Hinduisma filosofija: sešas vēdiskās skolas

Sešas astika jeb ortodoksālās (tādas, kas atzīst Vēdu autoritāti) hindu filosofijas skolas ir Njāja, Vaišēšika, Sankhja, Joga, Pūrva Mīmāmsa un Vēdānta. Nevēdiskās skolas sauc par nāstika jeb neortodoksālajām, un tās ir budisms, džainisms un lokājata. Šodien hinduismā ietekme ir Pūrva Mīmāmsai, Jogai un Vēdāntai. Par Sankhjas, Njājas un Vaišēšikas vēsturisko nozīmi var iepazīties rakstā par Hindu filosofiju.

Sešas astika jeb ortodoksālās (tādas, kas atzīst Vēdu autoritāti) hindu filosofijas skolas ir Njāja, Vaišēšika, Sankhja, Joga, Pūrva Mīmāmsa un Vēdānta. Nevēdiskās skolas sauc par nāstika jeb neortodoksālajām, un tās ir budisms, džainisms un lokājata. Šodien hinduismā ietekme ir Pūrva Mīmāmsai, Jogai un Vēdāntai. Par Sankhjas, Njājas un Vaišēšikas vēsturisko nozīmi var iepazīties rakstā par Hindu filosofiju.


Pūrva Mīmāmsa


Galvenais Pūrva (“agrākā”) Mīmāmsas skolas mērķis ir nodibināt Vēdu autoritāti. Galvenais šīs skolas ieguldījums hinduismā ir Vēdu interpretācijas likumu formulēšana. Tās atbalstītāji uzskatīja, ka atklāsme ir jāapstiprinās spriedumos, to nedrīkst pieņemt akli kā dogmu. Epmīriskais un racionālais reliģijas pielietošanas paņēmiens ir hindu dharmas pamatā, un to īpaši diskutēja tādi racionālisti kā Ādi Šankara un Svāmī Vivekānanda. Plašākai informācijai skatīt Pūrva Mīmāmsa.


Joga


Tiek uzskatīts, ka jogas sistēma ir radusies no sankhjas filozofijas. Šajā nozīmē vārds “joga” īpaši attiecas uz rādžas jogu (jeb vienotību meditācijā). To aprakstīja viedais Patandžali, kurš savā ietekmīgajā darbā Jogas Sūtra ir apkopojis un sistematizējis agrāko meditatīvās jogas filosofiju. Arī upanišadas un Bhagavadgīta ir neaiztājami darbi jogas apgūšanā.


Jogas vissvarīgākā atšķirība no sānkhjas ir ideja par īšvaru (personisks Dievs), turklāt jogā īšvara ir ne tikai metafiziskā pasaules skatījuma daļa, bet ideālais meditācijas mērķis. Īšvara ir vienīgais purušas (bezgalīgais Dievišķais pamats) aspekts, kas nav saistīts ar prakriti (laicīgo radošo spēju). Šajā darbā ir izmantota Brahmana/Ātmana terminoloģija un priekšstati no upanišadām, kā arī Vēdāntas monisma idejas. Jogas mērķa sasniegšanu sauc par mokšu vai samādhi. Tajā, tāpat kā upanišadās, Ātmana apzināšanās nav nekas cits kā bezgalīgā Brahmana izpratne caur ētiskām (prāta), fiziskās (ķermeņa) un meditatīvām (dvēseles) praksēm ar vienīgo mērķi augstās patiesības sasniegšanu. Plašāk ar to var iepazīties rakstā par jogu.


Utara Mīmāmsa: Trīs Vēdāntas skolas


Utara (vēlākā) Mīmāmsas skola, iespējams, ir viens no hinduisma stūrakmeņiem, un tā ir aizsākusi jaunu filosofiskās un meditatīvās izziņas vilni, ticības renesansi un kultūras reformu. Tās aizsākumi meklējami upanišadās, it īpaši tās Badarājānas komentāros, Vēdāntasūtrā, trīsdaļu Vēdāntā, kuras filosofiju analizēja un aprakstīja Ādi Šankara. Modernā hindu filosofiju tādā vai citādā veidā ietekmē izmaiņas Vēdāntas filosofijā, kas koncentrējas uz meditāciju, moralitāti un centrā liek Patību, nevis rituālus un sabiedrības atšķirības kā kastas. Galveno hindu filosofisko skolu — Vēdāntas un Advaitas — filosofijas sekotāji debatē ar stingro teistisko skolu, piemēram, Rāmānudžas un Madhvas sekotājiem par Brahmana patieso dabu, un to, vai Brahmans ir vai nav apveltīts ar īpašībām, t.i., personiska Augstākā Būtne. Sīkāk par to rakstā par Vēdāntu.


Tīrais monisms: Advaita


Advaita burtiski nozīmē nedalīts; tas norāda uz monistisko (jeb neduālo) filosofijas sistēmu, kas uzsver vienotību. Tā pamatlicējs bija Ādi Šankara (788. g.m.ē.–820. g.m.ē.). Šankara vairumu savu teoriju balstīja uz agrākām upanišadu un sava guru Govindas Bhāgavadpādas mācībām. Ar eksperimentālo analīzi viņš izvērtēja pasaules relatīvo dabu un pasludināja Brahmana neduālo realitāti, kurā Ātmans (individuālā dvēsele) un Brahmans (augstākā realitāte) absolūtā līmenī ir viena identitāte. Tā nav tikai filosofija, bet apziņas sistēma, kas tiek izmantota ētikā un meditācijā ar mērķi sasniegt mieru un patiesības izpratni. Ādi Šankara iebilda pret kastu sistēmu un bezjēdzīgiem rituāliem un savdabīgā harizmātiskā veidā sludināja patiesu bhakti kā meditāciju uz Dieva mīlestību un patiesības izpratni.


Advaitistiem (neduālistiem) Augstākā Patiesība vislabāk tiek izteikta kā Nirguna Brahmans jeb Dievs bez veidola jeb Dievs bez personiskām īpašībām. Daži pat apgalvo, ka tas nav “Dievs”, bet kaut kas pāri. Tomēr pat šī definīcija var būt ierobežojoša. Nirguna Brahmans nekad nevar tikt aprakstīts, jo Tas ir pāri visām definīcijām. Visi personīgie Dieva veidoli kā Višnu vai Šiva ir dažādi Dieva aspekti personiskos veidolos jeb Dievs ar īpašībām, Saguna Brahmans. Dieva personiskā enerģija ir Dēvī, Dievišķā Māte. Vaišnaviem, kas seko Rāmānudžas filosofijai, Dēvī ir Lakšmī, kas ir visu būtņu Māte un kas lūdz Višnu izrādīt žēlastību cilvēkiem, kas ir iegrimuši grēkos. Šaivītiem Dēvī ir Pārvatī. Šaktas godina Dēvī, viņiem Dēvī ir Dieva personiskais veidols, caur kuru sasniegt Absolūtu, Dievu, t.i., Šivu. Viņu izpratnē Šiva ir personisks Dievs bez īpašībām. Sīkākai informācijai skatīt šķirkli Advaita.


Dalītais monisms: Višištādvaita


Rāmanudža (1040 – 1137) aktīvi sludināja, ka Nārājana ir augstākais Brahmans. Viņš mācīja, ka Augstākā realitāte satur trīs aspektus: īšvara (Višnu), čit (dvēsele) un ačit (matērija). Višnu ir vienīgā neatkarīgā realitāte, savukārt dvēseles un matērija savā esamībā ir atkarīgas no Dieva


Duālisms: Dvaita


Tāpat kā Rāmānudža, Madhva (1199 – 1278) identificēja Dievu kā Višnu, tomēr viņa realitātes skatījums bija pilnībā duālistisks, tas ir, viņš izprata fundamentālas atšķirības starp augstāko Dievu un atsevišķo dvēseli, tāpēc šo sistēmu sauc par Dvaitas (duālistisko) Vēdāntu.


Tradicionālās godināšanas kultūras


Bhakti skolas


Bhakti jogas skola savu nosaukumu gūst no hindu vārda bhakti, kas apzīmē svētlaimīgu, nesavtīgu un ekstātisku mīlestību uz Dievu, kurš ir iemīļotais Tēvs, Māte, Bērns atkarībā no attiecībām, kādas piesaista bhaktas sirdi. Bhakti filosofijas pamatā ir visucaurstrāvojais dievišķums personiskā veidolā, kas arī ir iemesls neskaitāmu Dievu un Dievību veidolu izplatību Indijā, bieži attainojot katras nelielas grupas vai kopienas reliģiskās noslieces. Bhakti tiek aplūkota kā jogas veids, kuras mērķis ir sapludināt savu ego Dievišķajā, uzskatot ķemeņa un ierobežotā prāta apziņu jeb patību kā izšķirošo faktoru garīgajā apziņā.
Bhakti filosofijā Dievs ietekmē visas izmaiņas, viņš ir visu darbu cēlonis, un darbojas caur bhaktu kā mīlestība un gaisma. Bhaktu grēki un sliktie darbi izzudīs paši caur mīlestību uz Dievu, un bhakta sasniegs pārpasaulīgu līmeni. Bhakti kustība ir radījusi hinduisma atdzimšanu ar dedzīgo ticības izpausmi un atbildot uz Indijas iedzīvotāju emocionālajām un filosofiskajām vajadzībām. Ar pilnām tiesībām var teikt, ka bhakti kustība ir atstājusi vislielāko ietekmi uz hindu lūgšanām un rituāliem kopš senseniem laikiem.


Vispopulārākais veids kādā tiek izpausta mīlestība uz Dievu hinduismā ir pūdža jeb godināšanas rituāls, kuras objekts bieži ir mūrti (Dievības veidols), vienlaikus dziedot vai skaitot mantras jeb meditatīvas lūgšanas. Dažreiz pūdžu pavada godināšanas dziesmas, kuras sauc par bhadžanām (galvenokārt sarakstītas no 14. līdz 17. gadsimtam), kīrtanas (slavināšana) un ārati (vienkāršots vēdiskais uguns ziedošanas rituāls). Tā ir samērā organiska godināšanas sistēma ar nolūku palīdzēt godinātājam savienoties ar Dievu ar simboliskiem elementiem. Tomēr ir teikts, ka bhakta, nostiprinot savu saikni ar Dievu, galu galā ir spējīgs atbrīvoties no visām ārējām formām un var pilnībā gremdēties nedalītas Patiesības mīlestības svētlaimē. Sīkāk par to rakstā par bhakti kustība.


Bhakti kustība ir radījusi lielu daudzumu garīgās literatūras, mūzikas un mākslas, kas ir bagātinājusi pasaules mantojumu un iecēlusi Indiju garīgā dzinējspēka statusā, vienlaikus atbrīvojoties no nevajadzīgiem rituāliem un mākslīgām sabiedriskām robežām. Sīkākai par to lasīt šķirklī bhakti joga.


Tantrisms


Visievērojamākais rietumu tantras zinātnieks Sers Džons Vūdrofī (Artūrs Avalons) raksta: “Indijas daudzskaitlīgās tantras ir Kalijugas raksti (šāstras) un tās ir plašs mūsdienu praktiskā ortodoksālā hinduisma pamats. Tantra šāstra, neatkarīgi no tās vēsturiskās izcelsmes, ir izvērsta no Vaidika Karmakāndas, kas sacerēta, lai apmierinātu šī laikmeta vajadzības. Šiva saka: “Ak, svētīgā! Kali laikmeta cilvēkiem, kas ir zaudējuši spēkus un ir atkarīgi no to ēstā ēdiena, ir dota Kaulas doktrīna. (X1. nodaļa, 12. pants.) Tāpēc, lai mēs pareizi varētu saprast visu veidu jogas un sādhanu, kā arī šo paņēmienu pamatprincipus, mums ir jālasa tantra.” (Ievads Sera Džona Vūdrofī Mahānirvāna Tantra tulkojumam.)


Vārds ‘tantra’ nozīmē ‘apcerējums’ jeb ‘nepārtrauktība’, un tajā sauc dažādas mistiskus, okultus, medicīniskus un zinātniskus darbus, kā arī tos, kurus mēs tagad uzskatām par “tantriskiem”. Lielākā daļa tantru ir sarakstītas viduslaiku beigās, un to pamatā ir hindu kosmoloģija un joga. Sīkākai informācijai skatīt šķirkli tantra.


04.10.2009

Komentāri:

 guga,   19:41:04 09.10.2009
62.85.19.217

Un neoplatonisms vēl nav paspējis pietiekami attīstīties, kad turpat jau ir dzimusi arī kristietība, un tas ļauj vēlāk rietumu tradīcijas lielajiem filozofiem ne reizi vien apgalvot, ka kaut ko tādu vispār var radīt tikai kristietība (vispār ignorējot Austrumu kultūru tradīciju mantojumu - ne tikai Indijas, bet arī Ķīnas, Japānas, Indoķīnas zemju un Tibetas - Mongolijas, un lai to labāk varētu ignorēt izdomājot apgalvojumu, ka Austrumos nekad vispār nav bijis filozofijas (grieķu kultūras parādības izpratnē - tādu kā grieķu filozofisko skolu - protams, nav bijis, bet sistematizēta un formalizēta domāšana par eksistences pamatprincipiem, protams, radās daudz agrāk, jo šīs kultūras ir vienkārši vēsturiski vecākas).

 guga, Ezei vēl  19:34:30 09.10.2009
62.85.19.217

Interesanti, ka šādas sistematizācijas un dekompozīcijas pirms neoplatoniķiem nav pat grieķiem, kuru kultūrai uz to brīdi jau ir vairāki simti gadu kā tajā ir jau attīstītas formālās domas rakstiskas fiksācijas tradīcijas. Pitagoriķi kaut ko sāk šajā virzienā, bet viņiem tomēr daudz vairāk interesē pašu stipri ierobežotās kopienas prakse kā teksti priekš citiem. Tikai vēlāk nākošie neoplatoniķi sāk to darīt sistemātiski.

 guga, Ezei  19:28:07 09.10.2009
62.85.19.217

Bhakti ir vienkārši mīlestība uz personīgo Dieva aspektu. Ne uz sievieti vai vīrieti, vai pat ne uz dabas skaistumu, bet tieši uz personīgo Dieva aspektu. Tā kā šīs jūtas pie zināmiem nosacījumiem ir klātesošas cilvēkos un lasot dažādu reliģisko ģēniju dzīves stāstus izskatās, ka var rasties un attīstīties līdz visaugstākai pakāpei pat spontāni gadījumos, kad cilvēks aug un dzīvo pavisam nereliģiskā vidē, tad, protams, tās ir sastopamas visās kultūrās. Arī latviešu kultūrā - gan kristīgajā šīs kultūras aspektā, gan dainu aspektā.

Bet ne jau par to ir šis raksts. Šis raksts ir par indusu reliģiskās dzīves filozofiski teoloģisku dekompozīciju, kādas nav latviešu pirmkristīgās kultūras tradīcijā.

Ja arī ir kaut kādā formā bijis, tad ir zudis, bet ļoti iespējams, ka arī nemaz nav bijis, jo spriežot pēc slāviem, par kuriem materiāla ir vairāk un kuriem bija patiesībā tās pašas pirmkristīgās kultūras cits atzars, tad rakstu kultūras neizplatības dēļ un reliģijas formālas, tīri racionālas apdomāšanas tradīcijas trūkuma dēļ viņiem tāds pat nevarēja vēl rasties - kaut arī volhviem bija rakstība pirms Kirila un Metodija, bet tajā fiksētie teksti bija ar simbolisku, maģisku un rituālu nozīmi un nenonāca līdz šim tīri racionālās domas līmenim - tieši tāpat kā Rigvēdas, Samavēdas, Atharvavēdas tekstos nekā tāda nav.

Un nav arī mūsdienu Dievturībā, jo Dievturība līdz tam vienkārši netiek, pārāk mazs tai ir resurss, pārāk ierobežota arī reliģiskā dzīve. Pārsvarā Dievturība kā reliģija līdz plašai ikdienas reliģiskai dzīvei vēl nav izaugusi, līdz ar to tai trūkst nopietna pamata savas reālas filozofiski - reliģiskas sistēmas radīšanai. Ir tikai iedīgļi. Lai no tā kaut kas izaugtu patiešām sistemātisks ir nepieciešams cilvēku pieplūdums šajā kustībā ar īstu reliģiskās dzīves dzirksti, kam tas interesē un kas varētu pēc tam savām un sev līdzīgo vajadzībām tad veidot šādu sistematizāciju (piemēram, kaut vai uz dainu komentēšanas bāzes).

 Eze, Gugam  23:53:56 07.10.2009
87.99.92.2

Nu taču! Vai tad, lasot šo rakstu, nevienā vietā nevar ieaukties - gluži kā mums!

 Eze, Gugam  23:52:26 07.10.2009
87.99.92.2

Hmm... tātad mums Dieva nav? Nu Dieva tēls - taču ir? Attiecības ar viņu arī? Vai tad nekas nav tuvs, piemēram bhakti skolas aspekteim?

 guga, Ezei  23:34:25 07.10.2009
62.85.19.217

Ne šodienas dievturībā, ne senās baltu dievestības rituālajās atliekās (kā Jāņu ugunskurs, Lieldienu olu ripināšana, kas patiesībā laikam jau gan nemaz nav baltu izcelsmes tradīcija, vai bluķa vilkšana) un arī nedz folklorā nav nedz sistematizētas reliģiskās filozofijas, nedz sistematizētas teoloģijas. Līdz ar to es neredzu, ko te varētu salīdzināt tiklab ar sešām daršanām kā ar dvaitas, advaitas, višišadvaitas sistematizētas domas par augstākā principa un cilvēka attiecībām triādi.
Protams, uz dainu un pasaku materiāla bāzes (tāpat kā uz citu tautu sistematizēto Svēto Rakstu bāzes tas ir darīts) šo materiālu komentējot var kaut ko līdzīgu uzbūvēt, bet tas nav darīts un arī šobrīd neviens neko līdzīgu nedara.

 Eze, Gugam  20:05:10 07.10.2009
217.199.113.54

Hmm.. ja būtu Modris, pajautātu arī viņam..
Ko varētu šādā kontekstā teikt par latviešu tautas dievestību?