Dž. Krišnamurti par meditāciju. Fragments no raksta “Novērtējums”

Meditācija ir ļoti svarīga nodarbe, iespējams, šai nodarbei ir vislielākā un visdziļākā nozīme cilvēka dzīvē vispār. Tas ir kā aromāts, ko nevar tik viegli uztvert un ko nevar nopirkt ar tiekšanos un praktizēšanu. (…)


Nebūt spējīgam meditēt nenozīmē nebūt spējīgam redzēt saules gaismas krāšņumu, ēnu kontrastējošo tumšumu, ūdens dzirkstīšanu vai maigu koka lapu. Taču cik nedaudzi patiesi ierauga šīs lietas! Meditācijai nav nekā, ko jums piedāvāt;

Meditācija ir ļoti svarīga nodarbe, iespējams, šai nodarbei ir vislielākā un visdziļākā nozīme cilvēka dzīvē vispār. Tas ir kā aromāts, ko nevar tik viegli uztvert un ko nevar nopirkt ar tiekšanos un praktizēšanu. (…)


Nebūt spējīgam meditēt nenozīmē nebūt spējīgam redzēt saules gaismas krāšņumu, ēnu kontrastējošo tumšumu, ūdens dzirkstīšanu vai maigu koka lapu. Taču cik nedaudzi patiesi ierauga šīs lietas! Meditācijai nav nekā, ko jums piedāvāt; jūs varat nemaz nenākt pie tās ar lūdzoši izstieptām rokām. Meditācija neglābs jūs no sāpēm. Meditācija lietas padara pilnīgi skaidras un vienkāršas, taču, lai sajustu šo vienkāršību, prātam ir sevi jāatbrīvo. Šai atbrīvošanai jānotiek bez iemesla un bez nolūka; jāatbrīvojas ir no tā, ko prāts iemeslu un nolūku dēļ ir sakrājis. Tas arī ir viss, kam jānotiek meditācijā. Meditācija ir atbrīvošanās no zināmā. Sekošana zināmajam dažādās tā izpausmēs ir pašapmāna spēle, kurā meditētājs ir it kā kļuvis par sava veida saimnieku. Šajā gadījumā no meditācijas akta nav ne vēsts, jo meditējošais darbojas tikai sfērā, kurā mīt zināmais. Tikai pēc izkļūšanas ārā no šīs sfēras var notikt nezināmais.


Nezināmais, neapjaušamais jūs neaicina. Tāpat jūs nevarat uzaicināt to. Neapjaušamais atnāk un aiziet kā vēja pūsma; jūs nevarat to notvert un nolikt drošā vieta turpmākai lietošanai vai izdevīgumam. Neapjaušamajam nav nekādas apmaiņas vērtības, taču dzīve bez neapjaušamā ir neizmērojami tukša.


Runājot par meditāciju kā tādu – nav jāuzdod jautājums, kā meditēt, kurai sistēmai sekot; jautājums, uz kuru jārod atbilde skan – kas ir meditācija? Atbilde uz „kā?” var sniegt tikai to, ko piedāvā konkrēta metode, taču tieši pati meditācijas būtības izpēte būs tā, kas atvērs meditācijai durvis. Izpēte atrodas prāta un tā kustību ietvaros. Izpētes gaitā ir svarīgi apzināties, ka jāizprot ir pats meklējošais un nevis tas, ko viņš meklē. Tas, ko viņš meklē nav nekas cits, kā personīgo tieksmju un vēlmju projekcija. Kad šis fakts ir apzināts, meklējumi izbeidzas – tas jau pats par sevi ir ļoti nozīmīgs notikums. Prāts vairs necenšas tvert kaut ko ārpus sevis – vairs nenotiek kustība uz ārpusi, kas rada neko citu, kā tikai reakcijas prāta iekšienē (resp. operēšanu ar zināmo – tulk. piezīme). Kad meklējumi ir pilnīgi apstājušies, rodas prāta kustība, kas vairs nav vērsta ne uz iekšpusi, ne ārpusi. Meklējumi netiek izbeigti ar gribas vai sarežģītu prāta slēdzienu palīdzību. Meklējumu izbeigšana prasa tikai dziļu sapratni. Meklējumu izbeigšana ir prāta mierīguma sākums.


Prāts, kurs spēj koncentrēties, ne vienmēr spēj meditēt. Koncentrēšanos var izsaukt personiskā interese vai piesaiste, un šādas koncentrācijas pamatā ir iemesls – nav svarīgi, apzināts vai neapzināts. Vienmēr ir kaut kas, ko var dabūt vai atmest, kaut kas piepūli prasošs nokļūšanai otrā krastā. Uzmanības pievēršana kādam mērķim ir orientēta uz uzkrāšanu. Uzmanības piesaiste kaut kam vai novēršana no kaut kā ir līdzvērtīga baudas piesaistei vai novēršanās no sāpēm, bet meditācija ir brīnišķā uzmanības notikšana, kad nav ne tā, kas piepūlas, ne rezultāta vai mērķa, kas jāsasniedz. Piepūle ir iegūšanas procesa sastāvdaļa, tā ir pieredzētāja pieredzes uzkrāšana. Pieredzētājs var koncentrēties, pievērst uzmanību, apzināties, taču tā kā pieredzētājs ir tikai zināmā uzkrājējs, pieredzētāja tieksmei pēc pieredzes ir pilnīgi jānorimst. Meditācijā ir diža svētlaime.


          


J. Krishnamurti. Commentaries on Living Series II Chapter 52 „Evaluation”
No angļu valodas tulkoja Ģirts


25.03.2008

Komentāri:

 guga, Girtam  22:02:16 26.03.2008
62.85.19.217

Nu ja, tieši tā, rezultātu nevar nopirkt ne par kādu naudu - ne tiešu, ne simbolisku (ar simbolisko saprotot attiecīga darba apjoma, metodes un laika ieguldījumu procesā) bet tajā pašā laikā atdevība procesam, pilnīga nodošanās un gatavība ziedot (savu laiku, savu darbu, patiesībā jebko), nejūtot pašu ziedošanas faktu, bet no sirds, kad labā roka nezina, ko kreisā dara, tas ir tas, kas šķiet ir tas svarīgais.

Un to nav viegli sasniegt, bet kādreiz kādam cilvēkam tas aiziet pats no sevis, un tikai tad arī sāk nākt tie rezultāti.

 Girts,   06:53:01 26.03.2008
80.232.155.227

Vienā citā portālā bija pretenzijas pret pirmās rindkopas otro teikumu attiecībā uz tēzi par varēšanu nopirkt ar tiekšanos un praktizēšanu.

Būtībā jau tā arī ir. Ar nopirkšanu var saprast, praktizēt kaut kādu reižu skaitu ar nolūku dabūt pretī kaut kādu meditatīvu stāvokli. Tā tas nenotiek - kaut arī var šķist otrādi, jo, galu galā, rezultāts vienmēr ir ietverts darbībā. It kā paradokss, taču nekā pārsteidzoša, jo te ir daudzkur apspēlētais moments par darbību bezdarbībā.

Pavēršot vēl savādāk - pamēģiniet aizmigt ar tiekšanos aizmigt! Respektīvi, otrā rītā ir agri jāceļas un jūs ieejat agrāk gulēt ar domu - jāceļas agri, man jāaizmieg!

Sekos stipri ilga jāņošana ar galvassāpēm otrā rītā.

 guga,   23:18:24 25.03.2008
62.85.19.217

Jā, tur ir tas knifs - meklēt nemeklējot, vai nemeklēt meklējot. Tomēr metode ir svarīga. Pie tam sistemātiska metode. Un tajā pašā laikā ne metode dod risinājumu, bet tas, kas ir pilnībā viņpus jebkādas metodes. Tie ir paradoksi, bet tie ir arī fakti.