Dievišķās gaismas un mīlestības pieskāriens

Ir daudz materiālu, kas vēsta par klīniskās nāves pieredzi. Tiem ir daudz kopēja: cilvēki, kuri uzskata, ka ir ieskatījušies pēcnāves dzīvē, gandrīz vienmēr stāsta par agrāk nepazītu miera sajūtu, spožu gaismu un visaptverošu mīlestību. Viņi ir guvuši pilnīgi jaunu pieredzi, kas ir kliedējusi bailes no nāves un neveiksmēm un izmaina turpmāko dzīvi uz Zemes.

Ir daudz materiālu, kas vēsta par klīniskās nāves pieredzi. Tiem ir daudz kopēja: cilvēki, kuri uzskata, ka ir ieskatījušies pēcnāves dzīvē, gandrīz vienmēr stāsta par agrāk nepazītu miera sajūtu, spožu gaismu un visaptverošu mīlestību. Viņi ir guvuši pilnīgi jaunu pieredzi, kas ir kliedējusi bailes no nāves un neveiksmēm un izmaina turpmāko dzīvi uz Zemes.

Tomēr katrs stāsts ir unikāls, jo tas, ko cilvēks pieredz pēc sava fiziskā ķermeņa atstāšanas, daudzējādā ziņā ir atkarīgs no viņa agrākās dzīves, turklāt, cenšoties aprakstīt pieredzēto, katrs cilvēks balstās uz savu līdzšinējo uzskatu sistēmu, izglītību un reliģisko piederību. Šī stāsta varonis ir kāds kristīgā sabiedrībā uzaudzis vīrietis no ASV.



Tūlīt pēc tam, kad biju nokritis uz metāla restēm, es jutu, ka paceļos augšup ārā no sava fiziskā ķermeņa. Redzēju sevi no malas – trīs dimensijās. Tas bija liels pārdzīvojums, jo dzīves laikā mēs sevi redzam tikai spogulī un fotogrāfijās. Es redzēju arī cilvēkus, kurus bija šokējis notikušais, viņi laikam domāja, ka esmu miris. Taču es nemaz nejutu sāpes, es jutos pilnīgs, vesels un brīvs. Es nodomāju: „Lūk, kas es esmu patiesībā!”

Es redzēju savu fizisko ķermeni – sakropļotu, asiņainu, nedzīvu – un mani pārņēma milzīgs līdzjūtības vilnis, es vēlējos pateikt aculieciniekiem, ka viss būs labi un ka nav iemesla būt skumjiem vai uztrauktiem.

Pēkšņi es sajutu, ka tieku vilkts prom no fiziskās Zemes – burtiski gaismas ātrumā – un tajā brīdī es redzēju visus planētas iedzīvotājus. Es redzēju cilvēkus Ķīnā, Zviedrijā un Urugvajā; es redzēju cilvēkus, kas guļ un sapņo; es redzēju cilvēkus, kuri gatavo maltīti savās mājās un restorānos; cilvēkus, kuri pārvietojas visdažādākos transportlīdzekļos uz un no darba, skolas un tikšanās; es redzēju bērnus, kas kopīgi rotaļājas, kā arī baņķierus, skolotājus un rūpnīcu strādniekus savās darbavietās. Es redzēju, kā mātes dzemdē bērnus, un tas man likās īpaši skaisti un aizkustinoši.

Es redzēju cilvēkus slimnīcās un cietumos, garīgās aprūpes iestādēs, pansionātos un bērnunamos – vientuļus, pamestus un nobijušos. Un es redzēju cilvēkus, kuri glezno, stāda puķes, raksta grāmatas un komponē mūziku, kā arī cilvēkus, kuri dejo.

Es redzēju cilvēkus, lūdzamies mošejās, tempļos, sinagogās un baznīcās, un cilvēkus, kas savas klusās lūgšanas izsaka vienatnē. Es redzēju iezemiešu ciltis visdažādākajās pasaules malās sitam bungas un atkārtojot buramvārdus. Un Dievs uz Zemi sūtīja pulkiem eņģeļu, lai tie palīdzētu atbildēt uz neskaitāmajām lūgšanām, kas tika izteiktas katru brīdi.

Kad es turpināju attālināties no Zemes un, šķiet, nonācu dziļāk gaismā, es redzēju Zemi no liela attāluma. Tā izskatījās kā skaists, vizošs, kosmosā peldošs zils un zaļš dārgakmens. Es redzēju, ka Zeme vibrē un pulsē, – tā, it kā viņa būtu dzīva būtne, kas elpo.

Un es nodomāju: „Šī ir Māte Zeme, šī ir mūsu Dievišķā Māte.”

Bet, ieskatoties cītīgāk, es ievēroju, ka viņas ķermenī ir briesmīgas rētas un čūlas, viņas elpa ir saraustīta un smagnēja. Viņa sāpēs sauca pēc palīdzības, uzrunāja savus bērnus un lūdza tiem pārtraukt slepkavošanu, postīšanu un cietsirdību. Viņa lēni mira un aizlūdza par mums visiem, lai mēs palīdzētu viņai izveseļoties un atjaunoties.

Mani atkal pārņēma neizmērojamas skumjas un līdzjūtība, es vēlējos apskaut Māti Zemi un iečukstēt mīlestības un cerības pilnus vārdus. Es atceros, ka daļa no manis jutās bezspēcīga izdarīt kaut ko patiešām vērtīgu – tieši tāpat kā es bieži biju juties savā fiziskajā ķermenī. Tajā pašā laikā daļa no manis jutās visspēcīga – tā, it kā nebūtu nekā tāda, ko es nespētu paveikt.

Šajā brīdī es jautāju Dievam: „Ko Tu vēlies, lai es darītu?”

Un atbilde, kas sasniedza mani, bija tāda, ka man ir jādodas atpakaļ savā fiziskajā ķermenī, lai sasniegtu noteiktus mērķus, ceļš līdz kuriem jau bija iesākts.

Es domāju pie sevis: „Es taču nevaru doties atpakaļ, jo mans ķermenis ir tālu prom un tas ir pārāk sadragāts.” Turklāt mani biedēja tas, ka, atrodoties savā fiziskajā ķermenī ar visiem tā ierobežojumiem, es nekad nespēšu paveikt to, ko varētu kā gars – tik brīvs un viegls.

Atceros, ka jutos dusmīgs un baiļpilns. Es negribēju atgriezties tumsā, it īpaši pēc tam, kad biju piedzīvojis šo burvīgo gaismu. Un tad visapkārt sev es sajutu Jēzus Kristus klātbūtni – neaprakstāmu mīlestību. Es jutos tā, it kā peldētu ekstāzes okeānā.

Es jautāju Viņam: „Vai man patiešām jādodas atpakaļ?”

Viņš atbildēja, ka es esmu daļa no Dieva brīnišķā plāna (tāds ir ikviens) un ka mans augstākais mērķis ir mīlēt un kalpot Dievam un visām jutīgajām būtnēm. Es zināju, ka Viņš pilnībā saprot manas bailes un šaubas. Viņš mani pārliecināja, ka es atveseļošos, lai gan tas prasīs visu dzīvi, un ka manī ir spēks, tikai es to līdz šim brīdim nebiju apzinājies. Šī informācija man bija ārkārtīgi svarīga, jo agrāk es bieži vien šaubījos, vai kādreiz maz atradīšu savu vietu pasaulē, – ņemot vērā, ka vienmēr esmu bijis tāds kā malā stāvētājs, – un vai es savā dzīvē spēšu paveikt kaut ko būtisku.

Tad Kristus sacīja, ka sūtīs man sargeņģeļus, kuri palīdzēs atveseļoties, rādīs ceļu un aizsargās. Šajā brīdī gaisma kļuva vēl spilgtāka, un visapkārt pēkšņi bija eņģeļi, kuri spēlēja visbrīnišķīgāko mūziku un dziedāja himnas par godu Dievam. Daži eņģeļi raudāja, un Jēzus paskaidroja, ka tās ir prieka asaras par manu jauno dzīvi uz Zemes, kā arī līdzjūtības asaras par grūtībām, ar kurām man nāksies saskarties. Es jutos ļoti pateicīgs, man vairs nebija bail. Es apzinājos, ka mani neviens vairs nespēs ievainot, un es apņēmos katru dienu darīt visu iespējamo, lai kalpotu Dievam.




Tulkoja Utopia e-misterija.lv
near-death.com
07.02.2007

Komentāri:

 Modris, viņai,   19:10:52 05.03.2008
80.233.142.78

Dzīve uz zemes nav viena, bet gan ir ļoti daudzas dzīves. Ābeces patiesība!

 viņa, tv1000@inbox.lv  18:53:55 05.03.2008
212.93.97.131

Šī ir tikai viena dzīve uz zemes un tieši šajā ir jāizvēlas, kur pavadīsi mūžību. Visiem tā nepaveicas, ka tiek dota vēl viena iespēja atgriezties uz zemes.

 Gustavs, mb  11:53:31 15.02.2007
84.237.252.135

Piedodiet, apsolu, ka labošos, atšķirībā no viena otra!Tas vairāk neatkārtosies.
/Gustavs/

 Eze, Valteram  11:49:50 15.02.2007
80.81.33.4

Nee, laikam ir vienkaarshaak - ir runaashana par lietu un ir runaashana par personaalijaam. Ja tu cilveeks gribi runaat par lietu, tad laid otra teiktajaa personaalijas paar galvu un atsijaa graudu. Ja gribas par personaalijaam, arii tad var laist paar galvu tos teicienus, kas neshkjiet patiesi, savukaart pie tiem, kas saapina, ir jaapiedomaa - kaapeec iesaapeejaas... varbuut arii jaapaurbina...

 MB, Gustav,   11:47:33 15.02.2007
80.81.48.89

arī sarkasmam ir robežas!

 Gustavs, Valters  11:41:10 15.02.2007
84.237.252.135

Liec taču mieru Modrim, viņš gūst baudu no šāda veida diskusijām. Viņam jau vairāk nekas nav palicis, tikai atmiņas. Realitātē izjukusi ģimenes dzīve, neveiksmīgi mēģinājumi startēt politikā un smagas veselības problēmas, kuras es te neiztirzāšu.

 Valters, ,,,  10:53:46 15.02.2007
85.255.65.38

Ir rupjības un ir sarkasms. Un ir cilvēki, kuri savas rupjības nodēvē par pieklājībām...

 Modris, Valteram,   15:07:53 14.02.2007
80.233.142.78

'...Tu esi vienkārši nožēlojams...tava argumentācija pēc iekrišanas peļķē ir tieši tāda, kādu lieto bērni - pats tu esi muļķis...tas velk uz vajāšanas mānijas pusi...ceru, gāzi tev pa naktīm dzīvoklī neviens nesūknē... ' tolerances un augstas diskusiju kultūras paraugi, nav mb apzīmēti kā rupjības...

 Valters,   11:10:59 14.02.2007
85.255.65.38

Modri!
Nesaprotu, kāpēc manam vesalajam saprātam būtu jānoliedz lietas, kuras pamatojas loģikā. Ja jau, piemēram, ir zinātnē diezgan pamatota hipotēze par neironu neatjaunošanos, tad kāpēc to pašu nevarētu pieņemt attiecībā uz kādu cilvēkā esošu enerģijas avotu? Vēl pie tam ņemot vērā, ka ķīniešu trad. medicīna un filosofija nebūt neuzstāda czin, kā vienīgo enerģiju. Ir arī tādas, kas atjaunojas un papildinās nemitīgi. Cilvēks ir sarežģīta būtne.

Un emocionāli (kaut gan ne tuvu tik emocionāli, cik Tu) es reaģēju tikai
uz Tavu neadekvāto izpausmes veidu, kurš jo īpaši šķebina tāpēc, ka tiek pamatots ar iedomātu visgudrību. Tu daudz ko zini, to nenoliedzu, bet daudz ko arī nezini un nesaproti, taču spītīgi centies - atkal jau
citējot Tevi pašu - uzlekt augstāk par savu pakaļu. Tas ir tas, kāpēc
Tev oponēju es un daudzi citi, Gustavu ieskaitot. Tavas domas, ka viņu
kāds Tev uzsūtījis gan mani padara uzmanīgu, jo tas velk uz vajāšanas
mānijas pusi. Ceru, gāzi Tev pa naktīm dzīvoklī neviens nesūknē...

 Modris, Valteram,   00:46:12 14.02.2007
80.233.142.78

Tu laikam nepamanīji, bet es apelēju pie Tava veselā saprāta, nevis pie Tavām zināšanām, un uz šo apelāciju Tu reaģēji ar aizkaitinātām emocionālām reakcijām, kuras bija galīgi nevietā un ne par tēmu.

 Valters, Modrim  22:01:23 13.02.2007
85.255.65.38

Tu savā nespējā atzīt savu iekrišanu peļķē esi vienkārši nožēlojams. Tava argumentācija pēc iekrišanas peļķē ir tieši tāda, kādu lieto bērni: 'pats tu esi muļķis' garā. Par nožēlošanu man ir zudusi vēlēšanās ar Tevi diskutēt, jo diskusijai ar pašpasludinātu 'apgaismoto' nav jēgas. Tu taču pats n-tās lietas spēj argumentēt tikai atsaucoties uz Krēmes (vairumā gadījumu) tekstiem...

 Modris, Valteram,   21:55:39 12.02.2007
80.233.142.78

Kā tas var būt, ka Tu pats nezini to, par ko runā. Varbūt - gadījumā, ja Tu zinātu - šis Tevis (nezin kādēļ) minētais ķīniešu jēdziens nemaz tik muļķīgs neliktos? Varbūt vaina nav tajā tūkstošgadīgajā ķīniešu jēdzienā, bet tajā apstāklī, ka Tu to neizproti un nespēj komentēt? Hm, un vēl... es jau teicu,ka pēc mācekļiem nemaz tā neilgojos, lielas klapatas.

 Modris, mb,   21:28:48 12.02.2007
80.233.142.78

Un jaundzimušā bērna bērnam vēl mazāk? Utt. līdz nullei?

 Valters, Modrim  20:16:22 12.02.2007
85.255.65.38

Kā tas var būt, to Tu vari domāt pats. Man ķīniešu
tradicionālā zinātnē
nav tik plašu zināšanu, lai to paskaidrotu, taču domāju, ka šis (konkrēti izmantoju dr. Jana Czjunmina grāmatu 'Ķīniešu Cigun saknes') un
daudzi citi attiecīgā autora apgalvojumi ir pietiekami autoritatīvi, lai es tiem
uzticētos tāpat, kā Tu uzticies B. Krēmes sniegtajai informācijai.
Vienīgā atšķirība ir tā, ka ķīnieši savas zināšanas ir veidojuši,
pilnveidojuši un galvenais pārbaudījuši praksē tūkstošiem gadu ilgā laika posmā.
Tādā pilnīgi hipotētiskā līmenī pieļauju, ka Czin bērni no vecākiem
manto kādā smalkākā līmenī - piemēram gēnu - kas nav saistīts ar pašu
vecāku aktīvo (to, kura tērējas) Czin daļu.
Vispār, Tu esi pārāk iedomīgs un necienīgi izturies pret citu viedokļiem, arī jomās, kur Tev nav nekādu zināšanu, pat ne virspusēju.
Nez kāpēc man šķiet, ka Tavi Skolotāja ideāli ir tādi brāļi kā piemēram Tilopa un Marpa, kuru nicinošajai attieksmei pret skolniekiem Tu centies līdzināties. Vienīgā problēma, ka šajā forumā šķiet reti kurš grib kļūt par Tavu skolnieku.

 mb, modri,   09:49:51 12.02.2007
80.81.48.89

tad jaundzimušais bērnam būs maz enerģijas.

 Modris, Walteram,   22:43:34 11.02.2007
80.233.142.78

Kā tas var būt, ka no vecākiem saņemtā enerģija tērējas un nepapildinās, ko tad saņems nākošā paaudze? Čiku?

 Valters, P.S.  22:13:56 11.02.2007
85.255.65.38

Czin lokalizācijas vieta ķermenī ir nieres, atbilstošais elements - ūdens.

 Valters, Modrim  21:44:52 11.02.2007
85.255.65.38

Ķīniešu medicīnā ir termins czin, ar ko apzīmē to dzīvības enerģiju, kuru cilvēks iegūst mantojumā no vecākiem. Czin ir ierobežotā daudzumā un dzīves laikā nepapildinās. Czin nostiprināšana un saglabāšana ir viens no galvenajiem ci gun uzdevumiem. Domāju, ka czin arī ķīniešu izpratnē nav tas, ko rietumnieki par psihisko enerģiju, tomēr tā ir viena noteikta enerģija, kura cilvēkā tērējas līdzīgi kā uzlādētā akumulatorā. Tāpēc Tavs uzbrauciens Patiesības Meklētājam ir tikai daļēji pamatots.

 Modris, Paties. Mekl.,   13:57:13 11.02.2007
80.233.142.78

Nu, ko neatbildi? Vai tik ilgi ir jāmeklē šī patiesība? Vai ir tik grūti saprast, ka enerģija no iekšējām pasaulēm pieplūst visu laiku?

 Modris, Paties. Mekl.,   22:57:33 10.02.2007
80.233.142.78

Kā tad īsti ir ar to cilvēku: vai viņš ir kaut kas līdzīgs autiņam ar akumulatoru (kad izlādējas, tad apstājas, t.i., nomirst), vai arī elektriskajam zāģim ar kabeli, kurš zāģē, kamēr salūzt, bet enerģija pieplūst visu laiku?

 PatiesibasMekletajs,   15:42:34 10.02.2007
85.254.212.21

Visumā valda lietderības princips. Cilvēkam piedzimstot tiek piešķirts noteikts daudzums psihiskās enerģijas. Šo enerģiju var arī papildināt dzīves laikā - kalpojot vispārības labā. Ja cilvēks nepilda sev doto uzdevumu un ir izsmēlis savu pshihisko enerģiju, tad viņš aiziet no dzīves. Cilvēku var aizsaukt arī priekšlaicīgi, ja augstākie spēki uzskata, ka viņš esošajā iemiesojumā vairs nespēj pilnveidoties vai arī, ja viņa dzīve uz zemes tiek uzskatīta par bezjēdzīgu.
Par šo jautājumu vairāk var palasīt Helēnas Rērihas vēstulēs.

 Eduards,Zann,   19:55:58 09.02.2007
87.110.95.5

Pēc būtības dzīves uzdevums ir tikai viens- Garīgā pilnveide un attīstība. Līdzekļi ,kā attīstīties ir dažādi un tie ir pārejoši. Tās ir tikai nianses.

 Zann, Eduardam,   23:28:27 08.02.2007
85.115.98.204

Ļoti atvainojos, Eduard! Nokļūdījos vārda izlasīšanā.

 Zann, Edgaram,   23:26:50 08.02.2007
85.115.98.204

Katrā dzīvē ir kāds uzdevums. Vai šinī gadījumā uzdevums būtu 'sagaidīt nākošo dzīvi'? Tad jau tā dzīve būtu bezjēdzīga, ne?

 waldis,   19:23:40 08.02.2007
84.237.150.229

Viens no jauno krievievu izklaides paņēmieniem, kad viss jau ir izbaudīts, ir pārdzīvot klīnisko nāvi. Pasākums nav no lētajiem, kā arī nav legāls un bez visa tā pastāv iespēja neatgriezties.

 Līga, Eduardam,   15:29:48 08.02.2007
81.198.170.110

Tas jau varētu būt nākošās dzīves uzdevums :)

 Eduards,Līgai,   15:06:03 08.02.2007
87.110.95.5

Ja nav izpildīts attiecīgās dzīves uzdevums, visticamāk tas ir jāturpina pildīt nākošajā dzīvē...

 Līga,   08:14:56 08.02.2007
81.198.170.110

Paldies par rakstu! Tā jau droši vien arī ir, ka cilvēks ātrāk netiek prom, kamēr nav izpildījis dzīves uzdoto uzdevumu.