www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Judīte, Guna
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Ceļinieki



R.Šteinera brīdinājumi12.11.2004
Nu, tas ir kaut kas ārkārtīgi interesants. Jo jūs jau būsiet pamanījuši: kad pamostas, tad pavisam klusi var dzirdēt skaņas. Un ja jūs īsti pievēršat tam uzmanību mošanās brīdī, tad piedzīvosiet to īpatnējo, ka teiksiet: liekas, kāds klauvēja pie durvīm! – Tas ir tiešām īpatnēji: ja ar savu dvēseli iedzīvojas gaisā, tad kaut ko saskata, tad rodas tēli, bildes. Bet ja ar dvēseli iedzīvojas cietajā, vieliskajā, kā peldētājs ienirst ūdenī, tad izjūt skaņas. Un tieši tas ir tas ārkārtīgi svarīgais, ka visas cietās vielas nemitīgi skan, kuras tikai nedzird, jo nav tajās iekšā. Katrā cietā vielā nepārtraukti ir toņi, skaņas, un tieši to dzird pamostoties, jo tad vēl pa pusei ir tajā iekšā.

Bet šīs skaņas noteikti var kaut ko nozīmēt, un tas ir pilnīgi pareizi, ka, ja, piemēram, kāds tālumā ir nomiris un cilvēks pamostoties dzird kaut kā klauvēšanu pie durvīm, tas ir saistībā ar nomirušo. Tikai cilvēks, dabiski, nav spējīgs šīs lietas pareizajā veidā izskaidrot. Jo padomājiet: jūs taču neviens neprastu lasīt, tātad nespētu izskaidrot burtus uz papīra, ja jūs nebūtu to mācījušies. Tikpat maz jūs spējat izskaidrot to brīnumaino, kas tur darbojas, kad pamostoties dzird skaņas. – Jums arī nav jāiedomājas, ka tieši tas mirušais stāv aiz durvīm un klauvē ar saviem pirkstiem. Bet mirušais, kas pirmajās dienās pēc nāves vēl ir klāt uz Zemes, viņš dzīvo cietajos ķermeņos. Un tas ir kas tāds, kam jums nemaz nav jāšķiet brīnumaini, ka tieši saistībā ar cieto rodas toņi, kā tas vienmēr ir ticis stāstīts tajos laikos, kad vēl pievērsa vairāk uzmanības šādām lietām. Ka cilvēkiem rodas nojausma, ja kāds tālumā nomirst, tam ir sava labā nozīme. Cilvēks ir nomiris. Ar savu dvēseli viņš iesākumā vēl ir saistīts ar cieto zemes valstību. Tur rodas toņi, kas nāk no viņa. Cilvēks pamet Zemes esamību skanot. To jūs, dabiski, varat tikpat labi dzirdēt tālumā, kā jūs tālumā varat lasīt, ko kāds izdod Amerikā. Telegrammu var lasīt arī Amerikā. Šādas tālās iedarbības caur Zemes vielu pastāv, pastāv uz Zemes, tās ir vienmēr. Un tajos laikos, kad tieši pievērsa uzmanību šādām lietām, pilnībā zināja par garīgā kopsakarību ar zemesveidīgo. Tā nav tikai pasaka, tas patiešām ir kaut kas, kas senākajos laikos tika uztverts. Tātad jūs redzat, te nonāk pie pilnīgi noteiktām lietām, kas mūsdienās skaitās māņticība, bet ko var pierādīt tikpat zinātniski, kā arī citas zinātniskās lietas.

Tikai šīs lietas arī ir precīzi jāzina. Jo redziet, ja nonāktu līdz tam, ka varētu uztvert gaisā garīgās būtnes, ja tātad cilvēki nebūtu tik gaudulīgi, kādi viņi šodien ir – jūs taču zināt, jo civilizētāki cilvēki kļūst, jo gaudulīgāki viņi paliek savā ziņā, un tie, kam darba dēļ iznāk dzīvot šausmīgā nemierā, kņadā, tiem nav laika darbā laikā uztvert garīgo pasauli – tad viņiem garīgā pasaule, kas dzīvo gaisā, nepaslīdētu garām nepamanīta. Bet tas, ka gaisā redzētu garīgās būtnes, tas īstenībā nemaz nebūtu bīstami. To varētu bez lielām pūlēm uztvert katrs cilvēks, tam nemaz nekļūstot viņam bīstami.

Bet šī saklausīšana, ja tā pārņem cilvēku pārāk spēcīgi, ja viņš pārāk spēcīgi nonāk stāvoklī, kad visu ko sadzird, tad tas cilvēkam kļūst bīstami. Tā lieta ir šāda: ir tādi cilvēki, kuri pamazām nonāk stāvoklī, kad saklausa visvisādus vārdus. Viņiem tiek teiktas visdažādākās lietas. – Šie cilvēki ir ceļā uz vājprātu. Īstenībā nekad, tā redzot garīgās būtnes, ja meklē tās gaisā, nedraud briesmas. Kāpēc? Jā, man to jums jāpasaka ar kādu līdzību: ja jūs braucat ar laivu un iekrītat ūdenī, tad varat noslīkt. Ja kāds velk jūs uz augšu, tad jūs gan arī varat piedzīvot visu iespējamo, bet noslīkt jūs nevarat. – Tāpat ir, ja cilvēka dvēsele iziet ārā uz augšu un visu ko redz. Tur tai nekas nevar notikt. Ja tā dodas uz leju cietajā matērijā, tad gan tā var, gribētos teikt, garīgi noslīkt. Un šī garīgā noslīkšana iestājas, ja cilvēks tā pazaudē savu apziņu, ka iekšēji viņam tiek teiktas visdažādākās lietas. Un tas ir tas sliktais. Redziet, ja cilvēks redz garīgo ārēji, jā, tad tas ir tieši tāpat, it kā viņš staigātu apkārt pasaulē un nebaidās no krēsla, kuru redz, tāpat viņš arī pamazām un pakāpeniski vairs nebaidās no ārējā garīgā, viņam tas pat tīri labi patīk. Bet tas, kas tiek saklausīts iekšēji – mēs taču ienirstam cietajā zemē ar visu mūsu garīgo un visu mūsu dvēselisko – kas tur iekšēji tiek saklausīts, tas var pārņemt pilnībā. Tad tajā noslīkst, tad pārstāj būt cilvēks. Tādēļ vienmēr ar zināmu modrību jānoraugās uz cilvēkiem, kuri saka, ka viņiem iekšējas balsis saka dažādas lietas. Tas vienmēr ir kaut kas bīstams. Tikai tas, kurš patiešām jau pavisam stingri stāv garīgajā pasaulē un zina to, tas zina, kas tur īstenībā tiek pateikts: ka tur nekad nav īpaši augstas garīgās būtnes, kas tur runā, bet īstenībā tās vienmēr ir tās būtnes, kas drīzāk ir zemākā veida. Redziet, mani kungi, es jums šīs lietas tagad pasaku pavisam objektīvi tādēļ, lai jūs redzētu: cilvēkam patiešām ir jānonāk pie pavisam citādas ārpasaules uztveres, ja grib iekļūt garīgajā pasaulē.

http://www.antroposofija.lv/



 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv