Ir cilvēki, ar kuriem ir patīkami tikties atkal un atkal, jo zini, ka, ja cilvēks ir ko solījis, tad arī izpildīs. Solīja rotu meistars Daumants Kalniņš, ka būs radošās darbnīcas Ruckas muižas telpās – un ir! Teica, ka rīkos senās Latgales jubilejas pasākumus – un viss notiek! Pirmais solis jau ir veikts- sagaidot jubilejas gadu, Kultūrvēsturiskās vides saglabāšanas biedrība izdevusi viņa grāmatu „The Latgalian Treasures” (Latgaļu dārgumi), pagaidām gan angļu valodā, bet grāmatu paredzēts izdot arī latviešu un krievu valodā. Par seno latgaļu mantojuma nozīmību jau vairākkārt stāstīts rotkaļa grāmatās.
Ir cilvēki, ar kuriem ir patīkami
tikties atkal un atkal, jo zini, ka, ja cilvēks ir ko solījis, tad arī
izpildīs. Solīja rotu meistars Daumants Kalniņš, ka būs radošās darbnīcas Ruckas
muižas telpās – un ir! Teica, ka rīkos senās Latgales jubilejas pasākumus – un
viss notiek! Pirmais solis jau ir veikts- sagaidot jubilejas gadu, Kultūrvēsturiskās vides
saglabāšanas biedrība izdevusi viņa grāmatu „The Latgalian
Treasures” (Latgaļu
dārgumi), pagaidām gan angļu valodā, bet grāmatu paredzēts izdot arī latviešu un krievu
valodā. Par seno latgaļu mantojuma nozīmību jau vairākkārt stāstīts rotkaļa
grāmatās.
Tautas daiļamatu meistars Daumants Kalniņšir sācis darbu piejaunas, Vidzemes
latgaļiem veltītas ekspozīcijas iekārtošanas Seno rotu kalves muzejā Cēsu pilī,
lai popularizētu seno latgaļu kultūru, zināšanas un prasmes, bet Ruckas muižas
kompleksa apmeklētājiem tiks piedāvāts praktisku nodarbību cikls, organizēti
īpaši tematiski pasākumi, kas iepazīstinās ar seno latgaļu ieguldījumu un
nozīmi mūsdienu Latvijas veidošanās vēsturē. Ikviens no mums, kas sevi sauc
par latviešiem, var atbalstīt šos pasākumus, popularizēt
savu senču zemi, latviskumu, jo no katra atsevišķi un mums visiem kopā ir
atkarīgs, ar kādām domām un darbiem veidojam savu valsti.
Senās
Latgales deviņsimtgades jautājumu neviens cits bez tevis nav pacēlis, kāpēc tieši 2013.gadā tā jubileja?
Stāsts ir
par to, ka 2009.gadā Lietuva svinēja sava vārda tūkstošgadi. Lepni, ar izstādēm,
pasākumiem, grāmatām. 2010.gada rudenī, mūsu Valsts svētku priekšvakarā,
lietuviešu izstādi atklāja arī Rīgā. Kaut kas mani tur uzjundīja ieskatīties
mūsu pašu vēstures hronoloģiskajos datējumos. Tā kā man nebija īsti skaidrs, ko
tad viņi tur svinēja, pārnācis mājās, sāku meklēt internetā un grāmatās, no
kurienes tās tūkstošgades svinības nāk. Izrādījās, ka Kvedlinburgas
hronikā rakstīts par mūku Bruno, kurš sācis sludināt
Kristus mācību Lietuvas teritorijā mītošajiem ļaudīm, taču lietuvieši viņam
iesituši ar koku pa galvu un viņš atdevis dvēseli Dievam. Tas ir viss stāsts, bet tur pirmo reizi ticis pieminēts Lietuvas vārds.
Arī Rīga simtiem gadu pirms 1201. gada bijusi pazīstama kā apdzīvota vieta un
osta, tāpat kā Cēsis, kas daudz agrāk pastāvējušas, nekā pieminētas hronikā,
kad 1206.
gadā izplatīt kristīgo ticību te ieradies mūks Daniels. Kaut arī sīkumi, taču
tie nebūt netraucēja ar milzīgu pompu mūsdienu latviešiem atzīmēt šīs
gadskārtas.
Arheologiem gan ir krietni senāks
Baltijas zemju un tautu vēsturiskais redzējums, tomēr tā nu reiz ir pieņemts,
ka par to hronoloģiskās atpazīstamības punktiem uzskata datējumus, kad tās
pirmo reizi minētas senlaiku hronikās.
Ja būtu bijis fiksēts pirms tam kāds notikums, būtu simts gadi Latgalei
klāt.
Izrādās,
ka tie pārējie – kurši, zemgaļi, lībieši- ir palaiduši garām savas jubilejas. No
skandināvu rakstītajiem avotiem izriet, ka kopš 6. gadsimta zemgaļi atvairījuši
vikingu iebrukumus. Rimberta hronika piemin kuršus, kuru zemē dāņi sirojuši jau
853.gadā. Senākais zināmais Līvzemes nosaukums atrasts uz Trosas rūnu akmens, kas
izkalts pēc m.ē. 1000.gada par godu vikingam Barkviram,
kas noslīcis sirojuma laikā līvu zemēs. Ar sēļiem ir tā, ka viņi savu 800.
gadskārtu būtu varējuši svinēt 2008. gadā, kad Sēlpils nodedzināšana pieminēta
Indriķa hronikā. Tas, ka iepriekšējo gadsimtu hronisti viņus nav pieminējuši,
norāda, ka apskatāmajā laika posmā ne sēļu rotas, ne arī viņu apbedīšanas
tradīcijas jūtami neatšķīrās no kaimiņos mītošās Lielās Jersikas tautas
tradīcijām. Meklējot informāciju, atradu Pečoru
klostera mūka Nestora sastādītajā hronikā „Pagājušo laiku stāsts” 1113.gada ierakstu, kurā minēti zemgaļi, kurši, latgaļiun
lībieši un to, ka katrai tautai bijusi sava valoda. Labi, ka Nestora hronika ir mūsdienu krievu valodā pārrakstīta, ja būtu
senslāvu mēlē, tad jau nevarētu neko saprast.
Vai „Pagājušo laiku stāstos” bija kādi īpaši ieraksti, kas tevi
pārsteidza?
Laikam
interesantākais ir tas, ka hronikā minētais cilšu saraksts atkārtojas divas
reizes. Vienreiz tas skan: „литва, зимигола, корсь, летгола, ливы”, bet otrajā
reizē – „литва, зимигола, корсь, нарова, ливы”. Narovas cilšu iespējamo
saistību ar senajiem latgaļiem plašāk apcerējusi Raisa Deņisova rakstā
„Austrumbaltu ciltis agrajā dzelzs laikmetā”, žurnālā „Latvijas vēsture”. Tā kā
cilšu uzskaitījuma kārtība ir identiska, tad varam tikai minēt, kad teiksmainās
Narovas ciltis pārtapušas par latgaļiem. Šāda attīstība dod mums vēlreiz pamatu
latgaļu vārda svētkus svinēt tieši 2013.gadā. Taisnības vārdā jāsaka- latgaļu
zemes nosaukums „Лотыгола” pirmo reizi pieminēts Novgorodas hronikās sakarā ar
13.gs notikumiem.
Tad tev radās ideja, ka vajag šo tēmu pacelt.
Tieši tā!
Kāpēc leiši var, bet mēs nevaram!
Pēc savas sirdsbalss esi latgalietis.
Latgalietis
es īsti neesmu. Es esmu viens no viņu pēctecības galaproduktiem.
Protams! Ja paskatās veco karti, tad arī Cēsis ir pie senās Latgales
teritorijas.
Protams.
Kartē Autīnes pilsnovads, kurā ietilpst arī Cēsis, ir bijis piederošs pie senās
Jersikas ķēniņvalsts. Latgaļu zemes ir bijušas ļoti tālu, līdz jūrai tik vien,
kā šaura strēmele palikusi lībiešiem. Latgaļi apdzīvoja
apmēram pusi no tagadējās Latvijas teritorijas (Latgali un lielāko Vidzemes
daļu), bez tam – aiz tās robežām novadus aiz Pitalovas (Pietālavas) līdz Veļikajas
upei un Drisas – Polockas apvidu. Man ir
1923.gada žurnāla „Latvijas Saule” numurs, kurā aprakstīts par latgaļu
apbedījumiem pie Pleskavas. Kaut kā tas nav ticis pētīts vai arī ir pētīts, bet
publikācijas – manā redzeslokā nav nonākušas. Pēc apbedīšanas tradīcijām
latgaļus varētu labi atpazīt.
Viņiem bijuši īpatnēji apbedījumi, vīriešus savādāk apbedījuši nekā
sievietes.
Zināms, ka
senie latgaļi
savus mirušos guldījuši līdzenos un uzkalniņa kapu laukos, kuros kapu bedrēs
sievietes un vīrieši guldīti ar galvām pretējos virzienos. Vīriešiem
galva uz austrumiem, sievietēm uz rietumiem. Tas varētu liecināt
par latgaļu savdabīgo mītiskās pasaules redzējumu. Esmu
mēģinājis kaut ko izsecināt par šo tēmu, bet pagaidām nekas nopietns nav
sanācis.
Kāda versija tev radās?
Kapu lauku
plāns. Viņi jau tā neguļ kā bluķīši pēc kārtas, vienam kājas uz vienu galu,
otram uz otru. Lielākais vairums austrumu – rietumu virzienā. Kāpēc tas ir tā,
to gan es saprotu. Saulīte ģeogrāfiskajos austrumos un rietumos ir divreiz gadā, citur- vienreiz. Tas
vairākums mirušo sanāk uz tiem diviem gada laikiem. Ne pēc kompasa glabāja, rituāls
bija ar Sauli saistīts.
Vai galvu lika, kur Saule ausa?
Manā
uztverē ir tā, ka cilvēks jau nav raķete, ar galvu pa priekšu izšaujams. Varbūt
tam aizgājējam bija jāredz rietošā vai lecošā Saule?
Par Latgali runājot, sanāk, ka no Latgales nosaukuma cēlies valsts vārds –
Latvija.
Jā, jā.
Leti- tā mūs sauca lībieši un igauņi, un no tā to vārdu paņēma arī vācieši.
Vācieši klausījās, kā apkārtnē runā. Vēlāk latgaļi saukti
par latvjiem (šajā vārdā mūs dēvē lietuvieši), no šā vārda radies vārds
latvietis, ar kuru sāka apzīmēt arī pārējos Latvijas teritorijā dzīvojošos
baltus, bet nosaukums ieguvis arī teritoriālu nozīmi. Vārds latvietis cilmes
ziņā tieši saistāms ar seno latgaļu cilti, kuras nosaukums dokumentos ir ar
divējādu saknes formu- lat- un let-. Tā skaidro Konstantīns Karulis „Latviešu
etimoloģijas vārdnīcā” Viena lieta- tautas un valsts nosaukums, nākamā ir valoda. Kādreiz V. Muktupāvelam
bija programma ”Prūšos manas kājas autas”. To pēc senajiem tekstiem
rekonstruētā prūšu mēlē izpildīja ansamblis „Rasa”. Tur kaut ko saprast un
atpazīt bija grūti. Kurši jau tādi paši rietumbalti, es nezinu, vai mēs no seno
kuršu valodas arī daudz ko saprastu. Kad latgalieši laiž vaļā, domas gājienam
tomēr izsekot var, kaut daudzus vārdus nesaprotam.
Saprast to domu jau saprotam.
Vēsturiski
13.gs. kara darbība ar vāciešiem visvairāk notika pa Kurzemi un Zemgali. Hronists
vēsta, ka pēc pēdējā zemgaļu cietokšņa- Sidrabenes krišanas, simts tūkstošu
zemgaļu aizgājuši uz Lietuvu. Kurš man var pateikt, kur ir robeža starp
žemaišiem un zemgaļiem, varbūt viņi bija stipri radniecīgi? Kad zemgaļi
aizgāja, tad ne jau kaut kur svešumā, bet pie saviem radiem, kuri mitinājās
mazliet uz dienvidiem. Tur jau leišu
Mindaugs tālāk viņu vajātājus- krustnešus nelaida. Pieļauju, ka arī kurši,
nespēdami atkauties no krustnešu uzmācības, aizgāja uz savas zemes dienvidu
galu, kas mūsdienu kartē atrodams Lietuvas teritorijā.
Kamēr
pārējās Latvijā mītošās tautas nikni cīnījās par savu brīvību pret krustnešiem,
senajiem latgaļiem reizēm pārmet, ka tie sadarbojušies ar iekarotājiem. Jāņem
vērā, ka Jersikas, Pietālavas un Atzeles latgaļiem tolaik bija jāatvaira itin
biežie austrumu kaimiņu sirojumi. Tālavieši, savukārt, atradās nepārtrauktā
kara stāvoklī ar ziemeļu kaimiņiem igauņiem. Varbūt, ka dzelzīs kaltajos
atnācējos, viņi saskatīja iespējamu atbalstu, ar kuru solīto palīdzību viņi
cerēja atkratīties no meslu atkarības Polockai un Novgorodai. Arī vairākus
gadsimtus ilgušie konflikti ar igauņiem, lai tos atrisinātu, vilināt vilināja
ņemt talkā labi bruņotos un cīņas mākslās meistarīgos krustnešus. Šajās iecerēs
latgaļu vadoņiem nācās smagi vilties. Lietuvai draudēja tas pats liktenis, kas
mūsu senčiem un mūsu dienvidu puses radiem senprūšiem. Taču lietuvieši spēja
apvienoties, kronēt par karali dižkunigaišķi Mindaugu un tolaik nosargāt savas
tautas brīvību. Ja
krustnešu iebrukums notiktu piecdesmit gadus vēlāk, iespējams, ka latgaļu zemes
konsolidētos ap jūtami nozīmīgo Jersikas kņazisti un, līdzīgi Lietuvai,
izveidotu savu valsti, kura spētu pretoties iekarotājiem. Tad vēsture veidotos
citāda. Līdzīgs viedoklis ir arī arheologam Arnim Radiņam, kurš saka, ka rakstītajos
avotos minētas Jersikas un Kokneses kņazistes un Tālavas un Atzeles zemes.
Tomēr varam pieņemt, ka Jersika bija dominējošā un visas latgaļu apdzīvotās
teritorijas apvienošana tās virsvadībā bija tikai laika jautājums.
Vai latviešu valoda
nav cēlusies no latgaļu valodas?
Lai nu kā,
bet tā vien izskatās, ka mūsu literārā valoda pamatā ir atvasināta no tās
valodas, kurā runāja senie latgaļi. Daba jau tukšumu nemīl. Kara izpostītajās
un iedzīvotāju pamestajās zemēs ieplūda ļaudis no latgaļu teritorijām. Tā
latgaļi izsējās pa visu zemi, asimilējās paši un asimilēja citus. No lībiešiem
latgaļi dabūja akcentu. Par to gan vairāk jāprasa gudriem valodniekiem.
Lietuviešiem citāds tas akcents, uz otro zilbi. Mums uzsvars ir uz pirmo zilbi.
Tātad arī valodiņa mums ir no senajiem
latgaļiem un kur tad vēl karogs! Par to karogu ir interesanti. Tas ir tāpat kā
ar valstīm un tautām, kad pieminētas hronikā, tad no tā brīža arī skaitās. Atskaņu
hronikā rakstīts, ka 1279. gada
karagājienā piedalījušies Cēsu latgaļu zemessargi. Hronikas autors stāsta, ka
viņi gājuši karā zem sava karoga, kurš bijis sarkans, ar baltu svītru vidū. Latvijas
karogs varētu būt viens no vecākajiem zināmajiem pasaulē.Par mūsu karoga tēmu Cēsu muzeja pētnieks
Tālis Pumpuriņš izsmeļošu grāmatu
uzrakstījis. Man drusku interesē mūsu karoga nozīmība 1905. gada revolūcijas
laikos, vismaz tas, kā tas varēja būt atspoguļojies mūsu inteliģences
skatījumā. Varbūt bez 1905.gada notikumiem nebūtu 1918. gada Latvijas. Tā
pašnoteikšanās iespējamības doma pēc tam uzplauka pa īstam. Puikas vilka kokos
sarkanos karogus, bet tautiski domājošie domāja.. (dzied) „ ..asinis, kas nevainīgas
uz baltā sniega kvēloja, tās neizkvēlos gadu gadiem, tās kvēlos mūsu karogā..” Akuraters. Viņš ļoti labi zināja, kāds mums ir
karogs. Tur viss savā vietā. Kāds literatūrzinātnieks man pieskries klāt un
pateiks: „Zini, tu esi duraks, tā nebija!” Bet kurš zina, kā bija? Bet es tur
to saredzu. Zinot J.Akuratera daiļradi, es par to nebrīnos, ka viņš zināja, ko
saka.
Tev tiks izdota grāmata par Latgales dārgumiem.
Es un Kultūrvēsturiskās
vides saglabāšanas biedrība, solām,
ka būs pasākumi, ar ko veidot to deviņsimtgadi. Kas var labāk iezīmēt šos
pasākumus par grāmatu! Angļu valodā grāmata jau ir izdota, jubilejas gadā
izdosim latviešu un krievu valodā.
Kāpēc nosaukums „Latgaļu dārgumi”?
Tāpēc, ka
tie patiešām ir dārgumi! Latvietim būtu jāzina Kārļu Ainavas kapulauka meitenes
godatērpu ar grezno rotu komplektu tāpat kā Rafaela
„Siksta
Madonnu” vai ko tamlīdzīgu no pasaules kultūras vērtībām. Salīdzinot agrāk izdoto
„Seno rotu kalves” grāmatu ar „Latgaļu
dārgumiem”, pirmajā vairāk bija stāsti, es tur lielījos, cik man labi iet
un cik es labi izskatos.
Arī to reizēm vajag.
Bet šeit
ir konkrēti vairāk par rotām, ar dažām atkāpēm, bet viss ir saistīts ar rotām
un senajiem latgaļiem. Viņi ir atstājuši iespaidīgas lietišķās mākslas
un materiālās kultūras liecības. Viņu rotās es saskatu ganpagānisko
dzīvesziņu, gan gadskārtu ierašas. Ne tikai! Viņu mantojumā atspoguļojas noteiktas
tradīcijas un iemaņas tērpu darināšanā un metāla mākslinieciskajā apstrādē. Tā
nu ir sanācis, ka aizvēsturiskās Latvijas sākumus esmu meklējis, paceļot tieši
seno latgaļu dārgumu pūra lādes vāku.
Paldies par sarunu! Cerēsim uz latviešu atsaucību un līdzdalību
organizētajos pasākumos.
L.V.
Žurnāls „Mistērija”
13.02.2013
Komentāri: