Cilvēka dzīve norisinās trīs stāvokļu nomaiņā. Tie ir: nomods, sapņu pildīts miegs un miegs bez sapņiem. Var saprast kā nonāk līdz garīgo pasauļu augstākām atziņām, ja izveido sev priekšstatu, kādām izmaiņām jānotiek attiecībā uz šiem trīs stāvokļiem cilvēkam, kurš meklē šādas atziņas. Pirms cilvēks ir veicis skološanos šīm atziņām, viņa apziņa nemitīgi tiek pārtraukta ar miega fāzēm. Šo paužu laikā dvēsele neko nezina par ārpasauli un arī pati par sevi.
Cilvēka dzīve norisinās trīs stāvokļu nomaiņā. Tie ir: nomods, sapņu pildīts miegs un miegs bez sapņiem. Var saprast kā nonāk līdz garīgo pasauļu augstākām atziņām, ja izveido sev priekšstatu, kādām izmaiņām jānotiek attiecībā uz šiem trīs stāvokļiem cilvēkam, kurš meklē šādas atziņas. Pirms cilvēks ir veicis skološanos šīm atziņām, viņa apziņa nemitīgi tiek pārtraukta ar miega fāzēm. Šo paužu laikā dvēsele neko nezina par ārpasauli un arī pati par sevi. Tikai uz zināmu laiku no vispārējās bezapziņas jūras uznirst sapņi, kas sasaistās ar norisēm ārpasaulē vai ar savas miesas stāvokļiem.
Iesākumā sapņos redz tikai īpašu sapņu dzīves izpausmi, un tādēļ vispār runā tikai par diviem stāvokļiem: gulēšana un nomods. Bet slepenzinātnē sapnim ir patstāvīga nozīme blakus abiem pārējiem stāvokļiem. Iepriekšējā nodaļā tika aprakstīts, kādas izmaiņas norisinās sapņu dzīvē cilvēkam, kurš uzsāk pacelšanos uz augstākajām atziņām. Viņa sapņi zaudē beznozīmīgo, neregulāro un bezsakarīgo raksturu un arvien vairāk un vairāk kļūst par sakārtotības pilnu, kopsakarīgu pasauli. Tālākās attīstības gaitā šī no sapņu pasaules dzimusī jaunā pasaule tad ne tikai neatpaliek no ārējās jutekliskās realitātes iekšējā patiesīgumā, bet tajā arī atklājas fakti, kas vārda pilnā nozīmē attēlo augstāku realitāti.
Jutekliskajā pasaulē visur ir paslēpti noslēpumi un mīklas. Šī pasaule gan parāda zināmu augstāko faktu iedarbības; tikai cilvēks, kas ierobežo savas uztveres tikai ar maņām, nevar izlauzties līdz to cēloņiem. Slepenskolniekam attēlotajā, no sapņu dzīves izveidotajā, bet nekādā gadījumā viņam tādā paliekošā stāvoklī, šie cēloņi daļēji atklājas. – Viņš gan šīs atklāsmes nedrīkst uzskatīt par patiesām atziņām tikmēr, kamēr viņam tās pašas lietas neparādās arī parastās nomoda dzīves laikā. Bet arī līdz tam viņš nonāk. Viņš attīstās līdz tam, lai stāvokli, ko vispirms ir radījis no sapņu dzīves, pārņemtu arī nomoda apziņā. Tad maņu pasaule viņam ir bagātināta ar kaut ko pavisam jaunu. Kā cilvēks, kas ir piedzimis akls un ticis operēts, redzīgs kļuvis visas lietas ap sevi pamana bagātinātas ar acu uztverēm, tā augstākminētajā veidā gaišredzīgs kļuvušais cilvēks saskata visu savu apkārtējo pasauli ar jaunām īpašībām, lietām, būtnēm, un tā tālāk. Kopš šī brīža viņam vairs nav jāgaida uz sapņiem, lai dzīvotu citā pasaulē, bet gan viņš var vienmēr, kad tas ir piemēroti, pārcelties attēlotājā stāvoklī uz augstāku uztveri. Viņam tad šim stāvoklim ir līdzīga nozīme, kā parastajā dzīvē ir ar lietu uztveri lietojot maņas vai neliekot maņas lietā. Var patiesā nozīmē teikt: slapenskolnieks atver savas dvēseles maņas, un viņš skata lietas, kam miesiskajām maņām ir jāpaliek slēptām.
Šis slepenskolniekam ir tikai pārejas stāvoklis uz vēl augstākām izziņas pakāpēm. Ja viņš turpina savus slepenskološanās vingrinājumus, tad pēc piemērota laika atklās, ka aprakstītās radikālās izmaiņas notiek ne tikai ar viņa sapņu dzīvi, bet ka pārveidošanās aptver arī viņa iepriekš bezsapņu dziļo miegu. Viņš pamana, ka pilnīgo bezapziņas stāvokli, kādā viņš agrāk atradās šī miega laikā, pārtrauc atsevišķi apzināti pārdzīvojumi. No vispārējās miega tumsības uznirst tāda veida uztveres, kādas viņš agrāk nav zinājis. Dabiski, ka nav viegli aprakstīt šīs uztveres, jo mūsu valoda ir radīta tikai maņu, jutekliskajai pasaulei, un tādēļ tikai tuvināti var atrast vārdus tam, kas šai maņu pasaulei vispār nepieder. Taču iesākumā tomēr nākas lietot vārdus augstāko pasauļu aprakstīšanai. Tas var notikt tikai tādējādi, ka daudz kas tiek izteikts līdzībās. Bet tā kā viss pasaulē ir savstarpēji radniecīgs, tad tā arī var darīt. Lietas un būtnes augstākajās pasaulēs ar maņu pasaules lietām ir radniecīgas vismaz tiktāl, ka ar labu gribu kaut kādu priekšstatu par šīm augstākajām pasaulēm var sasniegt arī ar maņu pasaulē pierastajiem vārdiem. Tikai vienmēr ir jāapzinās, ka daudz kam šādos pārjutelisko pasauļu aprakstos ir jābūt līdzībām un simboliem. – Tādēļ arī pati slepenskološanās tikai daļēji notiek parastās valodas vārdos; bez tam skolnieks savai augšupejai mācās vēl vienu it kā pašsaprotami rodošos simbolisku izteiksmes veidu. To ir jāapgūst slepenskološanās laikā. Bet tas nekavē, lai arī ar parastiem aprakstiem, kādi tie tiek doti šeit, varētu kaut ko uzzināt par augstāko pasauļu dabu.
Ja grib dot kādu priekšstatu par augstāk minētajiem pārdzīvojumiem, kas iesākumā uznirst no bezapziņas jūras dziļā miega laikā, tad vislabāk tos var salīdzināt ar sava veida dzirdēšanu. Var runāt par uztvertām skaņām un vārdiem. Tāpat kā sapņojošā miega pārdzīvojumus trāpīgi var apzīmēt kā sava veida redzēšanu salīdzinājumā ar maņu uztverēm, tāpat dziļā miega faktus var salīdzināt ar ausu gūtiem iespaidiem. (Tikai kā starppiezīmi jāpasaka, ka redzēšana arī garīgajām pasaulēm ir augstākais. Krāsas arī šajā pasaulē ir kaut kas augstāks nekā skaņas un vārdi. Bet tas, ko slepenskolnieks no šīs savas skološanās pasaules uztver vispirms, vēl nav augstākās krāsas, bet gan zemākās skaņas. Tikai tādēļ, ka cilvēks pēc savas vispārējās attīstības jau ir piemērotāks pasaulei, kas atklājas sapņojošajā miegā, viņš reizē tūdaļ uztver arī krāsas. Augstākajai pasaulei, kura atsedzas dziļajā miegā, viņš ir piemērots vēl mazāk. Tādēļ tā viņam vispirms atklājas skaņās un vārdos; vēlāk viņš var arī te pacelties līdz krāsām un formām.)
Kad nu slepenskolnieks pamana, ka viņam ir šādi pārdzīvojumi dziļajā miegā, tad iesākumā tas ir viņa uzdevums, padarīt tos tik noteiktus un skaidrus, cik iespējams. Sākumā tas ir ļoti grūti; jo šajā stāvoklī pārdzīvotā uztveres iesākumā ir ārkārtīgi nelielas. Pēc pamošanās gan zina, ka kaut kas ir pārdzīvots; bet kas tas ir bijis, tas paliek pilnīgi neskaidrs. Svarīgākais šī sākumstāvokļa laikā ir palikt mierīgam un atbrīvotam un ne uz mirkli neiekrist kaut kādā nemierā un nepacietībā. Tie jebkurā gadījumā iedarbojas tikai kaitīgi. Tie nekad nevar paātrināt tālāko attīstību, bet gan tikai kavēt. Tā sacīt, mierīgi ir jāļaujas tam, kas tev tiek dots vai uzdāvināts; visam vardarbīgajam ir jāizpaliek. ja kādu laiku miega pārdzīvojumus nevar uztvert, tad pacietīgi jāgaida, kamēr tas kļūs iespējams. Jo šis mirklis noteikti reiz pienāks. Un ja pirms tam bija pacietīgs un paļāvīgs, tad šīs uztveres spējas paliek kā drošs īpašums, kamēr, rīkojoties vardarbīgi, tās gan vienreiz var parādīties, bet tad atkal pilnīgi pazust uz ilgāku laiku.
Ja uztveres spējas ir iestājušās, un miega pārdzīvojumi stāv skaidri un noteikti apziņas priekšā, tad uzmanību jāpievērš sekojošajam. Šajos pārdzīvojumos pavisam precīzi ir atšķirami divi veidi. Viens veids būs pavisam svešs pret visu to, kas pirms tam jelkad ir iepazīts. Par šiem pārdzīvojumiem sākumā var papriecāties; tos var izmantot veidošanai; bet vispār pagaidām tie jāatstāj mierā. Tie ir pirmie ziņneši par augstāko garīgo pasauli, kurā varēs orientēties tikai vēlāk. Bet otrs pārdzīvojumu veids uzmanīgam novērotājam uzrādīs zināmu radniecību ar parasto pasauli, kurā viņš dzīvo. Par ko viņš dzīves laikā pārdomā, ko viņš gribētu apjēgt no lietām savā apkārtnē, bet nevar ar parasto saprātu apjēgt, tam izskaidrojumu viņam dod miega pārdzīvojumi. Cilvēks ikdienas dzīves laikā domā par to, kas ir ap viņu. Viņš veido priekšstatus, lai apjēgtu lietu kopsakarības. Viņš mēģina ar jēdzieniem aptvert to, ko uztver viņa maņas. Uz šādiem priekšstatiem un jēdzieniem attiecas šie miega pārdzīvojumi. Kas agrāk bija tumšs, ēnai līdzīgs jēdziens, tas iegūst kaut ko skanīgu, dzīvīgu, ko var salīdzināt tikai maņu pasaules skaņām un vārdiem. Cilvēkam arvien vairāk kļūst tā, it kā viņam no kādas augstākas pasaules skaņas un vārdos čukstētu atrisinājumu mīklām, par kurām viņš lauza galvu. Un tad viņš spēj to, kas viņam nāk no kādas citas pasaules, saistīt ar parasto dzīvi. Kas iepriekš varēja sasniegt tikai viņa domas, tas tagad viņam ir pārdzīvojums, tik dzīvs un saturīgs, kāds var būt tikai maņu pasaules pārdzīvojums. Jo maņu pasaules lietas un būtnes it nemaz nav tikai tas, kas parādās kā maņu uztvere. Tie ir garīgās pasaules izpausme un izpaudums. Šī pirms tam slēptā gara pasaule tagad slepenskolniekam skan no visas apkārtnes.
Ir viegli saprast, ka šīs augstākās uztveres spējas cilvēkam tikai tad ir svētīgas, ja dvēseliskajās maņās, kas viņam ir atvērušās, viss ir kārtībā, kā taču cilvēks arī savus parastos maņu darbarīkus īstai pasaules novērošanai var izmantot tikai tad, ja tie ir likumsakarīgi iekārtoti. Bet šīs augstākās maņas cilvēks veido pats ar vingrinājumiem, ko viņam norāda slepenskološanās. – Pie šiem vingrinājumiem pieder koncentrēšanās, tas ir, uzmanības vēršana uz pilnīgi noteiktiem, ar pasaules noslēpumiem saistītiem priekšstatiem un jēdzieniem. Un tālāk tiem pieder meditēšana, tā ir dzīvošana tādās idejās, pilnīga iedziļināšanās tajās norādītajā veidā. Ar koncentrēšanos un meditēšanu cilvēks strādā ar savu dvēseli. Ar to viņš attīsta tajā dvēseliskos uztveres orgānus. Kamēr viņš ir pievērsies koncentrēšanās un meditēšanas uzdevumiem, tikmēr ķermenī aug viņa dvēsele, kā bērna dīglis aug mātes miesās. Un kad tad miega laikā iestājas attēlotie atsevišķie pārdzīvojumi, tad tuvojas dzimšanas moments brīvai kļuvušajai dvēselei, kas burtiski ir kļuvusi par citu būtni, ko cilvēks nes sevī dīgšanai un nobriešanai. – Tādēļ pūlēm koncentrēties un meditēt ir jābūt rūpīgām, un tur visu ir precīzi jāievēro, jo tie taču ir raksturotā augstākā cilvēka-dvēseles būtības dīgšanas un nobriešanas likumi. Un tam piedzimstot ir jābūt harmoniskam, sevī sakārtotam organismam. Bet ja priekšrakstos pieļauj kādu kļūdu, tad rodas nevis šāda likumsakarīga dzīvā būtne, bet gan garīgi priekšlaicīgas dzemdības, kuru rezultāts nav dzīvotspējīgs.
Ka šīs augstākās dvēseliskās būtības dzimšana sākumā notiek dziļā miegā, tas šķitīs pajēdzami, ja apdomā, ka maigais, vēl maz pretoties spējīgais organisms pie varbūtējas parādīšanās jutekliskās ikdienas dzīves laikā varbūt vispār nespētu pastāvēt šīs dzīves stingrajās, nežēlīgajās norisēs. Tā darbība netiktu ņemta vērā attiecībā pret miesas darbību. Miegā, kad ķermenis atdusas, ciktāl tā darbība ir atkarīga no jutekliskās uztveres, tad var parādīties sākumā tik maigā, neievērojamā augstākās dvēseles darbība. – Bet atkal ir jāņem vērā, ka slepenskolnieks miega pārdzīvojumus tik ilgi nedrīkst uzskatīt par pilnīgi spēkā esošām atziņām, kamēr viņš nav spējīgs pārņemt pamodušos augstāko dvēseli arī dienas apziņā. Ja viņš spēj to, tad spēj arī starp dienas pārdzīvojumiem un to laikā uztvert garīgo pasauli pēc tās rakstura, tas nozīmē, viņš var dvēseliski aptvert savas apkārtnes noslēpumus kā skaņas un vārdus.
Tagad uz šīs attīstības pakāpes ir jābūt skaidram, ka iesākumā ir darīšana ar atsevišķiem, vairāk vai mazāk nesaistītiem garīgiem pārdzīvojumiem. Ir jāpiesargājas no mēģinājumiem gribēt uzbūvēt no tiem kaut kādu noslēgtu vai arī tikai kopsakarīgi saistītu atziņu ēku. Tad dvēseles pasaulē iejauktos visdažādākie fantastiskie priekšstati un idejas; un tā varētu ļoti viegli uzbūvēt pasauli, kam ar patieso garīgo nav nekā kopīga. Slepenskolniekam nemitīgi jāvingrinās visstingrākajā paškontrolē. Pareizi ir par atsevišķajiem patiesajiem pārdzīvojumiem, kādi ir, arvien vairāk un vairāk tikt skaidrībā un nogaidīt, kamēr pilnīgi nepiespiestā veidā rodas jauni, kas it kā paši no sevis sasaistās ar jau esošajiem. – Proti, slepenskolniekam līdz ar garīgās pasaules spēku, kurā nu viņš reiz ir ienācis, un pielietojot atbilstošos vingrinājumus, iestājas arvien vairāk aptveroša apziņas paplašināšanās dziļā miega laikā. Arvien vairāk pārdzīvojumu parādās no neapzinātā un arvien mazāki miega posmi paliek neapzinātajā. Tā atsevišķās miega pieredzes arvien vairāk it kā pašas no sevis apvienojas, ja netraucē šo patieso kopā savienošanos ar dažādām kombinācijām un secinājumiem, kas taču var būt cēlušās tikai no pie maņu pasaules pieradušā saprāta. Bet jo mazāk no šīs maņu pasaules domāšanas ieradumiem tiek neattaisnotā veidā iejaukti augstākajos pārdzīvojumos, jo labāk. Ja izturas tā, tad arvien vairāk un vairāk tuvojas tai pakāpei ceļā uz augstākām atziņām, kurā stāvokļi, kas pirms tam miega laikā bija tikai neapzināti, tiek pārveidoti pilnīgi apzinātos. Tad, ja arī ķermenis atdusas, tāpat turpina dzīvot realitātē, kā tas ir esot nomodā. Būs laikam lieki piezīmēt, ka paša miega laikā sākumā ir darīšana ar citu realitāti, nekā ir tā jutekliskā vide, kurā atrodas ķermenis. Mācās taču un ir jāmācās – lai paliktu stingri stāvam uz maņu pasaules pamata un nekļūtu par fantastu – jāmācās augstākos miega pārdzīvojumus piesaistīt jutekliskajai pasaulei. Bet iesākumā miegā pārdzīvotā pasaule ir pilnīgi jauna atklāsme. – Slepenzinātnē šo svarīgo pakāpi, kurā pastāv miega dzīves apziņa, sauc par apziņas kontinuitāti (nepārtrauktību).*
Cilvēkam, kurš ir sasniedzis šo pakāpi, pārdzīvojumi un pieredzes nepārtrūkst laikā, kad fiziskais ķermenis atdusas un dvēsele nesaņem nekādus iespaidus no maņu instrumentiem.
05.12.2005
Komentāri:
stabulnieks, sct@inbox.lv 18:39:58 20.07.2006
... ja vēl šos trīs stāvokļus projicētu piecās izjūtās, tad rastos pilnīgs priekšstats par telpisko energiju apmaiņas likumībām ... arī apziņa taptu dziļāk izprasta un dzīva telpas redzēšana nebūtu liegta ... šamanisma u.c. praktizēšanas veidu pamats .......
egija, egijazomerfelde14 14:12:20 08.02.2006
meditējot var atrisināt dažādas problēmas.Un sazināties ar univerau kas ir mūsos iekšā ieteiktu meditēt!Tas palīdz izprast sevi!!!tas ir labs risinājums!!!!!
saule, 14:23:27 06.12.2005
..cik interesanti...........................man patika. bet es domaaju, ka to var sasniegt arii
nemediteejot un nemaacoties. taa reizeem vienkaarshi ir.