Kāpēc es jutos tik aizkaitināms

Aiz tā slēpās pieķeršanās darīt lietas un paveikt uzdevumus, it kā es darītu kaut to citu dēļ. Patiesībā, kad biju to kārtīgi pārdomājis, tas atspoguļoja pieradumu pabeigt darbu, kas izveidojies ilgā laika periodā, dzīvojot sabiedrībā. Bezatbildības sajūta pret darbu, protams, ir novirzījusies doma, taču es izturējos pret pilnveidošanās praksi kā pret darbu, un esmu darījis lietas kā parasts cilvēks, kurš izpilda uzdevumu. Vai tā ir pilnveidošanās prakse? Ar ko tas atšķiras no parasta cilvēka darbiem Dafa labā? Lai arī es skaidri zināju, ka manas domas un uzvedība neizriet no Fa, patiesībā es nebiju pastāvīgi stingrs pret sevi. Tā gluži vienkārši ir sevis un citu maldināšana. Pilnveidošanās prakse ir nopietna!

Es ilgu laiku biju ātri aizkaitināmā noskaņojumā, un tas vēl aizvien nav novērsts. Pilnveidošanās praksē šī aizkaitināmība parādās dažādos aspektos. Tā pat kļūst par pieradumu, ko nav viegli pamanīt. Tas nav tikai tādēļ, ka ir slikts raksturs. Aiz tās slēpjas daudz pieķeršanās.


Aizkaitinājums galvenokārt parādījās šajos aspektos: kad studēju Faluņgun mācību, Fa, vai arī lasīju rakstus, kuros praktizētāji dalās pieredzē, es centos to izdarīt ātri, taču saturs neiegāja manā prātā. Mācoties no galvas grāmatu „Džuaņ Faluņ”, es tikai tiecos pēc daudzuma – cik es katru dienu esmu paveicis, it kā pildot kādu uzdevumu, aizmirstot vienu rindkopu, tiklīdz esmu iemācījies nākamo. Izpildot vingrojumus, es nevaru sasniegt miera stāvokli. Pirms pabeidzu vingrojumus, es sāku domāt par to, ko darīšu pēc tam. Kad notika domu apmaiņa ar citiem praktizētājiem, es biju nepacietīgs, pārtraucu citu sarunas un nevēlējos uzmanīgi klausīties citos praktizētājos. Kad es izplatīju skrejlapas, man nepietika pacietības, es izpildīju to kā pienākumu un rezultātā izšķiedu materiālus. Kad gatavoju materiālus, es liku uzsvaru tikai uz ātrumu, bet ne kvalitāti. Kā rezultātā tehniskās ierīces bieži izgāja no ierindas. Šādi izgatavoti materiāli nevarēja labi glābt dzīvās būtnes. Kad es piedalījos pasākumos, kuros tika atmaskota vajāšana un iepazīstināts ar praksi, mans prāts nebija nosvērts, un es pa visu varu tiecos pēc panākumiem. Kad es dzirdēju citus sakām kaut ko nepatīkamu, vai arī, ja mani nesaprata, kad es biju atkārtojis teikto, mana sirds kļuva nemierīga, es zaudēju savaldīšanos un pateicu kaut ko nepiedienīgu, vai pat apvainoju citus.


Aiz tā slēpās pieķeršanās darīt lietas un paveikt uzdevumus, it kā es darītu kaut to citu dēļ. Patiesībā, kad biju to kārtīgi pārdomājis, tas atspoguļoja pieradumu pabeigt darbu, kas izveidojies ilgā laika periodā, dzīvojot sabiedrībā. Bezatbildības sajūta pret darbu, protams, ir novirzījusies doma, taču es izturējos pret pilnveidošanās praksi kā pret darbu, un esmu darījis lietas kā parasts cilvēks, kurš izpilda uzdevumu. Vai tā ir pilnveidošanās prakse? Ar ko tas atšķiras no parasta cilvēka darbiem Dafa labā? Lai arī es skaidri zināju, ka manas domas un uzvedība neizriet no Fa, patiesībā es nebiju pastāvīgi stingrs pret sevi. Tā gluži vienkārši ir sevis un citu maldināšana. Pilnveidošanās prakse ir nopietna! Lai praktizētu, man ir jāsaplūst ar Fa it visā, ko es daru, jāpilnveidojas nepārtraukti, un visu laiku jābūt stingram pret sevi. Ja es pievēršu uzmanību tikai rezultātiem, bet ne sevis pilnveidošanai, tad tā ir parasta cilvēka uzdevumu pildīšana, nevis pilnveidošanās prakse.


Atskatoties pagātnē, esmu praktizējis tik ilgi, tomēr neesmu sevi patiesi pilnveidojis. Ieskatoties dziļi sevī, es sev jautāju: ”Kāpēc es esmu tāds? Kā tas ir iespējams, ka es neesmu patiesi sevi pilnveidojis?” Aiz tā slēpās tiekšanās pēc komforta, bailes no grūtību sagādātajām ciešanām un vēlme iegūt, nepieliekot pūles. Ja padomā, tad tas ir tālu no taisnajiem Visuma principiem. Turklāt aiz tā visa bija arī pieķeršanās laikam. Reizēm manā prātā pavīdēja doma: ”Kā tas nākas, ka viss vēl nav beidzies?” Savā sirdī es to neņēmu nopietni, bet šāda domāšana ir nepareiza. Pēc pavirši padarītā darba, es gribēju to atrādīt. Vai es mēģinu kaulēties ar Visuma likumu? Būdams uztraucies par saviem ieguvumiem un zaudējumiem, es pilnveidoju sevi, vai Skolotāju?


Turklāt, ja reiz es iekrītu šajā noskaņojumā un nepievēršu tam uzmanību, tas var kļūt lielāks. Pat šādas domas var rasties: ”Pilnveidojoties tik ilgu laiku, es neesmu neko redzējis, arī neesmu attīstījis nevienu pārdabisko spēju. Iespējams Skolotājs vienkārši vairs nerūpējas par mani. Varbūt man nav iepriekšnolemtās likteņa saistības un mans iedzimtais pamats nav labs. Es nezinu, kādu līmeni esmu sasniedzis sevis pilnveidošanā.” Domājot šīs domas, es arī apsvēru iespēju padoties. Visas šīs ilūzijas un maldus radīja domu karma un citi ārējie traucējumi. Viņi tieši grib, lai tu tā domātu un grib pastiprināt to, un visbeidzot iznīcināt tevi.


Tādēļ mums jāpatur spēcīgas taisnas domas un pašiem jāsaplūst ar Fa. Tiklīdz mums parādās nepareizs noskaņojums vai domas, mums tās nekavējoties jānoliedz un jāraida taisnās domas, lai tās iznīcinātu .


Faluņ Dafa praktizētājs Šendzjie no kontinentālās Ķīnas
http://lv.clearharmony.net/


28.07.2008

Komentāri:

 guga,   00:03:34 06.08.2008
62.85.19.217

Un šajās pūlēs sviedriem vaigā arī mums ir jāpārmaina akcenti - ja un ciktāl mēs spējam atbrīvoties no sava ego iluzionistiskā spiediena, visas pūles zūd, to vietā nāk rotaļa, spēle un tās prieks. Homo Ludens uzvar Homo Sapiens Sapiens ar grūtās grumbās savilkto pieri un tur pat jau arī tā dāvana tad mūs gaida. Dāvana vienmēr atnāk pie Mūžīgā Bērna, kas spēlējas.

 guga,   23:52:47 05.08.2008
62.85.19.217

Un kaut arī cilvēkam ir jāpūlas sviedriem vaigā, bet rezultāts vienmēr ir dāvana. Ar visām pūlēm sviedriem vaigā viens to sasniedz, bet cits nē, un šeit nekāda matemātika nestrādā.

Tas ir tas, par ko raksta Mahariši latviešu visu laiku lielākā joga Dīkmaņa tulkotajā grāmatiņā par karmu, un ko pieminēja arī Aurobindo savā teozofijas organizācijas izplatītās filozofijas kritikā - karma nav pats par sevi atbrīves instruments kā ne reti domā Rietumu ezoteriķi, bet tikai inerts materiālās pasaules verdzības instruments. Un brīvības sasniegšana vienmēr ir izraušanās viņpus karmas rata, nevis cītīga darbošanās tā ietvaros.

Šo izraušanos var garantēt tikai Išvaras (Absolūtā Augstākā Personīgā aspekta - nevis tikai Saules logosa) klātbūtne. Vai Buddas principa Gaismas pilno žēlsirdīgo aspektu klātbūtne runājot budistu terminoloģijā.

Un tas pats attiecas arī uz patiesām dāvanām - šo vārdu 'dāvana' ir gana ilgi lietojusi arī latviešu tauta savā dzīvajā runā, kas, manuprāt, pauž tautas patieso gudrību un dziļo principa izpratni.

 guga,   23:37:43 05.08.2008
62.85.19.217

Tāpēc visas patiesas spējas ir vienmēr dāvana.

 guga,   23:36:33 05.08.2008
62.85.19.217

Lai cik rūpīgi un pacietīgi kāds nestrādātu, visas spējas nāk tikai kā dāvanas par maziem solīšiem atteikšanās no egoisma virzienā.

Kamēr cilvēks ir koncentrējis tikai uz sevi, viņš var pušu pārrauties - viss ko viņš spēs sasniegt, būs visai zūdošs, jo tikai tam, kas ir aiz mazā ego robežām ir paliekoša vērtība. Un šo vērtību nevar sasniegt ar paša pūlēm, kaut arī tās ir neapšaubāmi un ļoti vajadzīgas.

 Modris, Ezei,   14:19:26 31.07.2008
77.38.218.228

Šeit Tu acīmredzot norādi vairāk uz motivējošo spēku nekā uz spējām kā tādām. Tomēr, ja runa ir par spējām, tad spēja rūpīgi un pacietīgi strādāt pašu (citu) spēju attīstības labā arī ir rūpīgi un pacietīgi jāizstrādā.

 Eze, Modrim  12:27:37 31.07.2008
87.99.92.2

Spēja vispār kaut ko darīt rūpīgi un pacietīgi ir dāvana :))

 Modris, Gugam,   02:46:11 31.07.2008
77.38.218.228

Spējas nav dāvanas, bet rūpīgi un pacietīgi iestrādāti pozitīvi ieradumi.

 guga,   01:07:56 30.07.2008
62.85.19.217

Grūtības ir neizbēgamas ikvienā ceļā, bet arī progresam tomēr ir jābūt. Pārmaiņām ir jābūt un tām ir jābūt reālām. Bet ne jau kaut kas tāds kā pārdabisko spēju iegūšana pati par sevi būtu tas pārmaiņu nozīmes rādītājs.

Manuprāt ar spējām kā jau ar spējām. Tās ir kā jau daždien dāvanas - mēs ejam cauri dzīvei, pieliekam noteiktu piepūli un dažādos ceļa pagriezienos var mums tikt pasniegta kāda dāvana, vai mēs varam atrast kaut ko vērtīgu kaut kur, pat netīšām uzdurties. Nopietniem meklētājiem tā gadās :))).

Reizēm tādas dāvanas ir ļoti vajadzīgas, lai veiktu kādu svarīgu uzdevumu, Citreiz tās paša var pārvērsties par šķēršļiem. Dāvanas kā jau dāvanas - tām var būt tik dažāda daba.

 Mataks,   14:42:06 29.07.2008
212.70.169.4

”Pilnveidojoties tik ilgu laiku, es neesmu neko redzējis, arī neesmu attīstījis nevienu pārdabisko spēju. Iespējams Skolotājs vienkārši vairs nerūpējas par mani. Varbūt man nav iepriekšnolemtās likteņa saistības un mans iedzimtais pamats nav labs. Es nezinu, kādu līmeni esmu sasniedzis sevis pilnveidošanā.”

tā laikam visiem ir... regresijas periods sastopams visur - pat slimību ārstēšanā.

 Modris,   21:40:09 28.07.2008
77.38.218.228

Ļoti labs raksts, pilnīgi sasaucas ar dzenu un karma jogu. :)