Bēdu manu lielu bēdu,
Es par bēdu nebēdāju.
Liku bēdu zem akmeņa,
Pāri gāju dziedādam’.
Šī dziesma tiek dziedāta vai ik reizi, kad skandētas Dainas vai notiek sadziedāšanās kādā pasākumā.
Mēģināsim ierakties teksta simboliskajā slāņainumā.
Bēdu manu lielu bēdu,
Es par bēdu nebēdāju.
Liku bēdu zem akmeņa,
Pāri gāju dziedādam’.
Šī dziesma tiek dziedāta vai ik reizi, kad skandētas Dainas vai notiek sadziedāšanās kādā pasākumā.
Mēģināsim ierakties teksta simboliskajā slāņainumā.
Protams, paturēsim prātā, ka teksts var saturēt daudzas citas interpretācijas iespējas (tai skaitā no dažiem psihologiem dzirdēto, ka teksts atspoguļo latviešu lielāko problēmu – norakt kreņķus kaut kur dziļi sevī, uzveļot virsū pamatīgu redzēt negribēšanas akmeni un izlikties jautriem). Jā, paturēsim arī prātā, ka tā varbūt ir tikai un vienīgi jautra, bezbēdīga kopāsanākšanas dziesma bez dziļākiem zemtekstiem. Te gan es velētos piebilst, ka tādā gadījumā minētā Daina tik un tā ir visnotaļ vieda dziesma, jo aicina darīt to, ko mēs visi bieži ikdienā aizmirstam – priecāties par dzīvi, svinēt to.
Tomēr atļaušos padalīties ar dažām atklāsmēm, piedāvājot nedaudz citu interpretāciju, kas tekstu atsedz vēl no citas puses.
2007. gada nogalē Rīgā viesojās franču valodnieks Mag. philol. Didjē Kalēns (Didier Calin). 1. novembrī ar viņu bija publiska tikšanās, kurā viņš latviešu valodā pastāstīja par interesantiem valodu pētīšanas aspektiem un sakarībām starp dažādām valodām. Kā piemēru Kalēna kungs iztirzāja latviešu vārda „akmens” saistību ar vārdu senindiešu valodā, kas apzīmē „debesis”, jeb, precīzāk, „nakts debesis”.
Atļaušos šeit neskart valodniecības kā zinātnes nianses, kas pamato šo vārdu sakarību. Kalēna kungs, zinot, ka lasa lekciju valodnieciski nesagatavotai auditorijai, tām tikai pieskārās virspusēji un uzsvēra, ka saite ir zinātniski viennozīmīgi pierādāma. Ja kādu interesē dziļāki pierādījumi, var uzmeklēt Kalēna darbus un pētījumus, vai vērsties pie viņa personīgi.
Atgriezīsimies pie akmens un nakts debesīm.
Atšķirībā no zinātnes viennozīmības, simbolu rotaļās piedalās Viņa Augstība Netveramais, kas apriori izslēdz viennozīmības pastāvēšanu.
„Nakts debesis” ir ļoti bagāts simbols, piesātināts ar Netveramo. Ja tomēr vēlamies mēģināt kaut ko satvert, varam vilkt paralēles ar cilvēka apziņas nosacīto nomodu dienas laikā un lietām, kas notiek cilvēka apziņai nepiedaloties tad, kad tā vairs nav klātesoša. Jā, mēs droši vien varam runāt par nakts debesīm kā Mūžības simbolu, kā bez sākuma un gala plūstošo Esamību.
No teiktā izriet, ka starp akmeni un Mūžību kā simboliskiem jēdzieniem Dainās liekama nosacīta vienlīdzības zīme. Tas arī ir visnotaļ loģiski, jo kas tad vēl labāk var atspoguļot Mūžību, ja ne Saules mūžu dzīvojošais akmens?
Aplūkojot tekstu no šāda skatu punktu, šķietami bezbēdīgā Daina iegūst pavisam jaunu dimensiju. Teicēja saprot nemitīgi mainīgās ikdienas bēdu niecīgumu Mūžības kontekstā un tādējādi ļaujas Esamības priekam un dzīves svinēšanai. Visi pārejošie rūpesti nobāl „akmens” – Mūžības, cilvēka patiesās būtības, bezgalīgi nepārejošās Esamības priekšā. Tā ir īstā vieta bēdu nolikšanai! Ja teicējas apziņa ir saplūdusi ar Esamību, par ko gan viņai vairs bēdāties? Skatoties sporta spēli, vai ir vērts bēdāties par ielaistiem vārtiem, ja spēles rezultāts jau tāpat ir zināms – mūsējie uzvarēs! Kas tad var būt pārāks par Mūžību?
Laikam nav liela māksla atrast bēdu. Ikdiena tās piegādā riekšavām un līdz ar to tad nu puse darba būtu padarīta. Atliek otra puse – katram atrast „akmeni”. Lai cik pārsteidzoši tas neizklausītos, arī „akmens” atrodams tepat, ikdienā. Kā mūžīgi nemainīgi esošs, tas ir aizslēpies aiz bezgalīgā mainībā plūstošo formu rotaļām, tas caurstrāvo tās. Jo viss ir viens. Kad tas tiks patiesi ar sirdi izjusts un ar prātu izprasts, „akmens” atradīsies. Tad būs jautājums, vai vēl atradīsies bēda, ko zem tā palikt …
Ģirts
Piezīme. Raksts ir nodots arī žurnāla „Mistērija” rīcībā. Žurnāla redakcija parasti neiebilst pret iesūtīto publicēšanu interneta vietnēs.
07.09.2010
Komentāri: