Kādu laiciņu villojušies e-misterijā, debatētāji, RV pulcināti, 12. februārī satikās viesmīlīgajā Šķesteru krodziņā. Tikšanās mērķis – noskaidrot, vai iespējams vienoties saskaņotai rīcībai cilvēkiem, kuri savos garīgajos meklējumos iet pa atšķirīgiem ceļiem. Tēma – svētvietas.
Reportāža no notikuma vietas.
Kādu laiciņu villojušies e-misterijā, debatētāji, RV pulcināti, 12. februārī satikās viesmīlīgajā Šķesteru krodziņā. Tikšanās mērķis – noskaidrot, vai iespējams vienoties saskaņotai rīcībai cilvēkiem, kuri savos garīgajos meklējumos iet pa atšķirīgiem ceļiem. Tēma – svētvietas.
Reportāža no notikuma vietas.
Ģirts piesaka četrus runātājus. Katram tiek piešķirtas divpadsmit minūtes laika „sakāmo vārdu pateikšanai”.
Dainis sāk. Skan meditatīva mūzika. Uz ekrāna – pasaules radīšanas – lielā sprādziena simulācija – fascinējošs fizikas eksperiments ar dimanta putekļiem. Tiekam ievesti Daiņa apļa viducī, viņa izpratnē par visu lietu kārtību, par fraktāļiem, par lielo lietu atveidu mazajās un mazo – lielajās. Par četriem pirmelementiem un tiem atbilstošiem zemākajiem gariem:
zeme – rūķi,
ūdens – undīnes,
gaiss – elfi,
uguns – salamandras.
Par cilvēka maņu ierobežotību un apziņas paplašināšanas iespējām, par divu veidu svētvietām un to ģeometriski precīzo izvietojuma ritmu uz zemes un šo vietu sasaisti ar kosmiskajām enerģijām. Par Dieva atskārsmi, kas pārņem cilvēku enerģētiski spēcīgajās vietās.
Dainis pauž pārliecību, ka pasaule ir skaista un laba, kaut arī atzīst tās duālo dabu.
Solvita ieradusies, nevis lai meditētu vai klāstītu savu garīgo pieredzi, bet gan lai tiktu skaidrībā, kas te, velns parāvis, Latvijā notiek – visādu samaņu, dziednieku, rīkstnieku saradies, ka ne ar karoti apmaisīt, katrs jūtas predistenēts veikt dižus darbus, vest cilvēkus caur vēl nebijušām pieredzēm, pārkravāt akmeņus svētvietās utt….tai pašā laikā neuzņemoties nekādu atbildību par sekām. Kā kontrolēt haosu Latvijas garīgajā telpā? Svētvietas var enerģētiski aizvērties un tad sāksies regresējoša tautas garīgā un mentālā attīstība. Solvitai daudz ideju, kādos virzienos vajadzētu strādāt.
Māra nedaudz samulsusi no iepriekšējo runātāju dzirksteļošanas. Viņa Šveicē studē antroposofo medicīnu. Viņai ir kas sakāms par garīgi nelīdzsvarotiem cilvēkiem, kurus vajadzētu turēt tālāk no enerģētiski spēcīgām vietām, kā tautā saka-lai jumtiņš neaizbrauc
.” Tāda cilvēka ķermeni nepārvalda gars. Astrālais ķermenis –dvēsele- nav īsti kontaktā ar dievišķo dzirksti, atrodas proaktīvā stāvoklī”, skaidro Māra.
Cilvēka praktiskajām vajadzībām jāatrodas līdzsvarā ar garīgajām, jāstāv ar abām kājām uz zemes. Nelīdzsvarots cilvēks kļūst viegli nofraktējams, suģestējams, nav spējīgs stāties pretī prāta teroram. Garīgi nestabils cilvēks ir īpaši bīstams Skolotāja lomā, jo nav nekādu prognožu, ko tādam” balsis” liks darīt.
Vai var palīdzēt šādam cilvēkam? Jā, tikai, ja viņš pats vēlas ,lai viņam palīdz.
Māra runā par antroposofiju kā par mācību, kura harmonizē kristietības idejas ar mūsu senču gudrību, un šajā nozīmē Eiropa var pie mums atrast to, ko pati jau sen pazaudējusi. Ir svarīgi Eiropai un pasaulei parādīt mūsu kultūras mantojumu visā tā daudzveidībā.
Vai Latvijā ir interese par antroposofisko dzīvesveidu? Jā, interese ir ļoti liela, to pierāda Lauku Sieviešu Kluba aktivitātes. Pieaug veselības kā vērtības apzināšanās, līdz ar to arī tieksme atgriezties pie dabiska, veselīga dzīvesveida.
Andris sevi prezentē kā sestā līmeņa zintnieku ( varbūt šamani?), kurš sācis kā vetfeldšeris, vēlāk -ķīmiķis, vēl vēlāk- plazmas ķīmiķis, Černobiļas laikā apjautis savas īpašās spējas, sapratis, ka ir ”pilnīgi savādāks cilvēks”, pievērsies zemes enerģētisko režģu pētījumiem, savācis milzumdaudz pierādījumu augstāka intelekta sūtītiem vēstījumiem un garu klātbūtnei šeit, uz zemes, ieguvis daudz domubiedru aiz mūsu valsts robežām, tic, ka ar speciālu ierīču palīdzību cilvēks var stāties kontaktos ar garu pasauli, ceļot laikā, ir nobriedis veikt eksperimentus ar brīvprātīgajiem.
Praktizē haotisko enerģiju harmonizāciju vidē- ar dziedāšanas palīdzību-jo vairāk ļaužu vienkopus dzied, jo spēcīgākas vibrācijas.
No sava sargeņģeļa saņēmis dzīves uzdevumu- audzē dzērvenes, rūpēdamies par tautiešu miesisko veselību. Praktizē arī kā rīkstnieks.
Skats no malas. Rita.
Vai tie bija jūras viļņi, kas sakūla ūdentiņ, kas putiņas uzvandīj`… Tie nebija jūras viļņi, kas sajauca ūdentiņ`… Dzelzu vīri ceļu brauca, akmeņam(i) mājas pras`.. Akmens mājas neiedeva, pras` melnami tēraudam… Tērauds mājas neiedeva, pras` dzidram(i) ūdeņam… Ūdens mājas gan iedotu, akmens dēļ(i) nevarēja… Ūdens gāja pār akmeni, svētu rītu kapāties… Ūdens cirta akmeņam(i), akmens galvu purināja.. Akmens galvu purināja, tas sajauca ūdentiņ, tas putiņas uzvandīja.
(tā dziedāja un koklēja Andris Mičulis mūsu dienas sākumā un noslēgumā)
Trīs dienas vajagot kādu lietu apdomājot, un tad putas esot noskrējušas un nāk apgaismība no augšas. Te vēl būs ar putām. Lietas, kas nepāriet tāpat vien.
Izrādās, nekas dzīvs un šīs pasaules nevar būt pilnīgs. Pat visharmoniskākajā darbībā būs tas asinhronais un asimetriskais, kas nāk no sirds. Ja cilvēka sirds sistu absolūti precīzā ritmā, tā būtu nāve. Tieši tāpēc mehāniski (elektroniski…) radīta un izpildīta mūzika tieši savas pilnības dēļ nekad nevarēs aizstāt dzīvo izpildījumu. To Zemeslodi, kas ietīta precīzā paralēļu un meridiānu tīklā, mēs redzam vien kā globusu vai karti. Satelīta kartes ir jau arī bez valstu robežām. Bet kā Zemeslodi redz Dievs? Laikam ļoti tuvu tai vīzijai, kādu mums Šķesteros uzbūra Dainis, Andris Ansis un Andris. Kad pāri Zemeslodei ir pavisam cits tīkls, kas noausts no cilvēku svētākajām jūtām un dvēseles tieksmēm – Svētvietu tīkls. Vesela sistēma, kad planētas mēroga enerģētiskajam režģim slāņojam virsū smalkākos un aizaužam tīkla acis ar tām mūsu ikviena svētvietām, kas ir tepat blakus, kas ļauj tev brīdi aizmirsties no ikdienas skrējiena un citām acīm paskatīties uz sevi un pasauli. Svētvietas ir tās, kas atvieglo cilvēkam ceļu pie Dieva, lai kā arī mēs katrs šo apziņas, domu un jūtu pasaules tik nepieciešamo daļu sauktu. Šādās vietās vienojas trīs spēki – zemes, garu pasaules un cilvēka psihiskā enerģija (pēc Andra Anša vārdiem)
Bet Svētvietas nevar tāpat vien. Kādā senā intervijā Vaira Vīķe Freiberga atbildēja “Saules mūžu? Nē, nekad! Dvēsele ir mūžīga, un ar to pietiek. Pat Saule nav mūžīga, tikai viņas dvēsele.” Kāds fiziskais mūžs ir mūsu svētvietām un kā nezaudēt saikni ar to, kas tām ir dvēsele? Kā nosargāt mūsu lielās svētvietas no izlaupīšanas (jā, ved akmeņus prom), nobradāšanas (šādās vietās ir retas augu sugas un biotiopi), aizsērēšanas (agrāk par tādām vietām rūpējās zinoši cilvēki) vai liekas ažiotāžas, kas pievelk cilvēkus kā nodeva modei, pirms tie vispār ir padomājuši, vai viņi ir gatavi šīm vietām ļauties “ne zariņa nenolaužot” un arī sevi nepazaudējot. Solvita vistiešāk ir saskārusies ar cilvēku tik saprotamo vēlmi meditēt īpašā vietā un baudīt šo zemes spēku smalkajai mentāli emocionāli garīgajai darbībai. Viņa ir kā šķirtne starp pašas un citu cilvēku “ļoti vēlos” un likumdošanas pamatoti argumentēto “nedrīkst”. Solvitai arī visvairāk vīziju par to, kā praktiski risināt lietas. Sākot jau ar to, ka nevajag tik ļoti centrēties uz tām lielajām svētvietām, bet izveidot tās katram savas mājas vietas tuvumā. Andris Ansis nemaz nebrīnās par to, ka, pieaicināts lauku mājās kā zintniecības un rīkstniecības amata meistars, bieži vien atrod saimnieces puķu dobi vai mājas karoga vietu tieši tādā vietā, kas ideāli tam piemērota. Bet puķu dobe, mīļvietiņa harmonē ar tevi, nevis ar kopējo svētvietu tīklu. Zintnieks var to saslēgt un harmonizēt vidē haotiskās enerģijas. Cilvēki paši tās var pieslēgt – melodija pieslēdzas, kad jūs dungojas kādu “pieklīdušu” dziesmiņu un domājat par savu vietu un pēc tam mēģināt apzināties: kāpēc es dziedu? kāpēc tā ir?
Cilvēks ierīko svētvietu un kopj to. Daudzi cilvēki kopj… un skat, Latvija sāk mirdzēt Dievam redzamajā tīklā. Tikai – mazam cilvēkbērnam ir jāmāca, kā apzināties sevi iekļaujamies šajā Dieva pasaulē. Kā to darīt? Kā iemācīt cilvēkiem izprast un iegūt spējas izjust šo zemes spēka, cilvēka dvēseles un augtāko spēku harmoniju.
Vēl viena Solvitas ierosināta tēma – par svētvietu statusa noteikšanu laicīgajā pasaulē. Kā izmērīt, kādi kritēriji, kā pateikt likuma vārdiem, kas ir svētvietas. Andris Mičulis nemaz nevilcinās ar atbildi “daudz”, kad gribam zināt, vai jaunām likumdošanas iniciatīvām ir nobriedusi vajadzība – cik tad ir to svētvietu, kurām nav ne dabas ne kultūras un vēstures pieminekļa statusa. Ingam nedod miera doma – varbūt te var ko līdzēt nemateriālā kultūras mantojuma saraksta procedūras…
Andris Mičulis runā pēc pacietīgas klusēšanās un klausīšanās. Par to, ka viena lieta ir mūsu katra radītās svētvietas un mūsu attiecības ar tām. Cita lieta ir ar mūsu zemi, kas pieder visai mūsu tautai, visai cilvēcei un ko nedrīkst bradāt kājām. Lai ar kādas tās enerģijas būtu, bet ne jau lemūrieši, ne atlantieši, ne atnācēji no kosmosa mums tās atnesuši – viss ir mātes Māras maigajām rokām veidots un tik trausls. Šūnakmens ir trausls, smilšakmens ieži ir trausli, tik viegli nobradājami. Izveidojas tāds objekts, kristāliskā struktūra veido lauku, kas apkārt. Unikālu dabas objektu ir daudz, bet vai visi darbojas kā spēka vieta meditācijai.
Kas ir svētvieta? Pieņemts, ka tās ir kultūras un vēstures pieminekļi, senču svētvietas, bet ne visas tās reāli darbojas šodien – aizsērējušas, nedarbojas kā svētvietas, kur cilvēks pilnīgi reāli daudz vieglāk kontaktējas ar augstāko spēku, ar Dievišķo. Ir arī tādas vietas, kas pagātnē nav apzinātas, bet kas reāli darbojas un kurām nav nekāda statusa. Apzinām jau tās, bet tās ir jāapzina pilnībā, pats pēdējais laiks aprunāties ar apkārtējiem cilvēkiem, kas vēl tajās vietās ir palikuši, kas kaut ko atceras, kamēr nav aizgājuši nebūtībā. Visu nevar aizsargāt. Ļoti daudzi objekti paliek tādi, par kuriem nav ziņu, kuriem nav kultūrslāņa, jo nebūt ne visur bija ugunsrituāli un ziedošanas riti.
Ne visi saprot savas darbības sekas. Pat tie, kas domājas darām sabiedrībai derīgu darbu, bet nezinot… kultūras un arhitektūras pieminekļi nav domāti tam, lai veidotu sistēmas un iejauktos. Nav jātaisa Zilajā kalnā Atlantīda jauna, tie bija pavisam citi laiki un citas vajadzības. Kristāliskais režģis – skelets kuram pāri slāņojas citas līnijas un centri, atšķirīgas katrā vietā. Cik mēs to spējam redzēt? Izmaiņas globālajā režģī mēs vispār nespējam atšķirt, tās, kas virspusējākās – smalkākie enerģētiskie kapilāri ir mūsu vietējās svētvietas. Saudzēsim tās. Nevajag tajās rakties. Lai to darītu, jābūt arheologu atļaujai, izglītībai, uzraudzībai. Nemākulīgi rīkojoties, var tikai izpostīt. Ir jābūt lielai atbildībai, lai nepārvērstos par blīvvietām un blāvvietām mūsu skaidrvietas, tīrvietas, baltvietas, dzidrvietas.
Atkal tas pats sākums – cilvēku izglītošana, audzināšana. Kādi būtu priekšlikumi, apsvērumi, idejas… izglītības koncepcijai, programmai, kursiem. Cilvēki, kas noskaņoti uz reālu darbību lietas labā un redz iespējas to darīt, saausās – “tas ir tas, ko es sagaidu”, “es esmu gatava uzsūkt šo informāciju”. Te ir cilvēki, kuriem ir reāla pieredze un iespaidi par to, kāda skolās ir reālā situācija ar garīga pasaules skatījuma un vērtību veidošanu. No vienas puses, nav jau brīnums, ka “izglītības sistēmā nav nekā garīga”, jo “izglītības sistēma ir viskonservatīvākā lieta pasaulē”. Kādai jābūt garīguma audzināšanai “sabiedrībā, kur dominē laicīgie veidoli, kur garīgā vispār nav”? Nu kāpēc tad tik skarbi vārdi – nemaz tik bezcerīgi noraidoša nav valsts attieksme pret garīgās integrālās augstskolas ideju Latvijā. Tikai – vai mums ir skolotāji, kas būtu tiesīgi un spētu to mācīt. Izrādās, nevar teikt, ka Latvijā nav garīgo skolotāju, ka nav dziednieku, ka nenotiek šī izglītība. Irēna beigusi Astrofizikas akadēmiju un var droši pretendēt uz to, ka ir ieguvusi šo garīgo izglītību un starptautiski atzītu sertifikātu ar tiesībām dziedināt un arī mācīt. Arī Māra papildus klasiskajai medicīnai apgūst ezotērisko medicīnu (“mācās klāt dvēseles viedokli”), pašreiz gan ārzemēs. Viņa tāpat kā Solvita un Irēna redz nepieciešamību pēc iespējas sniegt palīdzību tiem, kas neveiksmīgi praktizējuši ezotēriku. Daudziem cilvēkiem, kuru ķermeni nepārvalda gars un kuriem interesē garīgas lietas, rodas psihiskas novirzes, to astrālais ķermenis nav īsti kontaktā ar Dieva dzirksti. Meditācijas laikā ir iespējams psihiskais terors. (Andris Ansis paskaidro – ja ieejam svētvietā ar šīs vietas rezonansi, mēs atbrīvojam savu dvēseli un garu, un tās vietā var ienākt svešs… tās enerģētiskās būtnes, kas tur reāli eksistē.) Tāds meditētājs var nojūgties, rodas murgu idejas un visādas noslieces, cilvēks neuzskata sevi par slimu un negrib ārstēties, bez tam klasiskās ārstēšanas metodes neatšķir tās izpausmes, kas cilvēkam rodas no garīgās krīzes. Cilvēkam ir jābūt līdzsvarā – ar abām kājām jāstāv stingri, bet nevar aizvērt durvis uz garīgo pasauli. Jāveido harmoniska dvēseles dzīve, jāprot uzturēt garīgā veselība. Ezotēriskā medicīna Eiropā ir uz kristietības bāzes, bet Māra ir pārsteigta, cik daudz viņa mācību vielai var atrast atbilstošas dainas. Eiropa māca mūsu senču gudrības, tā ir pazaudējusi to, ko mēs vēl esam saglabājuši. “Apmācību procesā mēs ejam dabā,” šie vārdi noteikti sasaucas ar to, kāpēc Riharda saņemtajās lasītāju vēstulēs visbiežāk ir vēlme piedalīties pārgājienos pa Latviju.
Jā, tie visi bija diskusiju jautājumi. Ja daudzi cilvēki bradās pāri – vai vietas enerģētiskais spēks saglabāsies vai pieaugs? Kā runāt ar likumdevējiem un kā izglītot cilvēkus, kas vēlas apmeklēt vietas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās? Kā palīdzēt cilvēkam pārliecināties, vai viņam šī vieta nav nevēlama? Kādas darbības pieļaujamas svētvietās un ko nekādā gadījumā nedrīkstētu pieļaut – lai nav tā, ka tiek kurināta uguns uz akmeņiem, ka šādās vietās akmeņi tiek pārvietoti, ka notiek patvaļīga rakšana. Kāda ir atbildība par tām garīgajām darbībām, ko mēs šādā vietā darām – vai rīkojamies ar sev pieejamo enerģiju savas varas un spēju apziņā, juzdamies atbildīgi par visu pasauli vai arī atvērtu sirdi ļaujamies – Dievs, ienāc manī un dari caur mani šo. Un kā nepalikt malā, izniekojot sev atvēlēto laiku un nedarot lietas, uz kurām jūties spējīgs. Irēna ir mācījusies Tibetā un stāstīja par jauku meditāciju, kad cilvēki no rīta piepilda septiņus trauciņus ar ūdeni, domādami par tiem septiņiem labajiem darbiem, ko viņu tajā dienā vēlētos paveikt. Dienas beigās šos trauciņus izlej, pārdomājot, vai šie labie darbi ir izdevušies.
Nu tā ļoti lēnām mēs izlejam Apaļā galda svētdienu… ir tik daudz, ko pārdomāt. Es ceru, ka šīs pārdomas vēl turpināsies. Vismaz noteikti sekos “no vārdiem pie darbiem iešana” – reāli ierosinājumi un aicinājumi tajos virzienos, kur redzam turpinājumu.
Zaiga.
Fotoreportāža
14.02.2006
Komentāri:
Eze, Tutyns Ta Muns 14:52:37 16.02.2006
Tavas pelavas ir aizgājušas auzās un vairs nekust no 0 (.)
Nekas tur nenotiek! Neslinko...
Tutyns Ta Muns, auzas@pelavas.lv 14:30:42 16.02.2006
Ka aizdzīt rutīnu un padarīt rītu interesantāku ?
Viens no variantiem:
Lai aizdzītu rutīnu un izraisīu interesi teleskopa rādījumos, pilnīgi pietiek saškiebt teleskopu kaut uz īsu mirkli un no rīta pamodušais monitora dežurants ar pilnu muti hamburgeru bļaus pa visiem ekrāniem, ka Saules sistēmā kaut kas ir noticis.
Pārējie paskaidrojumi ir pieejami:
WWW.PELAVAS.LV
Zaiga, guga 02:27:38 16.02.2006
es gribēju tikai teikt - nu paldies, novedi no ceļa ar savu linku :))) man jau - ka tik nebūtu jāstrādā :))
Zaiga, guga 02:24:37 16.02.2006
man šitie teksti no Gilgameša patika (pareizāk ideju uzmetumi) :))
Kas grib pārvarēt nāvi, tam pirms jāpārvar miegs un bailes.
Nomoda 7 maizes (nāves ābols).
Jūras dibenā dzīvības zālīte, kuras vārds: kā sirmgalvis top atkal jauns cilvēks.
Jeb vai nāves ūdens?
Dievi nenovecojas, bet arī neattīstās, parādās dažādos veidos, bet neprogresē, tā cilvēks var viņus pārspēt.
Aivars, Gugam 01:58:33 16.02.2006
Senks. īstenībā man arī Gilgameša intersē.Būs jādodas meklējumos. Gilgamešu tak piemin kultūrvēsturēs. Vai ta nav latviskojuma? Labi nesaspringsim.Paldies par to pašu.
guga, Aivaram 01:43:55 16.02.2006
Es savukaart neko daudz latviski nezinu. Man liekas, ka latviski nekas dizhs jau nu arii nav. Kas tad gan te vareetu buut tie latviskotaaji.
Kas ir -
ir Rainja aizsaaktaa luga Gilgamešs -
http://www.ailab.lv/Teksti/Senie/Rainis/Aizlugas/gilgames.htm
Rainis pirms kaut ko rakstiit vispaar studeeja nopietni, kas vinjam bija tolaik pieejams. Taa ka par kaut kaadu izzinjas avotu taa arii var kalpot. Raini pashu dziives beigaas ljoti intereseeja nemirstiibas ideja dazhaadu tautu kultuuraas, taa ka vinja pieveershanaas shumeru eposam, kura galvenais varonis meklee nemirstiibu, ir tikai logjiska.
http://www.liis.lv/kultvest/kultura/divupe/teksts.htm
http://www.liis.lv/paslit/Literatura/2SenieA/www2.html
guga, Zaigai 19:38:10 15.02.2006
Veedu raksti ir pamataa dialogi. Reizeem dialogi par dialogiem, kuros staasta par dialogiem. Lielaakoties tie ir kaa reize 'gariigi pavirziitu personu' dialogi. Dialogi starp senajiem gudrajiem, rishi, dialogi starp dazhaadaam dievishkjaam emanaacijaam, piem. Sivas sarunas ar savu sievu Parvati utt. Un te luuk Krishnas saruna ar izcilo karaviiru Ardzhunu.
Girts Gugam, 18:58:21 15.02.2006
Gribētos jau teikt, ka tā tomēr bija satsanga. Ieceres kaut ko darīt arī izveidojās. Taču tas jau ir atsevišķs stāsts.
Aivars, Gugam 18:49:44 15.02.2006
Es atvedīšu no senčiem tās grāmatas ,tad arī pateikšu izdevumus. Dotajā brīdī man interesē šumeru raksti. Varbūt ko vari iteikt?Būtu vēlams ,kaut latviskoti. Citās valodās man kaut kā ir aizture. Varu jau arī krieviski.bet nezinu,kaut kā negribu tādā veidā pīties ..
Par Latvijas emocionālo vietu apzināšanu es atbalstu tādas lietas. Tas ir superīgi , ka uzzinām kādu mīļvietu mūsu zemītē. Piem. Sietiņiezī ir akmens pašā augšā : Skaties uz skaistu Latviju un priecājies par to.
Manā Raiskuma novadā varu parādīt Kvēpenes ,,noslēpumus,,. Kādēļ gan mums dzīvot ,ja neredzam skaisto ,pārsteidzošo. To izsaka arī Solvita savā skaitajā mūzikā.
Es jau ceru vasarā jūs izvadāt pa Cēsu bagātībām.
Zaiga, guga 18:36:43 15.02.2006
atļaušos nocitēt vārdus, pēc kuriem es atklāju, ka ir tādi vēdu raksti:
'Mani interesee notiekoshie procesi un taa saucamaa lietu buutiiba – un es esmu ljoti prieciigs, ka man ir taads sarunu biedrs – kas ne tikai bagaatina manu pasaules uztveri un izpratni ar savu pasaules uztveri un pieredzi – bet arii taapeec, ka tas ir DIALOGS. Dialogs, kuru izlasot var smelties zinaashanas un pieredzi arii tie, kas nav iipashi lieli runaataaji un viedoklju izteiceeji, taada vai citaada iemesla peec. Teiksim – visa Bhagavad Giita ir dialogs starp Ardzhunu un Krishnu. Kaa teica Levs Tolstojs – noziimiigaakais dialogs pasaules rakstiskajaa veesturee. Kaapeec? Tas jau ir cits jautaajums. Varbuut taapeec vien ir veerts runaat – lai uztureetu dialogu.'
guga, Zaigai 18:28:07 15.02.2006
Kaadreiz arii sarunas. Par satsangu meedz deeveet arii tikshanos ar patieshaam pavirziitaam gariigaa zinjaa dveeseleem indieshi. Ar kaadiem gariigajiem skolotaajiem, piemeeram, vai tuviem gariigajiem draugiem... Protams, komunikaacija mums ir vajadziiga vismaz laiku pa laikam izaugsmei. Iipashi dazhaadas kopiigas kalposhanas darba formas. Par kalposhanas darbu buutu uzskataams jebkursh darbs vispaariibas labaa, par ko mees nesanjemam samaksu, taa vismaz man liekas:)))...
Taa ka lai taa buutu satsanga - galu galaa viss atkariigs no katra pasha attieksmes:)))...
Zaiga, guga 17:52:26 15.02.2006
un sarunas??? ;))))
guga, Zaiga 17:48:59 15.02.2006
Ne tikai vaišnavismā, hinduismā vispār eksistē tāds jēdziens kā satsanga - resp. patiesā kopiena, jeb biedrošanās patiesībā. To uzskata par ļoti svarīgu garīgai izaugsmei (patiesībā tā ideja ir no vēdiskās tradīcijas pārņemta arī budismā - jo pie kā tad budists kļūstot par budistu meklē patvērumu, taču pie Buddas (tiklab pie personības kā pie apgaismības principa kā tāda), garīgā likuma (dharmas) un pie garīgās kopienas (sangas)).
Ar to parasti saprot kopīgi praktizējošu cilvēku kopienu. Kaut vai tādu kopā sanākšanu svētdziesmai vai k'dai citai garīgās kalpošanas formai, piemēram. Mazāk to attiecina uz tādām darbībām kā lekciju lasīšana un klausīšanās, jo tīri intelektuālais līmenis laikam nevienā praktiskā reliģijā nav nekad vērtējies augstu.
guga, 17:39:40 15.02.2006
Savukaart, ja runaajam par hinduismu kopumaa, tad var teikt, ka hinduisms (jebkurš no tā virzieniem) atzīst, ka Dievam ir tiklab personīgais, kā bezpersonīgais aspekts, kā arī aspekts, ar kuru tiek caurausts absolūti viss Dabā, jeb Virsdvēseles - Paramatmana aspekts. Bet dažādi novirzieni atšķiras pēc tā, kuram no aspektiem tiek piedēvēta primāra, kuram pakārtota loma, kurš no aspektiem tiek uztverts kā ausgtākā patiesība. Personālisti uzskata, ka tieši Dieva personīgais aspekts ir tas augstākais un tīri personīgas attiecības ar Dieva personību augstākā reliģijas forma. Personālisti vēl sīkāk dalās pēc tā, kādā konkrēti formā viņi Dieva personību pielūdz, jo kaut arī tiek uzskatīts, ka visas formas taču ir Viņa, hinduisms ietver rindu klasisku formu - Dieva inkarnācijas, kādā Dievu pielūdz. Bhagavadgīta runā arī par formām - pēc Bhagavadgītas pa lielam jebkurš lieliskums un izcilība manifestē sevī Dievišķo, bet tomēr ne tik vienkārši. Ir tā saucamie dabiskie dievišķā simboli un ir dievišķā dažādu līmeņu inkarnācijas, kas nāk katrreiz, kad ir reliģijas pagrimums saskaņā ar Bhagavadgītu.
Zaiga, guga 17:33:12 15.02.2006
es te neesmu akcentējusi to laiku, ko mēs pavadījām, runājot par garīguma audzināšanu - tur Solvitai sirds dega :)
un par konkrētas darbības vīzijām...
ja nemaldos, tad vaišnavismā biedrošanās ir līdzvērtīga svēto rakstu un Skolotāja ietekmei, man tā doma patīk :)
guga, Aivaram 17:23:55 15.02.2006
Un kuru Bhagavadgiitas latvieshu tulkojumu Tu domaa lietot? Krishnu (Svami Bhaktivedantas) variants ir labs, ja gribi iepaziities ar indiešu personālistu izpratni par lietām. Bet jāatceras, ka tas tāpat kā ar Bībeles izpratni kristiešiem (ja salīdzina piemēram ortodoksu, Rietumu katoļu un teiksim kādu evanģēlistu versiju, kur atsevišķas vietas ir pat pavisam pretēji tulkotas) var dabūt visai atšķirīgu izpratni. Ar Bhagavadgītu ir tieši tāpat. Visas klasiskās valodas atšķiras ar ļoti lielu daudznozīmību, un sanskrits šajā ziņā ir vēl jo īpašs, jo formulējumi ir ārkārtīgi kodolīgi.
Vislabāk jau nu ir lasīt sanskrita oriģinālā, bet, ja nevar, tad vajag paņemt kādus klasiskus komentus klāt no galvenajām reliģiskajām strāvām. Krishnu versija ir savā ziņā laba, jo dod, kaut specifisku, bet parindeni, bet viennozīmīgi tas visu interpretē tikai personālistu - resp. indiešu teistu, virzienā.
guga, Aivaram 17:06:58 15.02.2006
Manis tur vispar nebija, Aivar! Tak chto ja tur nje prichjom. Kaut arii man patiik parunaat reizeem e-netaa, man nepatiik komuniceet bez iipashas jeegas. Taa kaa prognozeeju, ka shiis sarunas, kaut varbuut interesantas no zhurnaalistikas viedoklja un no interesantu, var buut pat kaut kaadaa noziimee eksotisku, cilveeku satikshanas viedoklja, tomeer diezin vai var kaut ko mainiit da jebkuraa virzienaa esoshajaa situaacijaa ar Latvijas veestures un arheologjijas pieminekljiem, tad iipashu jeegu patiesiibaa tam neredzeeju un neredzu arii tagad.
Aivars, 17:06:11 15.02.2006
Nenocietos savā atmiņu pēkšņā atkaltikšanās reizē.-
Nu jau atceros,ka Štokņa (Kalna) dzīvesbiedre Cēsīs arī tika stādīata priekš kā Laura . Viss notika tā-
Harmonijas zālē bija Lauras gleznu izstāde. Štoknis sasēdināja cēsniekus un lūdza Laurai ,lai viņa palūdz savai dvēselētei ,kurš ir ārietis,vai zemietis. Otros viņi uzskatīja par otršķirīgiem.Tādā veidā pat viņi noteica ,kurš varēs ieksēt naudu izstādes laikā. Viņi tur cilvēkus sagrupēja pēc Lauras ,,atklāsmēm,, uzrunājot personīgo dvēselīti. To redzēja Cēsu harmonijas biedri un citi interesenti.
Lekciju laikā Štoknis Lauru izmantoja kā maģisko informatoru. Laura parasti sēdēja priekšā.
Tāpēc man tik dīvains sajūtas notika ieejot tajā Šķesteru zālē.
Sakiet , jums tur bija super emocoijas? Nu lai nu tā būtu. Kā tur bija ar to vilka spalvu?par tiem tikumiem?
Varbūt palasiet šajā MISTIKā nesenos rakstus,kur kāda sieviete apraksta cilvēku ciešanas ,kuri ir ,,īstā dieva ,,dzīti ,mīļu emociju, pasaules sprādziena un ej nu sazini kādēļ ...jau guļ kapos. Šo kopējo ticamības fonu veidoja arī Laura ar savām gleznām.
Aivars, Zaigai 16:12:46 15.02.2006
Kad biju Štokņa lekcijās ,arī biju maigu emociju kaifā,tikai nezināju ,ka runājot uz mums ,Štoknis jau noskatīja nākamo upuri.Visapkārt bija pie sienām Štokņa dzīvesbiedres gleznas.
Reiz viens piecēlās un Štoknim uzbļāva : Izbeidz liet, tu te visus muļķo... Es tiešam nostājos Štokņa pusē. Tur viss notika mīļi. Tā kā bieži vien mēs aizstāvam savus paverdzinātājus.
Tā ir garīgā cīņa - kurš kuru. Diemžēl arī priekšmetos ir gari ,kad tu uz viņiem skaties ,dēmoni savā lauciņā tevi iedrošina: Es esmu tavs,nāc ,tev būs labi...
Tāpēc es nepievēršu uzmanību tam ,kas mani reiz paverdzinājis.Mani vairs neņem tādas enerģijas.Es esmu viss Dievā.
Aivars, Zaigai 16:01:14 15.02.2006
Pie tā arī paliksim.Es jau to pašu.Dievs visus mūs ķēmus mīl.
Zaiga, Aivars 16:00:16 15.02.2006
Nu labi, pārlasīju vēlreiz, laikam biju sapratusi nepareizi, varbūt jau sen gribējās 'iekost'... un tas ir tiesa, es taaaa valdījos, jau pāris reizes biju rakstījusi un dzēsusi... re, kā izlauzās tomēr :))))
Aivars, MB 15:57:08 15.02.2006
TEicu - nelatvisku auru. Es gleznotājus cienu. Tā ir viņu jūtu pasaule. Būs laikam jāaiziet aprunāties ar Laimoni par tām gleznām - kuras ir Štokņa dzīves biedres. Labāk lai nu paliek. Mēs visi esam meklējumos. Nevienu nenosodu. Pats ar degsmi savā laikā staigāju uz tādiem saietiem.
Tikai ir daži bet...
Prievītis piem.ir izlaidis grāmatu par koklēm un to zīmēm. Koklētāji un kokļu meistari smejas. Prievītis salaiž kopā aziātu kultūru ar ziemeļnieku kultūru garīgajā plāksnē. Viņam, šķiet ,ka visi ,kas spēlē ar šīm zīmēm ies pa dzīves taciņu ,nu, bez problēmām. Meli. Prievītis melo citiem un arī sev. Traģiski uztvēru viņa šķiršanos.
Dievs saka : Es jūs nesīšu uz rokām visgrūtākajos pārbaudījumos. Prievītis izlaiž grāmatu ,, mācot kā jādzīvo,, ,tajā pašā laikā pašam ģimenē traģēdija.Viņš pārliecina citus ar to ,kas pašam praksē nestrādā. Zīmes uz koklēm parasti ir meistara atšķirības un mirkļa domas iespiedums. Bieži cecie meistari iegrieza arī maģiskās zīmes ,bet tas jau nav jāpārveido par enerģētisko lādēšanos. Kokles spēks būs pašā spēlētājā, viņa meistarībā un mūziķa degsmē.
Lielo kokļu meistars Imants katrā koklē izveido citu rakstu. Pēdējā laikā pat tos rakstus vispār neliek.
Es viņam teicu : Andri , no tās grāmatas ietekmēsies cilvēki un ies nepareizus dieva ceļus.
Tici man,mīļais MB ,tas nav tik vienkārši. Garīgā pasaule ir daudz spēcīgāka par mūsu fizisko ķermeni. Tajā pasaulē dēmoni ir daudz spēwcīgāki par hitleru.
Kam ir jānotiek ,lai mēs to saprastu?
Girts Aivaram, 15:55:32 15.02.2006
Vot tas ir BINGO!!!
'Labāk lūgšanas, meditācijas. Priecīga iešana caur dzīvi'.
Citu recepšu jau i nevajag! Un tad Radītājs un visa pasaule ir draugos!
Par pasākumu - es jau to neorganizēju, tikai, kā nu pratu, novadīju. Līdz ar to nebiju tas, kurš dalībniekus aicina. Un Ezītei 14:31 laikam jau ir taisnība ...
Zaiga, Aivars 15:49:56 15.02.2006
Aivar, piedodiet, ka es tā atklāti - bet vienīgo reizi tikai pateikšu - visā tajā laikā, ko esmu pavadījusi ar šiem cilvēkiem, es neesmu jutusi ne simto daļiņu no tām aizdomām uz negatīvo enerģētiku, ko mēģinu laist gar ausīm vismaz trešajā daļā no Jūsu tekstiem šajā forumā, norakstot tos uz to labo daļu rēķina :))) Varbūt tie ir domāti viegli un ar humoru vai arī tāpat viegli un nedomājot kā par Lauras Ozoliņas darbiem. Es neesmu Jāņa Štokņa fane, bet viņa 'Dvēselīte' mani piesaista tīri vizuāli :)))
Aivars, Zaigai 15:34:21 15.02.2006
Jā ,tur vēl bija divi rokdarbi no Āzijas.
ļoti daudzi tagad gleznās mēģina ,,prātuļot,,ko līdzīgu Rērihiem. Štokņa dzīvesbiedres vārdu nezinu.
Kā lai pasaka? - Mani tās gleznas neņem. Lai arī kas tur netiktu pausts. Glezna lai ir kā māksla. Man pašam mājās ir slavenais Šulcs , ATTāls , Rubīna utt. Daudz draugu mākslinieku sabiedrībā. Tāpēc par kvalitātēm nerunāsim .Atbalstu mākslu jebkādās izpausmēs.
Te augšminētajā rakstā ir viedoklis par cilvēkiem ,kuri no dajebkā jūt ,,enerģētisko piekārienu,,. Arī varu apliecināt ,ka daļa no šiem ir zem enerģiju verdzības. Viņi nav spējīgi vairs paši turēties taisni. Viss viņiem š;kietas aizdomīgi negatīvi enerģētisks.
Es arī domāju ,ka nevajag sevi barot ar enerģijām .Tas var slikti beigties ,jo spiritisms ir turpat blakus.
Labāk lūgšanas,meditācijas.Priecīga iešana caur dzīvi : Ka tu ar Dieva palīdzību pārkāpsi taisns visām negatīvajām zonām.Kopš tā dzīvoju , mani slimības ar praktiski vairs neņem. Kad biju tajā verdzībā - nu ,bieži bij sūdi.Bieži.
Manas vibrācias ir mūzika ,ko pats spēlēju ik dienu.Ko spēlē mana sieva uz visāda izmēra koklēm un flautām. Un lūgšanas Visaugstākajam meditatīvā formā.
Karlsons, Aivar 15:20:20 15.02.2006
:) paldies! nav jau ko saspringt... man tik nejauks raksturs ķerties pie vārdiem:((( neņem ļaunā.
mb, Aivar 15:18:59 15.02.2006
labas gleznas tur bij, man patikās:) un netrauce apziņa ka pat nezinu kas tās gleznojis! un vieta ar fantastisku auru.
kura tieši tad ir tā?
Aivars, Karlsonam 15:17:17 15.02.2006
Karlson ,es to Bhagavadgītu paņēmu rokās un aizmigu. Man tā grāmata stāv pie senčiem. Gan jau kaut kad.Tikai nesaspringsti. Tu esi labs cilvēks.
Zaiga, Aivars 15:15:59 15.02.2006
Ja nemaldos, tad oriģinālgleznu autore ir Ingrīda Cīrule, bet tur bija arī citas unikālas lietas.
Vibrācijas nu gan vajadzēja sajust kā pelei sieru, ja reiz kicenes attālumā :-)
Aivars, Diablo 15:14:38 15.02.2006
Sveiks tu ar! Šodien slinkoju. Rīt Bulduros ,šķiet luterāņu baznīcā, mans misijas koncerts. Lūdzu visus ,ja ir iespēja, mani apskatīt un varbūt beidzot sapazīsties dabā.
Šķesteru krogā, viena glezna ,otrajā stāvā, stāv jau kopš Štokņa zieda laikiem. Mani jau tas netraucē. Es bieži eju uz to krogu ēst .
Pa kreisi divu metru attālumā - Subača zīmējumi. Ne jau krodziniekos ir vaina. Viņi ir labi cilvēki.
Tas pasākums noritēja 1.satāvā ,banketu zālē. Šķiet,tur ikdienā iekšā ne var tikt. Bet Štokņus, lūdzu, otrajā,tur ir viena glezna.
Diabolo, Aivaram 14:51:38 15.02.2006
Nopietni, tur bija sakarināti Štokņa sievas gleznas...? Kā pašam sokas?
Karlsons, Aivar 14:48:34 15.02.2006
bet kas tas tāds - Īstais Dievs? un kas ir neīstais?
Aivars, 14:41:38 15.02.2006
Jā ,bet es vismaz varētu paklausīties prievīšu Andra vibrācijas. Tomēr esam veci čomi.
Eze, Aivars 14:31:23 15.02.2006
laikam to ķepiņu dēļ noklusēja :))))
Aivars, 14:19:29 15.02.2006
Ups! Sestdien biju tajā Šķesteru zālē. Uzreiz pamanīju gar sienām jaunas gleznas. Atpazinu arī sektanta Štokņa(J.Kalna ) sievas gara darbus. Sajutu tādu nelatviskumu.Kaut kāda nomācoša sajūta bija ,kaut gan pasākums notika ļ;oti mīļai,ticīgai māsai. Tajā dienā tur manifestējās Īstais Dievs. Tās sienas dekorācijas tāda pupu miza vien bija.
Būtu zinājis,tad noteikti būtu atnācis uz ,,intersantajām ,,pārrunām. Man tur ar kiceni līdz Šķesteriem aizmest.
Ģirt,Guga ,kāpēc noklusējāt?