Dzīves grāmata. Džidu Krišnamurti.

Tevī pašā ir cilvēces vēsture, tā milzīgā pieredze, tās dziļi iesakņojušās bailes, trauksmes, tās skumjas, tās baudas un pārliecības, ko tūkstošgažu laikā cilvēks sevī ir uzsūcis. Tu arī esi šī grāmata. To nav publicējis neviens izdevējs. Tā nepārdodas. Ne pie viena speciālista tu nevari griezties pēc paskaidrojumiem, jo viņa paša grāmata ne ar ko neatšķiras no tavējās. Un, kamēr tu nebūsi rūpīgi izlasījis šo grāmatu, nesteidzīgi un ar pacietību, tu nekad nevarēsi izmainīt sabiedrību, kurā mēs dzīvojam, – sabiedrību, kas ir izvirtusi un netikumīga. Visapkārt valda nabadzība, netaisnība un daudz citu ļaunumu. Nav tāda kaut cik nopietna cilvēka, kuru neuztrauktu tas, kas pašlaik notiek pasaulē: viss tas haoss, iznīcība un karš – vislielākais no visiem noziegumiem. Lai izmainītu mūsu sabiedrību un tās struktūru pašā saknē, ir jāiemācās lasīt šī grāmata, kas arī esi tu.

Tevī pašā ir cilvēces vēsture, tā milzīgā pieredze, tās dziļi iesakņojušās bailes, trauksmes, tās skumjas, tās baudas un pārliecības, ko tūkstošgažu laikā cilvēks sevī ir uzsūcis. Tu arī esi šī grāmata. To nav publicējis neviens izdevējs. Tā nepārdodas. Ne pie viena speciālista tu nevari griezties pēc paskaidrojumiem, jo viņa paša grāmata ne ar ko neatšķiras no tavējās. Un, kamēr tu nebūsi rūpīgi izlasījis šo grāmatu, nesteidzīgi un ar pacietību, tu nekad nevarēsi izmainīt sabiedrību, kurā mēs dzīvojam, – sabiedrību, kas ir izvirtusi un netikumīga. Visapkārt valda nabadzība, netaisnība un daudz citu ļaunumu. Nav tāda kaut cik nopietna cilvēka, kuru neuztrauktu tas, kas pašlaik notiek pasaulē: viss tas haoss, iznīcība un karš – vislielākais no visiem noziegumiem. Lai izmainītu mūsu sabiedrību un tās struktūru pašā saknē, ir jāiemācās lasīt šī grāmata, kas arī esi tu. Jo taču mēs visi: mūsu vecāki, mūsu vecāku vecāki utt. – mēs visi radām to sabiedrību, kurā mēs dzīvojam. Šī sabiedrība bez izņēmuma ir radīta ar visu cilvēku pūlēm, un, ja tā nemainīsies, tad priekšā mūs gaida vēl lielāka iznīcība, jauni kari un cilvēka saprāta iznīcināšanas turpināšanās. Tāpēc, lai izlasītu šo grāmatu, kas tad tu arī esi, ir jāapgūst māksla saklausīt to, ko šī grāmata saka. Saklausīt – tas nenozīmē tā vai citādi interpretēt grāmatu. Vienkārši vēro sevi, kā tu vērotu mākoni. Jo tu neko nevari padarīt nedz ar mākoni, nedz ar vēja šūpotiem palmas zariem, nedz ar saulrieta skaistumu – nav tavos spēkos to visu izmainīt. Tāpēc ir jāapgūst māksla saklausīt to, ko saka grāmata. Grāmata – tā ir tu; tā tev visu atklās.


Pastāv vēl arī cita māksla – vērošanas māksla, redzēšanas māksla. Kad tu lasi grāmatu, kas esi tu, tas nenozīmē – lūk, tu un, lūk, – grāmata. Grāmata nav atsevišķa no tās lasītāja. Šī grāmata esi tu.


Tad ir vēl viena māksla – mācīšanās māksla. Dators arī var mācīties: to var ieprogrammēt, un tas izpildīs visu, kas tajā ielikts. Savukārt, mēs vispirms kaut ko iepazīstam pieredzē, iegaumējam šīs zināšanas, glabājam tās smadzenēs, – pēc tam atmiņas veidā rodas domas, pēc tam – rīcība. No šīm rīcībām tad mēs arī mācamies. Līdz ar to mācīšanās ir jaunu zināšanu apgūšana. Tieši ar to, līdzīgi datoram, arī nodarbojas visu laiku apzinošais un nomodā esošais prāts. Pieredze, zināšanas, atmiņa, doma, rīcība – lūk pie kā visu laiku noved mūsu darbība, ko mēs saucam par mācīšanos – mācīšanos no pieredzes. Tāda tad arī ir cilvēces vēstures būtība – nemitīgs izaicinājums un atbilde uz šo izaicinājumu. Un šajā grāmatā ir visas cilvēces zināšanas, kas esi arī tu.


Es zinu, ka tu laikam esi ļoti mācīts, ļoti izglītots; un tomēr es to visu stāstu ļoti, ļoti vienkāršā valodā. Taču vārds – tas nav tas, ko tas nozīmē. Lūdzu, visu laiku atceries par to: vārds nav tas, ko tas nozīmē. Simbols nekad nav īstenība. Kā jau es minēju, pastāv redzēšanas, klausīšanās un mācīšanās māksla. Cilvēks nekad nav brīvs no zināmā, un tāpēc mūsu mācīšanās kļūst mehāniska. Mācīšanās māksla nozīmē gan ko pavisam citu. Mācīšanās ir zināšanu robežu izpēte un kustība. Tagad, ņemot vērā šos trīs procesus – klausīšanos, vērošanu un mācīšanos, – piedāvāju kopā izlasīt dzīvības grāmatu. Tu lasi šo grāmatu kopā ar mani, nevis es lasu tavu grāmatu. Mēs lasām cilvēces grāmatu, kas ir arī tu un es, un visi pārējie cilvēki. Lūdzu, pievērs tam uzmanību. Ja mēs iemācīsimies lasīt šo grāmatu, kas ir mēs paši, tad beigsies visi konflikti un viss mūsu smagais darbs. Tikai tas prāts, kas ir to apguvis, ir reliģiozs prāts – ne ticīgs prāts, tāds, kurš izpilda rituālus, bet gan brīvs prāts. Tikai tāds prāts, izlasījis šo grāmatu no sākuma līdz beigām, saņem patiesības svētību.


 


Kāda tad ir pirmā šīs grāmatas nodaļa? Tā ir tava grāmata, – tad kas gan ir rakstīts šajā grāmatā? Ja neskaita fizisko eksistenci, fizisko organismu ar visu to smago darbu, kas ķermenim ir jāveic ar visām tā slimībām, slinkumu, inertumu, kārtīgas pārtikas trūkumu, – ja neskaita to visu, – kāda tad ir pirmā kustība? Tev, protams, bieži nākas skatīties uz sevi spogulī, ķemmēties, pūderēties un tā tālāk, taču tajā pašā laikā tu nekad neesi sevī ieskatījies. Bet, ja ieskatītos sevī, vai neatklātu, ka esi otršķirīgs cilvēks? Iespējams, ka nav patīkami apzināties, ka esi otršķirīgs cilvēks. Taču mēs visi esam piebāzti ar svešām zināšanām – ar to, ko mums ir teicis tāds vai cits cilvēks, skolotājs vai guru; ar to, ko ir teicis Buda, ar to, ko ir teicis Kristus utt. Mēs ar to visu esam pilni. Pie kam, ja esi mācījies skolā, koledžā vai universitātē, tad tur arī tev ir teikuši, ko darīt un kā domāt. Tāpēc, ja tu sapratīsi, ka esi otršķirīgs cilvēks, tu spēsi atbrīvoties no šīs prāta otršķirības un paraudzīties.


Lūdzu, izlasi šo uzmanīgi: pats pirmais novērojums ir, ka mēs dzīvojam pretrunās, ka mūsos nav kārtības. Kārtība – tas nav plāns vai shēma. Kārtība – tas ir tad, kad viss ir savās vietās. Taču kārtība nozīmē daudz ko svarīgāku par mehānisku disciplīnu, kas ieviesta saskaņā ar tādu vai citādu tradīciju, vai arī normālu funkcionēšanu. Šajā grāmatā, tās pirmajā nodaļā, mēs atklājam, ka dzīvojam neparasti haotisku, nekārtīgu dzīvi – kaut ko vēlamies un noliedzam, ka to vēlamies; sakām vienu, bet darām citu; domājam tā, bet rīkojamies citādi. Tāpēc visu laiku ir pretruna. Bet tur, kur ir pretruna, tur neizbēgami jārodas konfliktam. Tu lasi grāmatu, kas arī esi tu pats, – tu lasi, ka dzīvo nekārtīgu dzīvi, ka atrodies pastāvīgā konfliktā. Šis konflikts izpaužas godkārībā, īstenošanās centienos, identifikācijā ar personību, valsti, ideju un pastāvīgā atšķirtībā no reālā. Un tātad mēs dzīvojam nekārtībā – gan politikā, gan reliģijā un mūsu ģimenes dzīvē.


Mums jānoskaidro, kas ir kārtība. Ja tu taisies to lasīt, grāmata tev to atklās. Grāmata tev to atklās, ja mācēsi to lasīt. Tā tev saka, ka tu dzīvo nekārtībā. Tad lasi to, šķir nākamo lapaspusi! Tad tu uzzināsi, ko nozīmē dzīvot nekārtībā. Ja esi sapratis nekārtības raksturu – ne intelektuāli vai vārdiski, bet tieši, tad, grāmata saka, nepārtulko to vārdiski, neradi no tās intelektuālu koncepciju, bet vienkārši pienācīgi lasi. Kad tu lasi grāmatu, tā saka, ka tavas pretrunas patiešām pastāv un ka tās beigsies tikai tad, ja sapratīsi pašu pretrunu dabu. Pretrunas pastāv tur, kur pastāv iedalījums, piemēram, hinduistos un musulmaņos, ebrejos un arābos, komunistos un antikomunistos; tur, kur pastāvīgi norit šis sadalīšanas process starp dažādām budistu grupām, starp dažādām hinduistu, kristiešu grupām utt. Kur ir sadalījums – tur ir arī konflikts, kas arī ir nekārtība. Ja tu sapratīsi nekārtības dabu, tad no šī sasnieguma, no šīs dabas izpratnes dziļumiem radīsies kārtība.


Kārtība ir kā dabiski plaukstošs zieds; un šī kārtība, šis zieds nekad nenovītīs. Cilvēka dzīvē kārtība ir vienmēr klātesoša, jo es patiešām lasu grāmatu, kas stāsta, ka, kur ir sadalījums – tur arī konflikts.


 


Nākamā nodaļa vēsta: kamēr vien tu darbojies pēc principa ‘’no centra uz perifēriju’’, tu neizbēgami sadursies ar pretrunām. Citiem vārdiem, kamēr tava rīcība ir egocentriska, egoistiska, personīga, kamēr visu dzīves plašumu tu reducē līdz savam mazajam ‘’es’’, tu neizbēgami radīsi nekārtību. ‘’Es’’ – tas ir sīkums, kas radīts ar domu palīdzību. Doma iedveš: ‘’Man ir vārds, izskats, psiholoģiskā struktūra un par sevi radīts priekšstats’’ – citiem vārdiem, ‘’es esmu kaut kas’’. Līdz ar to, kamēr pastāv egocentriska darbība, konflikts un nekārtība ir neizbēgami. Taču, grāmata saka, nejautā: ‘’Kā lai tiek vaļā no egoisma?’’ Ja tu jautā ‘’kā?’’, tu lūdz norādīt metodi. Taču, sekojot metodei, tu tikai pārslēgsies uz citu egocentriskas darbības veidu. To tev saka grāmata; es tev to nesaku. Runātājs tev nepārtulko grāmatu – mēs to lasām kopā. Kamēr vien tu piederi kādai sektai, grupai, reliģijai, tu vienmēr vari kļūt par konflikta cēloni. To ir grūti pieņemt uzreiz, jo mēs visi kaut kam ticam. Tu tici Dievam, bet otrs netic; vēl kāds cits tic Budam, cits – Kristum; islams, savukārt, saka, ka eksistē vēl kaut kas cits un ka nav nekā cita. Tātad ticība rada šķelšanos cilvēku savstarpējās attiecībās. Taču ticība nav vajadzīga, ja tu pēti tikai faktus – ar faktiem jāsaprot tas, kas patiešām notiek tavā grāmatā.


Un šeit rodas nākamā problēma: kā tu lasi grāmatu? Vai tu uztver to atsevišķi no sevis? Kad paņem rokās romānu vai trilleri, tu tos lasi kā novērotājs no malas, pāršķirot lapaspuses, aizgrābts ar interesantajiem notikumiem utt. Šeit turpretī lasītājs ir arī grāmata. Viņš to lasa kā daļu no sevis; ne grāmatu viņš lasa. Grāmata arī vēsta, ka cilvēks dzīvo zem autoritāšu varas – politisko un reliģisko; zem līderu, guru, zinošu cilvēku, intelektuāļu, filozofu autoritātes. Viņš vienmēr pielāgojas paraugam, ko viņam norādījusi autoritāte. Lūdzu, uzmanīgi ieklausies tajā, ko saka grāmata: pastāv likuma autoritāte – vai tu atzīsti vai neatzīsti šo likumu, likuma autoritāte vienmēr pastāv – policista autoritāte, ievēlētās valdības autoritāte, diktatora autoritāte. Mēs nerunājam par šādu autoritāti. Grāmatā mēs lasām par autoritāti, ko prāts meklē, lai iegūtu drošību.


Prāts nemitīgi tiecas pēc drošības. Grāmata stāsta, ka ja meklē psiholoģisku drošību, tu neizbēgami sāc radīt autoritātes – mācītāja autoritāti, ikonas autoritāti, tā cilvēka autoritāti, kurš saka: ‘’Es esmu apgaismots, es tev iemācīšu’’.’Grāmata saka, lai tu atbrīvojies no tāda veida autoritātēm, kas nozīmē – kļūsti pats sev par gaismu. Nepaļaujies uz nevienu dzīves izpratnes jomā, šīs grāmatas izpratnes jomā. Lai lasītu šo grāmatu, nepieciešams, lai neviens nebūtu jūsu starpā – ne filozofi, ne mācītāji, ne guru, ne Dievs – neviens. Tu esi šī grāmata, un tu to lasi. Tāpēc ir nepieciešama cita cilvēka autoritāte, kaut tā būtu sava vīra vai sievas autoritāte. Tas nozīmē, ka jāprot palikt vienatnē.


 


Grāmata saka, ka tu jau pārdomāji, jau izlasīji pirmo nodaļu – par nekārtību un kārtību, un par autoritāti. Nākamā nodaļa vēsta, ka dzīve ir radniecība. Dzīve ir darbīga radniecība. Ar to domāta ne tikai radniecība, kas tevi vieno ar tuviniekiem, bet arī, ka tu esi saistīts ar visu cilvēci. Tu esi tāds pats, kā visi pārējie cilvēki, lai kur arī viņi dzīvotu, jo viņi cieš – un tu ciet, utt. No psiholoģiskā skatupunkta, tu esi pasaule, bet pasaule esi tu. Līdz ar to uz tevīm gulstas milzīga atbildība. Nākamajā grāmatas nodaļā teikts: kopš neatminamiem laikiem cilvēks dzīvo bailēs, izjūtot bailes ne tikai dabas priekšā, apkārtējās vides priekšā, no slimībām un nelaimes gadījumiem, bet arī daudz dziļākas bailes – dziļus, neapzinātus, neizpētītus baiļu viļņus. Mēs kopā izlasīsim šo grāmatu līdz nodaļas beigām, kur rakstīts: ‘’Vēro tās un tu varēsi no tām atbrīvoties.’’


 


Nākamajā nodaļā grāmata atkal jautā: kas ir bailes? Kā tās rodas, kāda ir to būtība? Kāpēc cilvēks vēl joprojām nav atrisinājis šo problēmu? Kāpēc viņš dzīvo bailēs? Vai viņš pieradis pie tām? Viņš pieņēmis tās kā savu dzīves veidu? Kāpēc cilvēks, cilvēciska būtne, – tu – nav atrisinājis šo problēmu, lai pilnībā atbrīvotu savu prātu no bailēm? Kamēr pastāv bailes, tu dzīvo tumsā. Šīs tumsas dēļ rodas tava pielūgsme, un tātad – šī pielūgsme ir pilnībā bezjēdzīga.


Ļoti svarīgi tālāk izlasīt par baiļu dabu. Un tātad: kā rodas bailes? Tās ir atmiņas par pagātni – atmiņas par pārdzīvotām sāpēm; par kaut ko, ko tu esi izdarījis, bet ko nevajadzēja darīt; meli, kurus tu kādreiz pateici un negribi, lai tie kādreiz atklātos, un tāpēc baidies par to; kāda rīcība, kas samaitājusi tavu prātu, un tu baidies no šīs samaitātības – vai arī šīs rīcības? Vai arī var būt bailes no nākotnes, tu vari baidīties zaudēt darbu vai arī baidies nekļūt par izcilu pilsoni kaut kur savas valsts nomalē. Mēs izjūtam neskaitāmus baiļu veidus. Cilvēki baidās no tumsas, baidās no sabiedrības viedokļa, baidās no nāves, baidās neīstenoties (neatkarīgi no tā, kas ar to tiek saprasts). Vēl pastāv bailes no slimībām; cilvēks var izjusts stipras fiziskas sāpes, šīs sāpes var iespiesties viņa atmiņā, un viņš baidās, ka tās var atkal atgriezties. Tāpēc grāmata saka: turpini, lasi tālāk! Kas ir bailes? Vai tās rada domas? Vai tās rada laiks? Tagad es esmu vesels, bet, kad palikšu vecs, mani uzveiks slimības – un es baidos no tā. Tas ir laiks. Vai arī domas čukst: ‘’Ar mani var notikt jebkas: es varu zaudēt darbu, varu palikt akls, varu zaudēt sievu.’’- un tā tālāk. Vai šeit slēpjas baiļu sakne? – grāmata tev jautā. Atbildi pats; pāršķir lapaspusi – un tu atradīsi atbildi sevī; ne es tev to saku. Grāmata saka, ka doma un laiks ir baiļu pamatfaktori. Tā saka, ka domas ir laiks.


 


Nākamā lapaspuse jautā: vai cilvēka prātam ir iespējams, tev, kas tagad lasa grāmatu, kas esi arī tu, vai ir iespējams pilnībā atbrīvoties no bailēm, lai nepaliktu ne vēsmiņas no bailēm? Tā atkal saka: nelūdz norādīt metodi. Metode nozīmē atkārtošanu, sistēmu; savukārt, sistēma, ko tu izgudro nevar būt šķirta no bailēm, jo tādā gadījumā tu sekosi sistēmai, nevis centīsies saprast baiļu dabu. Tā kā nemeklē sistēmu, bet vienkārši centies saprast baiļu dabu. Grāmata jautā: ko tu saproti ar saprašanu? Vai nu tu saproti vārdisko struktūru un vārda jēgu, – bet tas nav nekas cits kā intelektuālas operācijas veids, – vai arī tu aptver patiesību. Kad tu redzi baiļu patiesību, tās izzūd. Kad tu pats skaidri saproti, ka domas un laiks ir baiļu faktori, – ne kā vārdisku apgalvojumu, bet kā daļu no sevis, kā to, kas atrodas tavās asinīs, tavā prātā, tavā sirdī, – kad tu to sapratīsi, tu redzēsi, ka bailēm vairs nav vietas, ka tām ir tikai laiks. Jo bailes izsaukuši laiks un doma. Es baidos no tā, kas var notikt; es baidos no vientulības. Es nekad neesmu analizējis savu vientulību – to, ko tā nozīmē, – bet man ir bail no tās, es bēgu no tās. Bet vientulība ir mana ēna; tā mani vajā. Nav iespējams aizbēgt no savas ēnas. Tā kā, ja tev pietiek pacietības vērošanai, t.i., tu nebēdz prom, bet vēro, iedziļinies, klausies, dzirdi, ko saka grāmata, tad tā pateiks, ka laiks ir faktors, bet ne bailes; līdz ar to tev jāsaprot laiks. Ja tu sapratīsi laiku, varbūt arī aizies tavas bailes.


Grāmata prasa tev noskaidrot, kāda ir saikne starp laiku un domu. Doma ir kustība no zināmā uz zināmo. Tā ir kustība, kurā atmiņas par pagātni saduras ar tagadni, izmainās un turpina savu pastāvēšanu. Šī kustība no ‘’vakar’’ caur ‘’šodien’’ uz ‘’rīt’’ tad arī ir laika virzība, ko atzīmē saullēkti un saulrieti. Bet pastāv arī psiholoģiskais laiks, tas ir: ‘’Es jutu sāpes; es ceru, ka vairs nepiedzīvošu tās; tās atkal var atgriezties’’ – tā ir pagātnes virzība caur tagadni, kuras laikā pagātne izmainās un turpina savu virzību nākotnē. Ir laiks, ko skaita pulkstenis. Ir arī iekšējais laiks: ‘’Es ceru kļūt’’; tu tas neesi, bet ceri kļūt; tu esi nežēlīgs, bet ceri kļūt maigs. Tu esi skops, skaudīgs, taču ar laiku, evolūcijas gaitā tu ceri pakāpeniski mainīties. Un tātad – laiks ir virzība no pagātnes un tagadnes nākotnē. Doma arī nāk no pagātnes – zināšanas, atmiņas, kustība. Tātad laiks ir doma.


 


Daudz grūtāk ir atbildēt uz nākamo jautājumu. Lai nokļūtu līdz šai vietai, tev vajadzēja pacietību. Vārdu ‘’pacietība’’ es lietoju īpašā nozīmē. Pacietība nozīmē laika neesamību. Mums, kā likums, ‘’pacietība’’ nozīmē lēni pārvietoties, būt pacietīgam, nesteigties, nereaģēt ātri, būt mierīgam, neuztraukties, ļaut otram izpausties utt. Mēs nelietojam vārdu ‘’pacietība’’ šajā nozīmē. Mēs apgalvojam, ka pacietība nozīmē laika aizmiršanu, lai paralēli varētu skatīties, vērot; savukārt, ja tu vēro kaut ko laikā, tas nozīmē, ka esi nepacietīgs. Tev vajag pacietību, lai izlasītu šo nodaļu. Laiks ir faktors ar milzīgu nozīmi mūsu dzīvē: es neesmu, bet es kļūšu; es nezinu, bet uzzināšu; es nezinu šo valodu, bet es to iemācīšos, dodiet man tikai laiku; laiks sadziedēs mūsu brūces. Laiks notrulina jutību; laiks sarauj saites. Laiks iznīcina sapratni, jo sapratne pēc savas dabas ir tūlītēja; taču nesaka: ‘’Es iemācīšos saprast’’. Tātad, grāmata saka, laiks mūsu dzīvē ieņem ārkārtīgi svarīgu lomu. Laika gaitā attīstījās mūsu smadzenes – ne tavas un ne manas, bet cilvēka smadzenes, cilvēka prāts, kas esi arī tu. Tavā izpratnē šīs smadzenes ir identas tavām smadzenēm, ar tavu prātu; taču tas nav tavs prāts un tās nav tavas smadzenes, – tās ir cilvēka smadzenes, kas attīstījušās miljoniem gadu. Tu saproti, ka smadzenes, ko nosaka laiks, var darboties tikai laikā. Mēs, savukārt, no tām prasām, lai tās darītu kaut ko pavisam citu. Grāmata saka, ka tavas smadzenes, tavs prāts darbojas laikā. Laiks ir spēlējis svarīgu lomu tavā dzīvē. Taču tas neatrisina nekādas problēmas, ja nu tikai tehnoloģiskas. Nemeklējiet savu problēmu risinājumu laikā – starp jums un jūsu sievu, jums un jūsu darbu utt. To ir ļoti grūti saprast. Lūdzu, apdomājiet to, lai jūs pienācīgi varētu izlasīt grāmatu.


Un tātad tā jautā: vai laiks var beigties? Ja tu neizbeigsi to, tad bailes ar visām to sekām turpinās pastāvēt arī turpmāk. Un grāmata vēsta: nejautā, kā izbeigt laiku. Tajā brīdī, kad tu kādam pajautāsi, kā izbeigt laiku, viņš vēl nebūs izlasījis šo grāmatu – un dos tev tikai kādu teoriju. Interesanti, vai tu to saproti? Tā arī ir īstā meditācija, kuras būtība ir pētīt jautājumu ‘’vai laiks var apstāties?’’. Tavs sarunu biedrs apgalvo, ka var un arī apstājas. Taču to saka tavs sarunu biedrs, nevis tava grāmata. Sarunu biedrs saka, ka tam ir beigas. Taču, ja tu noticēji šai grāmatiņai – tas nozīmē, ka tu nelasi grāmatu, bet vienkārši dzīvo vārdiem, bet dzīvojot vārdiem, nevar atbrīvoties no bailēm. Tāpēc tev jālasa laika grāmata – jāieiet tajā un jāizpēta laika būtība, tas, kā tu reaģē uz laiku, kā tavas saites balstās uz laiku. Ieej tajā! Tas nozīmē, ka zināšanas ir laiks. Ja tu izmanto zināšanas kā līdzekli, lai izsistos, tu nokļūsi laika izsūtījumā, un tas nozīmē, ka bailes, trauksme un viss pārējais turpināsies. Laika beigu būtības pētīšanai nepieciešams mierīgs prāts, prāts, kas ir brīvs savā vērojumā, kas nebaidās, brīvi vēro laika virzību sevī pašā, to, cik lielā mērā tas ir atkarīgs no laika. Zini, ja kāds tev pateiks, ka tādas lietas kā, piemēram, cerība nepastāv, tu taču nobīsies, vai ne? Vai tu saproti, par ko es runāju? Cerība ir laiks.


 


1980.g. 9.novembrī, Kolombo, Šrilankā


(http://www.vieda.blogs.lv/)


 


19.06.2008

Komentāri:

 Modris, Gugam,   17:27:00 29.06.2008
77.38.218.228

'Kādu padomu gan var dot cilvēks, kas `neredz` šī padoma sekas tajā cilvēkā, kam viņš šo padomu dod.'
Pārējā es Tev varētu piekrist - garīgajā laukā kompetence ir pielīdzināma jebkurā citā laukā esošajai kompetencei, bet šo manis citēto vietu es lāgā nesaprotu. Es to saprastu labāk, ja Tu runātu konkrēti par mani. Es redzu savu padomu sekas, un tās ir gan destruktīvas, gan konstruktīvas - atkarībā no tā, vai es gribu kaut ko iznīcināt vai uzbūvēt. Tikai nesaki, ka destruktīva iedarbība ir vienmēr ļauna un ka konstruktīva - tikai un vienīgi laba. Ezoterikā ir prasība: destruktīvo (iznīcinošo) spēku konstruktīva lietošana. Visādi mākslīgi aizsprosti dvēselisko spēku ieplūšanai ir jāsagrauj, tas taču ir acīmredzami. Ja otram ļaus pilnīgi brīvprātīgi izvēlēties, ko viņš grib sevī atļaut nojaukt, tad viņš visdrīzāk izvēlēsies atstāt visu, kā ir. Šeit ir vajadzīgs kaut kāds vidusceļš starp brīvprātību un piespiešanu. Ja māceklis pastāv uz pilnīgu brīvprātību, tad viņš ir diezgan bezcerīgs; ja viņš reaģē tikai uz piespiešanu, tad viņš ir tikpat bezcerīgs. Tādēļ ir vajadzīgs pareizais mērs.

 guga, Modrim  13:00:46 29.06.2008
62.85.19.217

Par kompetences hierarhiju runājot - protams, ja runājam par cilvēkiem, kas pārzina kādu jautājumu, varam runāt par kompetences pakāpēm. Teiksim jauns ķirurgs, kas taisa pirmo operāciju kādā jomā noteikti nav tik kompetents kā tas, kuram aiz muguras jau 100 sekmīgu ķirurģisko operāciju šajā pašā laukā. Bet es vai Tu, piemēram, vienkārši neesam ķirurgi un esam šajos jautājumos pilnībā nekompetenti :))). Es noteikti neuzticētos Tev, ja man būtu jāizgriež kaut vai akūts apendikss. :))).

Tieši tāpat arī ar garīgām lietām. Tomēr šeit ir tā starpība, ka ja par ķirurga kompetenci mums ir lielākajā tiesā gadījumu pietiekami adekvāti līdzekļi kā to novērtēt. Attiecībā ar garīgiem jautājumiem ir daudz lielākas grūtības tieši tā iemesla dēļ, ka ir pārāk maz šājos jautājumos orientējošos cilvēku un ļoti daudzos gadījumos šeit par kompetentiem uzdodas cilvēki, kas absolūti tādi nav.

Bez tam ir maz cilvēku, kas saprot, ka principā spriežot par kompetenci garīgos jautājumos jāpielieto tie paši principi, kas gadījumā ar ķirurgiem vai jebkuru citu parastu materiālu specialitāti - resp. jāskatās uz šī cilvēka garīgā darba rezultātiem. Un attiecīgie blefotāji šo nesapratni vēl veicina.

Kādu padomu gan var dot cilvēks, kas 'neredz' šī padoma sekas tajā cilvēkā, kam viņš šo padomu dod.

Kad ķirurgs dod padomu izgriezt akūtu apendiksu, viņš tieši tāpēc ir tiesīgs dot šo padomu, ka viņš ļoti labi redz, ka pretējā gadījumā dotais cilvēks pēc dažām stundām nomirs.

 Modris, Gugam,   17:49:06 28.06.2008
77.38.218.228

'par valodu - nē, nē, Modri, es tā nedz runāšu, nedz rakstīšu. Tas man šķiet sterīli un stīvi.' Jā, super!!! Pareizi rakstīt ir sterili un stīvi, bet rusicismiem piesārņotā valodā, nu - super radoši un lokani, khē, khē, khē...
Tāpat (tas nav par Tevi!) tizli domāt ir baigi 'dzeniski' un 'garīgi', bet skaidri un loģiski domāt ir atpalicības pazīme, KHĒ, KHĒ, KHĒ...

 Modris, Edgaram,   15:10:21 28.06.2008
77.38.218.228

Ak Dievs, Edgar, ķēpīgāku radījumu par Jaunavas zīmē dzimušo laikam ir grūti iedomāties, khē, khē, khē...
Krišnamurti jau nenoliedz evolūciju VISPĀR, tai skaitā arī apziņas evolūciju, bet apgaismības sasniegšanu nesaista ar šo evolūciju, jo tas ir lēciens pāri bezdibenim - tam bezdibenim, kas atdala (pēc hermētiskās terminoloģijas) Dabu no Cilvēces, Saules Logosa fizisko un astrālo ķermeni.
Pēc Meistaru domām, tikai 3. Iesvētīšana ir pirmā īstā Iesvētīšana, abas pirmās iesvētīšanas ir tikai sagatavojošas apgaismībai. Kas ir šī apgaismība jeb apskaidrošanās? Pirmā ievētīšana sniedz kontroli pār fiziskajiem elementāļiem, kas būvē un vada fizisko ķermeni; 2. iesvētīšana sniedz kontroli pār astrālajiem/emocionālajiem elementāļiem, kas būvē un vada astrālo ķermeni jeb veli; 3. Iesvētīšana sniedz kontroli pār mentālajiem elementāļiem, kas būvē un vada mentālo ķermeni, un līdz ar 3. Iesvētīšanu darbs jeb evolūcijā Dabā jeb Saules Logosa fiziskajā ķermenī, kas sastāv no fiziskā, astrālā plāna un vēl mentālā plāna racionālās puses, ir pabeigta. Tālāk jāseko lēcienam, ko otrā pusē iezīmē Lielās Atsacīšanās jeb Krustā Sišanas jeb 4. Iesvētīšana. Lūk, šajā brīdī starp 3. un 4. Iesvētīšanu ir pavisam kas cits vajadzīgs, un par to arī Krišnamurti runā. Viņš jau ir pārlēcis minētajam bezdibenim un apraksta šo pieredzi, un nevis to, kas bija pirms 3. Iesvētīšanas. Stāsta, ka ar 3. Iesvētīšanu vadību no dvēseles sāk pārņemt monāde, tādēļ cilvēkā parādās dievišķi spēki un spējas.

 Modris, Gugam,   14:45:48 28.06.2008
77.38.218.228

'Un īsti kompetents par garīgām lietām laikam gan var būt tikai cilvēks, kas ir ieguvis spēju redzēt tomēr pietiekami dziļi cēloņu un seku ķēdes.'
Atkal! 'Īsti' un 'neīsti' kompetents, ak tu mī, ak tu žē: runa ir par zinošāku un pieredzējušāku par tevi, un tas ir viss. Nekāda pilnīga kompetence nepiemīt nevienam, bet pastāv kompetenču hierarhija.

 Edgars,Modrim,   10:07:53 28.06.2008
77.38.229.193

''1. '...vai apgaismība ir pakāpeniskas evolūcijas rezultāts? Krišnamurti teiks, ka nē - ka nav nekādas (psiholoģiskas) evolūcijas - līdz ar to nav nekāda ceļa.' - vai Tu šeit sevi, savu izpratni, nesauc par Krišnamurti?''

Nu taču vienreiz iemācies UZMANĪGI lasīt komentārus.(Zini, ja komentārs ir pagarāks, tas ir svarīgi, lai vēlāk nerodas kādi pārpratumi).

Tālāk ir teikts:''MANĀ SKATĪJUMĀ,ceļš gan ir - jo, ja salīdzina divus laikā atdalītus sava prāta stāvokļus, tad būs redzama atšķirība un, ja ir notikusi attīstība,- būs vērojama gradācija.'' Mana izpratne, kā redzi ir pretēja Krišnamurti.

Bet, ja tu to domāji kā:''diez vai Krišnamurti ir tā teicis'', tad noskaties Krišnamurti interviju ar fiziķi Deividu Bomu - tur viņš pavisam skaidri arī pasaka, ka nav nekādas psiholoģiskās evolūcijas, bet Apgaismības sasniegšana nenotiek pakāpeniski ilgākā laika periodā.

 guga, Modrim  03:33:39 28.06.2008
62.85.19.217

Es personīgi izvairos dot padomus šādos jautājumos. Vismaz ne tiešus padomus. Kādēļ gan man būtu jāuzņemas atbildība par citu cilvēku lēmumiem.

Un īsti kompetents par garīgām lietām laikam gan var būt tikai cilvēks, kas ir ieguvis spēju redzēt tomēr pietiekami dziļi cēloņu un seku ķēdes.

 guga,  Modrim  03:28:18 28.06.2008
62.85.19.217

par valodu - nē, nē, Modri, es tā nedz runāšu, nedz rakstīšu. Tas man šķiet sterīli un stīvi.
Atvaino!

 Modris, Gugam,   03:17:49 28.06.2008
77.38.218.228

Protams, bet palīdzēt orientēties var un vajag, un iespītēšanās pret palīdzību bieži vien ir gluži stulba. Tikai 5 gadīgie mūžīgi uzstāj: es pats, es pats... Protams, pārbaudīt vajag, bet noraidīt palīdzību tomēr ir stulbi, it īpaši, ja padomu dod kompetents cilvēks.

 Modris, Gugam,   03:14:30 28.06.2008
77.38.218.228

'...uz aklu ticību' - ar aklu ticību vai akli ticot.

 Modris, Gugam,   03:12:50 28.06.2008
77.38.218.228

'...tas neatmaina citiem cilvēkiem nepieciešamību' - tas neatceļ citiem cilvēkiem nepieciešamību.

 Modris, Gugam,   03:11:14 28.06.2008
77.38.218.228

'No tās kā reize var izvairīties' - No tās tiešām var izvairīties...

 Modris, Gugam,   03:09:10 28.06.2008
77.38.218.228

Šeit nebūtu ko iebilst. VMH Tradīcija ir oriģinālā Tradīcija, bet visas senās tradīcijas uz zemes - tikai oriģinālās Tradīcijas atspoguļojumi.

 guga, Modrim  03:07:55 28.06.2008
62.85.19.217

Un tas ir jādara katram konkrētajam cilvēkam, kurš izvēlas sekot kādai mācībai, ne man vai Tev. Te nav runa par šaubīšanos, ir runa par to pieeju, kas ir arī aprakstīta Tradīcijā kā nepieciešams process.

Šaubīšanās ir tad, kad Tu esi izvēlējies, bet ne līdz galam. No tās kā reize var izvairīties, ja iepriekš ir veikts šis pārdomāšanas un izpētes darbs.

Kā budistu Viduslaiku pamācību tekstā '108 dārgās lūgšanu krelles' - izpētiet visas mācības, kas ir pieejamas tajā vietā, kur jūs dzīvojiet, visus Skolotājus. Tad izdarīt izvēli un turēties pie tās. Ja Tu esi tā izdarījis, Modri, priekš sevis, tas neatmaina citiem cilvēkiem nepieciešamību to darīt un Tava vai mana izvēle (vienalga pareiza vai nepareiza) neko nepalīdz citiem cilvēkiem.

Es tikai aicinu cilvēkus nepieņemt neko uz aklu ticību, bet izpētīt. Tā nav mācīšana šaubīties, tieši pretēji, tas ir ceļš, kā nonākt pie ticības.

 guga, Modrim  02:45:44 28.06.2008
62.85.19.217

Es nešaubos, jo man nav par ko šaubīties, bet es arī nenodarbojos ar aklu ticēšanu.

Un manuprāt, ja runājam par garīgām lietām un sarunām, tad tā arī ir vienīgā pareizā attieksme.

Kas grib, lai mācās no šī Džval Kula, tikai vispirms lai rūpīgi pārliecinās, ka viņš ir īsts nevis tikai kāda cilvēka izdomāts vai pat kādas koncentrēties jau visai dziļā līmenī spējīgas personības, bet tomēr ne realizētas (ne apgaismotas) uzģenerēts fantoms (kādus, piemēram, speciāli producē tibetiešu mūki, lai pēc tam paši izšķīdinātu).

Un vēl lai tikpat rūpīgi vismaz cenšas pārbaudīt, ka šī cilvēka mācība patiešām ir patiesa garīga mācība izmantojot tos kritērijus, kas ir minēti Rakstos.

Ja tas tā ir, tad nav problēmu mācīties no viņa, ja ir nepieciešamā karmiskā saistība, lai tieši šādā formā, kā viņš pasniedz, šīs mācības konkrētais cilvēks var uztvert.

Bet šīs pārbaudes uz saskaņu ar Tradīciju ir jāizdara iepriekš jebkurā gadījumā. Vismaz tā tas ir saskaņā ar Rakstiem. Arī tas negarantē no iespējas kļūdīties, bet var samazināt risku. Un, protams, pāri visam un visaugstākais ir mīlestības attīstība - vai šī mācība veicina šo īpašību - kristiešu agapē, budistu bodhičittas attīstību.

Jo šīs īpašības saskaņā ar Rakstiem pašas par sevi ir sargs tālakājā ceļā, cerība, ka mums izdosies noturēties uz tā.

Visi lielie Skolotāji Tradīcijā apgalvo kā viens, ka garīgais ceļš nav viegls, riski krist ir vienmēr. Bet attīstot šīs principiālās īpašības - išvara pranidhana, bodhičitta, resp. neegoismu un nodošanos Augstākajam, mēs varam pamazām iegūt zināmu drošību, ka mūs noturēs, ja kritīsim, ka kalnos kāpēju sasaiste mums palīdzēs.

 Modris, Gugam,   02:14:03 28.06.2008
77.38.218.228

'Ciktāl man zināms, ja neskaita pašu Alisi Beiliju, neviens šo Tibetieti nav diezko daudz vaigā redzējis un nav spējis ar viņu pārāk plaši padiskutēt.' - Šķiet, ka Tev nav pārāk tālu zināms, jo Viņam bija visai liela mācekļu grupa, bet tuvākas ziņas par mācekļiem Tu vari iegūt Lucis Trust, ja vien patiešām vēlies zināt, nevis veicināt šaubīšanos par Džvala Kula eksistēšanu.

 Modris, Gugam,   02:09:04 28.06.2008
77.38.218.228

Nu, ar vienu vārdu sakot, mēs abi domājam, ka ārējs Skolotājs nevienam par ļaunu nenāk, it īpaši, ja Viņš patiešām ir Skolotājs, un dažos gadījumos bez Viņa vispār nemaz nevar iztikt. Tomēr Krišnamurti arī pareizi domā, ka akla sekošana Skolotājam dažos gadījumos var stipri aizkavēt evolūciju, ēēē, piedošanu, - aizkavēt Apgaismību.

 guga,   01:57:26 28.06.2008
62.85.19.217

Parasti sastapšanās ar ārējo Skolotāju var būt īslaicīga, ja cilvēks ir jau avatārs - tas ir piedzimis uz Zemes konkrētai misijai ar vairāk vai mazāk pilnīgu iedzimtu (nopelnītu iepriekšējās dzīvēs) dievišķo apziņu - divinācijas pakāpi.

Šādam cilvēkam ir bieži jau iedzimti iespējams tiešs kontakts tiklab ar savu paša iekšējo Vidja līmeni, kā ar Absolūto Garīgo Apziņu, ar Dievu. Kā tikko pavisam nesen liecināja tas budistu puisītis, kas nu jau 3 gadus atrodas gandrīz nepārtrauktā meditācijā un ne ēd, ne dzer. Mazs viņš mācījās budistu klosterī un viņam bija budistu Skolotājs, bet savā šobrīdējā līmenī viņš esot tomēr teicis, ka šobrīd priekš tā, kas jāmācās viņam, viņa Skolotājs var būt tikai pats Dievs.

Tad satikšanās ar ārējo Skolotāju ir bieži nepieciešama tikai 'lai Raksti būtu piepildīti', resp. tāpēc, ka tāds ir garīgais likums.

 Modris, Gugam,   01:47:06 28.06.2008
77.38.218.228

'...ar Rietumu okultisma publiskajām līnijām saistītas personības, kuriem nav tieša apstiprinājuma senajās tradīcijās (un vēl jo vairāk, ja šīs senās tradīcijas apgalvo kaut ko pavisam citu).' Nu, pirmkārt, VMH Mācības nav 'Rietumu okultisms', kādas ir rožkrustiešu un brīvmūrnieku, kā arī hermētisma mācības. Un, otrkārt, Tu jau vairākkārt esi it kā atradis VMH Mācību neatbilstību senajām tradīcijām, kas izrādījās kļūda, ja apskatās tuvāk.

 Modris, Gugam,   01:42:25 28.06.2008
77.38.218.228

'...sastapšanās ar (ārējo) Skolotāju var būt ļoti īslaicīga (kā Kristum, vai kā Buddham)'. Šeit VMH sniegtā informācija ir PILNĪGI atšķirīga. Abos gadījumos runa ir par PĀRKLĀŠANOS mācekļu apziņai, ko veic Skolotājs (Meistars) ar mācekļa brīvu piekrišanu. Meistars tādējādi darbojas caur mācekļa apziņu un ķermeni, bet māceklis atkāpjas un stāv blakus kā godbijīgs vērotājs Meistara darbam. Tātad nevar būt ne runas par ĪSLAICĪGU sadarbību, bet gan par ļoti ilgstošu, kas ilgst jau vairākas vai daudzas dzīves.

 guga, Modrim  01:35:12 28.06.2008
62.85.19.217

Ciktāl man zināms, ja neskaita pašu Alisi Beiliju neviens šo tibetieti nav diezko daudz vaigā redzējis un nav spējis ar viņu pārāk plaši padiskutēt.

Un mana vismaz šajos 35 šīs dzīves gados izveidojusies attieksme pret šīm lietām ir tāda, ka šodien es nepieņemu nekādus apgalvojums tikai tāpēc, ka kāds cilvēks to apgalvo, lai kas viņš arī nebūtu un cik skaisti nerunātu. Es varu pieņemt šos apgalvojumus zināšanai, bet es netaisos tos uztvert kā neapšaubāmus faktus.

Es esmu skeptiķis Modri - un īpaši skeptiķis attiecībā uz visiem apgalvojumiem, ko pēdējos 100 un drusciņ gados publiski izsaka tā vai citādi ar Rietumu okultisma publiskajām līnijām saistītas personības, kuriem nav tieša apstiprinājuma senajās tradīcijās (un vēl jo vairāk, ja šīs senās tradīcijas apgalvo kaut ko pavisam citu). Bet patiesībā es cenšos līdzīgi pietiekami piesardzīgi izturēties arī pret Austrumu modernajām autoritātēm un viņu izteikumiem (lai gan visumā tur blefo mazāk kā Rietumos, jo tomēr vēl reāli tic karmas likumam 'ar iekšām' ['riebīgs', bet precīzs rusicisms :)))], nevis tikai teorētiski).

 Modris, Gugam,   01:21:01 28.06.2008
77.38.218.228

Nu, Tavi apcerējumi jau nav gluži bez vērtības, taču Tava piekasīšanās 'teosofiem' ir nevietā. Es šaubos par to, vai Meistars Džvals Kuls būtu saucams par teozofu, jo viņš ir Meistars, VMH Meistars, un Viņš sniedz VMH Mācības. Mācība par dažādām Iesvētīšanas pakāpēm arī nāk no VMH, nevis no teozofiskās literatūras, un ir vienkārši Takas pakāpju jeb stadiju precizējums. Te nekas nav paņemts ne no agrīnās kristietības, ne no Austrumu mācībām.

 guga, Valteram  01:20:32 28.06.2008
62.85.19.217

Tradīcija uzskata viennozīmīgi, ka to nav iespējams izdarīt bez (ārēja) Skolotāja. Skolotāja izvēle ir grūts, bet nepieciešams un neizbēgams process kā tas ir rakstos teikts 'lai likums būtu piepildīts'. Par to ir vienisprātis visas lielās Austrumu reliģijas un agrīnā kristietība kā arī šodienas lielākie Skolotāji.

Atsevišķos ļoti spējīgu, jau tālu pa ceļu nogājušu cilvēku piedzimšanu gadījumos šī sastapšanās ar (ārējo) Skolotāju var būt ļoti īslaicīga (kā Kristum, vai kā Buddham), bet tā ir nepieciešams un obligāts etaps - par to ir vienisprātis šķiet visas autoritātes (Krišnamurti ir liels izņēmums, bet tajā pašā laikā viņam pašam bija pat vairāki Skolotāji dažādos etapos, kaut arī viņš pats to vēlāk noliedz - iespējams, konceptuālā līmenī arī tādas lielas dvēseles šad tad būtiski kļūdās).

Lai cik dabisks arī nebūtu meditācijas process, neviens nav iemācījies patiešām meditēt bez Skolotāja - pēc grāmatām var iemācīties ārējās darbības, bet tās pašas par sevi nav meditācija. Neviens nav pārvarējis secīgi nākošos pārvaramo pakāpienu posmus bez ārējiem padomiem.

Paiet ilgs laiks garīgajā ceļā, kamēr cilvēks kļūst spējīgs aizklauvēties līdz tiešai apzinātai iekšējai vadībai, un tad, kad tas notiek, viņam jau sen ir attiecības pat ne tikai ar vienu vien ārējo Skolotāju. Protams saknes Skolotājs, cilvēks, kas atver konkrētajam meklētājam augstākas pieredzes atslēgas, vienmēr ir viena konkrēta persona, bet neskaitāmos citos garīgā ceļa aspektos cilvēkam parasti ir pat daudzi un dažādi ārēji Skolotāji.

Cita lieta, ka lai līdz viņiem nonāktu, ir jābūt iesācēja stadiju jau gan kaut kā patstāvīgi pārvarējušam. Lai saņemtu atbildes, ir jābūt reāliem jautājumiem, lai būtu, ko risināt, ir jābūt reālām problēmām. Ar iesācēja problēmām ļoti sekmīgi tiek galā māte daba, un tur neko ne pielikt, ne atņemt nav vajadzīgs.

 guga,   01:02:18 28.06.2008
62.85.19.217

Austrumu reliģijās no šiem ir ar tieši analogu terminu pārtulkojams tikai 'soterion' - pestīšana, glābšanās, kam ir tiešs analogs sanskritā 'mokša'.

 guga,   00:57:21 28.06.2008
62.85.19.217

Savukārt 'transfigurācija' un 'apgaismošanās' šo terminu sākotnējā kontekstā ir pilnīgi sinonīmi, jo abi nozīmē cilvēka piepildīšanos ar neradīto gaismu (abu šo terminu sākotnējā izcelsme attiecas uz Jaunās Derības stāstu par Jēzu Tabora kalnā).

Un visi šie termini ir agrīnās kristietības mūku vientuļnieku un isihastu ieviesti, lai apzīmētu dažādus garīgās prakses augstāko sasniegumu aspektus.

 Valters, Edgaram  00:55:47 28.06.2008
84.237.200.215

Man negribās iestigt garos apcerējumos tāpēc izteikšos īsi:
pēc manām domām autoritāte ir iespējamo pareizo risinājumu norādītājs, uzvedības/rīcības/domāšanas/attieksmes/ modeļa izvēles palīgs,
to visu un vēl daudz ko citu cilvēks gūst, ja rod saskarsmi ar savu dvēseli un garu (resp. Dieva meklēšanas sevī procesā)

 guga,   00:46:15 28.06.2008
62.85.19.217

Skaidrībai - 'fotismos' - apgaismība, apgaismošanās; 'soterion' - glābšanās, pestīšana; 'theozis' - dievišķošanās, tapšana par dievāju.

 guga,   00:42:18 28.06.2008
62.85.19.217

Un, protams, sākotnējajā kristīgajā šo terminu kontekstā termini 'fotismos', 'soterion' un 'teozis' ir vienas un tās pašas cilvēka jau pilnīgi totālas pārtapšanas dažādi aspekti un tikai. Nevis pilnīgi dažādas lietas. Resp. viens un tas pats, tikai no kuras puses skatās un līdz ar to, kādu aspektu redz.

 guga,   00:34:18 28.06.2008
62.85.19.217

Patiesībā vārds 'Apgaismība' - tas ir tipisks agrīnās kristietības termins (grieķu 'fotismos'), kam nav analogu austrumu reliģijās - ne hinduismā, ne budismā, ne daoismā (tiešām nezinu tik daudz par Zoroastrismu, varbūt tur ir). Daži indiešu skolotāji, sākot darboties Rietumu vidē gan to visai veiksmīgi adaptēja, bet tas neatceļ to faktu, ka tas ir tīri kristietisks termins, ko gan praktiski nelieto šodienas kristietībā.

Tieši tas pats ar transfigurāciju.

Katrā ziņā šo terminu piesavināšanās no teosofu puses pilnīgi citā kontekstā ir viena no tām diezgan daudzajām lietām, ar ko teosofi un visi viņiem sekojošie 'NewAge' utt. blefo un sabojā noteiktu ideju atpazīstamību un tīrību.

 Modris, Edgaram,   00:26:26 28.06.2008
77.38.218.228

1. '...vai apgaismība ir pakāpeniskas evolūcijas rezultāts? Krišnamurti teiks, ka nē - ka nav nekādas (psiholoģiskas) evolūcijas - līdz ar to nav nekāda ceļa.' - vai Tu šeit sevi, savu izpratni, nesauc par Krišnamurti?
2. Apgaismība nav atbrīve jeb atpestīšana. 3. Iesvētīšanu jeb Apgaismību (jeb Transfigurāciju) Krišnamurti jau bija sasniedzis.

 Edgars,Valteram,   23:28:42 27.06.2008
77.38.229.193

Bet, ja nopietni...
Es gan īsti nesaprotu, kā iekšējie meklējumi var būt autoritātes meklējumi - ja tu ''virzies uz savu Centru'' - īsteno apzināšanās stāvokli, kas ļauj pareizi uzlūkot gan jutekļu iespaidus, gan iekšējos iespaidus un idejas. Lūdzu, paskaidro, Valter, - kā tu to domāji?

''Un vai vispār tā ir ceļš?''---->kā uz to raugās. Šo jautājumu var pārfrāzēt: vai apgaismība ir pakāpeniskas evolūcijas rezultāts? Krišnamurti teiks, ka nē - ka nav nekādas (psiholoģiskas) evolūcijas - līdz ar to nav nekāda ceļa. Manā skatījumā,ceļš gan ir - jo, ja salīdzina divus laikā atdalītus sava prāta stāvokļus, tad būs redzama atšķirība un, ja ir notikusi attīstība,- būs vērojama gradācija. Taču, ja raugās uz Apgaismību kā uz mērķi, ko var sasniegt pakāpeniskas attīstības procesā, tad līdz ar to tu koncentrējies uz nākotni, bet nevis uz to, ''kas ir'' - un līdz ar to tu atvirzi šo notikumu. Tāpēc Krišnamurti noliedz psiholoģisku evolūciju kā maldus un atzīst tikai bioloģisko evolūciju. Viņš uzskata, ka Apgaismība ir momentāna. Taču, manā skatījumā, ir vajadzīgi priekšnoteikumi Apgaismībai un psiholoģiskā (jeb apziņas) evolūcija nav atrauta no bioloģiskās.
p.s.Krišnamurti jau viegli tā runāt, jo viņš bija 4.pakāpes iesvētītais (jau tuvu Apgaismībai).

''Vai 'autoritātes' meklēšana garīgās attīstības ceļā nav universāls iekšējās izaugsmes priekšnoteikums?''----->Nenoliedzami garīgās attīstības ceļā mēs pieņemam autoritātes. Nenoliedzami ir tas, ka ir vajadzīgs kāds, kurš norāda gaismu, kurš dod enerģētisku impulsu (Skolotājs - iekšējās vai ārējās sfērās). Taču domāju, ka tu piekritīsi, ka pats pirmais Skolotājs ir Es - cilvēks Pats. Skolotāja uzdevums ir palīdzēt māceklim nodibināt pareizas attiecības ar šo Es un īstenot to. Ja māceklis nostāda Skolotāja autoritāti starp šo Es (atvainojos par valodu - tā neprecīzi izsaka patiesību, taču ceru, ka skaidrs, kā es to domāju) un sevi un tā ir nosacītība. Psiholoģiski ir atšķirība starp Skolotāju, kurš kā vecāks tev ļauj visu izdarīt pašam, pabiksta, kad vajag un pasargā un Skolotāju-autoritāti. Pie kam neviens īstens Skolotājs, manā skatījumā, nekad nepretendē uz jebkādu autoritāti.

 nerrs,   21:25:27 27.06.2008
78.84.29.14

:))kļūdas labojums -vārda atver vietā jābūt -ATSVER!!!:))))))))))))piedošan!:))

 Edgars,Valteram,   21:21:58 27.06.2008
77.38.229.193

''Vai 'autoritātes' meklēšana garīgās attīstības ceļā nav universāls iekšējās izaugsmes priekšnoteikums?'' ---> par to vēl e-mistiķi strīdas! :D:D

 Edgars,Valteram,   21:21:07 27.06.2008
77.38.229.193

Krišnamurti ''Dievs'' ir tikai ideja.

 Valters,   21:09:39 27.06.2008
84.237.200.215

Te tāda doma iešāvās prātā:
ja cilvēks meklē Dievu sevī, vai arī tas tomēr nav autoritātes meklējums?
Un ja tā, vai ir vispār kāds cits ceļš? Vai 'autoritātes' meklēšana garīgās attīstības ceļā nav universāls iekšējās izaugsmes priekšnoteikums?

 nerrs,   20:56:43 27.06.2008
78.84.29.14

Šis Krišnamurti teksts atver visas Tavas ,Modri,garum garās gudrrunas ,jeb Slavicismus!:)))))))ĀMEN!:)))))))))))))

 Modris,   14:51:24 27.06.2008
77.38.218.228

Jā, Krišnamurti nav domāts ābeckaķiem! Ja kāds ābeckaķis sadomās sekot viņa VĀRDIEM, tad saies galīgā sviestā... tā arī nesaprazdams teiktā jēgu, khē, khē, khē...

 Modris,   14:41:27 27.06.2008
77.38.218.228

1. '...mēs dzīvojam pretrunās, mūsos nav kārtības.'
2. '...kur ir pretruna, tur neizbēgami jārodas konfliktam.'
3. '...ja meklē psiholoģisku drošību, tu neizbēgami sāc radīt autoritātes – mācītāja autoritāti, ikonas autoritāti, tā cilvēka autoritāti, kurš saka: `Es esmu apgaismots, es tev iemācīšu`.'
(Respektīvi - nost ar autoritātēm, nekādas autoritātes, izgudro divriteni tik daudz reižu, cik vien ir iespējams, toties - pats!!!). Jā, un nekādā gadījumā neieklausies Krišnamurti teiktajā, jo viņš ir autoritāte!!!:)
4. '...jāprot palikt vienatnē.' - un pie tam justies labi! Khē, khē, khē...
5. '...domas ir laiks' un otrādi: '...laiks ir doma' - tas bija garšīgi teikts, it īpaši otrais izteiciens. :)
6. '...pacietība nozīmē laika aizmiršanu' - o, šī te ir superīga definīcija (lai arī autoritātes dota, khē, khē, khē...)!
7. Un visbeidzot: 'Cerība ir laiks', jeb otrādi, droši vien, - 'laiks ir cerība'. Aizmirstiet cerību, nelaimīgie, nekādu cerību nav un nekad nav bijis, khē, khē, khē..., tikai pilnīgs bezceris var dot atbrīvi :)!!!
Atvainojos, tas bija mans šī raksta konspekts... priekš sevis... vienatnē... un pacietībā... bez bailēm... un cerībām... :)!

 Modris,   14:13:47 27.06.2008
77.38.218.228

'... uz tevīm' - nu, kā būtu pareizi?

 Modris,   14:06:43 27.06.2008
77.38.218.228

'... grāmatu, kas ir mēs paši', hm, pat konsekvents lietojums!? :)

 Modris,   14:03:14 27.06.2008
77.38.218.228

'...tā ir tu' - hantu-mansu stils, khē, khē, khē... mans ir baigais džeks :)

 Modris,   13:59:24 27.06.2008
77.38.218.228

'Tā (grāmata) nepārdodas' - riebīgs rusicisms!