtīgas gleznas no savas gleznu kolecijas. Atmiņā atausa viņa stāstītās bērnības atmiņas par ticīgo vecmāmiņu. Domāju par to, ka viņš bērnībā bieži lūdza: “…un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem…”, un ka mūsu žēlsirdīgais Debesu Tēvs arī uzklausīja viņu viņa pēdējā stundā, neskatoties uz viņa smagajiem grēkiem. Vēl ienāca prātā, ka daudzi no mums brīžiem īsti neaptver, ka ar viņiem nekas ļaunāks nevarētu notikt, kā tas, ka Dievs viņiem piedotu tā, kā viņi piedod saviem parādniekiem.

Man nav nekādu ilūziju par to, ka es būtu varējusi pati saviem spēkiem, bez Dieva palīdzības, izķepuroties no šīs maģijas un okultisma purva. Tas nav cilvēka spēkos. Tie ir spēki, kuriem pretī var stāties tikai Dievs. Un nav nekādas baltās maģijas. Ir tikai melnā un varbūt vēl tumši pelēkā, kura no melnās maģijas atšķiras tikai niansēs. Neviens nevar būt draugos ar sātanu – var tikai kļūt par sātana vergu. Dievs vēl arvien ir tas pats Dievs, un sātans arī šodien ir tāds pats, kā svētā Cipriana laikos. Un, ja šajos gados, kopš esmu atmetusi šīs lietas, kaut kas ir mainījies, tad tikai uz slikto pusi. Mēs bijām zināmā mērā pašdarbnieki, un mūsu laika ekstrasensu paaudze vairumā gadījumu neapzinājās, ko viņi dara. Laikā, kad es aizgāju no šīs vides, sāka parādīties nākošā – maģijas skolās sagatavotā paaudze, praktiski jau iniciēti sātana priesteri, kuri apzinās, ko viņi dara, un kuru morāles slieksnis ir ārkārtīgi zems. Tomēr mums nedraud briesmas, kamēr mēs “dzīvojam Visaugstākā patvērumā un mītam Visuvarenā ēnā…”

http://www.catholic.lv/



 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv