Kādu dziesmu dziedāsim
Pašā Bluķa vakarā –
No ošiem, no kļaviem,
No zaļiem ozoliem. 

Bluķa māte bluķi vilka
Pašā bluķa vakarā;
Ja vilks bluķi trīsi reizes,
Nenāks mošķi šaizemē.

Pieņemts uzskatīt, ka senāk par Bluķa vakaru sauca par Ziemas svētku vakaru sauca Ziemassvētku vakaru. Tomēr senāk ziemas laikā bluķa vakarus svētīja vairākkārt. Ar bluķa velšanu un bluķa vakariem saistītas vairākas tradīcijas.

Latgalē puiši nocirta mežā bluķi pēc ziemas darbu beigšanas, un dziedādami vēla no mājas uz māju.

Augšzemē, Saukā un Sunākstē bluķi vēla veļu laikā – no Miķeļiem līdz Mārtiņiem.

Vidzemē, Lejasciemā bluķa vakarus svētīja no Mārtiņiem līdz Sveču dienai.

17.gadsmimta sākumā izdotajā grāmatā “Veca vārdnīca” par bluķa vakariem teikts tā : “Bluķa vakars bij vakars priekš Ziemas svētkiem. Tad tie ciemos taurējuši, lai varētu sapulcēties un jānēt, danci vest. Tad viens otru uzrunājis: “Iesim kaļadā!” P.Einhorns 17.gadsimtā paša acīm redzētu Ziemassvētku vakaru, kurā viena no centrālajām izdarībām ir bluķa vilkšana, vērtē kā lielus un bezkaunīgus svētkus.

Asarē par bluķa vakariem sauca svētku dienas starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu.

1832.gadā K.Šillings aprakstos par tradīcijām Tirzā Bluķa vakarus sauc arī par dvēseļu vakariem, ko Vidzemē un Kurzemē svētī gavēņa laikā ceturtdienās. Arī citur Vidzemē, piemēram, Vijciemā un Zasā bluķa vakarus svētīja ceturtdienās un piektdienās. Šajos vakaros stāstīja pasakas, minēja mīklas. Nedrīkstēja vērpt un vīt valgus, lai aitām viegli dzimtu jēri. Dažos apgabalos ceturtdienās nedrīkstēja vērpt visu gadu.

Acīmredzot bluķa vakara svētīšana saplūdusi ar avotos plaši minētajām piektvakara jeb Māras vakara tradīcijām.

ZIEMAS SAULGRIEŽI
(21.decembris - Ziemas Saulgrieži)

Ziemas Saulgrieži ir brīdis, kad Saule pārveļas Debesu kalnam. Tas ir mīta laiks, kad dabā, vistumšākajās gada dienās ir haoss. Šajā brīdī zemes virsū parādās mirušo senču gari budēļu izskatā. Pasaule sasalst ledū, kas šķindēt šķind budēļiem dancojot. Notiek visbrīnumainākās lietas un pārvērtības. Svētvakarā nāk Dieviņš savus bērnus apraudzīt.

Kas tur putin
Aiz viņa kalna?
Ziemsvētki putin
Atiedam.

Dedziniet gaišu guni,
Laidiet Dievu istabā:
Dieviņš brauca pār kalniņu
Sudrabotu mētelīti.

Šķeliet skalus, pūtiet guni,
Laidiet Dievu istabā:
Dieviņš stāv aiz vārtiem
Nosvīdušu kumeliņu;
Saules meita vārtus vēra,
Zvaigžņu cimdi rociņā.

Nāc, Dieviņi, šovakar
Uz manim ciemoties:
Sveces dega, ne skaliņi,
Nava dūmu istabā. 

Citur Kūķu (Ķūķu, Kūču) dienu un vakaru svinējuši sestdienā pirms 25.decembra. Šim vakaram vārīja īpašu ēdienu  kūču - biezputru no diedzētiem samaltiem graudiem. 

Ziemassvētku vakarā
Ēdam dzīvu labībiņu:
Māte veca, meita jauna,
Nevarēja malti iet.

Kas man koču i nedeva
Ziemassvētku vakarā,
Lai tam zirgs mežā skrēja
Ar visiem lemešiem.

No samaltas diedzētas labības taisīts ēdiens slēpj dzīvības dīgļa spēku. Lai vairotu labības ražu, rituāla vajadzībām jau bronzas laikmetā izmantoja labības grauda atveidojumu palielinātā veidā. Tādēļ arī Ziemssvētos un Ķūķu vakarā uz galda lika labības salmus, ticot, ka tādējādi maizes netrūks arī nākamajā gadā.

liis.lv