Jautātājs: Maharadž, tu sēdi manā priekšā, un es sēžu pie tavām kājām.
Kāda starp mums pamatā ir atšķirība?
Maharadž: Pamatā nav atšķirības.
J: Tomēr ir jābūt kādai reālai atšķirībai, es nāku pie tevis, tu nenāc pie
manis.
M: Jo tu iedomājies atšķirības, tu staigā turpu šurpu “pārāku” cilvēku
meklējumos.
J: Tu arī esi pārāka persona. Tu saki, ka tu zini reālo, bet es nē.
M: Vai kādreiz esmu tev teicis, ka tu nezini, un tāpēc es esmu pārāks? Lai
tie, kuri izgudroja tādas atšķirības, pierāda tās. Es nesaku, ka zinu kaut ko,
ko tu nezini. Īstenībā es zinu daudz mazāk, nekā zini tu.
J: Tavi vārdi ir gudri, tava uzvedība cēla, tava svētība visu-spēcīga.
M: Es par to neko nezinu un starp tevi un mani starpību neredzu. Mana
dzīve ir notikumu ķēde, tieši tā pat kā tavējā. Tikai es neesmu pieķēries un
redzu notiekošo izrādi kā notiekošu izrādi, kamēr tu turies pie lietām un
virzies tām līdz.
J: Kas padarīja tevi tik bezkaislīgu?
M: Nekas konkrēts. Tā notika, ka es uzticējos savam Guru. Viņš man
pateica, ka es neesmu nekas cits bez sevis paša, un es ticēju viņam.
Uzticoties viņam, es attiecīgi uzvedos un pārstāju rūpēties par to, kas
neesmu es, ne arī ir mans.
J: Kāpēc tev paveicās pilnībā uzticēties skolotājam, kamēr mūsu
uzticēšanās ir nomināla un verbāla?
M: Kurš to var pateikt? Tas tā notika. Lietas notiek bez cēloņiem un pamata
un, beigu beigās, kāda tam nozīme, kas ir kas? Tavs cēlais viedoklis par
mani ir tikai tavs viedoklis. Jebkurā mirklī tu to vari izmainīt. Priekš kam
viedokļiem pievienot svarīgumu, pat paša viedoklim?
J: Tomēr tu esi savādāks. Tavs prāts, šķiet, vienmēr ir kluss un priecīgs. Un
ap tevi notiek brīnumi.
M: Es neko nezinu par brīnumiem, un interesanti, vai daba vispār savos
likumos pieļauj izņēmumus, ja vien mēs vienojamies, ka viss ir brīnums. Ja
par manu prātu, tad nav tādas lietas. Ir apziņa, kurā viss notiek. Tas ir
pavisam acīmredzami un katra pieredzes ietvaros. Tu vienkārši neskaties
gana uzmanīgi. Skaties kārtīgi un redzi to, ko es redzu.
J: Ko tu redzi?
M: Es redzu to, ko tu varētu redzēt šeit un tagad, bet tev ir nepareizs
uzmanības fokuss. Tu nepievērs uzmanību sev. Tavs prāts viss ir pilns ar
lietām, cilvēkiem un idejām, nekad ar sevi. Liec sevi fokusā, sāc apjaust
sevis paša eksistenci. Redzi, kā tu funkcionē, vēro savas rīcības motīvus un
rezultātus. Izpēti cietumu, ko tu ap sevi esi uzbūvējis savas neuzmanības
dēļ. Zinot, kas tu neesi, tu zināsi sevis pašu. Ceļš atpakaļ pie sevis ir caur
atteikšanos un noraidīšanu. Viena lieta ir skaidra: reālais nav iztēle, tas nav
prāta produkts. Pat sajūta “es esmu” nav pastāvīga, kaut arī tā ir lietderīga
norāde; tā parāda, kur meklēt, bet ne to, ko meklēt. Tikai kārtīgi apskati to.
Kad tu esi pārliecināts, ka tu nevari patiesi par sevi neko pateikt, izņemot
“es esmu”, un ka nekas, uz ko var norādīt, nevari būt tu, vajadzība pēc “es
esmu” ir beigusies – tev vairs nav jāapņemas verbalizēt, kas tu esi. Viss, kas
tev ir vajadzīgs, ir tikt vaļā no tendences sevi definēt. Visas definīcijas
attiecas uz tavu ķermeni un tā izpausmēm. Kad šī apsēstība ar ķermeni
izpaliek, tu atgriezies savā dabīgajā stāvoklī, spontāni un bez piepūles.
Vienīgā starpība starp mums ir, ka es apjaušu savu dabīgo stāvokli, kamēr
tu esi samulsis. Tieši kā zelts, kas izveidots ornamentos, nav pārāks par
zelta putekļiem, izņemot tad, kad prāts tādu pārākumu izveido, tātad mēs
esam vieni būtībā – mēs atšķiramies tikai kā parādības. Mēs to atklājam,
esot patiesi, meklējot, taujājot, vaicājot ik dienu un ik stundu, atdodot savu
dzīvi šim atklājumam.
/ES
ESMU
TAS
Sarunas ar Šrī Nisargadatta Maharadž/
https://www.scribd.com/lists/3773754/Advaita-latviski