Kapēc notiek tā: no piedzimšanas līdz nāvei cilvēks visu laiku grib, lai viņu mīl, un, nesaņēmis šo mīlestību, viņš nav tik līdzsvarots un pašpārliecināts kā citi līdzcilvēki?
Krišnamurti: Vai jums šķiet, ka līdzcilvēki ir pašpārliecinātības pilni? Viņi var staigāt dižmanīgi, uzvesties augstprātīgi, bet jūs redzēsiet, ka aiz pašpārliecinātības izrādīšanas vairākumā gadījumu slēpjas tukši, aprobežoti, viduvēji cilvēki. Un kāpēc mēs visi gribam būt mīlēti? Mēs taču gribam, lai mūs mīl vecāki, skolotāji, draugi! Un, ja esat pieauguši, jūs gribat, lai jūs mīl sieva vai vīrs, jūsu bērni vai jūsu guru. Kāpēc gan pastāv šī nepārtrauktā vēlme tikt mīlētam? Ieklausieties uzmanīgi!
Kapēc notiek tā: no piedzimšanas līdz nāvei cilvēks visu laiku grib, lai viņu mīl, un, nesaņēmis šo mīlestību, viņš nav tik līdzsvarots un pašpārliecināts kā citi līdzcilvēki?
Krišnamurti: Vai jums šķiet, ka līdzcilvēki ir pašpārliecinātības pilni? Viņi var staigāt dižmanīgi, uzvesties augstprātīgi, bet jūs redzēsiet, ka aiz pašpārliecinātības izrādīšanas vairākumā gadījumu slēpjas tukši, aprobežoti, viduvēji cilvēki. Un kāpēc mēs visi gribam būt mīlēti? Mēs taču gribam, lai mūs mīl vecāki, skolotāji, draugi! Un, ja esat pieauguši, jūs gribat, lai jūs mīl sieva vai vīrs, jūsu bērni vai jūsu guru. Kāpēc gan pastāv šī nepārtrauktā vēlme tikt mīlētam? Ieklausieties uzmanīgi! Jūs gribat būt mīlēti, jo paši nemīlat; taču tajā brīdī, kad jūs mīlat, tas izbeidzas; jūs vairs nejautājiet, vai kāds jūs mīl vai nemīl. Tik ilgi, kamēr jūs pieprasāt, lai jūs mīl, jūsos nav mīlestības, un, ja nejūtat mīlestību, jūs esat neglīti un brutāli. Kāpēc jūs tādi būtu jāmīl? Bez mīlestības jūs esat nedzīvs, un, kad nedzīvais pieprasa mīlestību, viņš vienalga ir nedzīvs. Toties, ja sirds ir mīlas pilna, jūs nekad neprasāt, lai jūs mīl, nekad neizliekat ubaga cepuri, lai kāds to piepildītu. Tikai tukšie pieprasa, lai tos piepilda, bet tukšu sirdi nemūžam nevar piepildīt, skrienot pakaļ guru un meklējot mīlestību simtiem citādos veidos.
12.09.2010
Komentāri:
Girts Karlsonam 21:19:56 26.09.2010
195.198.109.158
Šo jautājumu var izvērst, padomājot - kas tad tas grēks tāds vispār ir. Droši vien, tas ir kaut kas „nepareizs”, attiecībā pret kaut ko. Kas varētu būt šis „kaut kas”? Varbūt:1) sabiedrībā pastāvošās morāles normas. Ļoti mainīgs lielums, kam var nebūt nekāda sakara ar Īstenību. Un ja „patiesība ir tur ārā”, kā var apgalvot, ka vispār ir kas bijis „nepareizi”??
2) vispārcilvēciskās vērtības. Jau tuvāk, tomēr arī tās mainās, turklāt robeža ar morāles normām ir visnotaļ izplūdusi. Pieņemsim, cilvēks konkrētā situācijā ir „nepareizi” izrīkojies. Taču rīcības pamatā cilvēkam ir bijis savs „bekgrounds” – vecāku, skolas, pagalma iemācītais, caur savu priekšstatu prizmu apstrādātais. Cilvēks ir tāds, kāds viņš ir. Un vai cilvēks ir vainīgs pie tā, ka viņš ir tāds, kāds viņš ir??
3) Esamības likumi, Īstenība. Tas tad arī būtu tas mērķis, taču – nelaime! – šis mērķis ir Netverams. Tas nav ierakstāms vārdos. Tikai sirdsbalss, sirdsapziņa (sirds apziņa!) spēj cilvēku pie tā turēt, ar nosacījumu, ka cilvēks NAV SEVI NODALĪJIS no Esamības. Diemžēl cilvēks nodalīšanu sāka kopš piesegšanās ar pirmo vīģes lapu (tādējādi sākot norobežot sevi no Dieva!). Nobaudot augļus no laba un ļauna atzīšanas koka (t.i. dalot pasauli „labajā” un „sliktajā”), cilvēks sirdsgudrību aizstāja ar prātu, pēdējo no sava kalpa padarot par kungu. Te tad arī būtu tas pamatu pamata grēks. Tā pati noliegšana jau vien ir.
Es nu uz brīdi pazudīšu.
Girts Karlsonam 21:16:17 26.09.2010
195.198.109.158
Jebkura noliegšana rada iekšēju konfliktu. Savukārt, konflikts cilvēku automātiski nošķir no Esamības (var lasīt arī – Dieva).
Dāņu mistiķis Lars Muhl daudz pētījis gan bībelē iekļautos, gan neiekļautos evaņģēlijus oriģinālajā aramiešu valodā. Aramiešu valodā „grēks” ir „hataha”, kas nozīmē novirzīšanos no mērķa, nonākšanu strupceļā, sevis nošķiršanu (LM uzsver, ka vārdi aramiešu valodā jēdzieniski ir ļoti plaši). Noliegšana pati par sevi pieder pie „pamata grēkiem”, no kuriem atvasinās visi pārējie (lūdzu, šeit nepārprast – tas nekādi nenozīmē, ka visam pasaulē ir padevīgi jāpiekrīt!).
karlsons 23:08:25 25.09.2010
109.110.11.151
Ģirt, vai cilvēkiem vajadzētu noliegt tās citas šķautnes, ko par grēkiem sauc?
Girts Ezei 14:49:30 25.09.2010
195.198.109.158
He, he, he, 'garīguma norādošais pirksts'. Labs!Tas 'norādošais pirksts' akcentē. Savukārt, akcentēšana provocē. Un tad spalvas saslejas un dažs labs metas cīņā :))))
Aber no Mārtiņa Brauna teiktā izriet, ka taisnība jau vien ir (un 'garīgums' te ņi pričom)! Tāpat, kā tā otra - lietas ir jāizdzīvo, pret tām nav jacīnās, vai varmācīgi jāatmet. Arī tur ir iekšā Radītājs. Pasaule ir krāšņa tieši savā daudzšķautņainīgumā. Un, baudot vienu šķautņu skaistumu, cilvēkiem nevajadzētu noliegt tās citas, kaut arī vēl nesasniegtās. Tās noliedzot, cilvēki sevi ierobežo. Ierobežo ar to, ka padara sevi nepieejamus tam pašam Skaistumam. Un Brīnumam!
Lai Tev jauka nedēļas nogale!
Eze 09:06:55 25.09.2010
217.199.114.64
Jā. man ļoti patīk Mārtiņš Brauns, man viņš šķiet ļoti labsirdīgs un dzīvesgudrs cilvēks, un patīk tas, ka viņš to pasaka no normālām dzīves pozīcijām (bez garīguma norādošā pirksta).
Girts 08:12:29 25.09.2010
78.84.88.108
Eku nupat uzšķīrās 22. septembra 'Ievā' intervija ar Mārtiņu Braunu.
' ... Redzi, jaunībā, kad pār cilvēku valda kaisle, nevis mīlestība, vienam pret otru ir milzīgas prasības. Kāpēc tu tā, un kāpēc tu šitā? Bet tad, kad atnāk mīlestība, viss ir citādi. ... Zini, kas tad notiek? Tu otra vājības nevis piedod, bet cieni - no sirds. Kolosāli! ...
- Kā just, ka tā ir mīlestība, nevis vairs kaislība?
- Zūd uztraukums, kāds bija jaunībā, - vai mani mīlēs, vai es mīlēšu, vai būsim kopā, vai viss būs labi. Iestājas miers. Sajūta - es esmu mājās. '
Tas ir tas pats, par ko runā Krišnamurti.
Varbūt var jau teikt - nu, jā, Brauns ir vecs, Ģirts arī cienījamos gados, tās ir tādas vecu pusmiroņu domas. Tā interesantā lieta - esmu dzirdējis daudzus jauniešus uzskatām tāpat. Un tas ir tik lieliski!
Girts Ezei 11:16:58 24.09.2010
87.110.188.219
Protams, šūpošanās ir svēta, jo tikai caur IZDZĪVOŠANU var nonākt pie atziņas, ka vēlmju piepildīšana nesniedz laimi.
Lai mestos trakulīgā dejā nemaz nav vajadzīga vēlme - pietiek ar ļaušanos dzīves straumei. Dzīves - dzīvības straume ir mūžīga. Tajā vispār nav nāves! Nāve ir dzīvības enerģijas neesamībā - skat iepriekš jaunos vecīšus!
Vēlme atgriezties pie Krišnas - tas jau ir atsevišķs stāsts. Tad te vispirms jānoskaidro, kas ir VĒLME un kas ir TIECĪBA. Tās ir dažādas lietas (man nav, he, he, he vēlme domāt definīcijas).
Vēlme te neko nedos. Vēlme liek meklēt, bet meklēt var tikai zināmo zināmajā. Dievs ir ne[iz]zināms un atrodas ne[iz]zināmajā. Meklēšana šajā gadījumā ir bezjēdzīga kā Guga teiktu 'pēc definīcijas'.
Tiekšanās un tiecība - tas ir savādāk. Un te nu mēs nonākam pie interesantas lietas. Patiesa tiekšanās pēc Krišnas (lasi - Dieva!) notiek tad, kad nav citu vēlmju (cilvēks nevar tiekties pēc Dieva, ja dzīvības enerģija ievirzīta vēlmju upes gultnē pēc tās tur sievietes/vīrieša, mašīnas, mājas, Rīgas 'Dinamo' uzvaras - tas viss noliekas STARP cilvēku un Dievu), kad cilvēks ir pārstājis šūpoties. Šūpošanās ir izdzīvota. Tad cilvēks tiecas, jo patiesi saprot, ka vēlmju upe neaizved līdz laimei. Tad cilvēks atrod piepildītību sevī pašā. Tad cilvēks iet tajā vēl dziļāk. Tad cilvēks sastopas ar TO. Loks ir noslēdzies. Čūska ir iekodusies pati savā astē. He, he, he, līdzīgi kā tagad šī saruna :))))
Eze 10:39:37 24.09.2010
217.199.114.64
Dzīvības sulas ir cieši saistītas ar vēlmēm. Nevēlēšanās ir nāve. Tas pa manam.Atceroties no vaišnaviem dzirdēto - izdzīvojot vēlmju piepildījumus [un arvien smalkākus, vai kā Tu saki 'šūpoles'] cilvēkam atliek kvēlākā vēlme - atgriezties pie Krišnas. Viņā deg atšķirtība.
Eze 10:26:40 24.09.2010
217.199.114.64
Laikam jau tie austrumnieki runā par mums tik svešādi lietoto vārdu 'pieķeršanās' vēlmēm.
Eze 10:24:21 24.09.2010
217.199.114.64
Nu re, es vēlmi mesties trakulīgā dejā un inetresi par dzīvi pieskaitu pie vēlmēm :))
Girts Ezei 10:04:16 24.09.2010
87.110.188.219
(c): 'man nešķiet normāli jauni vecīši, kuri vairs nevēlas.'
Nevajag jaukt dažādas lietas!
Var nevēlēties tāpēc, ka pazudusi dzīvības enerģija. Tā rodas jaunie vecīši.
Var apspiest vēlmes, jo kaut kur ir lasīts, ka dzīvot bez vēlmēm ir viedi. Vēlmju apspiešanai tiek izlietota dzīvības enerģija (bez enerģijas to aizsprostu uz vēlmju upes nevar noturēt). Un atkal rodas jaunie vecīši ...
Var nonākt līdz atklāsmei, ka vēlmju piepildīšanās nesniedz patiesu laimi, ka patiesā piepildītība un laime jau ir tepat - sevī pašā. Tad var bez nosacījumiem priecāties par visu, kas ir, kas atnāk. Tad vairs nerodas vecīši. Ir tieši otrādi.
Vai neesi satikusi sirmus vīrus, kuru acis mirdz un staro jauneklīgumu, kuri gatavi mesties trakulīgās dejās un ir daudz jauneklīgāki par divdesmitpiecgadīgajiem? Varbūt tieši vēlmju neesamība atgriež dzīvības sulas krānu īpaši plaši (taču to var salīdzināt tikai tāds, kas pabijis šajās abās dzīvības sulas straumēs - tāpēc teikumu sāku ar 'varbūt')?
Protams, šo var apspēlēt visādi un dažādi, jo konkrēto punktu uz patiesības taisnēm var salikt bezgalīgi daudz. Ar to piekrītu - jā, Tavā komentārā ir taisnība! Un man prieks, ka Tu toleranti pieļauj arī citas patiesības pastāvēšanu.
Eze 09:33:26 24.09.2010
217.199.114.64
Tā kā esmu vienīgās Zemes dzīves filosofijas piekritēja, tad man jau tā dzīves liekas normāli iekārtota un arī cilvēka attīstība visharmoniskākā ir visa mūža garumā.Man liekas tik cilvēcīgi, ja cilvēks jaunībā meklē pretmīlestību. Tāpēc, ka vajadzētu satikties īstajiem, lai bērni dzimst mīlestībā. Un lai arī tā būtu parastā normālā cilvēciskā, varbūt pat 'privātīpašnieciska' mazliet - tādā nozīmē, ka jātur ģimene kopā- normāli, parasti, ar dzīvošanu mierā un saticībā un ģimeniski), vismaz kamēr bērni uzaug. Un visas iespējas sākt mīlēt pasauli nāk ar katra bērna piedzimšanu, jo atbildība aug par vidi un vēlēšanās, lai arī viņi piedzīvo savas ģimenes. Un vēlāk jau nāk arī posms, kad cilvēks iemācās atlaist grožus - bērni pārejas vecumā mūk pasaulē, pašiem parādās pasaule citā skatījumā, nav vairs tie dzīves uzdevumi, kas jaunībā, saproti, ka viens visus šīs dzīves spēles laukumus neaizpildīsi un rodas lielāks prieks par 'jaunajiem' ..kuru nez kāpēc kļūst arvien vairāk un vairāk :))) Vairs nesteidzies piedzīvot (jo daudz kas jau nobaudīts, bet vairāk vērsies uz iekšējo izjūtu kvalitāti un to neizbēgamo, kas vēl nav piedzīvots. Nu tas tā normāli ar vecumu :)) man nešķiet normāli jauni vecīši, kuri vairs nevēlas. Un apskaidroti (ar īsto mīlestību) laikam taču ir tie, kas neko nevēlas, vai tā?
Nevajadzētu pasludināt par normu to prasību par nešūpošanos. Pietiek, ka zina, ka ir tāda nešūpošanās, bet lielu daļu cilvēka dzīves normāli ir šūpoties un vēlēties un kļūdīties un IZDZĪVOT. Tikai svarīgi ir turēt kaut kādu virsskatu, ka kārtējais šūpojiens nav visas pasaules gals vai sākums, kaut vai sadzīviskais 'nāks citi s..di, šitie aizmirsīsies'. :)))
Girts Ezei 09:07:01 24.09.2010
87.110.188.219
(c) 'Protams, tam, kas vienkārši staro bez mērķa un neko negaidīdams, ir visas iespējas gūt negaidītu prieku atstarojamies un laime un pateicība no negaidītas atnākšanas ir nezcik reizes lielāka..'
Tas ir diezgan precīzi pateikts. Pie kam, šī laime ir bez nosacījumiem.
Par samēru runājot - tā ir interesanta lieta. Kur tad ir tas samērs?
E. Siliņš runā par lielajām patiesībām, kuru pretstati arī ir lielas patiesības. Tās abas ir Tevis minētās galējības. Gan tās abas, gan viss, kas ir starp tām, Esamībā manifestējas VIENLAICĪGI. Tas viss ir patiess, pieder patiesībai.
Esamībā nav viennozīmīgu apgalvojumu. Taču tas attiecas arī uz šo pašu apgalvojumu :)))) Te mēs no abstraktajām taisnēm (nogriežņiem starp galējībām) pārejam pie konkrētiem punktiem uz šīm taisnēm.
Atkarībā no situācijas, atkarībā no iesaistītajiem cilvēkiem, uz netveramās taisnes (nogriežņa) vienmēr būs tverams punkts, kurš dotajā situācijā ir visoptimālākais. Tas arī būs šis 'samērs' un katrā situācija tas var būt pilnīgi savādāks.
Girts Ezei 08:51:18 24.09.2010
87.110.188.219
Nē, tā ir gluži normāla vēlēšanās!
Taču cik ilgi cilvēks var būt laimīgs, gaidot no otra?
Tad, kad šūpoles ir 'labajā' galapunktā, jā, taču tas nav nekas vairāk kā iekrāsotas putas, kurām seko šūpoļu otrs galapunkts ...
'Dod, dieviņi, otram dot,
Ne no otra mīļi lūgt'
Taču dot var tad, ja pats esi pilns. Ja pats esi pilns, ja līst pāri malām, vai tad nav vienalga, vai tu vispār kaut ko saņem pretī? Kāda tam vairs nozīme?
Vispār te jābūt mazliet uzmanīgiem, jo mēs atkal vārdos mēģinām notvert Netveramo. Var pievest neskaitāmas situācijas, kad viedi cilvēki rīkojas tā vai citādi, kad, eku, Dievi kāpj uz zemes pēc cilvēku mīlestības - tas viss pieder pie Esamības rotaļām un var veidot pa punktam uz Esamības bezgalīgo taišņu bezgalīgo kopuma. Protams, punkti pieder taisnēm, tie ir pat tverami! Taču pašas taisnes ir netveramas (manifestējot patiesību, kura ir tur, ārā.... ārpus tveramajiem punktiem). Kā vīrišķais, kas ir konkrēts, izpaudies, tverams (he, he, he, ciets!) un sievišķais, kas ir intuitīvs, sirdī sakņots un netverams. Tikai šie abi kopā ļauj tapt notikumam. Ļauj tapt cilvēkam.
Eze 08:34:00 24.09.2010
217.199.114.64
Un atkal, man šķiet, te rakstā ir runa vienkārši par galējībām un pārmērīgu, varbūt izmisīgu pieķeršanos tam, ka tiek gaidīts no otra, Nestarojot pašam.Tu, savukārt, izvirzi otru galējību. Protams, tam, kas vienkārši staro bez mērķa un neko negaidīdams, ir visas iespējas gūt negaidītu prieku atstarojamies un laime un pateicība no negaidītas atnākšanas ir nezcik reizes lielāka..
Man jau liekas, ka visas dzīves jēga ir atrast samēru. Prast ne tikai dot, bet arī saņemt. tas ir tikai normāli, ja mēs sasildām viens otru.
Eze 08:25:02 24.09.2010
217.199.114.64
Man patīk arī Skalbes pasakās lasītais - Dieviem ir viss, bet viņi nāk pēc Zemes mīlestības. Un es nedomāju, ka viņiem būtu jānāk uz zemi meklēt mīlestību tikai sevī - bez attiecībām ar cilvēkiem un bez vēlēšanās sajust to no otra.
Eze 08:21:52 24.09.2010
217.199.114.64
Ģirt, vai tad tā ir tik 'necilvēcīga' vēlēšanās, lai abi būtu laimīgi attiecībās?
Un es nezinu, vai būtu jārunā par laimīgiem izņēmumiem (apskaidrotajiem) kā par pašsaprotamu normu. Ja patiesas mīlestības ir tik maz, tad nevajadzētu atņemt vārdu tai, kas ir normāla realitāte.
Girts ivetai 07:05:12 24.09.2010
87.110.188.219
Jā, kā jau Karlsonam rakstīju, cilvēki to arī sauc par mīlestību.
iveta,Girtam 22:33:54 23.09.2010
90.130.170.152
Ja es milu cilveku,tad man ir ari svarigi vai vins mani mil.Es nemaz savadak nevaretu dzivot.Ja runa par sievietem,tad ir tads teiciens ,ka mes milam ar ausim un mums reiz pa reizei patik biezak dzirdet milestibas apliecinajumus.Tas nebut nenozime ka mes nemilam.
Girts Karlsonam 15:38:58 23.09.2010
87.110.188.219
Jā, tā ir.Mīlestība (tā, kas ir ar nosacījumiem; var teikt, ka tā nemaz nav mīlestība, taču tā nu mēs to dēvējam, jo to otru, kas bez nosacījumiem, liela daļa ļaužu nemaz nepazīst!) atrodas šūpoļu amplitūdas vienā galapunktā, naids atrodas otrā.
Kādreiz te viesojās visnotaļ gudrs vīrs Modris (daudz viņam laimes aizvakardienas vārda svētkos), viņš to sauca par 'polarizāciju', vai kaut kā tamlīdzīgi, kas bija visnotaļ precīzi, jo darīšana tiešām ir ar 'poliem'.
Cilvēks tiecas pēc viena no savu šūpoļu galapunktiem (poliem) tikpat stipri, kā pēc otra. 'Polarizētam' cilvēkam tā tas notiek - nemitīgs šūpošanās process.
Ar to otru mīlestību, jeb Mīlestību - tur ir mazliet cits stāsts. Ja cilvēkam pašam viņa ir, viņš to nemeklē (kālab meklēt kaut ko, kas tev jau ir??). Savukārt, viņa ir tad, kad cilvēks ir atvēris savu sirdi, lai Mīlestība varētu no Esamības ieplūst. Ja sirds ir ciet, kā lai viņa tiek cilvēkā iekšā?
Problēma ir tajā, ka cilvēks baidās atvērt savu sirdi, jo tas nozīmē pašam dot bez nosacījumiem. Būt gatavam VISPIRMS patiesi dot!
Tā nu mēs dzīvojam noslēgto siržu sabiedrībā, kur liela daļa burtiski karo pēc mīlestības. He, he, he, un līdz ar to arī pēc naida. Ko arī dabū!
Karlsons 08:41:10 23.09.2010
80.255.228.17
vai varētu būt tā, ka vajadzība pēc mīlestības ir tikpat spēcīga kā vajadzība pēc naida?
Girts, Ivetai 08:20:04 23.09.2010
87.110.188.219
Ja cilvēks pats patiesi mīl, vai tad viņam vairs ir svarīgi, vai viņu mīl? Ja nav drošs, ka viņu mīl, ja uzdod jautājumus par to - tātad pats nemīl. Tukšas aizvērtas sirds gadījums.
Tevis pieminētais vēl viens variants ir šīs pašas problēmas sastāvdaļa. Tikai citos vārdos izteikta.
iveta 19:21:24 22.09.2010
90.130.165.120
Sakuma kad sito rakstu izlasiju pilnigi piekritu rakstitajam,bet pec tam velak padomaju ka tomert ir vel viens variants mana uztvere ka cilveks visu laiku prasa vai vinu mil,jo nav dross ka patiesi vinu mil.Tur tomer vairak ir nedrosibas sajuta vai bailes par nepietiekamu milestibu vai vispar vinas neesamibu.