Visas vēstures garumā ideologi un reliģiskie līderi mums apgalvoja, ka, ja mēs veiksim noteiktus rituālus, atkārtosim noteiktas lūgšanas vai mantras, pieskaņojoties noteiktiem paraugiem, apspiedīsim savas vēlmes, kontrolēsim savas domas, attīrīsim savas tieksmes, ierobežosim savas iekāres un atturēsimies no seksuāla apmierinājuma, tad, pietiekamā mērā novārdzinājuši savu prātu un ķermeni, mēs atradīsim kaut ko aiz šīs īsās dzīves robežām. Un tas ir tas, ko miljoniem, tā saucamo, reliģisko cilvēku ir darījuši gadsimtu gaitā, vai nu vientulībā, dodoties tuksnesī, kalnos, alās, ceļojot no ciemata uz ciematu ar ubaga krūzīti, vai arī apvienojoties grupā, dodoties klosterī, piespiežot savu prātu pielāgoties uzstādītajam paraugam. Taču nomocītais, salauztais prāts, prāts, kurš vēlas aizbēgt no jebkādas kņadas, kurš ir novērsies no ārējās pasaules un ir kļuvis truls disciplīnas un pielāgojumu dēļ, – tāds prāts, lai cik ilgi tas nemeklētu, neatradīs neko citu, kā vien to, kas atbilst viņa paša izkropļojumiem.
Visas vēstures garumā ideologi un reliģiskie līderi mums apgalvoja, ka, ja mēs veiksim noteiktus rituālus, atkārtosim noteiktas lūgšanas vai mantras, pieskaņojoties noteiktiem paraugiem, apspiedīsim savas vēlmes, kontrolēsim savas domas, attīrīsim savas tieksmes, ierobežosim savas iekāres un atturēsimies no seksuāla apmierinājuma, tad, pietiekamā mērā novārdzinājuši savu prātu un ķermeni, mēs atradīsim kaut ko aiz šīs īsās dzīves robežām. Un tas ir tas, ko miljoniem, tā saucamo, reliģisko cilvēku ir darījuši gadsimtu gaitā, vai nu vientulībā, dodoties tuksnesī, kalnos, alās, ceļojot no ciemata uz ciematu ar ubaga krūzīti, vai arī apvienojoties grupā, dodoties klosterī, piespiežot savu prātu pielāgoties uzstādītajam paraugam. Taču nomocītais, salauztais prāts, prāts, kurš vēlas aizbēgt no jebkādas kņadas, kurš ir novērsies no ārējās pasaules un ir kļuvis truls disciplīnas un pielāgojumu dēļ, – tāds prāts, lai cik ilgi tas nemeklētu, neatradīs neko citu, kā vien to, kas atbilst viņa paša izkropļojumiem.
Un tātad, lai atklātu, vai ir patiešām kas tāds aiz šīs trauksmainās, baiļu un sāncensības pilnās dzīves robežām, kā man šķiet, ir nepieciešama pavisam citāda pieeja. Tradicionālā pieeja ir virzība no perifērijas uz iekšu, uz centru, lai ar laiku atsacīšanās prakses rezultātā pakāpeniski nonāktu līdz iekšējai ziedēšanai, iekšējam skaistumam un mīlestībai, (bet faktiski ar tādu pieeju tiek darīts viss, lai kļūtu aprobežots, sīks un niecīgs); kad, pakāpeniski attīroties, noņemot no sevis vienu kārtu pēc otras, paļaujoties uz laiku un uzskatot, ka vēlamo var sasniegt rīt, nākamajā dzīvē, cilvēks pakāpeniski pietuvojas šim centram, viņš atklāj, ka tur nav nekā, jo prāts kļuvis nespējīgs, truls un nejūtīgs.
Vērojot šo procesu, tu sev jautā, vai nepastāv pavisam citāda pieeja, t.i., – vai nav iespējams izrāviens no centra? Pasaule pieņem tradicionālo pieeju un seko tai. Pirmais nekārtības mūsos iemesls ir tādas realitātes meklējums, ko mums apsolījis kāds cits. Mēs mehāniski sekojam kādam, kas garantē mums ērtu garīgo dzīvi. Pats neticamākais ir tas, ka, lai gan vairums no mums ir pret politisko tirāniju un diktatūru, mēs iekšēji pieņemam autoritāti un tirāniju, ļaujot kādam citam kropļot mūsu prātus un dzīves ceļu. Taču, ja mēs pilnībā, ne intelektuāli, bet faktiski atmetīsim jebkuru, tā saucamo, garīgo autoritāti, visas ceremonijas, rituālus un dogmas, – bet tas nozīmētu vientulību, konfliktu ar sabiedrību, – mēs pārstāsim būt cienījami cilvēki. Cienījams cilvēks nevar pietuvoties bezgalīgajai, neizmērojamajai realitātei.
Teiksim, jūs sāksit ar kaut kā pavisam aplama – tradicionālās pieejas – noliegšanu, tad, ja jūsu noliegšana ir tikai reakcija, jūs radīsit tikai citu šablonu, kas būs tikai slazds, ja jūs tikai mēģināsiet sevi intelektuāli pārliecināt, ka šī noliegšana ir ļoti laba ideja, bet neko neuzsāksit, jūs necik nepavirzīsities uz priekšu. Savukārt, ja jūs noliedzat šo pieeju, jo saprotat tās muļķīgumu un brieduma trūkumu, ja jūs to atmetat tāpēc, ka esat brīvi un neizjūtat bailes, ja jūs noraidāt to ar satriecošu saprātu, jūs radāt sevī un apkārt sev lielu uztraukumu, taču jūs izejat no cienīguma slazda. Tad jūs saprotat, ka vairs nemeklējat. Lūk, tas ir pirmais, ko jūs esat iemācījies, – nemeklēt. Kad jūs meklējat, jūs faktiski vienkārši pētāt vitrīnas.
Jautājums par to, vai eksistē Dievs, īstā realitāte vai kā to arī sauktu, nekad nevar tikt atrisināts ar grāmatu, priesteru vai filozofu un pestītāju palīdzību. Nekas un neviens cits nevar atbildēt uz šo jautājumu, kā vien jūs pats. Tieši tāpēc jums jāiepazīst pašam sevi. Sevis saprašana ir vieduma sākums.
Bet kas jūs esat, kas ir jūsu individualitāte? Es domāju, ka ir starpība starp cilvēku un indivīdu. Indivīds ir lokāla būtne, kas dzīvo noteiktā valstī, kas pieder noteiktai kultūrai, noteiktai sabiedrībai, noteiktai reliģijai. Cilvēks nav lokāla būtne – viņš ir visur. Ja indivīds darbojas tikai atsevišķā plašā dzīves lauka nostūrī, tad viņa darbībai nav nekādas saistības ar veselo. Līdz ar to jāatceras, ka mēs runājam par veselo, bet nevis par kādu daļu, jo lielākais ietver mazāko, bet mazākais neietver lielāko. Indivīds ir sīka, nelaimīga, neveiksmīga būtne, kas apmierinās ar saviem dieviem un šaurajām tradīcijām, kamēr cilvēkam rūp vispārējā labklājība, vispārējās ciešanas un vispārējais haoss pasaulē.
Mēs, cilvēki, esam palikuši tādi paši, kādi bijām miljoniem gadu: bezgalīgi alkatīgi, skaudīgi un agresīvi, aizdomīgi, pilni trauksmju un izmisuma, ar nejaušiem prieka un mīlestības uzplaiksnījumiem. Mēs esam briesmīgs naida, baiļu un labestības, vardarbības un miera vienlaicīgs sajaukums. Ārēji ir panākts liels progress – no vērša pajūga līdz reaktīvajai lidmašīnai, taču psiholoģiski indivīds nav izmainījies, bet sabiedrības struktūra visur pasaulē ir indivīdu radīta. Ārējā sociālā struktūra ir mūsu savstarpējo cilvēcisko attiecību iekšējās, psiholoģiskās struktūras sekas, jo, tā kā indivīds ir cilvēku kopējās pieredzes, zināšanu un uzvedības rezultāts, katrs no mums ir visas pagātnes noliktava. Indivīds ir cilvēks, kurš pārstāv visu cilvēci; visa cilvēces vēsture ir ierakstīta mūsos.
Pasekojiet līdzi tam, kas patiesībā notiek mūsos un ārpus mums un šajā uz konkurenci balstītajā kultūrā, kurā jūs dzīvojat, – ar tās prasībām pēc varas, stāvokļa, prestiža, veiksmes un visa pārējā; padomājiet par sasniegumiem, ar kuriem jūs tā lepojaties, izpētiet visu to sfēru, ko jūs saucat par dzīvi ar konfliktu visās attiecību formās, ar naidu, naidīgumu, nežēlību un nebeidzamajiem kariem. Šī sfēra, šī dzīve ir viss, ko mēs pazīstam, un, nespējot saprast šo briesmīgo cīnu par izdzīvošanu, mēs, saprotams, tās priekšā izjūtam bailes, mēs meklējam glābiņu, bēgot no tās jebkurā iespējamajā veidā. Tāpat mēs baidāmies no nezināmā, no nāves, no rītdienas. Tātad mēs baidāmies gan zināmā, gan nezināmā. Tāda ir mūsu ikdiena; tajā nav cerību, tāpēc jebkura filozofijas daudzveidība, jebkura ideoloģiska teorija ir bēgšana no realitātes, no tā, kas ir.
Visas ārējās formas, pārmaiņas pēc kariem, revolūcijām, reformām, likumu un ideoloģiju ieviešanas, ir cietušas pilnīgu neveiksmi un nav izmainījušas cilvēka būtību, un tātad – arī sabiedrības būtību. Kā cilvēki, kas dzīvo šajā briesmīgi kroplajā pasaulē, uzdosim sev jautājumu, vai šī sabiedrība, kas balstīta uz konkurenci, nežēlību un bailēm, var piedzīvot galu? Vai tas var būt ne intelektuāla koncepcija, ne tikai cerība, bet patiess fakts? Es domāju, ka tas var notikt tikai tad, ja katrs no mums apzināsies, ka mēs kā indivīdi, kā cilvēki, lai kādā pasaules daļā mēs nedzīvotu, lai kādai kultūrai mēs nepiederētu, esam pilnībā atbildīgi par to stāvokli, kādā atrodas pasaule. Mēs, katrs no mums, esam atbildīgi par katru karu mūsu pašu vēlmju agresijas, mūsu nacionālisma, mūsu egoisma, mūsu dievu, mūsu aizspriedumu, mūsu ideālu, visa, kas mūs šķir, dēļ. Un tikai tad mēs saprotam, ne intelektuāli, bet faktiski (tāpat kā īstu faktu vai tāpat kā apzināmies sāpes), ka jūs un es esam atbildīgi par visu šo pastāvošo haosu, par visām ciešanām pasaulē, jo mēs tajā esam ieguldījuši daļu savas ikdienas dzīves un esam daļa no šis briesmīgās sabiedrības ar tās kariem, šķelšanos, ar tās kroplumu, cietsirdību un skopumu; tikai tad, kad mēs patiešām to sapratīsim, mēs sāksim rīkoties. Bet, ko gan var izdarīt cilvēks? Ko mēs ar jums varam izdarīt, lai radītu pavisam jaunu sabiedrību? Mēs uzdodam sev ļoti nopietnu jautājumu. Vai vispār pastāv kaut kas, ko var izdarīt? Vai kāds mums to pateiks? Tā saucamie garīgie līderi, kas, kā uzskata, zina šīs lietas labāk par mums, ir runājuši par to, cenšoties mūs pagriezt un iestūrēt jaunā šablonā, kas mūs nav aizvedis sevišķi tālu; pieredzējuši, mācīti cilvēki rādīja mums, taču arī tas nav mūs pavirzījis tālāk. Mums teica, ka visi ceļi ved uz patiesību: hinduistam ir savs ceļš, kādam citam, piemēram, kristietim vai musulmanim, – savs, un ka tie visi satiksies pie vienām durvīm. Taču, ja to uzmanīgi aplūko, tas izrādīsies pavisam absurdi. Nav ceļa uz patiesību. Tajā ir Patiesības skaistums. Tā ir dzīva. Ir ceļš uz nedzīvu lietu, jo tā ir nekustīga. Bet, kad jūs redzat, ka patiesība ir kaut kas pavisam dzīvs, kustīgs, kas nekad nestāv uz vietas, ka tā nekad neuzturas ne templī, ne mošejā, ne baznīcā, un, ka nekas – ne reliģija, ne skolotājs, ne filozofs, – nevar līdz tai aizvest, tad jūs arī ieraudzīsiet, ka šis dzīvais kaut kas ir tas, kas jūs patiesībā esat: jūsu izmisums, jūsu sāpes un skumjas, kurās jūs dzīvojat. Līdz ar tā visa saprašanu jūs zināt, kā skatīties uz lietām jūsu dzīvē. Taču nevar raudzīties caur ideoloģiju, caur vārdu ekrānu, caur cerībām un bailēm.
Un tā jūs redzat, ka jums nevajag būt atkarīgam no kāda, ka nav nedz līdera, nedz skolotāja, nedz autoritātes, bet tikai jūs pats, jūsu attiecības ar citiem un ar pasauli – nekā cita nav. Kad jūs to apzināties, rodas vai nu dziļš izmisums, kas rada cinismu un rūgtumu, vai arī, ja jūs aci pret aci sastopaties ar faktu, ka neviens cits, bet tikai jūs esat atbildīgi par pasauli un sevi, par to, ko jūs domājat, ko jūtat, kā rīkojaties, – viss žēlums aiziet. Mēs parasti cenšamies apsūdzēt citus, taču tas ir žēluma pret sevi paveids.
Un tā, vai mēs, jūs un es, varam radīt sevī bez nekādas ārējas ietekmes, bez nekādas ticības, bez bailēm par sodu, vai savas būtības pamatos mēs varam radīt pilnīgu revolūciju, psiholoģisku mutāciju tā, lai jūs pārstātu būt nežēlīgi, spējīgi uz vardarbību, sāncensību, lai jūs pārstātu izjust trauksmi, bailes, alkatību, skaudību un visas pārējās jūsu rakstura izpausmes, kas radījušas šo satrūdējušo sabiedrību, kurā noris mūsu ikdienas dzīve?
Džidu KrišnamurtiBrīvība no zināmā
30.12.2009
Komentāri:
Girts Aivaram 09:03:20 01.04.2010
87.110.188.219
Aivars no rīta piecēlās un uzvilka čības. Čukča Nimzams brīnījās, ka šodien pieaugusi ziemeļblāzmas intensitāte. Baikanūras stepē vilks noķēra un apēda zaķi. Mičiganā Džons brīnījās, ka bija nolijis lietus. Kombainieris Pēteris bija pazaudējis uzgriežņa atslēgu. Bizbizmārīte lidoja pāri jūrai, tai pietrūka spēka, viņa iekrita jūrā un noslīka.
Aivar, kāpēc Tu nogalināji bizbizmārīti? Vai Tev ar zaķi nepietika?
******************************************************
Puis, vai Tu patiešām nesaproti, ka dzen zosis? Nav interesanti runāties ar cilvēku, kurš apzināti vai neapzināti velk uz šizofrēniju.
Man pieleca, ka laikam Tu mērķē uz 'Šķenderiem' (laikam tā to vietu sauca?), kurā pirms n-gadiem notika viens pasākums. Es to pasākumu neorganizēju, man nebija gods tajā pasākumā ar runu uzstāties, es nezinu, kas tai vietai ir saimnieks, viņu nepazīstu (ja tikai tā nav tā melnīgsnējā sieviete, to no skata zinu), par garīgām lietām noteikti neesmu ar viņu runājis - tas attiecībā par šo 'Un Tu biji tas , kurš novirzīji viņu citur'. Ja saimnieks ir miris, lai viņam vieglas smiltis! Parādi man kādu, kura ģimenē kāds nav nomiris!
Attiecībā uz šo: 'jo Tu kā parasti grābsties gar manu saldējumu. Tādus cilvēkus es augstu nevērtēju.' - tas saldējums vienlaicīgi ir Tavs un nav Tavs. Tev tas patiešām (kā ikvienam) pieder, taču Tu neesi privatizējis ne Jauno Derību, ne Radītāju, ne Esamību. Tā saldējuma pietiek visiem, Radītājs to ir paredzējis visiem. Un man īstenībā ir stipri vienaldzīgi, kā Tu mani vērtē. Tā ir Tava darīšana.
Dzīvo vesels!
Aivars Ģirts 18:11:24 31.03.2010
95.68.6.169
Jā ...opā. Nezināji? uz bērēm jau noteikti nebiji?Tāpēc, Ģirt, garīgās likumdošanas simboli ir tādi -
1. Ja izmanto kādas Dievticības formas(piem. Bībeli, tad Tev ir jābūt šīs ticības pārstāvim.) Jo garīgā izglītība ir caur garīgo praksi. Ja nepraktizē kopā ar Bībeles ticības brāļiem , tad ....rezultāts vienkārši nav. Tu izmanto Bībeles tekstu , labu domādams, bet teksts diemžēl veido citu skatījumu tam , kurš ir tajā mācībā iekšā. To sauc par kanonisku apziņas un zinību līmeni. Dievs pēc ticības dod izprast tā teksta dziļumus un simbolus. Tā tas vienkārši ir. Nav iespējams neko izmainīt. Citādi , tāpat kā Sīmanis ņems un gribēs visu Dieva spēku un gudrību nopirkt ļauns cilvēks.
Kā tad bij ar J. Kalnu. Arī viņa dzīves biedres gleznas vēl arvien stāv tajā krogā. Viņš ar Bībeli rokā lasīja lekcijas. Pastāvīgi izmantoja Bībeli , bet veidoja no tās citu mācību. Tas ir antikrista fenomens. Maldu mācība. Tur pat blakus Subača zīmējumi. Saimnieks nespēja izvēlēties Dieva patiesību. No viena simbola viņam bij jāatsakās. Un Tu biji tas , kurš novirzīji viņu citur.
Ģirt, nedrīkst tā. Par katru vārdu cilvēkiem ir jāatbild. It sevišķi , ja ir runa par garīgajām lietām. Jo garīgās pasaules substancē ir divi prāti - sātaniskā patiesība un Dieva. No vienas ir jāatsakās. Tad arī lietas aiziet un cilvēks kļūst laimīgs.
Girts 05:57:27 31.03.2010
212.93.100.166
(c): 'Kad ieradies Straupē ar savām vājprātības vārsmām, atceries ? Teicu , ka esi nācis uz Straupi lai nogalinātu ar antikrista mācību. Un tas saimnieks jau ir miris. Ar Aldi Tev nepietika.....'
Opā!
Šitas ir lielākais (šizofrēniskais?) bezsakars, kādu par sevi jebkad esmu lasījis.
Nav komentāru. Bilde pati, kā saka, 'uz sejas'.
Karlsons 21:42:37 30.03.2010
62.84.3.198
kāds Latvijai sakars ar Kristu vai Antikristu? Kristus vārdā tautu asinis lietas... tik vien.
Aivars Ģirtam 19:02:40 30.03.2010
95.68.6.169
Piedod, Ģirt, Tava demagoģija ir izcila. Es nemaz nevēlos ar Tevi diskutēt par Tavu lavierēšanu ar fragmentiem no tekstiem utt... Protams , ka tam šaurpierim , kurš nevēlās iedziļināties kādas attiecīgas reliģijas īpatnībās viss liekams vienā katlā. Kā Huss tā slepkava pāvests. Jo viņa uzdevums ir norakt Dievticību un sekot nekam. Jāseko Krišnamurti. Nebūs tā.Un Tavs citāts no JD arī ir diezgan nekompetents. Jo neredzamais veids atrādās tādā cilvēkā , kurš ir pieņēmis Dieva likumdošanu. Viņš jūt un zin kāda ir Dieva valstība, jo viņam pieskārienu ir devis Jēzus. Un Jēzus bij reāls uz zemes , kurš prezentēja Dieva vārdu. ,,Un vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū,, .
Es , Ģirt, vairāk analizēju to rakstu, nevis Tavu skrējienu ar mani, jo Tu kā parasti grābsties gar manu saldējumu. Tādus cilvēkus es augstu nevērtēju. Tu esi tas , kurš izmantodams Bībeli, novirzi no ceļa cilvēkus. Salaid sātanismu kopā ar kristietību.
Kad ieradies Straupē ar savām vājprātības vārsmām, atceries ? Teicu , ka esi nācis uz Straupi lai nogalinātu ar antikrista mācību. Un tas saimnieks jau ir miris. Ar Aldi Tev nepietika.....Turpini vien ņirgāties par kristiešiem un Dieva vārdu. Tu esi svešu antikrista mācību ieviesējs Latvijā.
Interesanti , kā Guga formulētu Tavu reliģiju pasaules reliģisko mācību kontekstā. Es elementāri. Inteliģenta vājprātība.
Girts Aivaram 12:45:36 30.03.2010
87.110.188.219
(c): 'Kurš tad Husa laikā bij reliģiskais līderis man ? - Huss. Bet šī raksta autoram Pāvests.'
Līderi ir abi divi, jo abiem seko masas. Tas, ka Tu to neatzīsti, nemaina lietas būtību (mana šņabja nedzeršana nenozīmē, ka nav alkoholisma). Cita lieta, ka cilvēkam PAŠAM VISPIRMS jāizdara izvēle, kam sekot - Husam vai Pāvestam.
c) 'Es meklēšu Dievu sevī. Neatradīs tā Dievu. neviens to nav izdarījis.'
Tu patiešām tā domā, Aivar? Tad Tu esi radījis savu reliģiju (Aivarisms?) un mums nu nemaz nav paceļam. Es tomēr vairāk orientējos uz Jauno Derību:
Lūkas 17.nodaļa 20.,21.
'Dieva valstība nenāk ārīgi nomanāma. Un arī nesacīs: redzi, še, vai redzi, tur; jo redzi, Dieva Valstība ir iekš jums.'
Tāda pieeja man ir tuvāka un paša praksē pārbaudīta.
Es uz kādu brīdi atkal pazudīšu. Bija interesanti atkalsatikties.
Lai Tev priecīgs prāts šodienas jaukajā pavasarī, miers sirdī un saticība ģimenē!
Aivars 11:25:52 30.03.2010
95.68.6.169
Te laikam labot šajā forumā nevar. Es tur uzrakstīju , ka Dievs ir mans reliģiskais līderis. Tas tā sanāca nepārlasot. Vajadzēja savādāk.
Aivars Ģirtam 11:22:00 30.03.2010
95.68.6.169
Es Tev pēdējo reizi Ģirt paužu , un izbeidz piekasīties. Kristietības līderi man ir Dievs. Ja kāds sevi nominē par līderi , tas vēl nenozīmē , ka viņš ir līderis. Taisni pretēji. Bībele par tādiem ,,līderiem,, izsakās noraidoši = ,,viņi aizliedz doties laulībā. Tie nav līderi. Bet šī raksta autors prezentē reliģijas ar to līderiem par tukšu lietu.Kurš tad Husa laikā bij reliģiskais līderis man ? - Huss. Bet šī raksta autoram Pāvests. Te ir tā atšķirība. Raksta autoram bij ši teikuma kombinācija un raksta saturs jāveido tā lai nenovestu cilvēkus no Dieva starpniekiem. Līderiem. Viss tas raksts izkārtojas tā , ka viņš ir īstais gudrītis kā cilvēkiem jāveido attiecības. Ko tad cilvēks izlasīdams rakstu sapratīs? A, nu ja pāvests atbalsta pediņus , tātad ar kristietību man nav jākrāmējas. Es meklēšu Dievu sevī. Neatradīs tā Dievu. neviens to nav izdarījis.
Girts Aivaram 08:10:49 30.03.2010
87.110.188.219
(c): 'Protams , ka šis cilvēks melo':)))))
Tatad, Tu uzskati, ka nav reliģisko līderu, kas aicina atturēties no seksa?
Tieši jau par to bija Tavs melošanas apvainojums. Palasi atpakaļ savus vārdus: 'Nu , tur tas vīrs bešķiņ samelojas , ka reliģiskie līderi aizliedz seksu.'
Arguments, ka 'Es kaut kādus viltus kristiešus neuzskatu par reliģiskajiem līderiem' ir nekāds. Pirmkārt, priesteri tāpēc ir priesteri, lai būtu līderi ('labi' vai 'slikti', tas ir, kā jau teicu, ir cits jautājums). Otrkārt, te runa nav tikai par kristietību vien. Guga par to daudz apakšā komentos pastāstīja.
Ja es nedzeru šņabi un uzskatu, ka pasaulē [tāpēc] nav alkoholisma un uzskatu, ka tie, kas saka, ka ir cilvēki ar alkoholisma problēmu, melo - uz ko tas norāda? Laikam jau uz manu aprobežotību, jo norāda, ka nevēlos ieraudzīt objektīvas lietas.
Tagad šitas: 'Sanāk tā , ka Matejs ir nulle , Jēzus nulle' ir jau pilnīgi pa citu tēmu, tā ir Tava locīšanās. Pirmkārt, 'vīrs rakstā' neko tādu nesaka, otrkārt, ja pagriež to Tavā interpretācijā, tad te atkal iet runa par teksta sapratni.
(c) 'Ko tu vari savā galvā sadomāt, tā arī tev liksies , ka Dievs to teicis....super!'
Ja Tu tā patiesi domā, tad man Tevis žēl un būs jāaizlūdz par Tavu nabaga dvēseli. Aivar, Dievu nevar atrast vai sadzirdēt kaut ko sadomājot galvā. Tas ir Sirds jautājums. Tas ir Mīlestības jautājums. Tas ir cilvēka Visas Būtības jautājums. Un ļoti ļoti personisks akts. Līdz Gaismai, reizēm ekstāzei, reizēm apskaidrojošām asarām. Un vienmēr BEZ STARPNIEKIEM.
(c): 'Šis raksts pamudina neko nedarīt. Neizzināt, nejautāt. Būt trulam.'
Man liekas otrādi. Šis raksts mudina darīt un negaidīt, ka kāds kaut ko izdarīs manā vietā. Šis raksts norāda, kam ir jāsper pirmais solis, lai dzīvē kaut kas mainītos - pašam cilvēkam.
Aivars 00:17:01 30.03.2010
95.68.6.169
Sorī, Guga, tas bij domāts Ģirtam. smaidiņš.....
Aivars Gugam 00:11:01 30.03.2010
95.68.6.169
Laikam Tu uzdod jautājumu.
,,,Pretjautājums - kā Tev pašam ir ar to, ja svešu cilvēku apvainoji melošanā, respektīvi, nosauci par meli? Īpaši situācijā, kad šis cilvēks ir teicis acīmredzamu patiesību?,,,,,
Protams , ka šis cilvēks melo. Sanāk tā , ka Matejs ir nulle , Jēzus nulle. Šim teikuma bij jābūt savādākā skaidrojumā ar cieņu pret Dieva izredzētajiem skolotājiem. Viņi ir starpnieki ar vislielāko burtu.
Aivars Ģirtam 00:03:35 30.03.2010
95.68.6.169
Bez starpnieka. Tā ir jauna antireliģija. Viens uzraksta un otrs notic.Kā var izzināt Dievu , ja nav starpnieka? Ko tu vari savā galvā sadomāt, tā arī tev liksies , ka Dievs to teicis....super!
Cilvēks un Dievs ir divu dzīvo substance. Dievs ir dzīvs un Viņš, caur Viņa žēlastībā nonākušiem cilvēkiem, prezentē sevi. Tie ir starpnieki. Piem. Man tādi starpnieki vairs nav vajadzīgi , jo es esmu ar Jēzu uz TU. Bet tas nenozīmē, ka mans garīgais tēvs vēl arvien mani nepamācītu , vai nelūgtu par mani uttt... Svētajos rakstos ir viss pateikts kāds ir Dievs un kā cilvēkam ir jādzīvo uz šīs zemes. kas sagaida atsevišķu indivīdu un visu pasauli kopumā.
Šis raksts pamudina neko nedarīt. Neizzināt, nejautāt. Būt trulam.
Iznāk tā - piedzima bērns, paaugās, sāka iet skolā, baznīcā...tad pēkšņi izlasīja vienu rakstu un .....atmeta visam ar roku un sāka vairs nedzīvot. Meklēt Dievu......neatradīs tādā veidā neko. Neviens nav atradis, arī šī raksta autors. Ja viņš būtu atradis , tad uzrunātu cilvēkus citā formā.
Girts Aivaram 13:52:01 29.03.2010
87.110.188.219
Tu: 'Viņam acīmredzot ir apslēpts tas , ka cilvēku izmainīt var tikai Tas , kas ir cilvēku un visu dzīvo radījis.'
Man, savukārt, liekas, ka viņš tieši aicina cilvēku uz personiskām attiecībām ar To. Uz personiskām attiecībām bez starpniekiem. Bez 'līderiem'. Bez 'autoritātēm'. Vismaz pieņemt personīgu lēmumu. Jo tas ir vienīgais ceļš. Kāds var aicināt, sludināt iestāties attiecībās ar To, taču iestāšanās ir KATRA PAŠA lēmums. Sākt rīkoties - tas ir KATRA PAŠA lēmums. Sākt domāt un darīt citādi - tas ir KATRA PAŠA lēmums. Neatkarīgi, vai tā ir kristietība, budisms, nāburgu Minnisms, vai vienkārši dzeršanas/pīpošanas atmešana.
Jo: ' ... tikai jūs pats, jūsu attiecības ar citiem un ar pasauli – nekā cita nav.' Vai tad pasaule nepieder pie Tā?
Protams, darīšanai jānotiek, iesakņojoties Tajā! Pretējā gadījumā tam visam ir graša cena, jo '... bez Manis jūs ne nieka nevariet'.
Te mēs atgriežamies pie jau simtreiz diskutētā jautājuma - kā mēs izlasām un saprotam tekstus. Šo tekstu. Jauno Derību. Citus tekstus. Tas ir jautājums, ko katra 'brilles' (lasi - ierobežotība) izlaiž cauri un kādā gaismā to visu pagriež. Par šo tēmu mēs tepat lejā ar Gugu samargojām tekstus veseliem baķiem.
Girts Aivaram 11:49:40 29.03.2010
87.110.188.219
(c) 'Kā Tev ar garīgo attīstību , ja svešs cilvēks ir jānosauc par aprobežotu? Kādā attīstībā , prāta dimensijā Tu atrodies?'
Man ar garīgo attīstību ir tā, kā man ar to ir :))) Ne labāk un ne sliktāk. Svešs cilvēks - varbūt, taču es šo cilvēku iepazīstu no vārdiem, ko tas saka. Un ko šie vārdi izstaro. Tas ir gana pietiekoši. Vismaz reizēm.
Pretjautājums - kā Tev pašam ir ar to, ja svešu cilvēku apvainoji melošanā, respektīvi, nosauci par meli? Īpaši situācijā, kad šis cilvēks ir teicis acīmredzamu patiesību?
Aivars 10:51:03 29.03.2010
95.68.6.169
Šī raksta autors būtībā pats ir bezcerības sējējs. Un viņa ieteikums caur sevi domāt un attīstīties ir nākamā reliģija. Viņam acīmredzot ir apslēpts tas , ka cilvēku izmainīt var tikai Tas , kas ir cilvēku un visu dzīvo radījis. Un to arī Radītājs ir apsolījis ka Viņš to var izdarīt un dara. Bet pilnīgu sabiedrības maiņu Dievs ir apsolījis uz jaunās zemes , kur Radītājs cilvēku būs pārveidojis tādā pakāpē, ka ļaunums vienkārši nebūs.
Aivars 10:39:06 29.03.2010
95.68.6.169
,, ....Tā saucamie garīgie līderi, kas, kā uzskata, zina šīs lietas labāk par mums, ir runājuši par to, cenšoties mūs pagriezt un iestūrēt jaunā šablonā, kas mūs nav aizvedis sevišķi tālu....,,
Kristietībā ir trīs pareizrakstības.
1. Caur rakstiem var noteikt kādā stāvoklī atrodas šis laiks
2. Kāda ir nākotne uz šīs zemes un kāda būs nākamā zeme
3. Ko darīt tev uz šīs zemes lai sevi sagatavotu , pārveidotu.
Aivars Ģirtam 10:33:33 29.03.2010
95.68.6.169
Par aprobežotību.Kā Tev ar garīgo attīstību , ja svešs cilvēks ir jānosauc par aprobežotu? Kādā attīstībā , prāta dimensijā Tu atrodies?
Te jau ir tas fenomens.
Girts Aivaram 07:48:35 29.03.2010
87.110.188.219
Nu, ja cilvēks ir priestera kārtā, tad viņš ir augstu stāvošs. Ideologs. Līderis. Viņam seko cilvēki. Vēstures gaitā tādi bija daudzi ('labi' vai 'slikti' - tas ir cits jautājums; vai tas, uz ko viņi aicina, ir 'labs' vai 'slikts' - tas arī ir cits jautājums!). Un vēl joprojām ir daudzi. Savukārt, cilvēkiem, kam nav sava mugurkaula, ir tendence kādam sekot.
Tas 'vīrs rakstā' vienkārši konstatē šādu faktu. Un par šo faktu runā. Ja Tu tajā redzi melošanu, tad, piedod, vecīt, esi aprobežots!
Pārējo komentārā esi pateicis gana skaisti un Tev var piekrist.
Aivars Gugam 22:07:56 28.03.2010
95.68.6.169
Interesanti kur mani var iestūķēt reliģiju glūzeri kad es ar savu sievu , nolikdami bērnus gulēt, kādu laiku pavakarējam pie tējas , sveces parunājam par mums diviem vien mīļām lietām un kas beidzās ar mīlēšanos?Ja no tā mēs taisām zinātni un reliģiskus secinājumus par cilvēkiem , kuri mīl Jēzu ...sorī...smiekli man nāk....
Aivars 21:55:10 28.03.2010
95.68.6.169
Es kaut kādus viltus kristiešus neuzskatu par reliģiskajiem līderiem. Līderi ir citi. Piem. Pāvils saka= ir labi sievu neaizskart, bet lai nerastos apgrēcības var doties laulībā un divi tad kļūst par vienu.Šis vīrs(rakstā) tādā veidā pasaka , ka piem. kristietība ir figņa un viņas līderi. Es jau par to. Tas nav līderis , kurš aizliedz Dieva pavēli radīšanas pirmsākumos = vairojieties ...
Mīlestības ģēnijs , Jēzus visās lietās māca mums iecietību. Piem. Bībelē teikts , ka bīskaps lai ir vienas sievas vīrs. Tas nu , nenozīmē , ka musulmaņu vidē kāds kristietis nedrīkstētu dzīvot ar vairākām sievām. ja viņš kļūst par kristieti, ko , viņš paņems vienu sievu un pārējās patrieks....tā būs mīlestība pret tuvāko? Taču nē.
Tomēr Dievs mums dod kaut kādas pamācības , jo viņš redz kopumā cilvēci visās izpausmēs un raksturos. Primārais ir būt kopā ar Dievu tādās attiecībās , ka sekss ir pakārtots Viņa mīlestībā un Viņa gādībā. Mīlestībā taču dzimst bērni. Domāju , ka celibāts ir viena no kristīgās baznīcas tumsām , kas nāk no iedomīgiem , sevi paauKstinošiem ļaužiem , kuriem ar Jēzus mīlestību nav nekāda sakara.
guga, Ģirtam 19:27:05 25.03.2010
62.85.19.217
Aivars ir no kaut kādiem tā saucamajiem evanģēlistiem, precīzi gan nav skaidrs no kādiem, to viņš nekad te nav skaidri paudis, bet tiem visiem attiecībā pret seksu ir pat ļoti liberāla attieksme.
Pārsvarā viņu sludinātāji sludina, ka vajag to darīt nebēdnīgi un jo biežāk, jo labāk, un ka tas ir Dievam tīkams darbs, precīzi atsaucoties uz to pašu, uz ko atsaucās arī Aivars šeit un vēl uz vienu otru vietu pamatā no Vecās Derības. Tādā ziņā tas, ko viņš teica, ir pilnīgā saskaņā ar viņa reliģiju.
Tādā ziņā viņi ir drīzāk tuvāki, ja runājam par agrīno kristietību, vienai otrai specifiska novirziena gnostiskai sektai kā klasiskajai agrīnajai kristietībai, kuras pamattendence tomēr bija regulētā veidā, bet pēc iespējas tomēr ieviest garīgo praksi, kas klasiskajās kultūrās vienmēr ir bijusi ezoteriska doktrīna, cik iespējams masā, kas sākotnēja tiešām radīja spēcīgu iekšējās kultūras atdzimšanas impulsu, bet vēlāk caur ienākšanu politikā tomēr noveda arī pie diezgan smagām deformācijām.
Bet kurā gan kultūrā caur reliģiju nav ienākušas smagas deformācijas. Kura reliģija tad šajā ziņā būtu tā tīrā. Ja Rietumu kultūras abu veidu katolicismi vismaz no daļas smagāko deformāciju caur iepriekšējo 4 gadsimtu asiņu jūrām ir krietni atbrīvojušies (protams, ar noteiktām paliekām tām joprojām jācīnās - 2000 gadu jau nav joks), tad hinduisma deformācijas joprojām daudz smagāk traucē cilvēcisku dzīvi vismaz pusei no vairāk par miljardu šī subkontinenta iedzīvotāju. Un pie tam salīdzinoši stipri nedaudzie šīs kultūras cilvēki, kas ir pāri tam visam, neko tajā būtiski nespēj ietekmēt.
Girts Gugam 18:33:50 25.03.2010
87.110.188.219
Celibātam nav nevainas.Kā Tu norādīji: 'Vaina ir tā pieņemšanā nespējot to izpildīt nevis viņā pašā kā tādā.'
Celibātu pieminēju piemēra pēc Aivaram, jo viņš nepiekrita rakstā paustajam, ka reliģiskie līderi mēdz aizliegt seksu. Pie kam, piespiedu celibāts tiek piekopts starp viņa paša ticības brāļiem (protams, ja Aivars nav pa šo laiku nomainījis kristietību pret kaut ko citu; pasaulē viss plūst un mainās un neko nekad nevar skaidri zināt!).
:))))))))
guga 17:53:55 25.03.2010
62.85.19.217
kristietības rašanās perioda Indiju es domāju...
guga 17:52:46 25.03.2010
62.85.19.217
Ja vēl pieminam kristietības perioda Indiju, tad vēl papildus saskaņā ar varnašramu celibāts augstākajās kastās bija tieši tāpat obligāts visiem vīriešiem ne tikai dzīves sākumā, bet arī dzīves beigās.
guga 17:38:47 25.03.2010
62.85.19.217
Par budisma kontekstā eksistējušo (un vēl tagad šur tur eksistējošo) praksi, kas vīrietim uzliek par pienākumu pirms došanās laulībā vismaz kādu noteiktu laiku - pāris gadus, piemēram, padzīvot celibātā - domāju, ka tas pie nopietnas attieksmes var sniegt visai pozitīvu pieredzi.
Iemācīties kontrolēt savu seksualitāti pirms veidot nopietnas attiecības ar sievieti noteikti var palīdzēt laulības stabilitātei.
Protams, praksē tam notiekot formāli, ieguvums nebūs sevišķi būtisks :).
guga 17:22:39 25.03.2010
62.85.19.217
P.S. <<>>
- tas, protams, hinduismā attiecās tikai uz vīriešiem, attiecībā pret sievieti saskaņā ar klasiskajiem hindu tekstiem tai ir labi nonākt laulībā līdz ar dzimumbriedumu sasniegšanu. Tēze, kas no bioloģiskā viedokļa iespējams pat nav nepareiza, bet kas vēlāk producēja arvien agrāku sieviešu izdošanu laulībā, līdz sāka izdot laulībā jau pilnīgus bērnus.
Kas bija viens, bet ne vienīgais, no totālajiem hindu reliģijas vēlo Viduslaiku un vēlākā perioda ļaunumiem, kas vēl šodien reizēm rada problēmas.
guga 17:13:50 25.03.2010
62.85.19.217
Kas tad celibātam vainas?! Vaina ir tā pieņemšanā nespējot to izpildīt nevis viņā pašā kā tādā. Celibāta prakse ierobežotā apjomā ir pastāvējusi visās reliģijās, ieskaitot pat arī grieķu-romiešu pagānismu (neraugoties uz visu tajā vidē zeļošo masu izvirtību atsevišķos pastāvēšanas periodos), gan formālajā reliģijā saistībā ar noteiktām lomām, gan saistībā ar garīgo praksi kā pie pitagoriešiem vai neoplatoniķiem.
Ja runājam par kristietību, tad kristietībā celibāts ienāk caur vairākām rakstu vietām - kā, piem. ja runājam par kanoniskajiem tekstiem un vēl jo vairāk ar tiešo Jēzus runu, tad vispirms jau Mat.19. 10.-12., tekstu, ko nekad nav noraidījusi arī pirmajos kristietības gadsimtos neviena kristīgā sekta. Un, protams izvērstā analīze 1.Kor. 7.
No nekanoniskajos tekstiem, kas satur Jēzus tiešo runu agrīnajos gadsimtos autoritatīvākais varētu būt Toma ev. - skat.Tom. 27., 91., 116, un pavisam konkrēti Toma grām.. Citos nekanoniskos tekstos tas ir vairāk nekā plaši apspriests jautājums, un kas interesanti, ka visus tos attiecībā uz šo jautājumu vieno kopējā iestādne - garīgai praksei ir labāk dzīvot celibātā, ja tas nerada cilvēkam problēmu.
Ja tas rada problēmu, tad nākošais labākais saskaņā ar šo nostādni ir monogāma laulība, un arī par attiecībām tajā jau tajā pašā Mateus ev. ir visai stingras prasības - tādā nozīmē, ka saskaņa ar šo nostādni monogāmijai patiešām jānozīmē monogāmija, nevis formālas attiecības, bet dzīvošana ar kādu citu.
Klasiskie kristīgie teksti formulē par nepieļaujamu šķiršanos izņemot pretējās puses neuzticības gadījumu (skat. Jēzus runa Mat. ev. tā pati 19.nod., pie tam tur it kā ir runāts no vīrieša pozīcijām, bet jau turpat tālāk Jēzus faktiski paskaidro, ka tas attiecas gan uz vīrieti, gan sievieti).
Tomēr jāatzīst, ka patiesībā kopumā kristīgie teksti ir pat liberālāki seksuālajos jautājumos kā tā paša perioda hindu vai budistu teksti un prasības pret seksuālo atturību ir daudz mazāk vispārējas (hindu augstākajās kastās dzimušajiem bija stingras prasības dzīvot celibātā, kamēr vispār pabeidz apmācības periodu, tas ir vismaz līdz 30 gadiem - tātad visu jaunību, budisms atsevišķās zemēs padarīja celibātu tieši tāpat noteiktos periodos par obligātu visiem vīriešiem).
Tomēr tie ir daudz stingrāki attiecībā pret to kā vēlākais islams, īpaši, ja mēs skatāmies kā tas ir attiecībā pret vīriešiem.
Girts, Aivaram 21:00:46 23.03.2010
78.84.88.108
Eu, Aivar, beidz!Vai tad celibāts nozīmē, ka nevar precēties, bet var seksoties?
Un kas tad celibātu izdomāja, ja ne reliģiskie līderi? Pepija Garzeķe?
Aivars 01:13:28 23.03.2010
95.68.6.169
Bez Dieva palīdzības cilvēks neko nespēj mainīt radikāli. To es paužu caur pieredzi. Nu , tur tas vīrs bešķiņ samelojas , ka reliģiskie līderi aizliedz seksu.Dievs ir teicis - augļojieties un vairojieties.
Girts 11:52:07 12.03.2010
87.110.188.219
Vēl nelielas pārdomas gan pie zemāk teiktā, gan vispār.
Viena no garīgā ceļa iezīmēm ir, ka cilvēks iemācās savienot šķietami nesavienojamas lietas, kas sākotnēji likušās pilnīgi pretrunīgas.
Iespējams, tas saistīts uz arvien mazāku pasaules dalīšanu 'labajā' un 'sliktajā', respektīvi, tieksme uztvert pasauli duālistiski iet mazumā. Iespējams, tas saistīts ar Siliņa nu jau hrestomātisko tēzi, ka liela patiesība ir tā, kuras pretstats arī ir liela patiesība un šīs tēzes jēgas apjaušana.
Apgalvojumi, ka 'zināšanas ir nepieciešamas' (lasi - 'skolotāji vajadzīgi', 'vēsture jāzina', utt, utt) un ka 'nepieciešama brīvība no zināmā' ir šķietami pretrunīgi, taču tie abi ir patiesi. Te nu parādās vārdu (ne)spēja aprakstīt realitāti.
Te ir jārunā par būšanu 'par' un būšanu 'pret'.
Savā tekstā Krišnamurti runā un nostājas PAR otro apgalvojumu, taču nevienā teikumā neparādās, ka Krišnamurti būtu nostājies PRET pirmo (jo šis teksts vienkārši nav par to).
Savukārt, Tu, Guga, manuprāt (!!!) pirmajos komentāros itin stipri iestājies PRET to, ka Krišnamurti iestājas PAR pirmo apgalvojumu, nepamanot to, ka viņš šeit neiestājas PRET otro (un šo neesošo PRET atvasinot no savām zināšanām par K. dzīves stāstu).
Tā manas 'brilles' situāciju parādīja un tāpēc iesaistījos sarunā.
Jebkurā gadījumā paldies Tev par sniegto iespēju padomāt, apcerēt un izsajust. Bija vērtīgi.
Girts Gugam 12:13:59 11.03.2010
87.110.188.219
Nezinu, vai pratīšu visu sakāmo tagad sakarīgi uzrakstīt, bet mēģināšu.
Mani komentāri, izteikumi diskusijās, uc, sakņojas manā 'pasaules uzskatā', veidā, kādā tveru pasauli. Protams, ka šis uzskats ir pakļauts ierobežojumiem, 'brillēm', bet tāds nu tas ir kā paradigma izveidojies un lielā mērā kļuvis par daļu no manis.
Ja lasu kāda cilvēka teiktos vārdus, sajūtu, kā tie rezonē ar šo 'mani'. Te ir gluži vienalga, vai vārdu sacītājs ir Dievs, velns vai bomzis. Jautājums ir - rezonē, vai nē. Un, ja nerezonē, 'stipro' cilvēku teikto vārdu gadījumā, bez tiesāšanas un vērtēšanas pieļauju, ka kaut ko no teiktā neesmu sapratis.
Attiecībā uz šo tekstu, rezonanse bija pilnīga.
Mana nelielajā pieredzē sakņotā pārliecība ir, ka cilvēks nemaz nevar ieiet, piemēram, meditācijā (te gan ir jautājums, ko mēs ar šo vārdu saprotam), ja nav brīvs no zināmā. Ja nav brīvs no skolotāju teiktā. Pretējā gadījumā cilvēks atrodas domājošā prāta valgos un to ietvaros meditācija nav iespējama (arī atmiņas ir šie paši valgi!).
Arī dzīvē tādejādi ļaušanās Esamības plūsmai nav iespējama, jo nemitīgi notiek malšanās konkrētas kastītes ietvaros. Un [tikai] par to manā sapratnē ir šis K teksts. Burvīgs savā vienkāršībā, konkrētībā, bez liekvārdības. Atslēga ir un paliek viena - tikai cilvēks pats, cilvēka attiecības ar citiem cilvēkiem, cilvēka attiecības ar pasauli.
Un tas nav nemazākā pretrunā ar šo Tevis teikto: 'Bet tāpēc nav jānoliedz visas vēsture un tās vērtība. Nav jānoliedz, ka mūsu esamībā - tajā, kas mēs esam, milzu loma ir mūsu ģimenei, mūsu tēviem un mātēm, vectēviem un vecmātēm, arī mūsu kultūras tradīcijām, mūsu izglītībai, mūsu skolotājiem, visiem cilvēkiem, kas ir atstājuši pēdas mūsu tapšanā - gan labās, gan sliktās.', jo konkrētais K. teksts neko no tā nenoliedz. Ja, Tavuprāt, noliedz, parādi, lūdzu, kurā teksta vietā?
Guga, Ģirtam vēl 23:02:08 09.03.2010
62.85.19.217
Protams, katram no mums ir savi ierobežojumi. Katram sava uts, kā latviešu sakāmvārdā - un kas saka, ka viņam nav nevienas, tam ir divas.
Bet, kas ir svarīgi - ka savi ierobežojumi kā cilvēciskām būtnēm savā cilvēcībā ir arī pat ļoti augstu garīgi attīstītām personībām. Kamēr neiepazīstam cilvēkus tuvāk mēs varam domāt, ka ir kādi cilvēki, uz kuriem tas neattiecas. Ir cilvēki, kuri meklē sev skolotājus cerībā, ka ir kādi tādi mīksti un pūkaini, kuri ir absolūti ideāli. Bet tādu nav. Uz zemes nav absolūtu ideālu, bet ir cilvēki, kuri ir kaut kādā nozīmē stiprāki un pat ievērojami stiprāki nekā citi.
Pie tam tas, ko mēs no tādiem varam mācīties bieži vien slēpjas pat ne tik daudz viņu vārdos kā viņu dzīvēs.
Tas, kā es šobrīd redzu Krišnamurti, ka viņš ir stiprs cilvēks, kas savā garīgajā ceļā vēl pavisam jauns iedzīvojās ļoti nepatīkamās Kundalīni traumējošu pieredžu formās, un viņam pat neizdevās ar to tikt galā fiziskā nozīmē visu atlikušo dzīvi, bet viņš varonīgi spēja to pārciest, atrast paņēmienus kā savā ārējā dzīvē tikt ar to galā, un pats galvenais iet tomēr ar to tālāk.
No otras puses es redzu viņu kā cilvēku, kas ciktāl es to zinu, līdz mūža galam nespēja piedot cilvēkiem un neizlīdzinājās ar tiem, kas viņa labā izdarīja ļoti daudz (kaut arī tas dažos aspektos veda pie grūtas un sāpīgas pieredzes), lai viņš kļūtu par to, par ko viņš kļuva. Protams, ja mūža beigās tas viņam varbūt tomēr iekšēji izdevās, tad vēl jo vairāk visu cieņu, bet par to mēs nekā nezinām.
Bet kas attiecas uz šiem saucieniem pēc absolūtās brīvības - diemžēl skatoties objektīvi tāda brīvība varbūt ir kādā tālā augstākā gaismas pasaulē. Fiziskā pasaulē pašam Krišnamurti bija pietiekoši lieli ierobežojumi un savā cilvēcībā visiem cilvēkiem tādi ir.
Protams, tas neatmaina to, ka mums pašiem ir jāuzņemas atbildība kā Tu saki par to, kas mēs esam - par to nav šaubu. Tas, protams, tā ir. Bet tāpēc nav jānoliedz visas vēsture un tās vērtība. Nav jānoliedz, ka mūsu esamībā - tajā, kas mēs esam, milzu loma ir mūsu ģimenei, mūsu tēviem un mātēm, vectēviem un vecmātēm, arī mūsu kultūras tradīcijām, mūsu izglītībai, mūsu skolotājiem, visiem cilvēkiem, kas ir atstājuši pēdas mūsu tapšanā - gan labās, gan sliktās. Gan pozitīvos, gan negatīvos iespaidus.
Un tieši Krišnamurti dzīve, ņemot vērā viņa ļoti specifisko biogrāfiju, ir tam labāks pierādījums kā jebkas cits.
Mana svētākā pārliecība, ka pret to ir nepieciešams izturēties ar cieņu, lai gan es pats savos padsmit un 20 un gados biju liels šo tradicionālo vērtību noliedzējs (arī sekojot Krišnamurti pievilcīgajiem aicinājumiem tajā skaitā).
Bez tā visa mēs neviens nebūtu tie, kas mēs šodien esam.
Krišnamurti, manuprāt, ne tik daudz pēc uzvedības kā pēc aicinājumiem ir tikai tipisks modernā laikmeta Džetguru, viens no tiem, kas aicina noārdīt visus tiltus uz vēsturi - un tikai. Nekas vairāk un arī ne mazāk kā garīgās dzīves Markss. Tā ir viņa izvēle, bet šajā ziņā viņš nav oriģināls. Šajā laikmetā visi Džetguru aicina uz to pašu. Un publikai šie saukļi patīk.
Ja revolūcijas savā fiziskajā aspektā droši vien jau ir pierādījušas uz kādu laiku savu neauglību, tad garīgajā vēl visas revolūciju meklējumu iespējas nav izsmeltas. Vēl visu tradicionālo vērtību noliegums nav novedis pie savām galīgajām konsekvencēm.
Tomēr, manuprāt, tā ir destruktīva pieeja. Es, protams, saprotu to, ka Krišnamurti grib labu, bet viņa aicinājumi ir pārāk bīstami nenobriedušiem prātiem, bet nobriedušākiem savukārt es neredzu pēc šiem aicinājumiem vajadzību.
Guga, Ģirtam 22:30:00 09.03.2010
62.85.19.217
Iepriekšējā replika bija domāta Tev...
Guga 22:27:30 09.03.2010
62.85.19.217
Es gan joprojām šīs Krišnamurti psihotraumas visos viņa tekstos redzu. Un tas, ka Tu viņas negribi ieraudzīt un argumentē nevis pēc būtības, bet meklējot savukārt manas nepilnības, man acīmredzami tikai norāda uz to, ka Tu vēlies redzēt Krišnamurti Dievu nevis cilvēku ar savu pieredzi un arī ar savām problēmām, kas izriet no viņa pieredzes.Krišnamurti ir populārs - daudzi viņā redz Dievu, pirms 30 gadiem es arī lasīju Krišnamurti ar milzum lielu aizrautību. Tajā brīdī man bija pieejama ļoti liela Krišnamurti lekciju bibliotēka. Vesels skapis. Visa pēdējo Zvaigznes ordeņa gadu sērija un arī gan mazliet vecākas, gan jaunākas. Šobrīd man ir cits skatījums gan uz Krišnamurti dzīvi, gan darbu.
Tā ir kā RV saka - katrai stadijai sava barība. Pēc visu 19. un 20.gs. saucienu pēc brīvības un to seku jau daudz kritiskākas izvērtēšanas dabiski veidojas citāds skats kā jaunības aizrautībā, kad brīvības sauklis lielākajā daļā gadījumu šķiet ļoti aizraujošs.
Eze 18:41:32 16.02.2010
217.199.113.54
es atļaušos citēt Normundu šeit, kur ir visa saruna :))) man grūti iebraukt jaunajā komentāru iespējā...~~~
Paldies kungiem par domām sakarā ar :Brīvību no zināmā;. Intelektuāls balzāms. Atļaušos jautājumu: kā jums liekas tāds formulējums- ka jebkuras mācības, skolas vienīgais vērtējums var būt tehnoloģiju esība?
normunds1806 2/10
RV 17:54:40 06.02.2010
213.175.118.163
“Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka tās ar savām kājām viņas nesamin un atgriezdamās jūs pašus nesaplosa.” [Mt.7:6]
Katrā attīstības pakāpē cilvēks uzturā lieto(sākot no mātes piena) viņam nepieciešamo ēdienu, tas attiecas arī uz 'garīgo barību'.
Girts Gugam 13:32:30 30.01.2010
78.84.81.117
Man jau arī ir 'brilles', kā nu bez tām :)))))))))Un droši vien neatradu labāko veidu kā pateikt to, ko Tev vēlējos pateikt.
Man šis K. teksts liekas vienkārši burvīgs, jo pasvītro cilvēka paša atbildību kā esenci visam, ko cilvēks dara (vai nedara). Un tas, par ko Tu K. pārmeti pirmajos komentāros, caur manām brillēm skatoties, nu nekādi neattiecas uz šo konkrēto tekstu.
Likteņa ironija - šim tekstam dots nosaukums 'Brīvība no zināmā'. Pie sevis vēl nodomāju (bet to nerakstīju) - redz, kā zināmais (bet Tavas zināšanas par Ceļiem ir patiesi enciklopēdiskas; šajā gadījumā, Tu zini par K. psihotraumām un saskati tās tekstā) liek atrast to, kā tekstā nemaz nav. Zināmais liek visu atvasināt, atvasināt, atvasināt un vēstījuma vienkāršība tie pazaudēta.
Guga 00:28:08 30.01.2010
62.85.19.217
Un pasaule nekad nebūtu uzzinājusi, kas tas tāds Krišnamurti, nebūtu toreiz pie tā dīķa mazu, netīru, utīm apaugušu, sadauzītu un pusbadā esošu puiku saticis Ledbiters, un nebūtu viņi kopā ar Bezanti izdomājuši, ka šis puika, pienācīgi sagatavots, varētu kļūt par jaunā laikmeta Mesiju.Krišnamurti par Krišnamurti padarīja teosofu organizācijas toreizējā elite.
Teosofu organizācijas elite viņu trenēja un gatavoja, cik nu varēja un kā vien varēja un saprata - tajā skaitā ieliekot cik vien iespējams dzelžainas disciplīnas rāmjos. Teosofu organizācijas elite bija tā, kas viņu prezentēja šīs pasaules 'krējumam', lielākoties, kā viņus arī pats Krišnamurti raksturo vēlāk, bagātiem dīkdieņiem ar mistiskām nosliecēm, bet toties gataviem šādai idejai ziedot naudu, kā Kristus otro atnākšanu modernajam laikmetam. Teosofu elite radīja pirmo lielo Krišnamurti personīgo sekotāju un mācekļu pulku, kas vēlāk arī pēc aiziešanas no teosofiem varēja nodrošināt viņam iztikšanu.
Vēlāk Krišnamurti šos savus skolotājus vairs praktiski pat nepiemin, bet nekad viņš nebūtu varējis nodzīvot šādu intelektuāļa dzīvi bez materiāla diskomforta, morāles revolūcijas laikmeta lielā guru dzīvi (protams, gan tikai līdzās Ošo, bet tomēr), ja ne teosofu organizācija un viss, ko tā viņam deva.
guga, Gjirtam 23:51:28 29.01.2010
62.85.19.217
Nezinu vai mēs nu te tā varam izvērtēt un pateikt, kuram ir apputējušākas, kuram mazāk apputējušas brilles. Mani skolotāji man savā laikā mācīja nekad nemēģināt salīdzināt cilvēku attīstības pakāpes (neatkarīgi no viņu slavas pakāpes, izglītotības līmeņa un novērojamā intelekta). Mani filtri saka, ka tas ir prātīgs ieteikums.
Bet tas neatmaina cilvēka tiesības izvērtēt citu cilvēku izteikumus un viedokļus neatkarīgi no viņu slavenības pakāpes un tās pakāpes, cik ļoti kādiem citiem šie viedokļi liekas nepakļaujami kritikai.
Ar to es negribu teikt, ka man ir mazāk apputējušas brilles kā Krišnamurti - es patiešām nemēģinu salīdzināt savu briļļu un arī neviena cita briļļu apputējuma pakāpes.
Es tikai saku to, ko es redzu par konkrētiem apgalvojumiem, kurus es nevaru pieņemt, jo, manuprāt, tie acīmredzami runā pretī novērojamajiem faktiem. Un es nemēģinu ar kādu ekvilibristiku mēģināt viņus tomēr saskaņot ar realitāti tikai tāpēc, ka tos ir izteikusi kāda slavenība.
Es arī nesaku ne Tev, ne kādam citam pieņemt to, ko es saku. Katram ir visas tiesības palikt pie saviem ieskatiem. Un pat, ja tie ir pilnīgā pretrunā ar realitāti. Tā ir tā izvēles brīvība, kas mums visiem ir dota.
Bet tam, cik man ir apputējušas brilles nav nekādas nozīmes attiecībā uz to, ka man ir visas tiesības izvērtēt jebkuru viedokli - kā arī man ir mācījuši mani skolotāji. Diemžēl Tavā pretimstāvēšanā, Ģirt, es tikai visu laiku redzu vienu vienīgu mēģinājumu uzsvērt, ka man nav tiesību uz savu viedokli. Nav tiesa, Ģirt! Ir man tiesības uz savu viedokli, un Tev nav savukārt nekādu tiesību mērīt manu briļļu apputējuma pakāpi (vienalga, salīdzinājumā ar sevi, vai salīdzinājumā ar Krišnamurti). Norādi uz konkrētām kļūdām, konkrētiem apputējumiem, ja Tu tos redzi - lūdzu! Tad ir iespēja normāli apspriest tematu. Bet salīdzināšanu atstāsim Augstākajam. Viņš vienīgais zina visu briļļu apputeksnējuma pakāpju salīdzinājumu.
guga, Wu 23:26:55 29.01.2010
62.85.19.217
Kas grib, tas laiž caur fīreru, kas grib, tas caur filtru. Tas atkarībā no tā, uz ko nu kurš ir spējīgs ;).
Wu 12:46:46 25.01.2010
80.90.9.50
Viss teiktais tomēr ir jāizlaiž caur savu paša domāšanu, caur savu paša fīreru.
/Guga/
:)))))))))))))
Girts 08:20:29 25.01.2010
87.110.188.219
(c): 'Vai tadēļ, ka Džeks Londons bija slavens rakstnieks, liek man pieņemt viņa alkoholismu, piemēram?
Un ko man, piemēram, darīt, ja divi mani skolotāji - abi izcilas pasaules mēroga garīgas personības - ir bijuši savstarpējā konfliktā? Pašam ar sevi konfliktēt?'
BINGO!
Te Tu pats nonāc pie tā, par ko K. šajā tekstā runā! Skolotājiem ir skolotāju vieta, bet primārs tomēr it visā ir cilvēks pats. Tā ir galvenā doma tekstā un kuru tieši tā bez tālākiem atvasinājumiem (!!!) tad laikam vajadzētu pieņemt.
(c): 'Bet nebūt ne automātiski augstus garīgus sasniegumus sasnieguši cilvēki ir visā nekļūdīgi.'
Droši vien, ka nav. Bet kurš tad būs vērtētājs? Taču ne cilvēks, kura brilles ir vēl apputējušākas! Kaut gan tieši šie ir tie naskākie vērtētāji (Kasparovs reiz smējās, kā zema līmeņa šahisti televīzijā analizē viņa šaha partijas). Īpaši tāpēc, ka teksti nereti trāpa pa šamo varžacīm. Un tad kā lai neatvēzējas noliedzošam vērtējumam!
OK. Metu pagaidām mieru. Bija interesanti parunāties.
P.S. K. teiktais jo sevišķi aktuāls ir tagad Latvijā. Arī šeit jo daudzi gaida, ka kāds atnāks un izdarīs viņu vietā. Gaida autoritātes, gaida līderus. Tas attiecas gan attiecībā uz indivīdu, gan valdību kā indivīdu kolektīvās apziņas spoguli. Un līdz ar to - uz valsti kopumā.
guga 00:45:01 25.01.2010
62.85.19.217
Bet Krišnamurti personības garīgā noskaņa ir patiešām skaista. Tā pauž viņa cīņu un to, ka tur ir bijuši reāli sasniegumi.
Bet nebūt ne automātiski augstus garīgus sasniegumus sasnieguši cilvēki ir visā nekļūdīgi. Arī tepat Latvijā ir nācies satikt vienu otru cilvēku ar līdzīgu noskaņu.; kādreiz, piemēram, arī vienkāršu jau lielos gados esošu lauku māmuļu izskatā. Un, protams, parasti tas arī tā ir, ka neraugoties uz labas izglītības trūkumu, uz nepilnīgām zināšanām par moderno pasauli, ja cilvēkam ir iekšējā bagātība, tas kaut kādā ziņā izpaužas arī redzīgumā viņu uzskatos, tomēr tas nenozīmē, ka automātiski viņi būs pilnībā brīvi no jebkuriem vides un situācijas radītiem ierobežojumiem. Izcils vērīgums šādos cilvēkos reizēm var sadzīvot kopā arī ar pavisam naivu uzskatu paušanu dažā citā ziņā utt.
guga 22:49:07 24.01.2010
62.85.19.217
P.S.Vēl mazliet no Krišanamurti biogrāfijas.
Maziņam viņam bija problēmas ar mācībām un tas bija viens no ieganstiem kāpēc tēvs viņu sita. Ledbiters viņu tīri nejauši satika un savāca (kopā ar viņa jaunāko brāli), jo viņam bijusi skaista, ļoti tīra un balta aura pēc Ledbitera, kurš laikam jau patiešām bija noteiktā līmenī aurredzīgs, paša teiktā, tāpēc teosofi izdomāja, ka viņš varētu būt piemērots pēc toreiz aktuālajām teosofu teorijām Lielā Skolotāja atnākšanas pieņemšanai savā ķermenī (resp. Kristus otrajai atnākšanai - ja es pareizi saprotu, pārāk iedziļinājies neesmu, bet apmēram tādas bija Ledbitera un Bezantes toreizējās idejas - šķiet, šīs idejas arī bija viens no cēloņiem, kāpēc Šteiners sarāva ar teosofiem, protams, ne vienīgais). Teosofi diezgan ilgi tiesājās ar K. tēvu, lai likumīgi atņemtu viņam abus brāļus, kas viņiem beigās arī izdevās (apstākļi tēva namā, kaut arī ģimene bija no braminu dzimtas, tiešām laikam bija diezgan padrūmi - ar utīm apauguši, nepaēduši un neapkopti bērni un tēvs, kas mēdza viņus kārtīgi iekaustīt par šo un to). Bezante formāli adoptēja abus bērnus. Krišnamurti, kas tajā laikā jau kādu laiku bija bez mātes, esot bijis pusaudža gados ārkārtīgi pieķēries Bezantei kā savai īstajai mātei.
Pēc tam teosofi gribēja un ļoti centās, lai viņš iegūst augstāko izglītību. Tur ir tā slavenā Bezantes saruna ar augstskolas administrāciju, kur Bezante saka, jūs atsakāt studijas nākošajam Kristum, uz ko augstskolas mācību spēks esot atbildējis - Kristum nebija vajadzīgas augstskolas, lai viņš būtu Kristus.
Sākumā vēl pusaudzis un arī agrajā jaunībā K. teosofu piedāvāto lomu bija pieņēmis ar entuziasmu. Tās iedzīvināšanai teosofi izveidoja priekš Krišnamurti atsevišķu organizāciju 'Austrumu zvaigznes ordeni'. Šajā organizācijā sastājās galvenokārt Eiropas un Amerikas sabiedrības toreizējais krējums un tur apgrozījās arī ievērojami īpašumi un līdzekļi. Tika izdotas regulāras periodikas vairākās valodās ar vēl pavisam jaunā K. daudzajām runām utt.
Teosofu centieni ar augstāko izglītību nelīdzēja - K. atkal ar mācībām esot gājis grūti, un nekas tur neiznāca. Viens priekšmets, kas patiešām viņam esot ļoti labi padevies no studijām, tas esot bijis valodu apgūšana. Arī literārās un izteiksmes dotības dzīvajā runā viņam bija neapšaubāmas - jau pirmie patstāvīgie literārie mēģinājumi vēl pavisam pusaudža gados izdevās poētiski ļoti skaisti. Ar pārējo, cik saprotu, ne visai. Acīmredzot arī šajā sakarā K. nācās pārdzīvot arī Eiropā ne vienu vien pazemojumu.
Vēl viena ļoti cieša cilvēciska saistība K. bija ar viņa brāli. Tas arī saprotams, jo bieži vien šajā augstākās sabiedrības vidē, kurā K. tika nepārtraukti tajā laikā 'apgrozīts' kā potenciālais Lielais Skolotājs, brālis bieži bija viņam vienīgais reāli tuvais cilvēks.
Kaut arī 'Austrumu zvaigznes' formālais vadītājs un galva no pašas šīs organizācijas dibināšanas bija K., reāli šo organizāciju kontrolēja un vadīja teosofu virsotne. Pēc novientuļošanās perioda kopā ar brāli Amerikā (Kalifornijā, cik saprotu, ļoti skaistā dabas vidē), kad viņi pietiekami ilgu periodu bija praktiski divi vien kopā, kas viņiem nekad nebija bijis izdevis pirms tam, brāļi kļuva īpaši tuvi. Un pēc tam sekoja katastrofa - vienlaicīgi K. paša specifiskās problēmas un brāļa nāve.
K. tajā brīdī jau vairs nebūt nebija pavisam jaunulis. Diezgan drīz pēc šiem notikumiem viņš kardināli sarāva attiecības ar teosofiem. Likvidēja 'Austrumu zvaigznes ordeni'. Atteicās arī no daudzajiem viņam sadāvinātajiem īpašumiem. Ari pēc attiecību saraušanas viņam joprojām bija pietiekami daudz sekotāju, viņa runas un raksti bija pieprasīti. No tā varēja pietiekami labi pārtikt un badu nebija jācieš.
guga 21:22:25 24.01.2010
62.85.19.217
Tāpēc viss teiktais tomēr ir jāizlaiž caur savu paša domāšanu, caur savu paša filtru.Tā man liekas ir viena no tām pozitīvajām idejām Krišnamurti teiktajā. To es pieņemu. Nekādas Dievu taisīšanas no cilvēkiem, ne no Krišnamurti un ne no viena cita, bet tajā pašā laikā visa cieņa konkrētu cilvēku konkrētiem garīgajiem sasniegumiem - kā Krišnamurti, tā citu.
Un ļoti liela cieņa skolotājiem, jo viņi sniedz zināšanas, bet zināšanas ir viens no Dieva aspektiem.
Guga 21:15:38 24.01.2010
62.85.19.217
Tāpēc, ka es tomēr saskatu K. viedoklī pārāk daudz vienkārši viņa dzīves psihotraumu (par spīti visiem garīgajiem sasniegumiem). Nu saskatu un viss.
Manuprāt visās viņa runās, kas ir teiktas pēc brāļa nāves un tam sekojošajiem notikumiem, vismaz tajās, kuras esmu lasījis, viņš vienkārši nevar un nevar no tā atbrīvoties.
Kāpēc Tu domā, ka tas, ka kādi cilvēki kāda cilvēka (tāda kā Krišnamurti) teikto pieņem bezmaz kā Dieva teikto, būtu kāds kritērijs priekš manis, ka man viņš ir tāpat jāpieņem? Katrā ziņā viņš nav mans skolotājs.
Un nevajag domāt, ka tas, ka kāds ir slavens, nosaka to, ka mēs nevaram tādēļ šo cilvēku teikto, darīto, pausto vērtēt.
Vai tadēļ, ka Džeks Londons bija slavens rakstnieks, liek man pieņemt viņa alkoholismu, piemēram?
Un ko man, piemēram, darīt, ja divi mani skolotāji - abi izcilas pasaules mēroga garīgas personības - ir bijuši savstarpējā konfliktā? Pašam ar sevi konfliktēt?
guga, Ģirtam 21:04:52 24.01.2010
62.85.19.217
Rituāliem arī ir sava vieta. Visam ir sava vieta. Kā Paracelss savā laikā teica - ikviena lieta var būt zāles vai inde. Viss atkarīgs no tā, kā to lieto.
Krišnamurti viedoklim ir cēlonis, bet jautājums ir, vai daudziem viņa sekotājiem tas ir palīdzējis viņu ceļā sasniegt to, ko iespējams pateicoties pavisam citiem viedokļiem sasniedza pats K.?! Baidos, ka ne sevišķi daudziem. Kaut kā nav dzirdēts šķiet pat ne par vienu.
Cita lieta, ka šis viedoklis bija pietiekami oriģināls, lai sniegtu viņam iztiku 60 gadu garumā :))).
Lai veicas!
Girts 20:52:08 24.01.2010
212.93.100.150
Nojūdzās savienojums ...Starp citu, Tu neatbildēji uz šiem jautājumiem: 'Protams, tas ir tikai viens no aspektiem Ceļā. Taču - atgriežoties pie jautājuma par 'brillēm'- vai Tavas 'brilles', pirmo komentāru rakstot, šo aspektu saskatīja? Un ja jā - kāpēc Tu ar varenu atvēzienu tā esamību tā vienkārši noslaucīji nost? '
Īstenībā, mani ļoti pārsteidza Tavi pirmie komentāri. Tu vienmēr ar viedu toleranci esi izteicies par gudru cilvēku teikto.
Šajā gadījumā Tu K. teikto atvasināji un nokritizēji viedokli, ko K. nemaz nebija izteicis, 'pazaudējot' to, par ko K. faktiski runāja.
Girts 20:46:14 24.01.2010
212.93.100.150
Starp citu, Tu neatbildēji uz šiem jautājumiem:
Girts 18:56:55 24.01.2010
212.93.100.149
Ir tāds pastāsts par rituālu rašanos (no Lars Muhl. 'The Manuscript').Kādā klosterī pieklīda kaķēns.
Viss jau būtu labi, bet rīta meses laikā šamais par varītēm gribēja rotaļāties ar lūgšanā sēdošajiem mūkiem.
Lai netraucētu ceremoniju, abats lika kaķi piesiet. Tā tas arī iegājās, ka rīta lūgšanas pasākums sākās ar kaķa noķeršanu un piesiešanu.
Abats nomira. Viņa vietā tika iecelts cits, kurš turpināja organizēt kaķa piesiešanas procedūru.
Taču pienāca brīdis, kad kaķis nomira. Jaunais abats izdeva pavēli atrast jaunu kaķi, kuru pirms meses piesiet - jo tā tas bija iegājies.
Reiz klosterā ienāca jauniņais. Noskatījies, kā sien kaķi, viņš uzjautāja - kālab jūs mokāt nevainīgu dzīvnieku?
Jauniņais par sakrālo rituālu pareizības apšaubīšanu tūdaļ tika no klostera patriekts.
Lai tamlīdzīgas situācijas neatkārtotos, abats uzdeva izstrādāt teoloģisku nolikumu, kas pamato ikrīta kaķa piesiešanu.
Cita starpā, viens no šī K. teksta vēstījumiem - cilvēki, pārstājiet nevajadzīgi mocīt kaķi! (Lūdzu, šo saprast alegoriski!)
Girts 18:47:49 24.01.2010
212.93.100.149
(c): 'Un, ja kāds saka, ka viņš praktizē jogu un pauž kuslumu un neuzņēmību, tad tā ir tikai un vienīgi Rietumu karikatūra par jogu nevis patiešām joga. Ja es nemaldos, kas ir rakstīts par jogu, kas to raksturo - vispirms, pats pirmais punkts taču jau ir izturība un fizisks un garīgs spēks. '
Problēma jau nav jogā, problēma ir cilvēka attieksmē, kā un ko viņš dara. Ja tīģerim barību pienes klāt, tas ātri vien paliek kusls, nagi zaudē asumu, instinkti notrulinās. Tas nekas, ka viņš taču joprojām ir tīģeris!
Te tās arī lamatas ir - sekotājs nereti gaida, ka skolotājs vai garīgā organizācija visu gatavu pienesīs klāt. Un tā, kā jau rakstīju, ir liela problēma. Tev varbūt ir noveicies un nav gadījies ar to saskarties, taču tas nenozīmē, ka tā neeksistē. Līdz ar to, attiecībā uz šo: (c): 'Patiesībā no tā viedokļa, par ko es te runāju no paša sākuma, nav būtībā svarīgi, vai es varu vai nevaru pareizi novērtēt Krišnamurti brilles.' - ir gan, jo Tu par 'nesaredzēji' otru viedokli, par kuru K runāja un kurš ir līdzvērtīgs Tavējam.
K. tekstā cita starpā ir vēl viens vēstījums. Par to - nakošā komentārā.
guga 16:25:00 24.01.2010
62.85.19.217
Un, ja kāds saka, ka viņš praktizē jogu un pauž kuslumu un neuzņēmību, tad tā ir tikai un vienīgi Rietumu karikatūra par jogu nevis patiešām joga. Ja es nemaldos, kas ir rakstīts par jogu, kas to raksturo - vispirms, pats pirmais punkts taču jau ir izturība un fizisks un garīgs spēks.
Tas ir tāpat, ja kāds teiktu, ka viņš ir karatists un nevarētu lāgā nostāvēt uz kājām pat no vēja pūtiena :))).
guga, Ģirtam 16:16:16 24.01.2010
62.85.19.217
Taču, ja cilvēks patiešām nopietni praktizē jebkādus gara ceļus (lai kā tos arī nesauktu un uz kādu kultūru tie neattiektos), viņa acis mirdzēs, viņš lielākoties izskatīsies jaunāks par saviem gadiem, viņa ķermenis būs enerģijas pilns utt..
Protams, tas neattiecas uz periodiem, kad cilvēks iet caur konkrētu intensīvo pārbaudījumu periodiem pie ļoti intensīvas prakses, bet tas jau cits stāsts.
guga, Ģirtam 16:00:23 24.01.2010
62.85.19.217
Jā, piekrītu, tās ir pretējās lamatas - paļaušanās, ka gan jau kāds izdarīs mūsu vietā. Kā visās situācijās - abas galējības ir kļūda, bet līdzsvars, tas, ko Budda sauca par vidējo ceļu - tas ir tas grūtākais.
Savukārt, ja runājam par to garīgo krīzi, kas tik smagi skāra K. Pagājušā gadsimtā dzīvoja vēl viens Krišnamurti laikabiedrs, sākotnēji diezgan pazīstams restleris, vēlāk akadēmisku un filozofisku darbu autors par minēto tematu Gopi Krišna, kas pārdzīvoja apmēram to pašu, ko K. un tad, lai palīdzētu citiem cilvēkiem un Rietumu pasaulei vispār saprast šī rakstura grūtības, nodibināja pāris zinātnisku institūciju. Pirms kādiem gadiem man bija sarakste ar viņa dibinātajām institūcijām kāda latviešu cilvēka jautājumu kontekstā, kurš vēlējās saņemt viņu konsultācijas.
Vismaz, cik man bija saskare, radās iespaids, ka tie ir atsaucīgi, pietiekami zinoši un jēdzīgi cilvēki, kas arī neceļ degunu gaisā, neko no sevis netēlo un ir gatavi runāt, ja cilvēkam patiešām ir vajadzīga viņu palīdzība. Protams, neļaujot arī bez vajadzības tērēt viņu laiku.
Tā kā ja nu kādam patiešām gadās nopietnas šāda veida grūtības un nav neviena tuva cilvēka, kurš var palīdzēt, var mēģināt pameklēt pie šiem cilvēkiem. Ja neko vairāk, vismaz iedos kādu sakarīgu padomu, palīdzēs situāciju uztvert mierīgāk, kas tādos gadījumos nav mazsvarīgi.
Girts 15:59:37 24.01.2010
78.84.81.117
Attiecībā uz Tevis piesaukto līdzību ar autovadīšanu - cilvēks NEKAD neiemācīsies braukt, ja nemitīgi tikai gaidīs instruktora komandas un palīdzību.
Pašam ir jāgroza stūre, jāspaida pedāļi un jāpieņem lēmumi, kurā krustojumā uz kurieni griesties!
Girts 15:45:58 24.01.2010
78.84.81.117
Tas notika pirms gadiem padsmit.Es diezgan nopietni ņēmos ar jogu daudzās tās izpausmēs.
Reiz vienā jogiskā ēstūzī ieturēju pusdienas. Man pretī apsēdās puisis - tipāžs, par kuru rakstīju - apdzisušām acīm, iekritušu seju. Raudzījos uz viņu un domāju - re, kā ir, cik tālu var ar šo visu noiet. Un tad man pēkšņi pieleca - jopcik!!! Es taču esmu šitāds pats! Esmu ieraudzījis sevi spogulī! (Šo stāstu laikam jau ievietoju še kaut kad atpakaļ, kad runājām ar Modri)
Es toreiz gaidīju, ka manā vietā kāds kaut ko izdarīs, tādejādi pazaudējot ceļu pie sava 'dzīvības avota'. Kam man tas, ja tikai sekoju, ko man kāds saka, daru, ko liek!? Es biju totāli apdzisis, kusls, neuzņēmīgs.
Šī pieredze ļauj man saprast, par ko runā K. Un tas, ko viņš šeit saka, ir ārkārtīgi patiesi. Protams, tas ir tikai viens no aspektiem Ceļā. Taču - atgriežoties pie jautājuma par 'brillēm'- vai Tavas 'brilles', pirmo komentāru rakstot, šo aspektu saskatīja? Un ja jā - kāpēc Tu ar varenu atvēzienu tā esamību tā vienkārši noslaucīji nost?
Girts 15:28:40 24.01.2010
78.84.81.117
Nav runa par to, ka nav vajadzīgi skolotāji!Runa ir par to, ka cilvēks bieži gaida, ka skolotājs un rituāli izdarīs to, kas jāizdara cilvēkam pašam. (c): '... tikai jūs pats, jūsu attiecības ar citiem un ar pasauli – nekā cita nav.' - tas ir izejas punkts, tas ir pamatu pamats! Un tas nekādi nenoliedz skolotāja palīdzīgās rokas pienesumu Ceļā!
Iespējams, K runā par šo jautājumu tik asi tāpēc, ka saskāries ar visu to, par ko rakstīji - kāds ilgi mēģināja visu darīt K vietā.
Taču tas attiecas uz ikkatru meklētāju, ne tikai uz K - negaidīt, ka autoritāte, skolotājs, sakramenti visu izdarīs cilvēka vietā. Tā ir milzīga kļūda, lamatas, kurās jo daudzi iekrīt. Nākošā komentārā pastāstīšu mazliet iz savas pieredzes.
Guga 10:51:18 24.01.2010
62.85.19.217
Ja Tev nav problēmu, protams, Tev nav vajadzīgi skolotāji, Ģirt. Ja Tu jūties komfortabli vietā, kur Tu esi, un Tev nekur nav jāiet, Tev nav vajadzīgs arī ceļš. Tas viss ir vajadzīgs cilvēkiem, kuriem ir vajadzība pēc tā. Patiesībā no tā viedokļa, par ko es te runāju no paša sākuma, nav būtībā svarīgi, vai es varu vai nevaru pareizi novērtēt Krišnamurti brilles.
Bet tajā pašā laikā, kas ir svarīgi, ka tās nav vienkārši interesantas lietas. Tās ir vitālas lietas garīgo dzīvi patiešām meklējošiem cilvēkiem.
Un ir neapšaubāmi saprotams, no Krišnamurti biogrāfijas, ka pēc intensīvas meditācijas sesijas viņš piedzīvoja diezgan smagā priekš sevis formā (kaut ne vissmagākajā - vissmagākie gadījumi vismaz modernajā pasaulē dzīves pārpalikumu pavada lielākoties psihiatriskajās klīnikās) to, ko attiecīgos pētnieciskajos institūtos šodien sauc par 'Kundalini emergency' un pie tam neviens, kas viņam bija līdzās, nemācēja viņam palīdzēt.
Tas ir tas fakts, kas ir neapšaubāmi skaidrs. Tāpat kā ir neapšaubāmi skaidrs, ka bez skolotājiem lielākoties pat tādu vienkāršu lietu kā automašīnu vadīt cilvēks nevar iemācīties, kur nu vēl saprast, kas notiek tajā sfērā, kas saucas cilvēka apziņa ar visiem tās dziļumiem.
Un tāpat ir skaidrs, ka dažādi izteikumi gan lieliem, gan maziem cilvēkiem nāk no viņu pieredzes. Kā Kristus teica 'no sirds pilnības mute runā'...
Girts 10:00:05 24.01.2010
78.84.81.117
Daudz [kā parasti] interesantu lietu sarakstīji, paldies!Tomēr tas pamatjautājums šeit bija mazliet cits.
Otra cilvēka 'briļļu plānumu' var novērtēt tikai tāds cilvēks, kura paša 'brilles' ir vismaz tikpat plānas kā vērtējamajam (cits jautājums - vai vispār kāds ir jāvērtē). Ja plānums nav adekvāts - tad laikam prātīgāk ir nodarboties ar savu 'briļļu plānināšanu' un par attiecīgo jautājumu neizteikties. Uz 'dižgaru' teiktā un darītā vērtēšanu tas attiecas jo īpaši. Var komentēt, taču nez vai ir prātīgi atvēzēties 'pret', paturot prātā - varbūt es līdz galam nesaprotu? varbūt viņš runā par citiem aspektiem (kā šajā gadījumā K)?.
Protams, tas ir tikai mans subjektīvs viedoklis, taču neilgā pieredze rāda, ka tai ir savs pamats.
guga 09:39:37 24.01.2010
62.85.19.217
P.S.3 Tieši Krišnamurti pieredze, ja mēs lasām viņa dzīves stāstu, vislabāk var pastāstīt, cik ļoti varētu būt vajadzīgi personīgi un pieejami skolotāji garīgajā ceļā, īsti un tuvi garīgie draugi kā tos sauc senajās garīgajās tradīcijās, kuru Krišnamurti tik ļoti pietrūka (jo diemžēl arī Bezante un Ledbiters, kas it kā bija uzņēmušies šo lomu un kuriem tomēr bija noteikta garīga pieredze un kurus, īpaši Bezanti, viņš, kuram īstā māte nomira, kad viņam bija četri gadi, bet tēvs izturējās cietsirdīgi un regulāri sita, bija pieņēmis kā savus īstos vecākus, bija kā izskatās no viņa realitātē pārāk tāli).
No Krišnamurti tuvu cilvēku stāstītā var ļoti labi saprast, ka tie psihosomatiskie lēkmjveida simptomi, kas parādījās kopā ar akūtām muguras sāpēm, viņa gadījumā ir bijuši visai šokējoši. Var ļoti labi saprast, ka sākumā tas ir radījis ļoti nopietnas problēmas - līdz viņš pie tā visa ir pieradis.
Garīgais ceļš un iekšējās pasaules izpētes meklējumi var pavisam nebūt ērta pastaiga. Viss ērti un patīkami ir tikai tikmēr, kamēr nekas īpašs nenotiek. Daudzi cilvēki pēc pirmajām sastapšanām ar šīm lietām realitātē nevis tikai intelektuālā spēlē ir to uzreiz atstājuši un pārstāj vēlēties par to vispār kaut ko dzirdēt - man ir nācies sastapties ar tādiem arī šeit pat Latvijā.
Kad cilvēki sastopas ar šāda veida grūtībām pirmo reizi, tā ir nenovērtējama situācija, ja ir pieejams cilvēks, ar kuru Tu vari aprunāties, kurš ir piedzīvojis daudz līdzīga un arī vairāk un var līdzdalīt savu pieredzi. Ja ir cilvēks, uz kuru Tu vari paļauties kā uz pieredzējušāku - tieši tāpat kā kad Tu uzsāc kādu sarežģītu materiāla rakstura darbu, piem. inženiera un Tev ir līdzās speciālists, par kuru Tu zini, viņš Tevi nepametīs un palīdzēs, ja Tu netiksi galā. Situācija ir pilnīgi tāda pati, tikai šajā gadījumā uz spēles ir liktas ne tikai Tavas sekmes darbā, bet Tava paša fiziskā un psihiskā veselība. Tā ir tā problēma, ko cilvēki, kas tikai spēlējas ar meditāciju kā ar kārtējo pasaulīgo rotaļlietu un nekad nav nonākuši pie nekā līdzīga kā Krišnamurti, parasti nav spējīgi saprast.
Protams, tieši un tikai piedzīvojis ko līdzīgu cilvēks vislabāk varēs arī saprast, ka visāda veida viltvārži un naudas pelnītāji, kuru ir tik daudz un kuri ir gana labi, kamēr visas šīs meditācijas utml. ir tikai izklaide, te vairs neko nedod.
Grāmatās parasti ir aprakstīti tikai pirmie soļi un tur lielākoties viss ir jauki. Publiskajās lekcijās neviens par to neko īpašu nestāsta.
guga 21:09:56 23.01.2010
62.85.19.217
P.S. 2 Jaunā Krišnamurti gadījumā gan, protams, tas tā patiešām bija, ka teosofu biedrības toreizējā elite lielā mērā mēģināja uzkonstruēt viņa dzīvi. Un, protams, protests šajā gadījumā ir visnotaļ dabisks un normāls.
guga 21:03:21 23.01.2010
62.85.19.217
Pie tam brilles katram savas. Viņas ir gan maziem, gan lieliem cilvēkiem. Man savas, Tev savas, Krišnamurti savas.
Ja ar lieliem garīgiem augstumiem tiešām visas tās dzīves uzliktās brilles tā viegli noņemtos, tad gan būtu jauki. Protams, ejot garīgās attīstības ceļu viņas soli pa solim noņemas, tieši tāpēc jau mēs šo ceļu ejam. Taču ne visas un ne tik viegli. Acīmredzot viņas ir pat vajadzīgas arī dižgariem. Vajadzīgas kā Dieva spēles sastāvdaļas. Lai šī spēle varētu notikt. Varbūt tie lielākie dižgari reizēm pat speciāli uzliek kādas brilles - tā vairāk vai mazāk kontrolēti. :))
Ja viņas visas tik viegli noņemtos, tad nebūtu nekādu konfliktu un domstarpību garīgo dižgaru starpā, bet dzīvē arī dižgari pa laikam cīnās savā starpā un nesatiek un reizēm draudzējas ar cilvēkiem ar kuriem nevajadzētu draudzēties, dara savas nepareizās darbības utt. Tas arī ir tas, kas paskaidro to teicienu, ka sava karmas tiesa, kaut daudz mazāka, ir pat avatariem; tā vienkārši - lai viņi varētu piedalīties šajā spēlē.
Protams, citu brilles mums ir vieglāk ieraudzīt kā savējās, tāpat kā citu ego vieglāk ieraudzīt kā savējo. Tāda nu reiz ir tās spēles daba ;).
guga 20:32:00 23.01.2010
62.85.19.217
Domāju tikai, ka lai saprastu kādu cilvēku un no viņa mācītos (kā šajā gadījumā no Krišnamurti) ir ļoti derīgi sākt ar iepazīšanos ar šī konkrētā cilvēka dzīves situāciju, pie kam vēlams uzzināt iespējami daudz par konkrētu norišu detaļām. Ļoti daudzu cilvēku literārie darbi un izteikumi kļūst labāk saprotami, ja ir saprotams konteksts, kādos šis materiāls radies.
Atceros kā manā skolas laikā mūsu literatūras skolotāja centīgi aizstāvēja Blaumaņa Edgara kā pozitīvā tēla lomu, kas man toreiz likās dīvaini - protams, tas viņai bija jādara arī ideoloģijas dēļ, bet kāds patiesībā bija bijis šis stāsts plašākā kontekstā? Un tad vēlāk nejauši es iepazinos ar cilvēku, kuram vecāmāte bija strādājusi vēl muižā kopā ar Kristīnes reālo prototipu un pusaudža gados daudz stāstījusi par šo vēsturi. Arī to, kāda traģiski bēdīga totālā dzērāja un meitu ģēģera vīra dēļ vēlāk izvērtusies šī prototipa dzīve.
Tieši tāpat ar Krišnamurti. Pie tam vēlams iepazīties vislabāk ar skata no malas biogrāfiju, nevis kā dažreiz gadās, kad biogrāfijas raksta dedzīgi sekotāji, izskaistinātu un nopucētu.
Krišnamurti gadījumā tas ir sarežģīts dzīves ceļš. Protams, viņš bija arī sasniedzis lielus augstumus meditācijā, bet tomēr pat lielas dvēseles nevar tik viegli atbrīvoties no savas konkrētās dzīves pieredzes. Kā man ir teikuši mani skolotāji, pat dvēseles, kuras ir jau piedzimušas brīvas (avatari indiešu terminoloģijā), nav pilnībā brīvi no sava likteņa (karmas kā teiktu indieši).
Krišnamurti bija liels cilvēks un jau piedzimis ar ievērojamu iekšējās pieredzes bagāžu tomēr ne avatars. Viņa garīgie sasniegumi bija prakses rezultāts, ko publiski viņš pats pēcāk noliedza. Lasot viņa biogrāfiju tas ir pašsaprotami skaidrs.
Būtiskas garīgas pieredzes viņš sāka piedzīvot pēc ilgākas meditācijas sesijas un relatīvas novientuļošanās kopā ar brāli. Tas notiek līdz ar raksturīgām sāpēm mugurkaulā un citiem lēkmjveida psihosomātiskajiem simptomiem, kam sekoja raksturīgi rāma miera uzplūdi un zināms iekšēja 'starojuma' stāvoklis, ko varēja novērot apkārtējie.
Pēc cilvēku liecībām izskatās, ka šo situāciju viņš tā arī līdz galam neatrisināja priekš sevis līdz mūža beigām un neieguva spēju visu šo procesu pilnībā kontrolēt, lai gan acīmredzot iemācījās ar to sadzīvot.
Tieši nespēja šo situāciju savākt un problēmas, ko tā radīja, kā arī Ledbitera un Bezantes nespēja viņam šajā situācijā palīdzēt (ko diezin vai var ļoti pārmest, jo arī Austrumu tradīcijās parādoties līdzīgiem simptomiem, cik ir dzirdēts, šķiet lielākoties īpaši šajā procesā nejaucas, jo uzskata, ka šim procesam ir garīga daba un garīgajiem spēkiem pašiem ir šis jautājums jāatrisina) plus traģiskā agrīnā brāļa nāve praktiski tajā pašā laikā laikam tomēr radīja to konfliktu ar saviem iepriekšējiem tutoriem tik radikālu.
Lai gan arī iepriekš praktizētā šķiet pārāk ciešā uzraudzība, kas laikam jau kontrolēja burtiski katru soli, ne tik daudz no Annijas un Ledbitera kā no visas teosofu elites puses, arī diezin vai bija uzskatāma kā īsti normāla un veselīga.
Par pašam atbildības uzņemšanos - protams, tā tas ir. Neesmu arī redzējis nevienu skolotāju, ne savā skolas laikā, ne vēlākajā dzīvē [bet man ir bijuši tiešām lieliski skolotāji visos līmeņos, fiziskajos un garīgajos - laikam šajā ziņā ļoti veiksmīga karma, vienīgi skolnieks gan no manis ir bijis tāds pavājš :)))], kas taisītos uzņemties savu audzēkņu vietā atbildību par viņu dzīvēm, bet tas, ka gadās cilvēki, kas gribētu atbildību novelt uz kādu citu, tas gan ir redzēts.
Lai veicas!
Girts, Gugam 08:43:19 20.01.2010
87.110.188.219
(c) '...klausās tūkstošiem citu cilvēku, klausās arī visā tajā, kas ir acīmredzamā pretrunā ar realitāti un vienkārši automātiski turpina un turpina atkārtot šīs kali jugas galējās sabiezēšanas periodiem dabiski raksturīgās formulas ;)))'
Bet varbūt nu nemaz nav pretrunā ar realitāti? Varbūt pretruna ir attiecībā tikai uz tām realitātes šķautnēm, kuras esi nodefinējis sev kā vienīgās absolūti pareizās? Un tāpēc šeit Tavs ego tagad ir tā atvēzējies. Un tas nepieļauj iespēju, ka taisnība var būt gan Tev, gan Krisnamurti. Vienīgi jūs par dažādām realitātes šķautnēm runājat. Ar vārdiem nav iespējams aptvert visu realitāti.
Tev ir taisnība, ka cilvēks degradē sevi, nedarot. Jā!! Un tajā pašā laikā - cik daudz tagad ir aklu mehānisku sekotāju kaut kam, kuri nav gatavi nest ne mazāko atbildību par to, ko viņi dara, nemaz jau nerunājot par nostāšanos taisni uz savām kājām. Tāpat kā Tu esi saticis un redzējis tos otrus, esmu savulaik saticis un redzējis šitos. Bāli cilvēki apdzisušām acīm, gurdām saspringtām kustībām. Nemitīgi vārdos apliecinoši savu 'garīgumu', bet pārstājuši dzīvot.
Girts, Gugam 08:17:47 20.01.2010
87.110.188.219
(c): 'Šis elementārais fakts ir tā lieta, ko arī Krišanamurti visu savu dzīvi neraugoties uz visu savu gudrību tā arī nesaprata. Agrajā jaunībā pārdzīvotie daudzie satricinājumi, ilgstošā pārāk ciešā uzraudzība, kad gadiem viņam katrs solis bija reglamentēts un visbeidzot šoks par karsti mīlētā brāļa nāvi šķiet viņam bija uzlikuši pārāk biezas brilles, pret dažiem realitātes aspektiem. '
Vai šis un citi atvēzieni še pat būtu tā kā savs pieņēmums par savu briļļu plānumu attiecībā uz šiem un citiem realitātes aspektiem?
:))))))))))))
guga 00:52:50 20.01.2010
62.85.19.217
To MB ->Starp citu, tas fakts, ka mēs atzīstam savus skolotājus un izturamies pret viņiem ar cieņu, ka mēs saprotam, ka ir 100 un 1 lieta, ko mēs vispār varam iemācīties tikai no cilvēkiem, kas to jau māk, no skolotājiem (sākot no vienkārši valodas un beidzot ar to pašu meditāciju, ko Krišnamurti lamādams visu, ko iespējams iemācīties no jebkurām garīgajām tradīcijām, tomēr nezin kāpēc praktizēja), nekādi neatbrīvo mūs ne no atbildības, ne no lēmumu pieņemšanas.
Šis elementārais fakts ir tā lieta, ko arī Krišanamurti visu savu dzīvi neraugoties uz visu savu gudrību tā arī nesaprata. Agrajā jaunībā pārdzīvotie daudzie satricinājumi, ilgstošā pārāk ciešā uzraudzība, kad gadiem viņam katrs solis bija reglamentēts un visbeidzot šoks par karsti mīlētā brāļa nāvi šķiet viņam bija uzlikuši pārāk biezas brilles, pret dažiem realitātes aspektiem.
guga 00:19:18 20.01.2010
62.85.19.217
Dīvainais Krišnamurti -'Visas vēstures garumā ideologi un reliģiskie līderi mums apgalvoja, ka, ja mēs veiksim noteiktus rituālus, atkārtosim noteiktas lūgšanas vai mantras, pieskaņojoties noteiktiem paraugiem, apspiedīsim savas vēlmes, kontrolēsim savas domas, attīrīsim savas tieksmes, ierobežosim savas iekāres un atturēsimies no seksuāla apmierinājuma, tad, pietiekamā mērā novārdzinājuši savu prātu un ķermeni, mēs atradīsim kaut ko aiz šīs īsās dzīves robežām.'
---------------------------------------------
Man gan šķiet, ka cilvēki parasti novārdzina savu ķermeni un prātu visu iepriekš uzskaitīto, ko Krišnamurti uzskata par prāta novārdzināšanas instrumentiem, nedarot. Tie, kas to visu dara, tieši otrādi - parasti demonstrē apskaužamu spēku un izturību gan ķermenī, gan prātā - vismaz mana pieredze un sastapšanās ar cilvēkiem to liecina. Izskatās, ka Krišanamurti ir dzīvojis kādā citādā pasaulē.
Un tieši tāpat arī attiecībā uz skolotājiem - kā zināms, ja bērns nonāk dzīvnieku vidē, viņš izaug par dzīvnieku. Lai cik Krišnamurti dažu vēlāk iegūtu psihotraumu dēļ nenoliegtu savus personīgos skolotājus, bez tiem viņš nebūtu kļuvis par Krišnamurti, kurā atplēstām mutēm kā lielā Skolotājā klausās tūkstošiem citu cilvēku, klausās arī visā tajā, kas ir acīmredzamā pretrunā ar realitāti un vienkārši automātiski turpina un turpina atkārtot šīs kali jugas galējās sabiezēšanas periodiem dabiski raksturīgās formulas ;))).
Eze 16:19:32 09.01.2010
87.99.92.2
Visi izteicieni ir trāpīgi savā vietā un laikā un tieši konkrētam cilvēkam.Noteikti pašlaik atrastos cilvēks, kam zināšanas, idejas un ticība (starp citu vēdas laikam ir 3 vienā) būtu balzams sirdij un tuvinātu viedumam.
Girts 10:25:30 05.01.2010
87.110.188.219
Vēl viena pērle no Krišnamurti (E. Lūkina tulkojums), lai paraustītu klāt neesošo lauvu (Modri) aiz ūsām:
'Zināšanas ir atkarība, līdzīga alkoholam; zināšanas nesniedz izpratni. Zināšanas var apgūt, turpretim viedumu nevar; lai sasniegtu viedumu, jāatbrīvojas no zināšanām. Zināšanas nevar iemainīt pret viedumu, taču cilvēks, kurš paslēpies zināšanu patvērumā, vairs neuzdrošinās to pamest, jo vārdi baro viņa domas un domāšana sniedz viņam baudu. Domāšana ir pieredzēšanas kavēklis, bet bez pieredzēšanas viedums nav iespējams. Zināšanas, idejas un ticība stāv viedumam ceļā,'uzskata Krišnamurti.
MB 10:16:23 05.01.2010
127.0.0.1
un tā, visa atbildība uz pašu cilvēku :-))pašam jāpieņem lēmumi, pašam jāatbild par savu izaugsmi...
Girts 14:47:07 04.01.2010
87.110.188.219
Un tā jūs redzat, ka jums nevajag būt atkarīgam no kāda, ka nav nedz līdera, nedz skolotāja, nedz autoritātes, bet tikai jūs pats, jūsu attiecības ar citiem un ar pasauli – nekā cita nav.:))))))))
!!!